Rīga +4°C 
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Gandrīz 800 lappušu biezo izdevumu Kārina Pētersone radījusi kopā ar Gorbunova novadnieku režisoru Jāni Streiču un žurnālisti Ilzi Būmani. «Godīgi jāsaka, ka Anatolijs Gorbunovs šādai grāmatai vienmēr bija pretojies, un tikai Jānim kādā vaļsirdīgā sarunā 2018. gada vasarā izdevās viņu pierunāt.
Ar Ilzi Anatolija laikabiedrus sākām intervēt 2019. gada pavasarī, paralēli vācu materiālus un konspektēju Anatolija intervijas un grāmatas, kas izdotas par Atmodas laiku.
Prātā izveidot grāmatas struktūru ļoti palīdzēja tas, ka tieši tajā laikā strādāju arī pie Mišelas Obamas biogrāfijas tulkojuma. Man iepatikās, kā viņa sadala savu stāstu mazākos fragmentos. Patika arī viņas pašironija. Tāpēc grāmatai izvēlējos viegli pāri slīdošu un mazliet ironisku toni,» PDz stāsta Kārina.
Pat viņu, kas teju trīs gadu desmitus strādājusi kopā ar Anatolija – bijusi viņa palīdze, labā roka, dažkārt arī iedvesmotāja un arī kolēģe Saeimā un valdībā –, pārsteidzis, ka Anatolijs tik ļoti daudz intervēts. «Ir vairāk nekā tūkstoš publikāciju. Arī uzrunātie cilvēki bija ārkārtīgi atsaucīgi un ar prieku atcerējās kopējos darba gadus. Daži atmiņu stāsti atnāca pavisam nejauši. Piemēram, telefonsarunā, pieminot, pie kā strādāju, mans sarunbiedrs pēkšņi sāka atcerēties epizodi no savas dzīves, kurā sava loma bija Anatolijam,» atminas Kārina.
Viņa teic, ka pirmo reizi dzīvē Anatoliju ieraudzīja 1990. gada 4. maijā, kad tulkoja vēsturiskās sēdes norisi ārvalstu žurnālistiem. «Pirmo reizi tieši Anatolijam man bija jātulko saruna ar Dānijas parlamenta delegāciju pēc 1991. gada janvāra traģiskajiem notikumiem. Tas bija 13. februārī,» saka Kārina.
«Laikam viņam patika tas, kā es to daru, jo pēc tam saņēmu uzaicinājumu strādāt Augstākajā Padomē,» atklāj autore.
Atklājot grāmatas tapšanas procesu, Kārina teic, ka Anatolijs viņas uzrakstīto esot lasījis emocionāli, ar aizkustinājumu un nelabojot. «Kad trijās četrās dienās viena nodaļa bija gatava, e-pastā to sūtīju Anatolijam. Viņš nemācīja, nekoriģēja. Vienīgi pēc tam, kad kopīgi strādājām pie sadaļas par ģimenes vēsturi, bija kādas korekcijas,» bilst Kārina.
Vaicāta, vai šajos piecos mēnešos par Gorbunovu atklājusi ko jaunu, viņa atzīst: «Lielu atklājumu nebija, bet domāju, ka lasītājiem gan būs daudz negaidītu lietu. Kaut vai vienmēr tik nosvērtā politiķa delverības bērnībā un piedzīvojumi jaunības gados pirmajā darbavietā. Un tas, kas palicis ēnā no Barikāžu laika, kā arī humora pilnie atjaunotās Latvijas diplomātijas sākumi.»
No grāmatas Valstsvīrs Anatolijs Gorbunovs
-
Matus ieziež ar sviestu
«Pirmajā oficiālajā fotografēšanās reizē, vēlēdamies izskatīties pievilcīgāks, ieziedu matus ar sviestu. Toreiz jau nebija nekādu matu kopšanas līdzekļu. Māte par šo rīcību bija ļoti satraukusies. Tūlīt lika mazgāt matus, baidoties, ka utis iemetīsies.»
-
Saņem pērienu par smēķēšanu
«Pērienu gan esmu saņēmis tikai reizi mūžā. Tas bija neilgi pirms pamatskolas beigšanas, kad kopā ar brālēnu, ērti iekārtojušies grāvī, mēģinājām smēķēt. Ievilcis dūmu, skatījos mākoņos, un pēkšņi parādījās tēva galva! Rokās kārtīga stiba. Dabūju riktīgi. Un pelnīti. Kopš tās reizes nekad vairs neesmu smēķējis.
-
Ar tāfeli izsit skolas logu
«Bērnībā biju negants delveris, pat huligāns. Nezinu, kāpēc – es nekad nebiju ļauns, bet kaut kas ar mani mūždien notika. Skolā ar visu tāfeli «iebraucu» logā. Stikli izbira… Tajā laikā laukos iestiklot logu bija liela problēma. Tēvam nekas cits neatlika, kā izņemt rūtis no mājas loga un nest uz skolu. Pašiem kādu laiku vējš zēģelēja istabā.»
-
Met pasniedzējam ar tomātu
«Mani divas reizes gribēja izslēgt. Tā kā augumā biju mazākais, tehnikumā sēdēju uz paaugstinājuma. Reiz, kad man kāds iemeta ar tomātu, es, sviežot to atpakaļ, trāpīju pasniedzējam, jo sašķiebās ķeblis, uz kura sēdēju. Pasniedzējs bija gatavs tūlīt slēgt mani laukā. Bet kā vienmēr viss beidzās labi. Tēvs tādās reizēs gāja runāt ar skolas vadību: sak, kur tad mani likšot neizglītotu?»
-
Par izlaiduma naudu nopērk riepu
«Atceros, kā ar drauga aizdotu motociklu braucām uz Bausku svinēt Jāņus. Vizinoties pa laukiem, saplīsa riepa. Toreiz jaunu nopirkt bija liela problēma. Tad nu naudu, ko vecāki bija iedevuši izlaiduma vajadzībām, trijatā sametām kopā un nopirkām jaunu riepu, bet izlaidumā nepiedalījāmies.»
-
Piesien pie gultas seržantu
«Es patiesībā esmu ļoti riskants cilvēks, bet pārējie to neapzinās un tam netic. Kad biju armijā, vada seržants moldāvs reiz teica tā: «Jūs, latvieši, esat ne šis, ne tas. Jūs pat riktīgas palaidnības nespējat izstrādāt. Jūs esat pārāk izturēti.» Tajā pašā naktī seržants tika piesiets pie gultas, visu karavīru zābaki tika noslēpti mežā, un nākamajā rītā viens igaunis nokliedzās: «Podjom!»
Nākamais brēciens bija no seržanta, jo virve, ar kuru mēs viņu piesējām, saspieda rīkli. Tad, protams, bija milzīga izmeklēšana, kura beigās noveda pie manis. Rotas komandieris pateica, ka viņš tam netic, jo Gorbunovs to vienkārši izdarīt nevarējis. Jā, esmu klusais riskētājs. Ja tāds nebūtu, es paietu malā un mana biogrāfija neizveidotos tāda, kāda tā ir patlaban.»
-
Gandrīz nomirst, indējot blusas
«Nīkrācē Anatolijs tika pieņemts darbā padomju saimniecībā par būvtehniķi. Viņam tika ierādīta neliela istabiņa kopmītnē, kurā bez gultas un skapīša nekā daudz nebija. Toties gultā – papilnam blusu. Kad reizēm nedēļas nogalēs vedis mātei mazgāt veļu, māte raudājusi – palags vienos blusas traipos. Kāds no darbabiedriem bija ieteicis izmēģināt dusta pulveri. Sacīts – darīts, nobēris visu palagu baltu. Nakti gandrīz nomiris. No rīta bija jāsauc ātrā palīdzība. Kopmītnes komandants dabūjis samaksāt sodu. Toties no kukaiņiem vairs ne miņas.»
-
Kad nebija, ko ēst, šāva baložus
«Ar ēšanu bijis švaki. Pats zupas vārīt nepratis, vienīgi sacept kartupeļus. Šādu tādu ēdienu vedis līdzi no mājām, bet, ja aptrūcies, pircis turpat veikalā burkās vai kādus konservus. It sevišķi iecienīts bija zirņu biezenis ar gaļu, bet cik ilgi no konserviem pārtiksi. Pie kaltes bijis liels daudzums baložu. Kāds ieminējies – varētu uztaisīt brangu maltīti! No drauga aizņēmušies bisi, un, pa lielu baru mērķējot, nebija jau liela māka kādu nošaut. Bet no brangās maltītes nekas dižs nav sanācis, tāpēc šādam paņēmienam likuši mieru.»
-
Labākos ragus atdod muzejam
«Dr. Pakalns man reiz saka: brauc līdzi uz medībām, man palikusi viena neizlietota briežu licence, un šodien pēdējā diena, kad var šaut. Aizbraucu arī, stāvam uz gaidi – nekā. Kad sāk tumst, ieraugu puskrēslā kādu stāvu. Izšauju. Kad pieejam klāt un apskatāmies, izrādās, tas ir krūmu bullis – nīkulis bez kārtīgiem ragiem. Mednieks jau vienmēr grib nomedīt kādu trofeju. Pakalns nu kreņķīgs. Es viņam saku – par to atdošu savus labākos ragus. Man mājās bija zelts, vairāki eksemplāri. Viņš saka, lai dodot Minhauzena muzejam. Tā arī izdarījām. Tā nu tagad Minhauzena muzejā Duntē redzami vieni manis nomedītie zelta ragi.»
-
OMON uzbrukums Iekšlietu ministrijai
«Kad OMON šāva pa Iekšlietu ministriju, bija sajūta, ka mani grib arestēt. Apsardze arī šāva gaisā, lai ārā zina, ka iekšā ir bruņoti. (..) Sabijies biju. Tādas šaušanā nekad dzīvē nebija gadījies būt. Lodes sāka rikošetēt. Man likās, ka šauj no Bastejkalna, bet kā mednieks zinu, ka, ja meža ielokā šauj, atbalsis rada mānīgu priekšstatu, tāpēc nevaru apgalvot, ka šāvieni nāca no turienes. Man palikuši atmiņā dobji ložmetēja šāvieni un rikošeti.»
