Rīga -3°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Pie Niagāras ūdenskrituma viss notiek daudzu acu priekšā, jo te vienmēr ir skatītāji. Trakie un drosminieki viņiem ir īsts šovs, ilgi gaidītais deserts. Un, jo dramatiskāk attīstās notikumi, jo aizraujošāk skatītāju pūlim. Ūdenskritums ir reibinoši augsts – 52 metri, 15 stāvu māja! 5000 kubikmetru ūdens ik sekundi! Lai arī Niagāras ūdenskritumu parasti min vienskaitlī, patiesībā tur ir trīs kritumi. Divi – Amerikas ūdenskritums un Līgavas plīvurs – atrodas Amerikas pusē, bet Kanādas teritorijā trako pats krāšņākais, Pakava ūdenskritums. Upes vienā pusē ir Amerika, bet otrā – Kanāda, un mazliet tālāk virs upes ielejas šūpojas gājēju tilts, pār kuru var staigāt no vienas valsts uz otru, ja vien dokumenti to ļauj. Savējie – kanādieši uz Ameriku un amerikāņi uz Kanādu – drīkst droši!
Ja atbrauc no valsts, kurā lielākais ūdenskritums ir Ventas rumba, tad šķiet, ka Niagāras viļņos, krācēs un dārdošajā ūdens sienā varētu lūkoties bezgalīgi. Tuvojoties no upes augšteces, izskatās, ka visa ieleja vārās kā tējas ūdens, un gaisā paceļas tvaiks – taču tie ir ūdenspilīšu miljardi, kurus parasti grezno arī krāsaina varavīksne. Te ir sagādāts viss, lai cilvēki to arī darītu – skatītos, skatītos un skatītos.
Ir tūristu kuģīši, kas pieved pavisam tuvu ūdens sienai, ir iespēja nokāpt un pastaigāt pa tuneļiem zem Pakava ūdenskrituma, kas ļauj gan palūkoties uz kritumu no otras puses – izskatās kā prātā sajukusi duša! –, gan iziet uz platformas, kur šis neprātīgais spēks redzams tieši blakus, no sāna. Var pacelties tornī un ieraudzīt visu no putna lidojuma, var nolaisties pār krācēm ar trosi, un var arī lejtecē ar liftu nobraukt uz takām aizā pie Niagāras sestās, vistrakākās, pakāpes krācēm, kas virpuļo garām kā slapji orkāni. Bet dažiem ar to nepietiek un pašiem vajag izaicināt trako Niagāras straumi.
Pirmā bija sieviete!
Kopš 1850. gada no Niagāras ūdenskritumiem lejā ripojuši ap 5000 cilvēku. Lielākoties pašnāvnieki, tomēr bija arī tādi, kas iekļuvuši nelaimes gadījumos, un bija apņēmīgi drosminieki. No tiem, kas izmēģināja savus spēkus pret ūdenskritumu, izdzīvojuši aptuveni trīs ceturtdaļas. Pirmā, kas palika dzīva, apzināti nolaižoties no šī trakā ūdenskrituma, starp citu, bija sieviete – skolotāja Enija Teilore, kas 1901. gadā nobrauca no krituma ozolkoka mucā.
Nākamajos 119 gados ūdenskrituma viļņos tika mētāti tūkstoši, bet izdzīvoja tikai 16 no viņiem.
Lielākoties cilvēki metas lejā no krāšņā Pakava ūdenskrituma, un pareizi dara – līdz šim pēc lēciena no Amerikas ūdenskrituma nav izdzīvojis neviens.
Skatoties šo trakulību videoierakstus, nervus kutina jau pats sākums, kad peldierīce jāiestumj uz ūdenskrituma. Viss notiek ātri, ātri un lielā steigā – piebrauc, izceļ, iestumj, viss skriešus, skriešus, lai paspētu, pirms ierodas policija, jo visi šie nāves triki ar likumu ir aizliegti un nelegāli. Niagāras glābēji mēdz stāstīt, kas notiek ar ķermeņiem – parasti ūdens siena tos ietriec stāvus zemē, tur samaļ pret akmeņiem un drosminieks kļūst par zivju barību pavisam tiešā nozīmē. Labi vēl, ja kādu ķermeņa daļu izskalo. Daļa tuvējās Dramondvilas kapsētas atvēlēta tieši tā sauktajiem peldētājiem.
Pēc 1951. gada, kad bojā gāja vietējā glābēja dēls Viljams, Niagāras ūdenskrituma šķērsošana aizliegta ar likumu. Par to paredzēts naudassods 10 000 Kanādas dolāru (ap 7700 USD) apmērā, ja lēcēju izzvejo Kanādas pusē, un 25 000 USD, ja Amerikas pusē. Protams, ja cilvēks izdzīvo.
19. gadsimta drosminieki
1829. gada oktobrī amerikānis Sems Pečs, kurš bija pieņēmis pseidonīmu Jenkijs Lipers, veica pēc kārtas divus veiksmīgus lēcienus – salā ūdenskrituma vidū tika izveidots tramplīns, un Sems lēca no tā. Tomēr šis trakulis īsti nelēca no ūdenskrituma, bet blakus tam. Sems gan izdzīvoja, taču drīz tāpat nositās, veicot trešo lēcienu upē no klints – bet tas jau vairs nenotika pie Niagāras.
1859. gadā francūzis Žans Blondens pirmais sāka staigāt pār ūdenskritumu pa ielejai pāri novilktu virvi. Ko tik viņš tur augšā uz virves darīja – stumdīja ķerru, braukājās ar velosipēdu, tipināja saķēdētām kājām, gāja nakts tumsā ar lukturi. Staigāja ar maisu uz galvas, uz mazas plītiņas cepa olu, dzēra šampanieti – izdomāja jaunus un jaunus trikus, kas piesaistīja tūkstošus skatītāju. Beigu beigās viņš uz pleciem pārstiepa pāri savu impresāriju – citu gribētāju vienkārši nebija! Žanu sāka atdarināt desmiti citu akrobātu, un drīz jau staigāšana pa virvi virs Niagāras bija ierasta lieta. Nositās tikai viens no virves gājējiem, kurš arī izdomāja iet pāri naktī un acīmredzot nolika pēdu nepareizajā vietā.
1883. gadā uz Niagāru aci bija metis slavenais kapteinis Metjū Vebs. Viņš pirmais bija pārpeldējis Lamanšu, un vajadzēja taču izdomāt kaut ko jaunu. Peldēs pār straumi zem ūdenskrituma! 24. jūlijā četros pēcpusdienā skatītāju tūkstošu acu priekšā kapteinis Vebs braši metās straumē. Straumes vidū spēcīgs vilnis viņu sagrāba un ievilka ūdens virpulī. Kapteiņa ķermeni pēc dažām dienām atrada dažus desmitus kilometru tālāk.
1886. gada jūlijā pie lietas ķērās kāds Filadelfijas mucinieks. Kārlails Greiems sev uzmeistaroja komfortablu, augstu un platu mucu, kuras dibenu apkala ar svinu. Ar to viņš nopeldēja pa krācēm kā korķis, un pat vairākas reizes. Beigu beigās Kārlails kļuva tik drosmīgs, ka pat pārstāja savā mucā iebarikādēties, bet galvu atstāja ārpusē. Ar to Kārlails kļuva slavens un bagāts – un riskēt beidza. Taču no paša ūdenskrituma dzīvs nolaidies vēl nebija neviens.
Gadsimtu iesāk dāma
1901. gadā visus pārsteidza sieviete, skolotāja, un viņa to izdarīja – pirmā izdzīvoja pēc kritiena no Pakava ūdenskrituma! Bezbērnu atraitnei Enijai Teilorei bija 43 gadi, kad šī trakā sieviete, atšķirībā no mucinieka, kurš sāka ar krācēm pie ūdenskrituma, izdomāja mucā nolaisties no pašas augšas. Vispirms viņa testa braucienā viskija mucā palaida savu kaķi. Kaķis bija pagalam, bet muca vesela. Enijai tas šķita visnotaļ veiksmīgs rezultāts, un 4. oktobrī viņa riskēja pati. Mucā salika balastu, lai tā peldētu vertikāli, un pati iebarikādējās spilvenos. Mucu ar laivu ievilka ūdenskrituma augšpusē, līdz pēdējai minūtei tajā ar velosipēda pumpi pumpējot iekšā gaisu, un atlaida.
Pēc pusstundas, jau ūdenskrituma pakājē, ar sasistu seju rāpjoties laukā no mucas, Enija teica vēsturiskus vārdus: «Nevienam nevajadzētu to atkārtot!»
1911. gadā kāds to tomēr atkārtoja. Šoreiz tas bija vīrietis, londonietis Bobijs Līčs, kurš laidās lejup mazā, pufīgam zārciņam līdzīgā metāla cisternā. Diez ko nepaveicās – tā iestrēga starp akmeņiem krituma pakājē un tika stāvus ietriekta ūdenī. Drosminieks pamatīgi cieta, lauza žokli un ceļgalus un pusgadu pavadīja slimnīcā. Bet Bobijam miera nebija, un nākamreiz viņš Niagārā lēca ar izpletni. Taču netrāpīja upē, un droši vien tikai tāpēc izdzīvoja. Bojā viņš gāja pavisam muļķīgi – Jaunzēlandē uzstājoties ar lekcijām par saviem varoņdarbiem, paslīdēja uz apelsīna mizas, lauza kāju un 70 gadu vecumā nomira no gangrēnas.
1920. gadā diezgan šaušalīgi par savu uzdrīkstēšanos samaksāja Čārlzs Stīvenss, frizieris no Bristoles. Viņš laidās lejup ar mucu un drošības pēc bija piesējies pie balasta mucas apakšpusē. Taču straume viņa ķermeni sarāva gabalos – pēc tam atrada tikai labo roku ar tetovējumiem un pāris mucas dēļus.
1928. gadā kanādietis Lusjē ar iesauku Žans Smaidiņš tai lietai piegāja ļoti prātīgi. Viņš lielu gumijas lodi nostiprināja ar metāla stieņiem un amortizatoriem. Katram gadījumam, ja nu viļņos jāmētājas ilgi, viņš pat paķēra līdzi skābekļa aparātu. Taču to neievajadzējās, jo jau pēc stundas Žans, noripinājies pa ūdenskritumu, rāpās ārā no savas gumijas lodes. Žans bija sev sagādājis arī sponsorus – gumijas ražotāju kompāniju.
1930. gadā Lusjē skābekļa aparāts būtu noderējis grieķu izcelsmes oficiantam Džordžam Statakisam no ūdenskritumam tuvējās Bufalo pilsētas. Savā mucā viņš, visticamāk, kritienu no ūdenskrituma pārcieta gan, taču muca bija hermētiski slēgta un gaisa tajā pietika aptuveni trim stundām. Diemžēl mucu izzvejoja tikai aptuveni pēc diennakts, un Džordžs to nebija izturējis. Taču izdzīvojis bija bruņurupucis, kuru viņš paņēma līdzi veiksmei.
1951. gadā savu veiksmi izmēģināja vietējā glābēja dēls. Bils Hills ar iesauku Sarkanais bija kļuvis par Niagāras 20. gadsimta slavenāko glābēju, jo no krācēm izvilka 177 ķermeņus un izglāba 28 dzīvības. Jocīgi, bet pēc visiem šiem skatiem viņam arī pašam radās kārdinājums paflirtēt ar tīģeri, un Bils pat trīsreiz mucā laidās pa krācēm. Izdzīvoja! Diemžēl nepaveicās Sarkanā Bila dēlam Viljamam, kurš sameistaroja konstrukciju no 13 sasietām autokamerām, bet tā izjuka visu acu priekšā un pašu nabaga Viljamu atrada tikai nākamajā dienā. Pēc Viljama nāves Kanādas un Amerikas valdība stingri aizliedza šādas neprātības pie Niagāras ūdenskrituma un sāka strikti uzraudzīt, lai tās nenotiktu.
1960. gadā straume lejā pa ūdenskritumu norāva septiņgadīgu puisēnu. Neticami, bet viņš izdzīvoja! Rodžers Vudvords jaukā jūlija dienā kopā ar septiņpadsmitgadīgo māsu un kādu pieaugušu radinieku vizinājās motorlaivā ūdenskrituma augštecē. Patālu, kādus astoņus kilometrus no paša krituma. Taču laiva atsitās pret akmeni, tai noslāpa motors, straume neļāva izkļūt no upes ar airiem, un beigu beigas vilnis izmeta no laivas gan Rodžeru, gan viņa radinieku.
Pieaugušais vīrietis pret klintīm nositās, bet puisēnu straume norāva lejā no 50 metru augstuma. Bet norāva tik viegli, ka viņš gandrīz nemaz necieta. Iespējams, palīdzēja korķa glābšanas veste. Lejā zēnu no ūdens izvilka tūristu kuģīša ļaudis. Izglābās arī puikas māsa, kuras laiviņu straume trakā ātrumā rāva uz ūdenskritumu. Brīnumainā kārtā viņu no tās pirms paša krituma izrāva viens no ziņkārīgajiem, kuri bija sapulcējušies skatīties kārtējo Niagāras drāmu.
Pilnā un ar šlipsi
1961. gadā Niagāru pārvarēja pirmais un pagaidām vienīgais afroamerikānis, Viljams Ficdžeralds. Tiesa, kad viņu pēc tam aizturēja policija, viņš nobijies nosauca citu vārdu, Nātans Boija, un ar tādu arī iekļuva Niagāras vēsturē. Viljams bija rūpīgi gatavojies, un viņam līdzi bija daudzkārtaina metāla un gumijas lode, aprīkota ar radioaparātu un skābekļa balonu. Tā pat bija ieguvusi vārdu – plungosfēra.
Patiesībā viņš bija plānojis nolaisties amerikāņu pusē, ko nebija darījis vēl neviens, taču straume konstrukciju aiznesa uz Kanādas krastu un Pakava ūdenskritumu. Iespējams, tā bija Viljama veiksme, jo, lai arī Amerikas kritums ir zemāks, no tā pagaidām neviens nav nolaidies lejā dzīvs. Beigu beigās Viljams kļuva par pirmo Niagāras pievārētāju, kurš par savu neprātību tika tiesāts un samaksāja soda naudu.
1984. gada 3. jūlijā kritumu iekarot ieradās kanādiešu kaskadieris Karels Saseks. Viņš bija pamatīgi sagatavojies. Sarkanā muca ar baltu uzrakstu Karels Saseks bija nostiprināta un mīkstināta ar stikla vati un celtniecības putām, turklāt aprīkota ar iluminatoru un elpojamo trubiņu.
No ūdenskrituma Karela braucamais noripoja veiksmīgi, taču pakājē muca iestrēga starp klintīm, un uz krastu kaskadierim nācās doties peldus.
Tik un tā viss beidzās tikai ar sasitumiem un nobrāzumiem. Tomēr šis gads Karelam nebija veiksmīgs – pēc dažiem mēnešiem viņš nositās, kad mēģināja šo triku atkārtot Hjūstonā, un muca atsitās pret ūdens cisternas malu.
1985. gadā pie ūdenskrituma tika atvesta varena ierīce – plastmasas muca, kas apviņķelēta ar lielām autokamerām. Ierīci bija uzmeistarojis amerikāņu bārmenis Stīvens Troters, kurš ar to sveiks un vesels arī nobrauca pa trakajām krācēm. Pēc desmit gadiem viņš ieradās vēlreiz, kopā ar draudzeni Loriju Martinu, un gribēja izvizināt meiteni. Šoreiz aparāts bija divvietīgs, un tā pagatavošana izmaksāja 20 000 dolāru. Divi veci apkures katli bija sametināti kopā un apgādāti ar ūdens un skābekļa krājumiem. Tomēr smagais aparāts pēc kritiena iesprūda starp klintīm, un pārīti vilkt no ūdens ārā nācās glābējiem.
1989. gadā diezgan jautrā prātā divatā vienā metāla mucā no piecdesmitmetrīgā ūdenskrituma noripinājās divi vietējie – Niagāras pilsētiņas iedzīvotāji Pīters Dī Bernardi un Džefrijs Petkovičs. Četrmetrīgajai metāla mucai bija plastikāta logi, skābekļa krājumi un radio, nu riktīga dārza mājiņa, trūka tikai televizora! Un puiši ne vien laimīgi novēlās lejā, bet pat palika neskarti. Glābēji un policisti gan brīnījās, ka viens no kompānijas, Petkevičs, patiešām bija pilnā, un vēl nez kādēļ ar uzsietu kaklasaiti.
Rezervēja galdiņu un šampanieti
1992. gadā kādā Ontārio ezera piekrastes restorānā viens rezervētais galdiņš gaidīja velti. Pie Niagāras, pilns pašapziņas, ar drosmīgu plāniņu bija ieradies vecpuisis Džesijs Šārps no Tenesijas štata, pieredzējis laivotājs, kuram tīri labi patika izrādīties. Džesijs bija izdomājis paša konstruētā vieglā polietilēna kajakā ne vien nobraukt no Niagāras ūdenskrituma, bet pievārēt arī diezgan šaušalīgās krāces tālākajā upes tecējumā uz Ontārio ezeru.
Turklāt, lai labāk izskatītos fotogrāfijās avīžu pirmajās lapās, viņš neuzvilka ne aizsargķiveri, ne glābšanas vesti. Džesijs arī rezervēja galdiņu restorānā pie ezera, lai pēc tam kopā ar draugiem atzīmētu savu varoņdarbu. Taču šampanietis tovakar neputoja. Pēdējie videokadri iemūžinājuši, kā maza laiviņa kā papīra kuģītis pavasara palos tiek pārrauta pār ūdenskrituma pārkari. Un viss. Džesiju pat neatrada, krastā izmests bija tikai viņa airis – tagad tas glabājas Niagāras iekarotāju muzejā.
1993. gadā savus trakos plānus turpināja īstenot spītīgais kanādiešu mehāniķis Džons Deivids Mandejs jeb Superdeivs. Pirmo viņa mēģinājumu laisties lejā no ūdenskrituma apturēja nopietnā Niagāras policija, kurai jau sen apnicis zvejot ārā beigtus ķermeņus. 1985. gada oktobrī Džons tomēr piemuļķoja policistus un veiksmīgi nolaidās no ūdenskrituma daudzkārtainā metāla mucā. 1990. gadā, jau citā mucā, viņš uzsēdās uz sēkļa. Bet 1993. gadā neatlaidīgais kanādietis īstenoja savu sapni un iekaroja ūdenskritumu otro reizi.
1995. gadā kalifornietis Roberts Overekers bija izdomājis nāvīgi sarežģītu kombināciju, apvienojot ūdens motociklu un izpletni, kurš jāatver sprāgstošai patronai.Roberts trauksies ar ūdensmoci, un tad pirms paša ūdenskrituma kā tāds Koperfīlds pacelsies gaisā ar izpletni.
Taču viņš pārrēķinājās, patrona sprāga pārāk spēcīgi, sarāva izpletņa virves, tas neatvērās, un hidrociklists iegāzās bezdibenī.
Viņa dzīves pēdējos brīžus nejauši iemūžināja kāds tūrists no Ēģiptes, bet sadauzītais ūdens motocikls papildināja muzeja eksponātu krājumus.
1999. gadā muzejā nonāca parasta oranža glābšanas veste. Tailers Kanings vienā glābšanas vestē vispirms izpeldēja Niagāras trakās krāces, bet pēc tam, piesējis sevi pie muciņas, novirpuļoja lejā pa ūdenskritumu. Vienā mierā! Par šo neprātību uzņemta filma Tailera muca.
Bob, stulbeni, filmē!
2003. gadā Niagāra bija negaidīti saudzīga pret diviem diezgan stulbiem mičiganiešiem. Oktobra vidū no Mičiganas štata pie ūdenskrituma ieradās bezdarbnieks un vecpuisis Kērks Džonss un viņa čoms Bobs Krīgers. Puiši nolēma kaut ko izdomāt, lai uzlabotu savas diezgan bēdīgās finanšu lietas un pie viena beidzot kļūtu slaveni. Plāniņš bija vienkāršs. Kērks lēks ūdenskritumā tieši no tūristu skatu platformas, bet Bobs to nofilmēs, un pēc tam abi tirgos uzņemto video. Drosmei džeki iedzēra, kā citādi tā skaidrā prātā vienkārši lēksi no platformas?
Kērks iedzēra, vēl mazliet iedzēra un lēca lejā! Notika neticamais. Iereibušais Mičiganas bezdarbnieks nokrita no 50 metru augstuma uz asiem akmeņiem un trakojošām krācēm, paairējās ūdenī, līdz viņu izglāba tūristu kuģītis Miglas jaunava, un tika cauri ar zilumiem un sasitumiem. Varoni gan tūlīt savāca policija, un viņš centās izlikties par brīnumainā kārtā izdzīvojušu pašnāvnieku. Policisti nenoticēja, Kērkam piesprieda 2300 dolāru lielu naudassodu un uz visiem laikiem aizliedza ieceļot Kanādā. Savukārt Bobs dzērumā nebija ticis galā ar videokameru un tā arī neko, pilnīgi neko nebija nofilmējis.
Tomēr Kērks bija kļuvis par pirmo cilvēku pasaulē, kurš izdzīvoja pēc kritiena no Niagāras ūdenskrituma bez jebkādām palīgierīcēm. Viņam nebija pat glābšanas vestes!
Diemžēl slava Kērkam bija iepatikusies. 2017. gadā viņš vēlreiz mēģināja nolaisties no ūdenskrituma, šoreiz lielā piepūšamajā bumbā. Tukšo bumbu pēc tam izzvejoja tūristu kuģītis, bet Kērka ķermeni vēlāk atrada pie Ontārio ezera.
Pēc Kērka muļķīgā, taču negaidīti veiksmīgā 2003. gada lēciena vēl dažiem neprāšiem, lielākoties pašnāvniekiem, laimējās izdzīvot, vienkārši krītot no Pakava ūdenskrituma. 2009. gadā kādam kanādietim trakojošais ūdens norāva visas drēbes, taču pašu kailu un sadauzītu izmeta krastā.
Ko īsti darīja Koperfīlds?
Internetā var atrast video, kur 1986. gadā Niagāras ūdenskrituma izaicinājumu veic slavenais iluzionists Deivids Koperfīlds. Uz peldošas platformas nostiprināta dzeltena metāla kaste un malā piekabināts ūdensmotocikls. Iluzionistam saķēdē rokas un kājas, pašu ievieto kastē, platformu aizdedzina un palaiž straumē uz ūdenskrituma pusi. Komentētājs satraukti stāsta, ka Deividam ir tikai 60 sekundes, lai atbrīvotos. Platformu ierauj straume, tuvojas ūdenskrituma mala, dzeltenā kaste pazudusi skatienam – un te atskan helikoptera rūkoņa, tas paceļas pār upi, bet virvē sveiks un vesels, tērpies zilā bikškostīmā, šūpojas Deivids Koperfīlds! Kā viņš to izdarīja? Mīkla.
Reiz lejup laista arī laiva ar dzīvniekiem, tāds improvizēts Noasa šķirsts – lācis, divas lapsas, divas zosis un Amerikas bizons. Izdzīvoja tikai viena zoss. 1969. gadā bija brīdis, kad no Niagāras ūdenskrituma nelēca pilnīgi neviens. Iemesls neticams – tas bija sauss! Ūdens bija nolaists, lai gultni iztīrītu no klinšu atlūzām, krastus nostiprinātu un samazinātu eroziju. Ūdeni varēja nolaist, jo uz upes ir uzbūvēta milzu spēkstacija. Vietējie uzņēmēji, kas pārtiek no tūrisma, sākumā bija nobijušies ne pa jokam – kurš gan brauks skatīties uz sausu ūdenskritumu? Bet notika otrādi, un tovasar bija negaidīts tūristu pieplūdums!
Kad ūdenskritums tika nosusināts, tā pakājē atrada ne vien milzumdaudz ekskursantu samestu monētu un noslīkušu krāmu, bet arī divus skeletus – sievietes un vīrieša. Tā arī netika noskaidrots, kam tie piederējuši.
Starp citu, 2019. gadā bija ieplānots atkal nosusināt Niagāras ūdenskritumu, tomēr šo plānu pagaidām atlika. Savukārt 19. gadsimta vidū sevišķi bargā ziemā ūdenskritums bija pilnībā sasalis un straume uz 30 stundām apstājusies.
Dramatiski notikumi pie ūdenskrituma risinājās arī pirms gada, 2019. gada 8. jūlijā. Tas bija laiks, kad Niagāras apkārtne bija pilna ar latviešiem, jo iepriekšējā vakarā Toronto bija beigušies XV Latviešu Dziesmu svētki Kanādā. Tomēr šo izrādi redzēt varēja tikai pavisam agrie putni, jo viss sākās mazā gaismiņā, pulksten 4 no rīta.
Policija saņēma satrauktu zvanu – kāds manāmi uztraukts vīrietis rāpjas uz nožogojuma mūra Kanādas pusē pirms Pakava ūdenskrituma! Kad policija ieradās, vīrs jau bija pārrāpies pār aizsargvalni un ievēlies ūdenī, un atlika vien noskatīties, kā straume viņu ierauj bangojošā ūdenskritumā. Likumsargi devās pārmeklēt Niagāras lejas baseinu, lai izceltu nelaimīgā cilvēka ķermeni. Taču pārsteigti atrada viņu… sēžam uz liela akmens upes vidū. Sadauzītu, bet dzīvu! Un bez dzīvībai bīstamiem ievainojumiem! Iespējams, šo vīru glāba tas, ka Niagārā tobrīd bija diezgan augsts ūdens līmenis, un straume viņu varēja burtiski pārslidināt pāri klintsbluķiem. Ir taču cilvēki, kas dzimuši laimes krekliņā!
