Rīga +2°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Intervija publicēta žurnālā «Ieva» 2013. gada 14. numurā.
– Jūs parasti necenšaties būt priekšgalā, zīmēties, bet te pēkšņi – Rīgas kora vadītājs!
– Jā, esmu pelēkais kardināls. (Smejas.) Varbūt tiešām vienmēr esmu centies rūpēties par aisberga neredzamo daļu, nepūloties sevi demonstrēt.
Citi lasa
Daudzi varbūt nezina, ka esmu autors daudzām Labvēlīgā tipa dziesmām. Kaut gan parasti tās rakstām kopā – es, Andris Freidenfelds un Ģirts Lūsis. Daudzi ievēro tikai Fredi, bet to, kāds darbs slēpjas aiz katras dziesmas, nefiksē. Tāpēc nospriedu, ka neliela pagrozīšanās televīzijā nevienam vēl nav nākusi par ļaunu. (Smejas.) Laiku pa laikam taču vajag mazliet uzspodrināties! Piedāvājumu piedalīties Koru karos gan personiski nemaz nesaņēmu, šīs lietas kā pasaules klases māksliniekiem kārtoja mans menedžeris Ģirts Lūsis. Piedāvājums bija, un es nevarēju atrast nevienu iemeslu, lai tam nepiekristu. Tagad domāju, ka varbūt vajadzēja pameklēt… Jau līdz šim diezgan izteikti izjutu laika trūkumu, bet tagad – īpaši akūti. Līdz ar dalību Koru karos ikdiena taču neapstājas, visi darbi tik un tā jādara.
– Esat kļuvis krietni slaidāks. Par savu fizisko formu rūpējāties Koru karu dēļ?
– Esmu izvirzījis sev konkrētu mērķi. Kad stāstu par to pirmo reizi, daudzi nesaprot… Stāstu: tagad man ir Latvijas Radio 2 svars, bet pamazām tiecos uz Latvijas Radio 1. Nesaprot! Redz, es kā radiotehniķis vienmēr sekoju radio frekvencēm un lieliski zinu, ka Latvijas Radio 2 frekvence ir 91,5, bet Latvijas Radio 1 – 90,7…
Ja labi veiksies, aizvilkšu līdz SWH Rock, kas ir 89,2. Ideāli būtu, ja es iebrauktu arī krievu stacijās. Bet patlaban aprobežojos ar Latvijas Radio 1. (Smejas.) Nevarētu teikt, ka mērķtiecīgi tievēju, lai gan varbūt vajadzētu.
Gadu gaitā pakāpeniski esmu nonācis pie optimāla ēšanas režīma. Bez maizes mierīgi varu iztikt – tā nav mirstamā vaina. Bez cukura vēl jo vairāk, to nelietoju jau piecus sešus gadus. Tagad maizi atkal ēdu, bet nepārspīlējot. Ja jau jūs tā vaicājat, tad efekts ir!
– Esat mainījis ne tikai ēšanas, bet, ja tā var teikt, – arī dzeršanas režīmu… Reiz sacījāt – lai nu no kā, bet no alkohola jūs gan nekad neatteikšoties!
– Dzīvē viss mainās, turklāt diezgan strauji. Pienāk brīdis, kad saproti: alkohols vairs nedod ne vēlamo efektu, ne palīdz, drīzāk traucē.
– Kāds bija vēlamais efekts, ko gaidījāt no alkohola?
– Dzēriens noņem nogurumu, dod enerģiju, pašpārliecinātību. Tomēr… jaunības gados šāds garīgais, emocionālais un fiziskais stimulators varbūt vēl būtu pieļaujams, taču man tas kļuva par traucēkli. Arī izslavētā bohēma, kas reiz bija, apnika.
Ja katru vakaru jāspēlē kādā ballītē, alkohols diemžēl daudziem kļūst par problēmu.
Vairāki man pazīstami cilvēki ar šo kaiti aizgājuši viņsaulē, arī tas lika mazliet apdomāties. Tāpēc izlēmu: viss, vairs nedzeršu. Konstatēju, ka to pašu efektu var panākt ar kafiju, ko tagad pļumpēju nejēgā.
Paldies Dievam, ar mani vēl nebija tik traki kā senajā anekdotē: «Ja darbs sāk traucēt izklaidi, darbs jāmet pie malas.» Izklaide sāka traucēt darbam, tāpēc nogriezu kā ar nazi – un miers mājās.
– Cik ilgi jau ir tāds miers?
– Nu jau rit piektais mēnesis, esmu pilnībā apradis ar atturību. Šķita, ka būs grūtāk, bet nē, nav tik traki. Protams, lai atteiktos no alkohola, izmantoju medicīnas piedāvātos līdzekļus. Reiz uzrāvos uz ruma kūkas un mazliet nobijos, ka nesaiet grīstē veselība! Par laimi, nekas nenotika. Tomēr nedrošības izjūta par to, ka es pats vai kāds cits var sajaukt glāzi, man ir.
Godīgi sakot, esmu priecīgs, ka viss tā izvērties. Paldies tiem cilvēkiem, kas bija man blakus un palīdzēja šo soli spert. Tagad pats vairākus draugus mēģinu virzīt uz atturības ceļa. Zinot, ka nedzeru alkoholu, cilvēki man zvana un prasa, kā no tā atteikties, kur to izdarīt un kā tas ir. Esmu tāds kā konsultants, kā narkologs. (Smejas.)
– Sacījāt – alkohols deva pašpārliecību. Vai tas nozīmē, ka tās nav?
– Nē. Ja cilvēks ir pārliecināts par sevi, tas izpaudīsies šā vai tā. Alkohols vienkārši šo pašpārliecību paspilgtina. Jebkurš mākslinieks gājis tam cauri. Arī pašlaik ļoti daudzi paziņas lieto grādīgos un, kā krievi saka, zloupotrebļajut. Lieto ļaunprātīgi… Bet man pašpārliecības nav kļuvis mazāk, varbūt pat ir otrādi – kļuvis vieglāk strādāt.
Nevaru arī teikt Raimonda Paula vārdiem. Kad Maestro jautāja, kas interesants beidzamajā laikā noticis viņa dzīvē, Pauls atbildēja: «Kopš 1967. gada, kad nometu, nekas interesants nav gadījies.»
Ja ir cigaretes, ūdens un maize – pietiek
– Par palīdzēšanu runājot… Jūsu draugi un paziņas saka: otru tik izpalīdzīgu cilvēku kā Noris (tā Normundu dēvē tuvākie) viņi nezinot.
– Laikam jau esmu viens no bezcerīgākajiem gadījumiem. Reizēm pārāk uzbāžos ar savu palīdzību, esmu gatavs palīdzēt visiem un vienmēr. Bet citādi nevaru: ja redzu – kādam kaut kas neiet –, man jāpalīdz.
Par citiem domāju daudz vairāk nekā par sevi.
Par sevi domāju ārkārtīgi maz. Ja man ir cigaretes, ūdens, ko padzerties, un maize vai kāds cits ēdamais, man pilnīgi pietiek. Man nav svarīgi, vai man ir liela istaba vai maza, mīksts dīvāns vai ne tik mīksts. Galvenais – lai ir, kur atkrist.
– Cilvēki neizmanto jūsu labo sirdi?
– Izmanto, ļoti bieži izmanto. Bet esmu uz to gatavs un nevienam neko nepārmetu. Godīgi sakot, nav būtiski, vai mani izmanto vai ne, galvenais, ka esmu palīdzējis. Tā teikt – Noris savu izdarījis, Noris var iet…
Gadās arī, ka zvana un prasa naudu. Ir cilvēki, kas piezvana un saka: mēs tikāmies Aizkrauklē deviņdesmit devītajā gadā. Kad jūs spēlējāt, es stāvēju pie kioska un dzēru alu. Lūdzu, palīdziet, man atņēma tiesības, un tagad vajag piecsimt latu. Domāju, reiz varēšu jums atdot… Gluži tik neprātīgs, patoloģiski slims palīdzētājs gan vēl neesmu. Bet, ja ir kaut cik naudas, cenšos palīdzēt saviem draugiem, labi pazīstamiem cilvēkiem.
– Vēl par jums runā kā par vīrieti ar zelta rokām. Šādas spējas iedzimst?
– Jā, no tēva. Viņš ir cilvēks ar zelta rokām, var salabot jebko, tāpēc Četros baltos kreklos strādā par saimniecības vadītāju. Tiklīdz kaut kas nolietojies vai salauzts, tēvs tūdaļ salabo. Jau no bērna kājas viņš man audzinājis praktiskumu, daudz ko mācījis. Tagad draugi pie manis ved dažādas lietas, kas salūzušas. Beidzamajā laikā arī datorus. Ja pats nevaru salabot, aizvedu uz darbnīcu un vēl samaksāju.
Tēva ieliktās prasmes lieti noderēja, atverot klubu. Biju vienīgais, kas kaut ko saprata no tehnikas. Katra kontaktligzda sienā ir manis skrūvēta, skaņa manis veidota… Tāpēc, ka interesēja tehnika, savulaik studēju radiotehniku.
– No tēva – interese par tehniku. Bet kas no mammas iedzimts?
– No mammas ir muzikalitāte (viņa ir mūzikas skolotāja) un vēlme palīdzēt. Mamma ir ļoti izpalīdzīgs cilvēks. Arī tēvs ir tāds pats. Viņš ir viens no tiem, kas nemāk pateikt nē. Es arī to nekad nedaru. Ja man piezvana nakts vidū un saka: «Atbrauc, lūdzu, palīgā!» – es arī aiztesīšos, lai gan nākamajā rītā astoņos sarunāta kāda tikšanās.
Saprašanās ar cilvēkiem laikam arī no mammas, viņa kā pedagoģe daudz ko man mācījusi.
Pa muti neesmu dabūjis jau daudzus gadus – vienmēr no konfliktiem esmu mācējis iziet ar saprātu, humoru un runāšanos.
Kaut gan arī tēvs ir ļoti komunikabls, viņš vienmēr bijis kompānijas dvēsele, kas nepārtraukti stāsta anekdotes. Es arī daudzas zinu un varu vajadzīgajā brīdī atcerēties. Ka tikai tā atmiņa būtu…
– Izslavēta ir jūsu humora izjūta. Bet pieredze liecina, ka lielie joku plēsēji savā būtībā ir mazliet skumji, mazliet melanholiski cilvēki.
– Tā varētu būt… Viens no maniem principiem ir mazāk domāt. Jo tu mazāk domā, bet vairāk dari, jo mazāk laika gremdēties pārdomās, skumjās. Vai esmu melanholiķis? Cenšos tāds nebūt. Ja kaut kas nesanāk, garastāvoklis, protams, bojājas. Bet citādi esmu optimists. Par kašķīgu tipu un nebaudāmu cilvēku mani var padarīt vienīgi pārgurums. Laiku pa laikam uznāk depresija, bet es tai neļaujos. Depresiju var izraisīt jebkas, kaut vai kārtējais pavasaris. Tā teikt – atkal vienu gadu tuvāk kapam… Sevišķi, protams, par to jāraizējas man, četrdesmitgadniekam. (Smejas.) Bet, ja nopietni, tā četrdesmitgadnieku krīze laikam ir reāla – redz, esmu nometis dzeršanu. Tātad gribēju kaut ko mainīt, sākt jaunu dzīvi.
– Lasīju par jūsu trīsdesmit gadu ballīti, kur bijuši divsimt viesu. Populāram cilvēkam draugu netrūkst. Bet īsti draugi – tādi ir?
– Kāds no televīzijas raidījumiem lūdza man nosaukt labākos draugus, kas par mani var kaut ko pateikt. Tai mirklī sāku domāt – kuri tad ir mani labākie draugi? Izanalizēju, ka diezgan maz… Apkārt ir diezgan daudz tādu it kā draugu. Draugiem.lv man ir septiņi tūkstoši draugu, no kuriem vismaz piecus tūkstošus nemaz neesmu redzējis. Vispirms domāju: apstiprināšu tikai tos, ko pazīstu. Bet tad sāka nākt vēstules – vai tad mākslinieks lepns kļuvis, ar parastiem cilvēkiem nekomunicē? Tad sapratu, ka jāapstiprina visi…
Draudzības jēdziens ir diezgan slidens, un to, kas ir īsts draugs, var noteikt tikai nelaimē.
Bet man tādas lielas nelaimes nav bijis (tpu, tpu, tpu). Ir tikai daži, ko varu ar pilnu krūti dēvēt par draugiem. Ļoti labs draugs man ir Gunārs Meijers, ilgus gadus esam muzicējuši kopā. Varu piezvanīt nakts vidū, pateikt, ka man ir slikti, un viņš noteikti atspersies. Noteikti man jāmin arī Andris Freidenfelds – ar viņu esam noēduši pudu sāls un izdzēruši cisternu šņabja. Arī Ģirts Lūsis ir mans draugs, viens no cilvēkiem, kas man ļoti daudz palīdzējis. Ja sāk domāt, tos īstos draugus varu saskaitīt uz vienas rokas pirkstiem. Daiga, mana dzīvesbiedre, arī ir cilvēks, ko pieskaitu pie saviem tuvākajiem draugiem.
Pats laikam neesmu diez cik labs draugs. Galvenokārt tāpēc, ka neesmu gatavs ar rokām un kājām atbalstīt draugu, ja viņš kaut ko dara nepareizi. Esmu diezgan objektīvs. Uz jebkuru situāciju mēģinu skatīties no divām pusēm. Un jebkuram cilvēkam atradīšu sliktās puses. Arī pats ļoti vērtēju, ja man atklātā tekstā pasaka, ko esmu izdarījis nepareizi.
Šallīti paņēmi?
– Zinu, ka vecāki joprojām ļoti par jums rūpējas…
– Sevišķi mamma. Reizēm mazliet pārspīlējot… Mēs dzīvojam vienā privātmājā. Vecākiem ir viens stāvs, man – otrs. Ikdienā esam blakus, tāpēc mūsu attiecības ir īpaši tuvas. Cikos tu būsi, kur tu būsi, kad tevi gaidīt? Es nevaru naktī aizmigt, ja tu neesi tikos un tikos. Kas tevi atvedīs, un vai tu cepurīti uzliki un šallīti paņēmi? Vai cimdiņi ir? Tēvs tai ziņā ir pilnīgi normāls cilvēks. (Smejas.)
Arī mans vecaistēvs par mani ļoti rūpējās. Viņš nodzīvoja līdz simt gadiem un perfekti pārzināja visu, ko es daru. Kādu laiku viņa vairs nav, un tikai tagad apzinos, ka reizēm biju skarbs pret viņu, dusmās izgrūdu – kas tev par daļu!… Tagad to grūti sev piedot. Tikai kad cilvēks aiziet, saproti, ka varēji rīkoties citādi… Tāpēc tagad ļoti novērtēju savus vecākus. Viņi ir cilvēki, kas vienmēr mani atbalstīs, lai kādas muļķības es izdarītu.
Bet par vecotēvu ir kāds smieklīgs stāsts. Kad mobilo telefonu vēl nebija, uz visiem maniem zvaniem atbildēja viņš. Reiz zvana telefons, vecaistēvs atkal paceļ klausuli. «Normundu? Normunda pašlaik nav. Kas viņam zvana?» Tas bija Niks Matvejevs. «Niks? Kas, kas zvana? Niks! Normunds tādu Niku nepazīst.» Un nolika klausuli… Viņš manā vietā izsprieda, ko pazīstu un ko ne, ar ko gribu runāt un ar ko ne. (Smejas.)
– Pieminējāt Daigu. Ar viņu kopā esat jau daudzus gadus, – kāpēc neprecaties?
– Laikam neesmu radīts ģimenes dzīvei, esmu vientuļnieks. Vēl arī tas, ka pārāk daudz esmu cilvēkos. Piegriežas… Darbā visu laiku cilvēki apkārt, un es to kompensēju vientulībā. Kad beidzot esi viens, gribas to izbaudīt. Tad truli varu skatīties televizoru un man nevienu nevajag. Es pat jūtos slikti, ja man tai brīdī kāds ir blakus.
– Bet Daigu taču saucat par savu dzīvesbiedri!
– Jā, jo laiku pa laikam esam kopā, bet dozēti. Es neizturētu, ja man nebūtu, kur nolīst. Tāpēc jūtos komfortabli, ka man nav piespiedu radinieces, kas nepārtraukti ir blakus. Ģimenes dzīves nav man. Godīgi sakot, nav jau tam laika. Atvaļinājuma nav bijis gadiem! Citi piecas dienas strādā, divas brīvas, man pat brīvu dienu nav.
– Radu tantes neuztraucas – bet kā tad ar bērniem, kas vecumdienās ūdensglāzi pienesīs?!
– Saka jau saka, bet es domāju: ja aiziešu, tad aiziešu uz skatuves, glāze nevienam nebūs jāsniedz.
Gan jau kādu dienu domāšu arī par dzimtas turpinājumu. Paskat, četrdesmitgadnieka krīzes laikā visādi lēmumi tiek pieņemti… Viss ir Dieva rokās. Kam jānotiek, tas agri vai vēlu arī notiks. No vienas puses, jau esmu vecs, bet, no otras, – pietiekami jauns, lai radītu bērnus.
Jebkurā brīdī viss var sagriezties kājām gaisā. Man patīk diezgan spontāni lēmumi. Ja man sagribēsies ģimeni, tā man būs nedēļas laikā.
– Reiz jūs esot bildinājis kādu dāmu un solījis pirmdienā precēt. Bet svētdienas vakarā jau esot pārdomājis…
– Jā, tā bija. Kas tikai nav bijis… Ja kādu lietu iesāku, es to parasti paveicu līdz galam. Šai saistībā acīmredzot nekas tik nopietns, lai vajadzētu to novest līdz galam, nav bijis… Esmu diezgan pragmatisks. Tāpat kā mūzikā ar savu absolūto dzirdi saklausu nošu kombinācijas un akordu secību, nevis skaistu mūziku, arī attiecībās spriežu vairāk ar prātu nekā ar sirdi.
– Bet kā tad ar mīlestību?
– Prāts vienmēr ņem virsroku pār sirdi, un es nevaru īsti saprast, vai vispār zinu, kas ir mīlestība. Jā, ir bijuši vairāki gadījumi, ko varētu klasificēt kā mīlestību. Bet… ja tā būtu lielā, īstā, vienīgā, es būtu gājis caur uguni un ūdeni un viss būtu beidzies ar loģisku risinājumu. Tas nozīmē, ka īstā, vienīgā un galīgā nav bijusi.
– Jūsu pārliecība ir, ka tai vienīgajai jābūt tik spēcīgai kā zibenim?
– Domāju, ka jā. Tā esmu audzināts. Kaut kādi kompromisa varianti šajā jomā man neder. Mani ir mācījuši: kad būs lielā mīlestība, tu būsi gatavs darīt jebko. Tā, kuras dēļ būšu gatavs visam, arī būs īstā, mūžīgā, vienīgā.
– Vai, dzirdot šo, sievietei, kas jums blakus, sirds neaptekas? Tad jau sanāk, ka viņa nav īstā, vienīgā.
– Domāju, ka sirds aptekas gan. Tomēr es gribu būt godīgs.
– Un ja lielā mīla neatnāks?
– Nu, tad nebūs! Viss Dieva rokās.
– Skatuves cilvēki cieš no neierobežotas sieviešu uzmanības. Esat to izmantojis?
– Pirmkārt, pēc ballītes tu jau esi noguris. Otrkārt, katrai aitiņai nevar skriet līdzi. Treškārt, es tomēr laiku pa laikam esmu aizņemts vīrietis. Man ir diezgan stipras morāles normas.
Pieredzēts gan ir viss kaut kas. Piemēram, meitene atnāk, novelk bikses un lūdz parakstīties uz dibena. Tā ir norma…
Vispār man ir konkrēts sieviešu tips, kas man patīk. Man patīk neliela auguma, tumšmates ar mazliet aziātiskiem sejas vaibstiem. Tāda ir mana sapņu sieviete, bet, protams, tādas nekad neatrodas. Tās, kas parasti nāk klāt koncertos, ir iereibušas. Taču iereibusi sieviete rada vēl nepatīkamāku iespaidu nekā iereibis vīrietis. Tās sievietes, kas nav iereibušas un kas tiešām ir citādas – labākas, kautrīgākas –, ar tām es netiekos, jo iereibušās un uzbāzīgās gūst virsroku. (Smaida.)
– Šlesers reiz teica, ka skaistums nāk no iekšām. Kādu skaistumu jūs meklējat sievietē?
– Es, godīgi sakot, nemeklēju. Iekšējo skaistumu esmu atradis Daigā. Viņā ir viss: godīgums, atklātība, iekšējs miers, tieksme pēc vispārējas sakārtotības. Viņa sniedz drauga pleca sajūtu – mēs tiešām ļoti labi saprotamies. Daiga manis dēļ ir gatava uz jebkuriem upuriem. Parasti saka: sievietēm ir svarīgs vīrieša plecs. Man arī svarīga drošības izjūta, ko man sniedz Daiga, tā man ir vissvarīgākā. Laikam tāpēc kopā turamies jau gadus astoņpadsmit.
Kādu brīdi Daiga padzīvo pie manis, tad es pie viņas Ķekavā, tad kādu laiku padzīvojam atsevišķi. Viss atkarīgs no mana darba: ja jāspēlē pa naktīm, tad tikai rīta pusē esmu mājās un visu dienu guļu. Pēcpusdienā pieceļos, atkal sēžos transportā un dodos uz darbu. Ja ir piecas spēles nedēļā, kāda tur kopdzīve! Kad ir kāds brīvāks brīdis, aizbraucu padzīvot pie viņas. Tā mēs esam tādā pilnīgi nenoteiktā statusā, bet kopā esam šā vai tā.
– Lai tā skaisti beigtu sarunu, man laikam jāpavaicā par jūsu nākotnes mērķiem.
– Manā dzīvē jau praktiski viss ir bijis. Privātā dzīve ir nesakārtoti sakārtota, tāpēc jārunā par darbu. Ir kāds jauns projekts – soloalbums, pie kuru strādāju. Gaidu, kad Guntars Račs pabeigs tekstus, bet spēlēs Labvēlīgais tips. Beidzot arī es būšu pirmā persona. (Smejas.)
