Rīga -1°C 
Novērtē rakstu
-
12
-
0
-
0
-
4
-
0
-
1
-
0
-
Vecāki neiesakņojās
Andra pasaulē nākusi trimdā Vācijā: «Esmu dzimusi latviešu bēgļu ģimenē, un tā bija bēgļu sabiedrība, kurā izaugu.» Andrai ir svarīgi salikt pareizos akcentus, un pie savu vecāku stāsta viņai nepatīk vārdi – izceļoja vai devās trimdā: «Tas nozīmētu, ka cilvēks izdomā – o, man Norvēģijā būs labāka dzīve! Saliek savas mantas un sāk mācīties valodu. Maniem vecākiem tā nebija, viņi tiešām bēga.» Andras tēva ģimene nāk no Vidzemes, no Cēsu puses, mātes – no Latgales, no Aglonas, abi no laukiem.
Vecāku liktenis iespaidoja arī profesijas izvēli:
«Bēgļu ģimenē augt ir īpatnēji. Vecāki nekad neiesakņojas svešā zemē, un zemapziņā vienmēr ir tā sajūta – nez uz cik ilgu laiku šeit būsim?
Tad es izdomāju, ka studēšu medicīnu, jo, lai kur es nonākšu, lai kur man būs jādzīvo, cilvēka ķermenis tomēr visā pasaulē ir vienāds,» stāsta Andra.
Iepazināmies Jāņos
«Ar Egilu es iepazinos ļoti latviskos Jāņos. Izveidojām ģimeni, mums ir divi bērni. Bieži pārcēlāmies, bieži mainījām valstis. Egils bija priekšplānā, es biju aizmugurē,» Andra stāsta. Abu liktenīgā satikšanās Jāņu svinību laikā notika Vācijā, Annabergā, Baltijas studentu mītnē. Bet valstu mainīšana bija saistīta ar Egila darbu – viņš kļuva par pirmo atjaunotās Latvijas vēstnieku Vācijā, tad par vēstnieku Austrijā, Ungārijā un Šveicē, bija Ministru prezidenta biedrs, tieslietu ministrs un Saeimas deputāts, kļuva par pirmo Latvijas tiesnesi Eiropas Cilvēktiesību tiesā, bet vēlāk par Latvijas pirmo Eiropas Savienības Tiesas tiesnesi.
Ko Andrai nozīmē atteikšanās no savas profesijas Egila amata dēļ? «Gadiem esmu nostrādājusi savā profesijā, un darīju to ļoti labprāt, bet daudz sliktāk būtu, ja ģimene būtu sadalīta,» viņa atbild. Taču iespējams, ka no profesijas nemaz nebūs jāatsakās un varēs strādāt arī šeit, Latvijā?
«Tas, kā es nonācu šajā amatā, notika samērā strauji un spontāni. Pieņēmu šo izaicinājumu, bet nebūtu apvainojies vai dusmīgs, ja mani nebūtu ievēlējuši, jo man jau līdz šim bija labs un interesants darbs. Es ļāvos – kā būs, tā būs, abējādi ir labi. Tāpēc nekādas īpašas plānošanas nebija. Tad, kad mani ievēlēja, radās jautājums arī par Andru. Andrai ir jādodas man līdzi, tāpēc tagad būs jautājums par viņas profesijas turpināšanu arī šeit. Un varēsim redzēt, cik labi funkcionē citas valsts izdota diploma atzīšana mūsu valstī, jo Andrai ir Vācijas universitātes diploms. Andrai ir arī liela prakse, turklāt ne tikai ginekoloģijā, bet arī ķirurģijā – viņa ir operējoša ginekoloģe,» skaidro Egils Levits.
Līdz šim Andrai vīra darba dēļ atteikties no profesijas nebija vajadzības – kad Egils bija vēstnieka amatā, bērni bija pavisam mazi, un Andrai tāpat bija jāauklē mazie.
Vēstnieka sievas statusā viņa bijusi divas reizes – Vācijā un Austrijā. Abās pārējās valstīs Egilam nebija pastāvīgi jāuzturas. Tas nozīmē, ka Andrai arī iepriekš – esot vēstnieka kundzei – nācies palīdzēt vīram pienākumu veikšanā? «Pašā sākumā, kad Latvija atguva neatkarību, Egils bija vēstnieks Vācijā, un toreiz tā vēstnieku dzīve nemaz nebija eleganta vai spoža,» atceras Andra, un Egils turpina: «Vēstniecība atradās vienā dzīvoklī kopā ar igauņiem un lietuviešiem, un katrai valstij bija sava istabiņa. Tādas ārējas greznības vispār nebija. Atceros, reiz bijām aicināti uz pieņemšanu pie vācu kolēģiem, un mums nebija ne mašīnas, ne šofera. Tad aizbraucām uz to vietu, kur šoferi noliek mašīnas, un kājām gājām uz lepno ieeju. Ar laiku tas sakārtojās, bet tādu greznu reprezentācijas pasākumu tāpat nebija.»
Varbūt sākšu ko pilnīgi jaunu!
Andrai pagaidām nav vīzijas par to, kā viņa gribētu nest savu lomu Latvijā. To viņa sapratīs, kad būs pārcēlusies uz Latviju: «Tas man būs laiks, kad mēģināšu orientēties un sapratīšu visus piedāvājumus. Man noteikti vieglāk būs pieņemt tos, kas saistīti ar man tuvām un pazīstamām lietām, medicīnu un sieviešu veselību. Bet varbūt mani ieinteresēs kaut kas pilnīgi svešs. Ja tagad sāku pilnīgi jaunu dzīvi, tad varu sākt pilnīgi jaunas intereses!
Man tā notiek pirmo reizi dzīvē – viss ir jauns! Pati smejos, ka 56 gadu vecumā varu dzīvē kaut ko piedzīvot pirmo reizi!»
Arī rūpes par publisko ārējo tēlu Andrai ir kas jauns.
«Līdz šim es stāvēju operāciju zālē, kur ir darba drēbes, maskas un cepurītes, bet gaisma pagriezta uz pacientu.
Operāciju zālē uzmanības centrā ir pacients. Neesmu pieradusi būt uzmanības centrā. Bet tagad tas pieder pie mana darba,» viņa saka.
Jautāta par to, kas viņu paredzamajā pirmās lēdijas statusā biedē, Andra atbild pavisam vienkārši: «Piemēram, ka man varētu publiski paslīdēt kāja!»
Visu sarunu ar prezidenta kundzi, kā arī, ko Andrai Levitei iesaka kādreizējo Latvijas valsts prezidentu kundzes Lilita Zatlere un Iveta Vējone, lasi žurnālā IEVA.
