Rīga +7°C 
Novērtē rakstu
-
35
-
1
-
1
-
8
-
1
-
3
-
0
-
INTERVIJA PUBLICĒTA ŽURNĀLĀ IEVA 2019. gada 23. numurā
Mēs ierodamies tieši rītā pēc Andreja Mediņa piecdesmitās dzimšanas dienas svinībām. Pie muižas kāpnēm sarindoti simti stādu – viesiem bijis lūgts dāvināt jaunus kociņus izsapņotajam jaunajam parkam. Taču vispirms dienas kārtībā ir kāpostu stādīšana.
Bruknā viss reiz sākās ar cilvēkiem, kuriem bija jāpalīdz atbrīvoties no alkohola, narkotiku vai azartspēļu atkarības. Bet tagad te un arī citur apkārtnē ir vesela paralēlā realitāte – atjaunota muiža un iestādīts dārzs, top parks, uzcelta baznīca, bijušajā Bārbeles pamatskolā atvērta Bārbeles Zēnu skola, bijušajā Vecumnieku cietumā top sociālā māja un gaisā vēl virmo doma par meiteņu skolu.
Aiva: Vakar jūs nosvinējāt piecdesmit gadu dzimšanas dienu, un koncerta dienā tieši paies 23 gadi, kopš esat kļuvis par priesteri. Ko jūs pa šiem gadiem esat ieguvis?
Andrejs: Vispirms visiem, visiem, visiem, visai Latvijai, visiem labas gribas cilvēkiem, kas meklē, tic, cer, ilgojas, mīl un palīdz, gribu no sirds pateikt lielu paldies – jo tas, kas notiek Bruknā, ir visas Latvijas nopelns. Labdarības koncerti Uzcel savu baznīcu notiek jau septīto gadu, un dievnams tapis, pateicoties visai Latvijai, cilvēkiem, kurus uzrunā mūsu iedvesma un uzdrīkstēšanās. Reizēm cilvēki dara labas lietas, bet neredz, kur tas nonāk.
Izdarīt mēs varam tikai tad, ja patiesi mīlam. Jādara ar lielu mīlestību un sevis atdošanu – un tad ir augļi un mūžības klātbūtne tajā. Un man prieks, ka kopienas puiši un meitenes to mācās un pieņem – ka nedrīkst būt haļavas un prastuma un nedrīkst kaut ko darīt ķeksīša dēļ.
Visās mazajās lietās ir svarīga lielās mīlestības klātbūtne. Ja tas notiek, Dievs caur mums var izdarīt nenormāli daudz.
Ja par mani – esmu ieguvis fantastisku pieredzi, iemācījies nebaidīties. Ir briesmīgi, ka cilvēki augot nevis atbrīvojas no bailēm, bet kļūst bezspēcīgāki, slimāki, nevarīgāki, bailīgāki. Esmu kļuvis brīvs no aizspriedumiem un bailēm – man vienalga, ko runā cilvēki, lai di..š. Skauģu netrūkst. Otra lieta – es dzīvoju pēc savas sirds aicinājuma. Un tas, ka tas daudzus tracina, vairs nav mana sāpe. Tāpēc es neskatos internetā un nelasu presi.
Ieguvums ir apziņa, ka daudz vairāk jāmīl un jāļaujas, un sevi jādod.
Tā ir pieredze par šo manas dzīves iesākumu. Es nebūt vēl netaisos mirt, es zinu, ka vēl dzīvošu daudz, es ļauju Dievam izdarīt labas lietas un zinu, ka viņš man ļaus to izdarīt.
– Un kas šajā laikā ir zaudēts?
– Es neko neesmu zaudējis. Tas viss ir bijis laba dzīves skola un pieredze, kur lielākā bagātība ir cilvēki. Tas, ko es vakar baudīju savas dzimšanas dienas svinībās, – simtiem cilvēku! Tā ir lielākā dāvana. Un arī grūtības un pārbaudījumi bijuši tikai tādēļ, lai es tajos pieaugtu, – bez ciešanām un sāpēm Dievs nevar transformēt manu dvēseles skaistumu.
Es nenoliedzami mīlēju savus vecākus, kuri ir jau aizgājuši: memmes vairs nav nu jau 15 gadu, tēva – piecus gadus. Bet tā notiek, tā ir dzīve, ar to jāmācās dzīvot, nevis jukt par to prātā. Esmu Dievam pateicīgs par visu, par visām labām lietām un visiem sūdiem. Jo tas mani veido tādu, kāds šobrīd esmu.
– Pirmajā labdarības koncertā jūs sākāt vākt līdzekļus baznīcas celšanai, pēc tam – jau Bārbeles Zēnu pamatskolai. Nu tā ir atvērta, un nav parasta skola – tur ikdienā ir blakus tēvi, tur ir lidmašīnas…
– Skola bija milzīgs sapnis, kurš nu izveidojies par skaistu mazuli. Esam izgājuši akreditāciju. Ar lielām mokām pierādījām, ka alkoholiķu darbs nav zemē metams – būvinspekcijai nepatika, ka darīja alkoholiķi, narkomāni un azartspēlmaņi. Bet tur jau strādāja ne tikai kopienas cilvēki, bet arī firmas. Vēl vajadzīgi aviācijas angāri un lidlauks, lai puikas varētu pacelties gaisā. Jo tā ir skola ar aviācijas novirzienu, un tā viņiem būs uzdrīkstēšanās, kas dod milzīgu enerģiju.
Mums vajag vairāk šādu skolu, kur ne tikai bērni pieaug, bet mums pašiem jāmācās pieaugt.
Patiesībā vecāki baidās. Arī šāgada pieredze rāda, cik ļoti vecākiem bail no sevis, jo puikas nereti daudzās jomās ir apsteiguši savu tēvu. Mums ir nosacījums, ka tēviem pēc kārtas jāpiedalās skolas darbā. Bet tēvi, lai neizskatītos tizli vai tukli, bieži cenšas izvairīties. Skola lielā mērā domāta vecākiem, lai parādītu, ka nav jēgas nokritizēt un nomelnot šodienas izglītības sistēmu no malas. Šī ir iespēja – veidojiet taču to sapņu skolu saviem bērniem! Nevis tikai nolamāt, ka izglītības sistēma nekur neder. Tad nākam kopā, lūdzamies kopā un darām kopā. Un izveidojam to labāko izglītību saviem bērniem.
Šis gads parādīja, cik daudz mums pašiem, tajā skaitā man, ir jāmācās. Man bieži pašam ir baisi, redzot, ka nespēju turēt līdzi puikām, ka man vairs nav tik daudz asprātīgu ideju. Ir jāmācās pieņemt – jā, esam kļuvuši tizlāki, garlaicīgāki un nedzīvāki. Bet bērns gaida dzīvīgumu. Sevišķi tagad, kad bērni tik daudz laika velta internetam – bet es saprotu, citādi viņiem jākļūst par nūģiem, jo mājā visi pēc darba tēlo pārgurušus. Tad bērns mēģina izzināt pasauli citur.
Skolas pagalmā jau stāv dažas ļotenītes. Ir arī simulatori – lielākā vērtība. Vēl priekšā stāv tāda problēma kā Latvijas valsts likumi. Jo Lietuvā puikas var lidot no 13 gadiem, bet Latvijā tikai no 18 gadiem. Mēs pieveram acis, ka bērni jau no 13 gadiem var nodarboties ar seksu, dzert, durties, bēgt no mājām un neiet skolā – tur mēs esam vāji. Bet dot ko labu – tas mums ir ierobežots. Būs liels darbs – rakstīsim Saeimai un lūgsim likuma izmaiņas, lai puikas šajā skolā varētu apgūt arī to, kas saistīts ar lidošanu.
– Bārbeles pamatskola, kurā tagad atvērta Zēnu skola, bija arī jūsu paša bērnības skola?
– Jā, pirms 33 gadiem es to pabeidzu. Man nav nekāda rūgtuma, bet atmiņas nav no tām gaišākajām. Skolā bija uzzinājuši, ka es baznīcā mācos spēlēt ērģeles, un tie vēl bija Padomju Savienības laiki, līdz ar to es biju skolas kauna traips. Manas atzīmes automātiski kļuva zemākas, bet pirmdienu skolas līnijās mani sauca priekšā un vienmēr izdomāja kādas palamas, lai pazemotu. Bija draudi, ka izgāzīs latviešu valodas eksāmenā, ja uzzinās, ka svētdienā atkal esmu bijis baznīcā un spēlējis ērģeles. Taču mani tas nesagrāva, bet gribējās to darīt vēl vairāk, lai parādītu, ka mani nevar iebiedēt. Tagad viss ir mainījies, un savādi, ka šī skola tagad ir manās rokās, lai to turpinātu.
Esmu daudz domājis par to, kāpēc skolotāji reizēm tā izturas. Un puikas man ir prasījuši: kāpēc tad tu pats mācījies par skolotāju? Tāpēc, ka gribēju saprast to sviestu, kāpēc skolotāji tādi kļūst! Pats esmu beidzis maģistrus.
Arī šodien Bārbeles skolā svarīgākie ir skolotāji, tāpēc pirmais nosacījums – skolotājiem es nemaksāju algas. Jo jāstrādā ir mīlestības dēļ. Manā skolā vispirms ir iedvesma, rīcība, labs rezultāts – un tad domājam, kā to atalgot un novērtēt.
Pirms kāda laika uz Bruknu atbrauca kāda novada sociālie darbinieki. Pēc četru stundu ekskursijas un puišu liecībām viņi par visu bija šokā – kā tā var būt, ka veči visu dara ar prieku un dziedādami? Tajā brīdī vēl būvēja sienas baznīcai. Viņi nesaprata – nu kā? Citur valsts un Eiropa maksā milzīgu naudu, lai motivētu alkoholiķus un narkomānus, lai kaut kas mainītos, bet pēc tam skrien pakaļ un lūdzas: nu, lūdzu, nedzer, nu, lūdzu, sāc strādāt! Bet te viss notiek pilnīgi pretēji. Veči paši katru rītu aiziet nopeldēties, vienalga, vai ziema, vasara, vai pavasaris. Paši dodas lūgties baznīcā, pēc tam saklāj galdus, sadala darbus. Nevienam nav jālūdzas, lai viņš būtu laimīgs, pašam jāizdara tā izvēle.
Un sociālie darbinieki uzdod man jautājumu: nu kā tu to panāc? Kad tikšanās bija beigusies, es jautāju: «Mīļie kolēģi, ja valstī gadīsies tāda situācija, kad jums nevarēs samaksāt vismaz divus trīs mēnešus, – kurš no jums būtu gatavs turpināt veikt sociālo darbu? Tikai godīgi.» Un no 50 cilvēkiem roku pacēla tikai četri. Es teicu: te ir tā atbilde. Ja svarīgākais nav cilvēks, bet – ko es par to saņemšu?
Vai mēs šodien kaut ko zinātu par Māti Terēzi, ja viņai prioritāte būtu alga un sociālais nodrošinājums? Jā, tas ir svarīgi, bet tā nav prioritāte.
– Jūs pats nemaz neslēpjat, ka esat šerps un tiešs. Kas jums iemācīja tādam būt?
– Ģimene! Man bija fantastiska memme – taisnīga un godbijīga. Tēvs bija ļoti taisnīgs un vienkāršs. Mēs ģimenē visi esam ļoti tieši. Tāpat darba un cieņas tikums nāk no ģimenes. Šodien es daudziem krītu uz nerviem – un tas ir labi, ka es neatstāju nevienu vienaldzīgu. Ir muļķīgi izniekot savu dzīvi, ķēmoties liekuļojot un izpatīkot – ja dzīve jau tā ir nepielūdzami īsa, mēs nevaram to pārvērst par iztapšanu un iepatikšanos tādam. Un bērni to neīstumu redz. Mums nav jābaidās būt īstiem. Jāpārstāj būt pārāk pareiziem. Esi tas, kas tu esi!
– Jūs nevairāties arī no visai spēcīgiem vārdiem?
– Ziniet, reizēm cilvēki citādi nesaprot. Arī Bruknā es puišiem varu sešas reizes lūgt: lūdzu, atnesiet ūdeni no akas! Bet tad, kad pasaka: maķ peremaķ, vai jūs varat to izdarīt! – izdara uzreiz. Daudzi jau citādi nesaprot, viņiem nav iemācīts tāds lūdzu. Tad jārunā ļoti tieši un skarbi.
– Jums kā priesterim ir celibāts, bet pie jums nāk cilvēki, kas veido attiecības, kas gatavojas laulībai. Kas, jūsuprāt, ir tas svarīgais, kas mums jāzina par attiecībām?
– Šodien cilvēki ir milzīgi egoisti. Tāpēc visu laiku notiek tā – padraudzējāmies, pārskatījāmies, šķīrāmies. Esmu daudzus pārus atraidījis tikai tāpēc, ka viņi jau pirms laulībām negriež viens otram ceļu un rāda zobus. Tad es saku – davai, ziniet, tinieties! Padzīvojiet kādus gadus, kamēr tiksiet vaļā no sava egoisma, un nerādieties man, kamēr nevarat vienoties elementārās lietās. Visas laulības pamatā ir viena svarīga lieta – lai tu jau pašā sākumā esi gatavs atteikties no sevis un būt par otru. Citādi egocentrisms neļaus piekāpties un pieņemt. Jēzus saka: ja kviešu grauds nenomirst, viņš nevar nest augļus. Laulībā ir tas pats – ir vajadzīga iekšējā nomiršana un atteikšanās otra dēļ. Citādi ir cauri – divi kretīni radīs vēl lielāku kretīnu, kurš man būs jādziedina Bruknas dzīvē.
Ir jau arī pāri, kas paziņo: nē, bērnus mēs vēl negribam – kur nu tagad bērnus, kādreiz, kad mums būs māja, tad… Tad tie cilvēki nav atvērti dzīvībai. Un vēl laulībā jāatstāj vieta Dievam.
Un vēl es bieži piebilstu: atcerieties, ka bērni ir svarīgi, bet tas nav centrālais notikums. Bērni izaugs un aizies. Bērni jāmīl un jāaudzina, bet viņi nav attiecību centrs, attiecībās mums jāpaliek vienam pret otru. Citādi sākas tās nepārgrieztās nabassaites – dēliņam 50 gadu, māmiņa man zvana un kontrolē: vai viņš ir apģērbies, vai ir paēdis, vai zeķītes tīras?
– Jums pašam dzīvē arī ir bijušas daudzas krustceles. Kuri brīži jums pašam šķiet izšķirīgākie?
– Nenoliedzami laiks, kad dienēju Afganistānā. Par šo pieredzi varu tikai pateikties – jo bez tās es nebūtu kļuvi par priesteri. Pirms tam jau bija citi sapņi, daudz inčīgākas lietas, ko gribēju dzīvē darīt. Bet tieši šie notikumi un nāves tuvums lauza manu iedomību un lepnību un pagrieza tajā nevis man ērtākajā, bet pareizākajā virzienā. Afganistānas pieredze man bija darījums ar Dievu – ja Dievs mani pasargās no lodēm un ievainojumiem, tad es zinu, ka Viņš ir un es pieņemu lēmumu Viņam kalpot.
– Vai esat kādreiz arī kļūdījies?
– Jā, bet to Dievs jau no manis ir izgraizījis. Kādos brīžos es pārāk uzticos cilvēkiem un tad piedzīvoju vilšanās brīžus, jo gaidu no cilvēkiem pārāk daudz. Bet tagad es to atstāju Dievam – ja viņš dara, lai dara caur šo cilvēku.
– Kā var redzēt, vai mainās cilvēki, kas ir ieradušies Bruknas kopienā?
– Viņi mainās ļoti lēni. Viss sākas ar attieksmi – kā dara, kā runā, kā rodas iniciatīva: es vēlos, es gribu to izdarīt vai sakārtot. Tad cilvēks veras vaļā – grib, tiecas, meklē. Tas labi redzams arī tad, kad puiši paši nāk uz sarunu: tēvs Andrej, es gribu šodien parunāt. Un vēl tā ir garīgā dzīve, kad daudzi sēž bibliotēkā un lasa. Un man kā priesterim nekas nav skaistāks, kā ieraudzīt, ka kādam no kopienas ir vajadzība vienam pašam ieiet kapelā palūgties.
– Kāpēc Bruknas kopienā ir obligātas ikrīta peldes?
– Ūdens nav elle, tā nav traģēdija! Es ceļos, uzvelku halātu, eju, iegāžos āliņģī, un tajā brīdī viss mostas! Tas atmodina asinsriti, sirdi un imūnsistēmu, tā ir rūdīšanās un raksturs – milzīga buķete. Cilvēkiem ir tik daudz nedziedinātu lietu, baiļu un sevis žēlošanas, viņi sargā sevi no sajūtām, no nepatikas. No tā visa jātiek vaļā! Mēs peldam visu gadu, nevienu dienu neizlaižam. Ceļamies un ejam.
Nevajag pārmest, ka citi tevi nemīl, pirms tu pats esi sācis sevi mīlēt – par sevi rūpēties, sevi kopt un uzturēt.
Tas ir ļoti svarīgi, sevišķi šiem cilvēkiem, kas kādā brīdī zaudējuši visu – ģimeni, sievu, bērnus, sociālo stāvokli un labklājību. Vispirms ir darbs ar sevi. Un Bruknas rīta peldes, es domāju, ir viena no Bruknas pērlēm. Tas māca nostāties pašam pret sevi un beidzot būt pašam – nevis tāpēc, ka tāds Bruknā ir noteikums. Tāpat kā pirtis divreiz nedēļā un zāļu tēju dzeršana. Jo pēc tam, kad šie cilvēki ir indējuši sevi ar alkoholu, odekoloniem, amfetamīniem un visādu citādu neiedomājamu sviestu, tas viss ir jādabū ārā. Jā, tas jau ir atstājis sekas aknās, nierēs un visā ķermenī, bet, kad imūnsistēma pēc rīta peldes aktivizējas, tad ķermenis pats sāk visu sakārtot. Otra svarīgā lieta ir labs, ekoloģisks uzturs no pašu produktiem. Skābenes, nātru lapas, zupas, salāti… Katrai detaļai dzīvē ir nozīme. Bet pirmais ir būt pašam – cilvēkam ar savu raksturu.
– Cik cilvēku šajos gados piedzīvojuši Kalna svētību kopienu?
– Gandrīz tūkstoš. Bet tie ir daudzi gadi – kopiena oficiāli darbojas jau gandrīz divdesmit gadu, bet neoficiāli mēs šeit sākām vēl agrāk. Un vissvarīgākais ir ģimene – jo lielākajai daļai šo cilvēku nav bijis ģimenes vai bijusi tāda pusģimene. Tāpēc svarīga ir mājas gaisotne – kad visi kopā paēdam, kopā pastrādājam, atpūšamies.
– Kas šeit mainījies, atceroties pašu sākumu, kad jūs no padomju laikos daļēji par kūti pārvērstās Bruknas pusmuižas pagrabiem mēzāt mēslus?
– Daudzi pagrabi joprojām ir pilni ar tiem. Iztīrīti ir tikai trīs pagrabi. Pārējie, uz kuriem pašlaik sēžam, joprojām pilni ar mēsliem. Pirms divdesmit gadiem tas bija mans noteikums – kad māju sakārtosim un sāksim normāli dzīvot, tad tīrīsim pagrabus. Nu jau pagājis vairāk nekā 20 gadu, mums ir citi mērķi un citas vērtības.
Mums svarīgākā nav tā pils, bet cilvēki un tas, kā mainās viņu dzīve. Tie mēsli man netraucē. Mana prioritāte ir šodien lielākas vērtības – skolas, jaunieši, kultūra, veselība… No valsts dabūjām bijušo Vecumnieku cietumu, kur veidojam Oratoriju.
Bet par to jautājumu, kā bija toreiz un tagad… Bija atbraukuši puiši, kas te bijuši toreiz. Ričards, kas tagad dzīvē kļuvis par veiksmīgu uzņēmēju, teica: «Andrej, baidos, ka šodien cilvēkiem te ir grūtāk mainīties. Mūsu laikā izmaiņas notika tāpēc, ka nebija logu, bija plēves, nebija grīdu, nebija pat īstu griestu un siltuma – bet mums bija svarīgi izdzīvot un ātrāk sevi savākt. Tagad te ir trīszvaigžņu hotelis! Tualete bija ārā, dušu nebija – tikai pirts, taču māja mazāk smirdēja pēc zeķēm.» Pirmos desmit gadus apstākļi tiešām bija drūmi – kamēr mēs to ēku sakopām. Bet, atceroties tos laikus, man liekas, ka toreizējā nabadzībā un vienkāršībā bija vieglāk dzīvot. Un skaistāk bija. Tagad mēs tam esam vergi – viss jākopj, jāpieskata. Tāpēc, kad būvēsim kopienas māju, plānots visu veidot ļoti vienkārši.
Vakar bija atbraukuši kādi 15 puiši no tiem, kas te agrāk uzturējušies. Tādi atkopušies, daudzi ar sievu. Tā man bija vislielākā dāvana. Mēs sazvanāmies, atbrauc ciemos, atved savus bērnus, radus un draugus rādīt, kur viņi ir dzīvojuši. Tad ir bijusi liela jēga.
– Tagad jūs jau sākat īstenot jaunus sapņus? Iecerēta meiteņu skola – Bruknas Kaucminde?
– Kad veidojām zēnu skolu, sabiedrībā bija radies sašutums – kāpēc vecie laiki atgriežas, kāpēc arī meitenes nevar mācīties lidot? Es saprotu. Bet šodien izglītības sistēmā mēs redzam, ka meitenes ātri iet uz priekšu, bet puiši ap otro, trešo klasi jūtas atpalikuši. Zēnu skola izveidota, lai puiši attīstās vienmērīgi un nav viduvējību un atpalicību. Tagad mēs strādājam pie nākamā sapņa, lai izveidotu meiteņu skolu ar vecās Kaucmindes garu. Vieta ir noskatīta, vēlme ir šo skolu veidot netālu no Bārbeles, lai puiši var aizskriet pie meitenēm vakariņās vai meitenes atbraukt uz kādu ballīti vai aviācijas mācību pie puišiem. Daudzas stundas var pat notikt kopā. Un ir doma, ka tas varētu būt tepat Skaistkalnē. Tāds neprātīgs sapnis, jo doma ir par bijušo Kapucīņu klosteri. Tas ir traģiskā stāvoklī, bet mani tas nebaida, jo es to ļaušu darīt Dievam. Vajadzēs daudz būvēt arī klāt, jo vajadzēs gan austuves, gan sierotavas, gan mākslas darbnīcas. Meitenēm to vajadzību ir daudz vairāk nekā puišiem. Un es aicinu visiem sūtīt labas domas un lūgties, lai mēs kopīgiem spēkiem varam to izdarīt.
– Jūsu ziņā ir nonācis arī bijušais Vecumnieku cietums?
– Tas nāca tajā pašā laikā, kad Bārbeles skoliņa, jo valsts to vairs nespēja uzturēt. Tad pašvaldība piedāvāja, vai mēs nevēlamies izveidot vēl vienu vietu. Sākumā likās par daudz – viss vienlaikus. Bet saņēmāmies un sākām – tagad tur ir ielaisti dzīvot vecāki cilvēki, ģimenes, vientuļās māmiņas ar bērniem. Esam izveidojuši pašu izaudzēto ķiploku pārstrādes cehu, esam uzsākuši ražot sukādes. Un ir vēl daudz labu ideju un projektu. Viss tā mierīgi. Un cilvēkiem – vēl viena iespēju vieta.
Tas ir Dieva darbs caur mums.
Vēl ir iecerēta amatu māja, kur būs maizes ceptuve, keramikas darbnīca, svētbilžu darbnīca un mazs veikaliņš.
– Ja es atbrauktu vēl pēc piecdesmit gadiem – ko es te redzētu?
– Es jau tagad redzu, kā tam visam jāizskatās. Kad mēs paņēmām to pilsmuižu, kad te bija dzīvnieki, mēsli, aizgaldi, sapuvuši un izdeguši jumti, – es to neredzēju, bet redzēju visu tādu, kā redzu šodien. Tāpat ar to baznīcu, ko puiši uzbūvēja. Es redzu rezultātu, un tad mēs ejam uz to. Tikai vajadzīgs laiks un iespēja sākt darīt.
