Rīga +5°C 
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
Medeņu ģimene Kazdangā
«Ir jāizveido vide, kurā gribas palikt,» apstiprina ELĪNA MEDENE. Viņa kopā ar vīru ERNESTU un dēlu AIDO pirms pieciem gadiem pārcēlās uz Kazdangu – pagastu Liepājas pusē, aptuveni 50 kilometru no jūras. Dažiem šķiet – uz nekurieni. Taču viensēta Turaidas ir Ernesta vecvectēva būvētas mājas. Te viņš pusaudža gados kopā ar vecākiem Ivetu un Vidvudu Medeņiem pavadījis vasaras.
Rīgā Elīna strādāja žurnālistikā, Ernests – aviācijā, mazliet nodarbojās ar mūziku un iesaistījās kultūras projektos. Sākumā viņa darbavieta bija Latvijā, bet ar laiku tika izmantots piedāvājums strādāt Eiropā par vairākas reizes lielāku algu. Tas arī ļāva sākt atjaunot māju laukos. «Sapņi maksā naudu,» Ernests saka.
Turaidas atrodas tieši pie ceļa ar asfalta segumu, kas savieno Kazdangu un Aizputi. «Pilsētnieki, kas sapņo par dzīvi laukos, bieži vien uzbur idilli, kas ir neiespējama. Grib vasarnīcu, kur atpūsties no Rīgas darbiem. Bet, ja nolem pārcelties, jārēķinās, ka dzīve šeit kļūs par ikdienu,» Ernests rosina domāt pragmatiski.
Nākamais, par ko noteikti ir vērts padomāt, lai iecere pārcelties uz laukiem ātri vien no sapņa nepārvērstos murgā, – kā gūt ienākumus iztikšanai.
Skaidrs, ka ilgstoši no iekrājumiem iztikt būs grūti un arī attālināts darbs ne vienmēr ir ilgtermiņā iespējams.
«Daudziem liekas, ka iespēju vairāk ir Rīgā: ātrāk var atrast darbu, plašāka skolu izvēle. Bet laukos ir vairāk citu iespēju, piemēram, ļoti liels uzņēmējdarbības attīstības potenciāls,» uzskata Elīna, «jo īpašumi ir pieejami par lētu naudu.»
Var, piemēram, atvērt naktsmītnes un izveidot tūrisma piedāvājumu. Ja būs labs mārketings, bizness izdosies, pat atrodoties tālu no jūras, viņa uzskata.
Medeņi šajā vasarā Kazdangas centrā atvēra kafejnīcu Kazbārs. «Rīgā mēs to nekad nebūtu darījuši,» apgalvo Ernests. Ģimene izmantoja iespēju iegādāties daļu no Kazdangas dzirnavu dzīvojamās daļas. Plānoja atvērt naktsmītnes, taču izjuta pieprasījumu pēc ēdināšanas uzņēmuma.
«Tas notika dabiski un loģiski. Kad mēs tur sēdējām, daudzi, kas bija atbraukuši uz pils parku, prasīja, vai tuvumā ir iespēja izdzert tasi kafijas,» stāsta Elīna. Arī lēmums nodarboties ar bioloģisko lauksaimniecību šķita tikai loģisks, kaut arī nozare ir pilnīgi sveša.
Līdz ar māju īpašumā nāca arī 20 hektāru zemes, un saimniekiem šķita likumsakarīgi to mēģināt uzturēt pašiem, nevis pieļaut ķimikāliju izmantošanu dzīvesvietas tiešā tuvumā.
Elīna atceras, ka pirmā ziema Turaidās bija pārbaudījums. «Ernestam vēl bija ilgie līgumi ārzemēs, es šeit paliku viena ar mazu bērnu un pati šķūrēju sniegu,» viņa stāsta. Lai arī baiļu sajūtas nebija, katram gadījumam viņa nodrošinājās ar piparu gāzes baloniņu un gāzes pistoli. «Paļāvos uz to, ka šī ir Ernesta senču māja un tā noteikti sargās, lai dzimtas turpinātājiem nekas nenotiktu.»
Ģimenei ar bērniem noteikti svarīga ir iespēja iegūt izglītību. Par vietu pirmsskolas iestādē parasti laukos nav jāuztraucas, ir arī gana plašs pulciņu un sporta nodarbību saraksts, bet vecākus bieži vien vairāk baida situācija vispārējās izglītības iestādēs.
«Man bija jāpieņem, ka, pārceļoties uz šejieni, es nevaru savu bērnu aizvest uz skolu ar Motessori vai Valdorfpedagoģijas novirzienu, kā biju iedomājusies Rīgā. Te ir viena skola, un citu variantu nav,» Elīna saka, tomēr atzīst, ka viss sakārtojies labi.
Kazdangas pamatskola, kur Aido mācās, ir «forša lauku skola», kurā gājusi arī Ernesta vecmāmiņa, strādā jaukas skolotājas, klasēs ir neliels bērnu skaits, ēka atrodas parka vidū, audzēkņi bieži dodas pastaigās. Turklāt izglītības iestāde ieguvusi Ekoskolas statusu. Kopumā – tāda pati alternatīvā skola vien ir, ja salīdzina ar Rīgas lielākajām skolām, kur mācījušies paši un klasē bija 35 cilvēki.
Sākumā Medeņi tuvākajā apkārtnē nepazina nevienu. Taču tas viņiem pat mazliet patika, jo mērķis pārceļoties tieši bija aizbēgt no nepārtrauktā dzīves mutuļa Rīgā, kur bieži notika kultūras pasākumi un nāca ciemiņi.
«Ja visu laiku esi kontaktā ar citiem, nav laika pabūt ar sevi,» saka Elīna. Taču rezultāts ir pilnīgi pretējs, jo daļa draugu labprāt piesakās ciemos un paliek ne vairs uz pāris stundām kā Rīgā, bet vairākām dienām, rodas jauni draugi vietējā sabiedrībā.
Nu jau ierasts, ka daudzās mazpilsētās ir saujiņa pilsētnieku, kas, meklējot kontrastus un mieru, no lielpilsētas dzīvokļa pārcēlušies uz viensētu. Tomēr nav būtiski meklēt kontaktu tieši ar cilvēkiem, ar kuriem vieno līdzīgs dzīvesstāsts, veidot noslēgtu kopienu. Laukos draudzēties mēdz pat ļoti dažādi cilvēki, jo iedzīvotāju skaits ir mazs un citu variantu īsti nav.
Ikviens tiek cienīts, lai cik dīvains arī būtu.
«Te sabiedrībā nav jūtama tāda noslāņošanās kā Rīgā,» novērojusi Elīna. «Tur mums bija konkrēts draugu loks, ko satiekam. Un satiekam speciāli, jo nejauši satikt nevarējām. Dzīvojām savā burbulī. Šeit ir pilnīgi otrādi, jo vietējā veikalā satiec pilnīgi visus: gan draugus, gan mazāk draugus. Visu veidu cilvēkus.»
Kontakts ar vietējiem dabiski izveidojies, jo, vēloties sevi pilnveidot, apgūt ko jaunu, Medeņi sākuši apmeklēt pulciņus un nodarbības. «Atklājām, ka mums patīk loka šaušana. Ar to nodarbojas arī puika, mums pat ir savi loki,» stāsta Elīna. Vēl gājuši uz indiešu deju nodarbībām, ko vadīja dramaturģe un profesionāla indiešu deju dejotāja Sandija Santa.
Paziņu un draugu loks paplašinājās arī tādēļ, ka Elīna sāka strādāt pašvaldībā par sabiedrisko attiecību speciālisti un dēls Aido apmeklēja pirmsskolas izglītības iestādi Kazdangā.
Vienīgais lielais mīnuss, ar ko, dzīvojot laukos, jārēķinās, ir tas, ka neatliekamā medicīniskā palīdzība jāgaida ļoti ilgi. Ja notiek negadījums, ir situācijas, kad tā atbrauc tikai pēc 50 minūtēm. Un ir situācijas, kad viena medicīnas iestāde sūta uz nākamo, bet tā – uz vēl citu. «Viss pārējais, strukturēti saplānojot, ir iespējams,» saka Elīna.
