Rīga -1°C 
Novērtē rakstu
-
2
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Uzvedās kā kaķis
Kaķi ieņēma īpašu vietu Brodska dzīvē. Lai izteiktu nožēlu vai prieku, dzejnieka ģimenē bieži tika izmantotas dažādas kaķiskas frāzes, piemēram, mjau, mur-mur-mur, mur-mur-mjau u. c. Ņaudēšana kā komunikācijas veids neierobežojās tikai ģimenes lokā, bet tika izmantota arī saziņā ar draugiem un vispār ar cilvēkiem, pret kuriem Brodskis juta simpātiju. Viņš pienāca no aizmugures, skrāpēja tev pa plecu ar nagu un teica: «Mjau!» Un gaidīja, ka tu atbildēsi ar to pašu vai arī nomurrāsi: «Mur-mjau.» Kad kaut kas ļoti, ļoti patika, vajadzēja saskaņā ar šo kodu lēni un izteiksmīgi aplaizīt lūpas. Šī kaķiem raksturīgā uzvedība bija visai lipīga.
Brodska mīlestība pret kaķiem nebija poētiska poza vai filozofisks uzskats – tā nāca no bērnības. Dzejnieka slavenajā esejā Pusotras istabas aprakstītais ieradums izstiept vārdus, atdarinot ņaudēšanu, un paust emocijas ar kaķiskām skaņām, rada turpinājumu arī pieaugušajā dzīvē. Runājot par kaut ko, kas viņam nepatika vai tracināja, Brodskis izmantoja izteicienu – pret spalvu.
Kad viņš bija labā noskaņojumā, dzejnieks demonstrēja kaķu pozu ar ķepiņām, kas ne reizi vien iemūžināta fotogrāfijās. Vēstules, kuras viņš rakstīja vecākiem, Brodskis sāka ar tekstu: «Mani dārgie kaķi!», bet atvadu vārdu vietā izmantoja «Mjau!» vai «Krņau!». Arī telefonsarunu Brodskis vienmēr beidza ar vārdu: «Mjau!» Vai šādā uzvedībā bija arī sava daļa spēles? Nenoliedzami! Bet aiz kaķiskiem Brodska rituāliem slēpās viņa paša uzskatu sistēma.
Brodska vēstulēs un viņa dāvinātajās grāmatās var sastapt daudz dzejnieka zīmētu zīmējumu, kuros attēloti kaķi. Viņš ļoti skaisti zīmēja, viņa zīmējumu manieri daudzi salīdzināja ar Puškina darbiem: lielākoties tie ir uzmetumi ar spalvu, dažreiz krāsainas bildītes, kas zīmētas ar krītiņiem. Brodska draugi apgalvoja, ka kaķi ir viņa totēms.
Līdzinās Ahmatovas runcim
Saglabājušies vairāki dzejnieka kaķu vārdi. Ļeņingradā viņam bija Kaķene baltos zābaciņos. Vēlāk pie viņa dzīvoja milzu runcis, vārdā Lielais Rudais (Big Red). Pēc šī kaķa nāves Josifs viņa fotogrāfiju ierāmēja un nolika uz galda savā dzīvoklī Ņujorkā, kur viņš tolaik dzīvoja. Savukārt viņa Pēterburgas kaķim Samsonam dzejnieks veltījis pat dzejoli.
Pats Brodskis atzinies: ja par kaut ko viņš nākamajā dzīvē arī vēlas būt, tad tikai par kaķi – ar garām ūsām un asti.
No Josifa Brodska atmiņām uzzinām, ka viņam kaimiņos vasarnīcā Komarovā dzīvoja dzejniece Anna Ahmatova, ar kuru viņi draudzējās, un viņai piederēja ļoti skaļš, kauslīgs, ruds kaķis Gļuks, par kuru Ahmatova teica: «Nu, ziniet, tas vairs nav kaķis, tas ir vesels pusotrs kaķis.»
Reiz Ahmatova pamanīja, ka viņa rudais kaķis ir ļoti līdzīgs Brodskim. Tas ļoti glaimoja Brodskim, jo kaķus viņš uzskatīja par pašu pilnību un sevi labprāt salīdzināja ar tiem. Saglabājušies ļoti daudzi asprātīgi Brodska pašportreti, kur viņš sevi attēlo kā rudu kaķi. Pazīstamais padomju multiplikācijas režisors Andrejs Hržanovskis pat uzņēma animācijas dokumentālo filmu Pusotra kaķa, kas veltīta Brodskim. Filmā ekrāns piepildīts ar visdažādākajiem kaķiem – gan zīmētiem, gan dzīviem.
Dzejnieka draudzenes prozaiķes Ludmilas Šternas mājā dzīvoja runcis, kuram Brodskis bija devis visai oriģinālu vārdu. Šterna bija laimējusi dažas nedēļas vecu kaķēnu kāršu spēlē (preferansā) un pasludinājusi konkursu par labāko kaķēna vārdu. Brodskis izdomāja vārdu Pas, kas ir kāršu spēles termins, un šo variantu visi vienbalsīgi atzina par labāko. Josifs šo kaķi vienkārši dievināja. Pasiks bija pūkains, pelnu krāsā, bez neviena plankumiņa.
Viņš principiāli neatsaucās, ja kāds viņu sauca, un pat noraidoši novērsās, kad viņam zem deguna bāza vistas vai zivs gabaliņu.
Taču šis pat gabaliņš, it kā nejauši atstāts uz grīdas, uzreiz pazuda. Lai arī uz saucieniem Pass nereaģēja, prom nebēga, bet, ja kāds viņu paņēma klēpī – pat pilnīgi nepazīstams cilvēks –, nepretojās un labsajūtā murrāja. Pasam varēja piešķirt jebkuru formu – pārmest pār plecu, aplikt ap kaklu, gluži kā šalli vai arī, noliekot kaķi uz dīvāna, iebāzt viņam starp ķepām avīzi un uzlikt uz deguna melnas brilles. Šādā pozā kaķis varēja nogulēt ļoti ilgi. Savam mīļotajam Pasikam Brodskis veltījis veselu odu.
Kaķus Brodskis dievināja. Reiz viņš teica: «Pievērsiet uzmanību – kaķiem nav nevienas neglītas kustības!» Vēstulē, ko Josifa tēvs Aleksandrs Brodskis raksta dēlam izsūtījumā, ir aicinājums nenokārt degunu un ņemt piemēru no kaķiem, kuri vienmēr ir optimisti. Bet brauciena laikā uz Lietuvu 1966. gada augustā jau pirmajā vakarā Josifs Brodskis uz ielas savāca izkāmējuši kaķēnu, visu dienu nēsāja viņu azotē un ļoti lepojās, kad tas sāka murrāt.
Varbūt jums uzmodināt kaķi?
1972. gadā Josifs Brodskis tika izraidīts no Padomju Savienības. Ievērojamu daļu savas dzīves Amerikā dzejnieks pavadīja vientulībā ar vienīgo savas ģimenes locekli – mīļoto kaķi Misisipi. Ja pie Brodska ieradās viesi, zīme, kas liecināja, ka viņi tiek augstu vērtēti un nama saimniekam tīkami, bija dzejnieka piedāvājums: «Gribat, es jums uzmodināšu kaķi?»
1990. gadā Brodskis apprecējās, un viņa sieva Marija abus savus vīriešus – balti rudo runci Misisipi un Josifu – sāka saukt par kaķiem. «Ei, kaķi, nāciet šurp!» Abi tūlīt atsaucās. Dažreiz Brodskis kaķi Misisipi no Ņujorkas aizveda atpūtā pie dabas krūts uz ciematiņu South Hadley. Tur brīvībā tikušais kaķis aizrautīgi dzinās pakaļ vāverēm, bet Brodskis ar baudu vēroja viņus aiz loga.
Šo kaķi savos atmiņu stāstos atceras daudzi Brodska draugi un paziņas. Viņu vidū – dzejnieks Andrejs Vozņesenskis, kurš reiz viesojās pie Brodska Ņujorkas dzīvoklī. Divi tik dažādi dzejnieki runāja… par kaķiem. Brodskis, iepazīstinot viesi ar Misisipi, jautāja: «Jums ir kaķis?» Un pēc tam ar interesi klausījās Vozņesenska stāstu par to, kā reiz viņa kaķis uzrāpās augstā priedē viņa vasarnīcā Peredelkinā. Lai minci izglābtu, vajadzējis nozāģēt priedi. Vozņesenska kaķi sauca Kus-Kus. Brodskim šis vārds ļoti patika: «O, tas ir pārsteidzoši! Tik tiešām kaķī ir kaut kas arābisks. Nakts. Pusmēness. Ēģipte. Mistika…»
Kad Josifs Brodskis 1996. gadā devās mūžībā, viņa kaķis Misisipi ļoti ilgi skuma pēc mīļotā saimnieka. Ir saglabājusies kāda ļoti skumja fotogrāfija – Misisipi mēnesi pēc Brodska nāves, saritinājies kamoliņā, guļ sava mirušā saimnieka krēslā.
Brodska draugi atminas, ka viņš ne reizi vien viņiem dzīves laikā teicis: «Ja pēc manas nāves pie jums atnāks ruds kaķis, nedzeniet viņu prom, tas būšu es!»
Daudzi apgalvo, ka ruds kaķis – tieši tāds, ar kādu Brodski salīdzināja Ahmatova, – pie viņiem pēc dzejnieka nāves tiešām ir atnācis. Un viņi ir pārliecināti, ka tas bija Josifs Brodskis. Katrā gadījumā Brodska daiļrades pētniece Valentīna Poluhina apgalvo, ka tieši tā tika uztverta noslēpumainā rudā runča parādīšanās uz dzejnieka kapa Venēcijā.
