Rīga +2°C 
Izpildi testuNovērtē rakstu
-
2
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
«Ja varētu sajūtas izstāstīt vārdiem, es rakstītu prozu vai dzeju, bet es stāstu ar krāsām. Jau vairāk nekā divdesmit gadu esmu pievērsusies ainavai,» saka Vija Zariņa. «Mākslā meklēju harmoniju, klusumu, mieru, lai glezna būtu garīga telpa, uz kuru gribas skatīties.
Mans klusais prieciņš ir tad, ja skatītājs nevar atraut acis no gleznas,
bet reizēm domāju – kā man tas sanāk? Jo apzināti par to taču nedomāju,» intervijā žurnālam Ieva teic māksliniece. Viņai ir aizvadījusi vairāk nekā 30 personālizstādes, Vijas darbi ir Latvijas Nacionālā mākslas muzeja un Latvijas Mākslinieku savienības kolekcijās, arī daudzās privātās kolekcijās Latvijā un ārzemēs.
«Man ir jautāts, ko domāju par laikmetīgo mākslu, bet, jāatzīst, man tuvāka ir klasiskā glezniecība. Tas nenozīmē, ka nenovērtēju labu darbu arī instalāciju mākslā,» saka Vija Zariņa. Taču viņa piebilst: «Ir ļoti daudz viduvēju darbu, arī tādu, kuriem, iespējams, nevajadzētu veltīt nevienu mirkli. Tas izklausīsies šausmīgi, bet – nav ko piesārņot pasauli!
Ne viss ir mākslas vērts, un ne viss ir gleznošanas vērts,
jo uzgleznot var jebko, ja ir talants. Taču jēgu vajag. Un stāstu,» uzskata gleznotāja Vija Zariņa.
