Nora Bumbiere. Leģenda, kurai līdzās bija nepareizie vīrieši

Raksts publicēts žurnālā IEVAS STĀSTI 2018. gada 10. numurā.

Noras Bumbieres dziedātās dziesmas atkal ir modē. Jūtama tendence – atdzīvojas 70. gadu estrādes balsis. Un Sandija Semjonova filma Nora uzjundījusi interesi par padomju estrādes aizkulisēm.

Nu tapušas arī jaunas lappuses manā pirms piecpadsmit gadiem uzrakstītajā grāmatā par dziedātāju Noru Bumbieri. Drīz tā parādīsies tirgotavu plauktos. Tajā būs savstarpēji tālu stāvošu Noras laikabiedru monologi un mana neredzamā klātbūtne. Esmu kā medijs – atklāju neuzrunātus, Norai sevišķi svarīgus, cilvēkus un faktus, ko agrāk uzzināt nebija iespējams. Un palieku pie sava – mans moto ir patiesums. Stāsts ir tāds, kāda bija Noras dzīve.

Kā Bumbierei klājās pēc aiziešanas no Paula vadītā ansambļa Modo 70. gadu nogalē? Vairākus gadus viņas dzīvē bija blūza ģitārists Valērijs Beļinovs. Viņš kļuva par Noras trešo vīru un uzrakstīja viņai skaisto, blūzisko dziesmu ar Imanta Ziedoņa vārdiem – Caur vakara miglām rēnām.

Runāšu kā pie bikts, Valērijs apsolīja, kad sameklēju viņu Amerikā un aicināju uz sarunu grāmatai. Klīstot tik daudz melīgu stāstu, vajagot reiz skaidrību. Pirms manis neviens latviešu žurnālists viņu nebija uz sarunu saucis.

Beļinova atmiņu mozaīkas stikliņos Nora atmirdzēs dažāda. Starp rindām vajadzētu izšķilties patiesībai.

Pēc Modo

Divtūkstošo gadu sākumā dziedātāja Margarita Vilcāne sacīja: «Sieviete ir radoša tad, ja viņā mājo dvēseles miers. Lielākā Noras nelaime bija tā, ka iedomāto viņa uztvēra par īstenību.» Margarita toreiz neslēpa, ka Noras mīlestība pret ģitāristu Valēriju Beļinovu uzplaukusi viņas acu priekšā un šķitusi aplama. «Totāls burbulis!

Viņš, kam piemita krievu temperaments, ar varu izrāva Noru no Viktora rokām.

Savās mīlestības alkās un meklējumos viņa pakļāvās. Tas bija redzams ar neapbruņotu aci. Bet kā tu jauksies otra cilvēka dzīvē… Valērijs sevi uzskatīja par ģeniālu mūziķi. Arī Nora tā domāja. Ja jau tik unikāls, tad kur viņš ir tagad?»

Tā sacīja Margarita un bilda, ka nopratusi – kopdzīvē ar Noru Beļinovs bijis egoistisks, centies panākt, lai viņa būtu nevis mūziķe, bet «tikai sieva». «Nora bija izmisumā, jo gribēja dziedāt! Tā taču bija viņas vienīgā sūtība! Beļinovs kaut ko mēģināja Norai rakstīt, deva mums paklausīties. Tas skanēja tik absurdi! Tik dumja mūzika! Norai tā vispār nepiestāvēja. Tam cilvēkam bija milzīgas pretenzijas.»

Vilcāne arī liecināja, ka līdz ar Beļinova parādīšanos Noras mājās valdījusi pavisam cita kārtība. «Bet es taču zinu, ka Nora vienmēr tiecās pēc svētkiem! Milzīga vēlēšanās dzīvot kā svētkos un būt laimīgai!»

Kad Norai nācās pamest ansambli Modo, Margarita draudzeni aicinājusi līdzi uz sava ansambļa Tip Top viesizrādēm Maskavā un Jaltā. Vienkārši – iedevusi darbu, izdomājusi programmā numuru… Nora raudājusi, ka Beļinovs ar māti draudējuši viņai atņemt mazo Georgu, ja dzīvošoties projām no mājām… Pēc Margaritas un Noras māsas vārdiem, Beļinovs Noru pametis, kad abu dēliņam bijis vien gads, izgaisis nezināmos Krievijas plašumos, līdzi paņemdams arī par Noras naudu gādātu mūzikas aparatūru.

Tiešām tik skaudri? Un kas gan viņš bija, šis mazais krieviņš, Noras Bumbieres trešais vīrs, ģitārists Valērijs Beļinovs? Kur viņš ir šodien, kā pirms gadiem jautāja Margarita Vilcāne?

King B

Šodien etnoblūzmenim un blūza teorētiķim Beļinovam ir nedaudz pāri sešdesmit gadiem, precējies, dzīvo Ņujorkā. Viņa uzstāšanos datumus var atrast blūza klubu mājaslapās pēc skatuves vārda King B, bet internetā var klausīties, teiksim, viņa kompozīciju Apocalyptic blues…

ASV pastāvīgi Valērijs mīt pēdējos divdesmit gadus, iepriekš dzīvojis starp dzimto Ķengaragu un Sanktpēterburgu. Mūziķu vidē Beļinovu uzskata par 80. gadu labāko Latvijas džeza un fusion ģitāristu. Bluz delti Nevi festivāla karalis, spēlējis Pēterburgas Jazz Philharmonic Hall. Bet ģitārista karjeru Beļinovs sāka kā pusaudzis – Jūrmalas koncertapvienībā, spēlējot dejas Asaros, mūziķa Harija Užāna aicināts – arī Mellužu restorānā Laiks un Priedaines restorānā Daina.

Harijs Užāns atceras, kā mācījis Valērijam spēlēt ģitāru, kāds straujš, kaismīgs bijis šis puisis. «Viņš bija ļoti talantīgs mūziķis, viens no talantīgākajiem tolaik – zvaigzne. Norai tas bija pa prātam.»

ASV Beļinovs sākotnēji ieradies kā Kalifornijas Universitātes lektors muzikoloģijā. Viņš nodarbojas ar muzikālās izglītības tehnoloģijām, kas saistītas ar tā saukto iekšējo dzirdi un psihoenerģētiku. Beļinovs komponējis arī mūziku Konstantīna Lopušanska mākslas filmai The Turn of the Century (2001) un prezentējis divus paša radītus mūzikas instrumentus ar jaunu skaņas estētiku (elektrificēto vitāru, vairāk vijoli nekā ģitāru, un sovitāru – ģitāras, vijoles un indiešu tautas instrumenta sintēzi).

Ģitārista mīlestība

«Tās man ir bezgalīgi dārgas atmiņas. Nora bija mana pirmā mīlestība. Kopā bijām gadus piecus. Pirms viņas man nebija bijis pat draudzenes, biju ļoti mērķtiecīgs muzikants.

Nora bija par mani deviņus gadus vecāka, nebija skaistule, toties pārsteidzoši šarmanta.

Viņai piemita īpaša burvība – tā vīrieti apņem un aijā kā šūpulī… Bezgalīga labestība. Viņi tādi bija abi ar Viktoru – ļoti šarmanti cilvēki. Mani apbūra Noras absolūtā spontanitāte. Un tā vienkārši notika – iemīlējos līdz ausīm.

Bet Nora bija kategoriska, attiecībām neļāvās un pat neflirtēja. Vienkārši pateica – nekas starp mums nav iespējams. Viņa taču bija precējusies ar Lapčenoku. Jā, bet mīlestību jau kabatā neiebāzīsi… Un es ļoti uzstājīgi tiecos pēc vēl vienas tikšanās, līdz beidzot man izdevās Noru pierunāt atnākt uz Daugavas krastmalu… Ilgi klaiņojām, runājām… Un toreiz es viņai atzinos mīlestībā. Ka nespēju bez viņas dzīvot, ka pat gribētu, lai mums būtu bērns… Tas bija 1978. gada agrs pavasaris, aprīlis, manuprāt. Man bija 22 gadi. Norai – 31 gads.

Pats tolaik nodarbojos ar jogu, nedzēru, nesmēķēju. Kopš bērnības esmu bijis nopietns. Kad nācu pie Noras uz radiokomiteju, pazīstama apsardzes dāma, ļoti jauka sieviete, vienmēr teica – Nora, tavs Bēthovens atnācis…

Kad 70. gadu nogalē Noru un Viktoru atlaida no Modo, bundzinieks Vladimirs Boldirevs man teica – Pauls viņus atlaida par dzeršanu. Manuprāt, tajā kolektīvā vienkārši bija pārāk daudz solistu. Modo taisīja Stīvija Vondera dziesmu programmu, kas nebija raksturīga ne Norai, ne Viktoram. Viņu nacionālais repertuārs vairs nebija pieprasīts, viņi vairs nebija uz viļņa. Pauls viņus uzskatīja par lokāla mēroga dziedātājiem, kas sevi izsmēluši. Gāja laiks, un tad… 78. gada vasaras beigās Nora sāka strādāt Latvijas Radio un televīzijas orķestrī par vadošo dziedātāju. Paula tur tolaik nebija. Vēlāk, kad viņš sāka strādāt Radio, Noru padzina arī no turienes.

Kad Nora un Viktors taisīja paši savu ansambli Ādažos, man piezvanīja Harijs Užāns. «Vaļera, tai grupai vajag ģitāristu.» Tiešām ļoti laba vieta – bagāts kolhozs, tuvu Rīgai…

Tā es no krogu pasaules nonācu filharmonijas mākslinieku aurā, tik prestiži. Tas bija mans pirmais nopietnais darbs.

Teicu Norai – gribu tev uzrakstīt dziesmu… Viņa rādīja Jāņa Plotnieka grāmatiņu, esot viņas mīļākais dzejnieks, parādīja dzeju, kas varētu pārtapt mūzikā, – Smagā laime. Man likās, tā dzeja ir par mums abiem. Vēl bija dziesma Nevar. Tur bija vārdi – tu saki, ka uz pusēm var visu sadalīt… Šķirstījām arī Ziedoni, un tapa Caur vakara miglām rēnām…

Dziesmas iestudējām Ādažu ansambļa programmai. Nora tās gribēja dziedāt, bet ierakstos ir saglabājusies tikai šī viena – Caur vakara miglām rēnām.

Jau bijām stiprs kolektīvs ar Kultūras ministrijā apstiprinātu programmu, kad Norai zvanīja no Ļeņingradas – abus ar Viktoru aicina koncertēt. Steidzami braucām. Galā jutāmies vīlušies, ka organizatori pa visu Ļeņingradu izlīmējuši vecās afišas – ka ierodas Nora ar Paulu. Acīmredzot ļeņingradiešiem nebija ticis pienācīgi apgaismots, ka atbrauks Nora, Viktors un ansamblis Ādaži. Toreiz mums bija ieraksts televīzijā, uzreiz uzstājāmies lielai auditorijai Ledus pilī.

Tikko atgriezāmies Latvijā, mūs visus atlaida no darba, neko nepaskaidrojot. Nora bija pārliecināta – tādēļ, ka tikām izmantojuši Paula vārdu. Kolhoza priekšsēdētājs Alberts Kauls parūpējās, ka no Ādažiem tiekam padzīti. Viss kolektīvs! Man iedeva gala aprēķinu, manus 60 rubļus, un sākās dīvaina dzīve. Vēlāk Ādažos darbojās Gunārs Freidenfelds, kurš atkal turp uz brīdi pasauca Noru. Bet mūsu kolektīvs Latvijā vairs pastāvēt nevarēja, neviens turīgs kolhozs mūs negribēja, un otra tik bagāta kā Ādaži jau nemaz arī nebija.»

Neiespējama dzīve

«Noras attiecības ar Viktoru pamazām šķobījās, arī viņa karjeras dēļ… Un viņš var man būt pateicīgs, ka tobrīd uzrados es – kas sāka par Noru rūpēties kā vīrs. Norai, protams, ne prātā nenāca, ka mūsu attiecības attīstīsies tik nopietni. Sākumā domāju – kā gan drīkstu palikt Noras mājās, ja viņa ir precējusies ar citu.  «Es tevi redzu sapņos – kāds atnāk un mani atbrīvo…» Tā Nora runāja jau pavisam drīz, tādās alegorijās. Es ļoti centos.

Noras un Viktora attiecības tobrīd man jau šķita dīvainas.

Man tika pateikts, ka vīrs neesot šķērslis, lai satiktos. Vēlāk izrādījās, ka Viktoram bija cita sieviete. Kad viņi izšķīrās oficiāli, es jau biju kopā ar Noru. Pāris nedēļu dzīvoju viņas dzīvoklī Georga Gailes ielā, pāris – pie mammas Ķengaragā.

Nespēju sadzīvot ar Noras dēlu Romualdu, tobrīd Murjāņu sporta skolas audzēkni. Viņš mani ļoti negribēja. Vēlāk tomēr sadraudzējāmies, jo arī Romualds gribēja spēlēt ģitāru, bija talantīgs zēns… Nora lūdza, lai puiku ietekmēju, aizrauju… Bet viņam bija grūtais vecums, pusaudža gadi. Labajos brīžos manas attiecības ar Romualdu bija jaukas, bet briesmīgajos… No viņa tika katram, kas gadījās ceļā…

Nora dēlu ļoti mīlēja, ļoti rūpējās un arī strostēja – bija drosmīga sieviete, mierīgi ļāvās konfliktiem. Situācija uzkarsa tiktāl, ka teicu – vairs te nespēju dzīvot. Nespēju strādāt, mājas ir mana studija, bet jārada mūzika…

Ar jaunāko māsu Nora šajā periodā tikās reti, mazā bija citā vecuma kategorijā. Norai bija draudzenes, kuras nepazinu. Viņa teica – aiziešu ar draudzeni pa veikaliem, tad pie viņas pasēdēšu. Aizgāja un neatgriezās trīs dienas. Nezināju, ko darīt, – atrados Noras dzīvoklī, bet pati saimniece pazudusi. Nevarēju arī piezvanīt, jo man neatstāja telefona numuru… Ne mazāko zīmi nedeva, ka būtu dzīva. Un es visu vakaru vienkārši stāvēju uz ielas un gaidīju. Nora nepārnāca, modos nākamajā rītā un gaidīju atkal… Tādas situācijas manā ērā gadījās reizes trīs. Nežēlīgas mocības – nav nekādu ziņu, kur meklēt. Bet paiet diena – Nora pārnāk. Labā garastāvoklī – it kā nekas nebūtu bijis…

Joprojām Noru mīlēju, bet kopā būt nespēju. Atgriezos Ķengaraga dzīvoklī un nodevos mūzikai, jo biju ļoti pieprasīts, daudz nācās strādāt. 1980. gada sākumā viesnīcā Latvija manus priekšnesumus nāca klausīties Laima Vaikule, Zigmars Liepiņš un Mirdza nāca. Un viņi mani vēlējās redzēt savos kolektīvos – gan Laima, gan Mirdza. Vispirms pasauca Laima, devos strādāt Jūras pērlē.»

Kāzas

«Noru tolaik uzaicināja šovā slavenajā vasaras restorānā Lido. Tā bija pirmā reize, kad viņa dziedāja restorānā. Kultūras pārvalde viņai uz vasaru starp Dzintariem un Majoriem iedeva dzīvoklīti. Tā mājiņa vēl joprojām tur stāv. Tas bija namiņš, kur ir ieņemts mūsu dēls Georgs. Ļoti labi to atceros, bija tikai šī viena nakts, mūsu vienīgā tikšanās jūnijā.»

Valērijs ar Noru tobrīd nebija redzējies mēnešus piecus. «Biju aizliedzis sev viņai pat piezvanīt. Bet toreiz kājas pašas mani aiznesa uz to namiņu. Uzkāpu pa trepītēm… Vārds pa vārdam… Noras šarms… Neuzskatīju, ka mūsu attiecības būtu mainījušās tikai tāpēc, ka vienu skaistu nakti pavadījām kopā. Vienkārši satikāmies un šķīrāmies, dzīvojām katrs savu dzīvi…

 Jūras pērlē nostrādāju līdz vasaras beigām, augustā Zigmars un Mirdza mani uzaicināja strādāt Modo. Jau biju veidojis aranžijas Laimai, ar to tālāk nodarbojos arī pie Zigmara. Tieši Modo kļuvu profesionāls mūziķis.

Pēc mēnešiem četriem zvana mana mamma – esot jāparunā aci pret aci. Tikko speru kāju pār Ķengaraga dzīvokļa slieksni, viņa saka – tev ir jāprec Nora… Varēju jau šaubīties, vai bērns ir mans, bet par Noru nekad nešaubījos. Viņa bija absolūti godīgs cilvēks. Tīra, patiesa. Un tā bija maģiska nakts, biju tik neizmērojami laimīgs…

Bērnu gribēju, bet precēties negribēju. Nejutos gatavs nopietnai kopdzīvei ar Noru – ļoti daudz pārdzīvojumu… Biju noguris no beidzamajiem diviem gadiem. Kaut mīlēju…

Tomēr uzaicināju Noru ciemos. Teicu, ka gribu saprast, vai mūsu attiecības no šā brīža spētu būt citādas, vai negadīsies atkal pazušana, to vairs negribu. Nora zvērēja, ka tā nekad vairs nebūs. Bet galvenais arguments, ko viņa teica – arī Romualds gribot, lai es atgrieztos. Tas bija ļoti svarīgs arguments. Un ja mums ir mīlestība, ja būs bērns, tad – nolemts. 1980. gada 22. novembrī mēs apprecējāmies. Nora pārgāja manā uzvārdā, salaulājāmies arī Gogoļa ielas pareizticīgo baznīcā.

Nora pēc kāzām ļoti mainījās. Ļoti! Nedzēra ne lāsītes, lieliski iznēsāja mazulīti. Un – nekad vairs nebija pazušanas. Manis bieži nebija mājās – nedēļu mājās, trīs izbraukumos ar Zigmara Modo. Man bija solo nodaļa kā vokālistam – dziedāju Maikla Džeksona repertuāru… Un kolektīvā taču strādāja arī Viktors.

Iznāk tā – mājās atpūšas grūtniece Nora, bet viņas jaunais vīrs strādā kopā ar bijušo…

Viktors kā normāls vecis pēc viena koncerta teica – Vaļera, davai satiksimies un parunāsim. Viņš gribēja noskaidrot mūsu attiecības – ka ienaidnieki neesam. Atzinos, ka Nora ir mana pirmā mīlestība, un Viktors atzina, ka ļaunu prātu netur, ļoti draudzīgs cilvēks.»

Georgs

«Manis nebija mājās arī 1981. gada 28. martā, kad piedzima Georgs. Tobrīd ar Modo bijām garā koncertturnejā Ukrainā. Zvanīju uz Rīgu no Černovciem, mamma pateica – piedzimis dēls. Tieši dienu pirms manas dzimšanas dienas! No dzemdību nama Noru ar mazo manā vietā sagaidīja mans brālis. Ir tāda fotogrāfija – pie dzemdību nama stāv Nora, līdzās – mans brālis, mana mamma. Stāv Māra, Romualds… Es pārrados tikai kaut kad aprīlī.

Vārdu puikam gan izdomāju es. Mans mīļākais ģitārists tobrīd bija Džordžs Bensons… Ir tādi slaidi – līdzās Bensona plakātam guļ divus mēnešus vecais Georgs… Arī Nora ir līdzās.

Tā ritēja mūsu dzīve – es Modo, Nora mājās ar bērnu… Galvenās manas bažas bija – ka tikai sievai neatgriežas agrākie paradumi, tāpēc nemitīgi sazvanījāmies… Bet viss bija labi. Pēc Georga piedzimšanas Nora uzziedēja.

Mūsu bērnam bija tikai pusgads, kad Nora saka: «Margarita mani aicina dziedāt Tip Top.» Kā jūs domājat, ko viņai atbildēju? «Uz priekšu – mīlu tevi un gribu, lai tu būtu uz skatuves. Tagad ar bērnu sēdēšu es – un tu brauc un koncertē.» Lūk, kā teicu! Un ar prieku paliku mājās ar dēlu. Nekad mūžā neesmu uzskatījis, ka Norai būtu jāsēž mājās ar bērnu. Viņai jāizpaužas radoši!

Naudas pietika – to saņēmu par aranžijām, arī Modo biju labi nopelnījis. Varēju atļauties kādu laiku nestrādāt. Ar Georgu es paliku mājās līdz pat 1983. gada martam. Divdesmit vienu mēnesi biju ar bērnu, kamēr Nora devās turnejās.

Ir tāda fotogrāfija, kur mazais Georgs sēž tieši pie mana mājas studijas magnetofona… Puikam aptuveni gads, sarkans kombinezoniņš… Drīz pēc tam visi trīs devāmies uz Sočiem. Kad mazajam jautāju: «Kā tevi sauc?» – «Guga,» viņš atbildēja.»

Noras balss

Bumbieres izpildītās vokalīzes apliecināja žilbinošu balss tehniku. Viņai piemita džeza izjūta, būtu varējusi kļūt par labu džeza dziedātāju. To mūsu sarunā apliecināja arī Valērijs Beļinovs. Kad jautāju – ko viņam nozīmē Noras talants, viņš atbild: «Nebeidzu apbrīnot.»

«Nora noklausījās dziesmu un uzreiz spēja to nodziedāt – gandrīz ar pirmo dubli. Esmu strādājis ar daudziem dziedātājiem, tādēļ varu sacīt – tas ir retums. Es viņas balsi pētīju, man bija interesanti to izzināt. Nu, kā var nodziedāt tik tīri! Nekad neviens iepriekš to nebija pārbaudījis, bet man ienāca prātā eksperiments. Es Norai uzliku austiņas ar skaļu mūziku, ko viņai vajadzēja atkārtot unisonā, bet skaļums dziedot neļauj pašai sevi dzirdēt. Daudzus tā esmu pārbaudījis – cits, sevi nedzirdot, nodzied tik šķībi, ka klausītājam ausis jātaisa ciet. Bet Nora dziedāja vienlīdz perfekti – gan, kad sevi dzirdēja, gan, kad nedzirdēja. Tāda bija viņas galvenā atšķirība no citiem. Unikāla, iedzimta kvalitāte. Dieva dāvana. To saku kā profesionālis, pasniedzējs, kas strādā ar vokālistiem.

Jā, un Noras balss nebija vis klasiski nostādīta, estrādiska, tā bija cita tipa balss, ko pārvaldīja no iekšpuses, tas ir retums. Nevis diža, skaļa, bet fenomenāli pārvaldīta. Ir kailas balsis, dzied tīri, bet – bez tembra.

Noras balss atvērās tembrālās krāsainības nozīmē.

Balss paplašinājās uz tembra rēķina. Viņa it kā dzirdēja tembrāli: ne katrs dziedātājs to spēj – katru noti nosūtīt ar emociju.

Tikai… Nora savu balsi nesaudzēja, īpaši nekā nevērtēja. Tā viņai bija un viss – tā bija norma. Dziedādama Tip Top, viņa nepārgāja jaunā līmenī. Nora vienkārši dzīvoja. Un viņai nebija iespēju ar mūziku nodarboties nopietni: ja neesi nemitīgi pieprasīts, tev nav motivācijas strādāt. Tādiem cilvēkiem kā Nora nedrīkst atņemt skatuvi.»

Džeza režīmā

«Kad Noru atlaida arī no Radio orķestra (ar vārdiem «neprofesionāla attieksme pret darbu»), tā bija traģēdija. Izrāva pēdējo maizes kumosu. Un nogrieza skābekli. Nora todien mājās pārnāca asarās. «Mani nogalina,» viņa teica… Viņa raudāja vairākas nedēļas… Izmisums. Tad es piedāvāju aizbraukt un padziedāt Sočos. Muzikanti, kas strādājuši dienvidos, ir ļoti labi pelnījuši. Paņēmām mazo Georgu un 1982. gada vasaru pavadījām Sočos. Sākumā darbojāmies mazā krodziņā, tad – Soču centrālajā restorānā, pēc tam jau – tikko atvērtajā luksusa kompleksā ārzemniekiem Dagomisā. Noīrējām netālu dzīvokli un strādājām. Bija skaisti. Tomēr visu, ko saņēmām, uzreiz iztērējām, rudens sākumā atbraucām pa nullēm. Toties labi padzīvojām.

Džezu tolaik valstī neatzina, kaut Rīgā tas bija attīstīts. Teicu – uztaisīsim programmu. Iestudējām piecas manas džeza dziesmas, Nora dziedāja arī Ellas Ficdžeraldas repertuāru, ko bija izmēģinājusi, vēl pirms satika mani. Vienmēr bažījās – vai nodziedās, vai spēs… Vienmēr šaubījās. Uzstājāmies Rīgas džeza festivālā, viņu lieliski uzņēma, lieliski nodziedāja. Varbūt kāds bildējis vai ierakstījis? Bet ar džeza koncertiem neko nevarēja nopelnīt.

1982. gada rudenī Saulkrastu kultūras namā izveidojām kolektīvu Tests. Cilvēks, kurš mums palīdzēja, teica: gribu, lai Norai ir viss – studija, grupa, repertuārs… Mums visiem bija algas, mēģinājumu bāze, laba aparatūra. Programmu pieņēma arī Kultūras ministrijā. Bet nomira Brežņevs. Un nu mums saka – jūsu programma ir anulēta. Vecie akti atcelti, jāgatavojas jaunai programmas pieņemšanai. Bet bez speciālas atļaujas grupa nedrīkst muzicēt. Visus mūziķus atlaiž no darba kultūras namā. Arī Noru atlaiž! Vēlāk Nora dziedāja kultūras nama Oktobris kolektīvā, kur ģitāru spēlēja arī Igors Novikovs. Nora pati nebūtu spējusi ne savākt savu grupu, ne to noturēt – nebija tik muzikāli izglītota, lai uzturētu atmosfēru.»

Nebēgu!

«Tie Noras radi un draugi, kas teikuši, ka esmu viņu pametis, kad mazajam Georgam vēl bija tikko gads, mani apmelo. Noru Latvijā zina katrs, un tagad katrs zina arī to, ka bija kāds riebīgs krievs Beļinovs, kurš tik pretīgi izrīkojās… Kāpēc no Noras aizgāju? Pastāstīšu. Nekur nebēgu, neslēpos, neatteicos no bērna.

Tātad Nora uzstājās arī ar Tip Top. Mīlējām viens otru, nekonfliktējām, un es uzticējos. Bijām laimīga ģimene, bez neērtiem jautājumiem. Arī Romualds uzvedās labi, mums bija normāla līdzāspastāvēšana. Tiesa, ne reizi nebiju Tip Top koncertos. Ne reizi! Varbūt tāpēc ilgi nenojautu dažas būtiskas nianses… Un tad ansamblis uzreiz pēc kārtējās tūres uzstājās Rīgas VEF kultūras pilī. Tas bija 1983. gada aprīlis. Bijām sarunājuši, ka aiziešu Norai pretī pēc koncerta kopā ar Georgu.

Lieku puiku ratiņos un eju no G. Gailes ielas līdz kultūras pilij. Puišiem, kas savāc instrumentus, saku – atnācu pretī sievai. Viņi atbild – nav te tavas sievas. Kā nav? Sarunājām, ka atnāksim ar puiku pretī mammai… Kaut kur aizgājusi. Kur? Oi, kāds jauks bērniņš, visi tikai žužina, un par Noru neatbild. Kā Noras var šeit nebūt, ja viņa tikko atbraukusi no tūres? Bērns taču grib satikt mammu! Mammas nav.

Atnāku mājās – Nora jau priekšā, viegli iedzērusi. Un metas man virsū – kur biji. Kā kur? Tevi sagaidīt! Sirdī jūtu – lieta nav tīra. Tāda nekonkrēta izjūta. Romualds prasa, ko baramies… Atbildu – nejaucies. Tas bija pirmais strīds ar Romualdu kopš kāzām ar Noru. Jutos tik apstulbis, ka nesāku neko skaidrot. Izsaucu taksi, savācu mantas un aizgāju. Jo uzskatīju – Noras vaina.

Apmetos pie mammas, Nora vairākreiz zvanīja, tikāmies, staigājām ar bērnu. Domāju – jāpaiet laikam, lai mūsu attiecības atjaunotos.

Jūlijā darbu sāka jauniešu kluba Allegro roka sekcija, pie kinoteātra Komjaunietis. Es tur darbojos, tuvojās koncerts, un uzaicināju arī Noru, slepeni cerēdams, ka saiesim atkal kopā. Viņa apsolīja atnākt un jautāja, vai drīkst atnākt arī Tip Top skatuves tehniķis. Neko nenojauzdams, teicu – lai tik nāk …

Man nebija nevienas aizdomīgas domas. Nospēlēju koncertu, savācu mantas, un cerēju, ka beidzot ar Noru kārtīgi parunāsim, varbūt beidzot viss būs atkal labi… Biju noilgojies. Bet Igors Novikovs, mūsu ģitārists, saka – Nora aizgāja. Kā? Gribējām taču parunāt. Kur aizgāja? Viņš saka – nu ar savu Arsenu, laikam. Kur? Un tikai tagad Igors beidzot pasaka galveno: viņi taču satiekas. Lūk, šajā brīdī visu sapratu – Norai šis cilvēks nebija pirmo dienu.

Bet kā var atnākt uz vīra koncertu ar mīļāko!

Sievietes dvēsele tomēr ir noslēpumu pilna. Nora meklēja stipro plecu, kādu es nespēju viņai sniegt? Aicināju uz parastu darbīgu dzīvi, bet viņa ilgojās lidojuma?»

Noru nevainoju

«Nora bija ļoti ietekmējama, kompānijas būtne, īpaši, kad iedzēra, – visus mīlēja, bija laimīga. Nora bija ļoti vienkārša. Viņa kļuva par daļu no cilvēka, kuram līdzās bija. Viņa sublimēja gaisotni, telpu, cilvēkus. Reizēm bija agresijas mirkļi – kad bija greizsirdīga… Bet agresijas viņas patiesajā dabā nebija.

Neskatoties uz to, ka zināju par Arsenu, šķirties negribēju. Biju gatavs viņai piedot jebko. Neiedziļinoties detaļās. Tomēr īstas izrunāšanās mums vairs nebija.

Kad ar Noru izšķīrāmies pavisam, mūsu Georgam bija trīs gadi. Tā bija briesmīga situācija, kad sapratu, ka vairs nedzīvošu kopā ar savu dēlu.

Noras pēdējo vīru nepazīstu, bet jūtu, ka Nora tika vienkārši iekarota un paņemta.

Ir tādi vīrieši – jauniegūtu sievieti tur kā uz āķa – nemitīgi sazvanās, kontrolē…

Arsens ir austrumu nacionalitātes cilvēks, no viņiem izgrozīties nav viegli. Viņi ir sarežģīti. Un, manuprāt, Nora nokļuva tieši tādās attiecībās. Un tam, ka šis cilvēks nebija muzikants, bija nopietns negatīvs efekts.

Jau būdams Amerikā, Arsens mēģināja ar mani nodibināt kontaktu, bet es negribēju. Uzrakstīju – dārgais draugs, tu aizvīli manu sievu un tagad gaidi, ka ar tevi vispār runāšu… Par ko gan man ar viņu runāt?

Bet Noru nevainoju ne mirkli. Viņa bija sava laikmeta uzskatu un tikumu produkts. Viņa bija mana pirmā mīlestība, tā jau nekur nepazūd. Varbūt mazliet atdziest, bet – nezūd. Nekādi fakti šo izjūtu nespēj mainīt. Viņa bija par mani vecāka, bet patiesībā – ļoti jauna. Labestīgu, tīru dvēseli. Tikai no filharmonijas viņa aiznesa sev līdzi lielu netikumu. Tam bija iemesli un provokācijas. Arī ģenētiskas.

1983. gada augustā ar mani notika nelaime. Gaziks, kura aizmugurējā sēdekļa pasažieris biju, Rīgā uz ielas strauji manevrējot apgāzās, manas puses durvis atvērās, izslīdēju uz asfalta, auto uzgāzās man virsū, sašķaidot kāju… Bija vairākas operācijas, dzīšana ar recidīviem… Uz slimnīcu pie manis Nora neatnāca. Kad jau gulēju mājās, vienreiz atveda pie manis Georgu, 1984. gada pavasarī, vienīgo reizi. Man pat saglabājies piecu minūšu demo ieraksts: dzird, kā mazais runā mikrofonā – mēģina dziedāt Mīļā magonīt…

Un kad Nora man zvanīja reibumā – šie nakts zvani man teica: viņa dvēselē nejūtas labi. Nebija svarīgi, ko atbildu, viņai tikai gribējās izrunāties, un es ļāvu. Varbūt viņa pēc tam pat neatcerējās, ka zvanījusi – vienkārši tā nesa izjūtu vilnis.

Man ir svarīgi, lai dziesmas, ko biju rakstījis Norai, kāds Rīgā nodziedātu. Nora taču ļoti vēlējās tās dziedāt. Ir piekritusi Diāna Pīrāgs… Varbūt pēc gada es tuvošos arī šim projektam, tāds ir mans sapnis. Pēc Noras nekad vairs neesmu sacerējis dziesmas, vien – instrumentālu mūziku.»

*

Jūs būtu vēlējušies šo stāstu glancētu? Bet tā nebūtu patiesība. Tad Nora nebūtu Nora. Par leģendārās dziedātājas dzīvi plašāk lasiet manā grāmatā Nepalikt vienai tumsā.