Nav jābaidās sākt dzīvi no baltas lapas: zīlniece Kaija Zemberga

Ārā no ērtās laivas

Piedzimu Alūksnē, uzaugu Vecumniekos. Jau skolas laikā mani saistīja žurnālistika, pēc skolas pirmā nodarbe ar zaptsmaizi rokās bija pārlapot presi un izlasīt žurnālus. Daži mani raksti par skolas dzīvi tika publicēti rajona avīzītē. Taču man, vienkāršai lauku meitenei, rakstīt valsts mēroga presē likās nesasniedzams sapnis. Iestājos Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas fakultātē, kur ģimenes kopmītnēs iepazinos ar Aini Saulīti. Pēc augstskolas viņš ļāva man pamēģināt rakstīt Vakara Ziņās.

Uzskatu, ka nav interesantākas un izaicinājumiem bagātākas profesijas par žurnālistiku, neesmu nožēlojusi nevienu tajā pavadīto dienu.

Aiziet no stabilas izdevniecības, no darba, kas patīk un aizrauj, – tas bija izaicinājums. Bet – biju izdegusi. Paralēli darbam žurnālistikā konsultēju kā astroloģe, turpināju apgūt fenotipoloģiju, imidžterapiju, studēju numeroloģiju, taro, ieguvu Džun Juaņ ciguna instruktores diplomu. Bieži pārrados mājās pirms pusnakts, brīvdienās rakstīju. Ar vīru pamazām attālinājāmies, šķita, ka dzīvojam paralēlās orbītās. Bija arī citas zīmes, kas nepārprotami liecināja, ka mani met ārā no šīs ērtās laivas. Savā astroloģijas kartē redzēju, ka nākamā lielā iespēja mainīt dzīvi man būs tikai pēc divpadsmit gadiem, bet tad jau būšu nosvinējusi 64 gadu jubileju… Saskaņā ar vēdām 49 gados sieviete ir sasniegusi dievietes vecumu un viņai ir jāsāk dalīties ar zināšanām dziedniecībā, saskarsmes mākslā, kulinārijā, savukārt vīrietis šajā vecumā dodas kalnos meditēt. Kādā retrītā mans skolotājs Sjui Mintans teica – zināšanām nav vērtības, ja tās netiek nodotas tālāk.

Citi lasa

Anija Pelūde

Padomi

Manas čuras ir oranžas! Vai jāsauc ātrā palīdzība?

Estere Jansone

Attiecības

Ieva Sutugova pirmo reizi atklāj, kāpēc savulaik izšķīrās ar Jāni Miltiņu: Daudz atļāvām citiem iesaistīties

Ineta Meimane

Personības

Laura Vizla par pagātni, skaisto dzīvi un Porziņģi: Šo šķiršanos nevērtēju kā zaudējumu

Kad zini savu ceļu

Vienmēr savām klientēm saku – apgūstiet vēl kādu profesiju, turklāt jomu, pēc kā alkst dvēsele, nevis kas uzreiz nes peļņu. Reizēm vairāk ir mazāk – it kā sākumā ienākumu mazāk, bet gandarījums, ka dari to, kas patīk, ka tev ir vairāk brīva laika mīļotajam cilvēkam, vaļaspriekiem, kompensē iztrūkumu maciņā. Pēdējos desmit gadus es visu laiku mācījos. Arī žurnālā intervēju cilvēkus, kurus daudzi dēvē par savādniekiem. Tā meklēju atbildes uz sev svarīgiem jautājumiem. Pirms pieciem gadiem satikos ar Džun Juaņ ciguna skolotāju Gundegu Ābelīti un sāku praktizēt cigunu. Pateicoties viņai, ceļš mani aizveda uz Ķīnu, kur apguvu senu Ķīnas tradicionālās medicīnas virzienu imidžterapiju un satiku arī savu skolotāju. Manī beidzot iestājās miers, jo sapratu, ka tagad zinu savu ceļu. Tas ir dvēseles attīstības ceļš, kas turpinās cauri dzīvēm. Tas ir nebeidzams process, kas ļauj izzināt sevi, saprast, kas ir dzīve.

Arī ar izdegšanu savulaik man palīdzēja tikt galā mani kolēģi imidžterapeiti. Biju sevi tā nocietinājusi, ka saules pinuma apvidū bija izveidojies enerģijas bloks. Tas ir nopietns simptoms ne tikai tāpēc, ka pastāv infarkta draudi. Pārakmeņojies sirds centrs atņem dvēseles spēkus, gribu, un ir grūti kaut ko dzīvē mainīt.

Esmu pārliecināta, ka cilvēkam visu mūžu jābūt radošam.

Katram ir kāds talants, kuru var attīstīt jebkurā vecumā. Man stāstīja par kādu sievieti cienījamos gados, kura kopē Purvīti. Viņai mājoklī visas sienas nokārtas ar purvīšiem.

Ģimenes jubilejās, Jaungadā mēs spēlējam instrumentus un dziedam. Visi, kas brauc ciemos, aicināti ņemt līdz instrumentus un pievienoties. Mums pat ir sava ģimenes grupa Neprāta klusums. Reiz spēlējām vecākā dēla drauga 30 gadu jubilejā – pasākums beidzās divos naktī ar Rīgas pašvaldības policijas ierašanos. Otrā rītā ieradās kaimiņš un atvainojās, ka izsaucis policiju, – neesot varējis gulēt (smejas). Mēs ar vīru šad tad vakaros muzicējam divatā – viņš spēlē ģitāru, dzied, es piespēlēju taustiņus.

Darbs ar klientiem

Protams, kad sāku pieņemt klientus, bija bailes, šaubas, vai esmu pietiekami stipra, vai pie manis vispār kāds nāks. Taču nekas dzīvē nenotiek tāpat vien. Uz konsultāciju ierodas tie, kam vajadzīga palīdzība. Ja kāds neatnāk, pēdējā brīdī atsaka vai konsultācija liekas par dārgu, tātad viņam to nevajag.

Pārsvarā konsultēju klientus, sintezējot astroloģijas, numeroloģijas un taro zināšanas. Man ir neliela ciguna grupa, interesentiem mācu klapēties. Šo ķīniešu praksi salīdzinu ar brīnišķīgās Ineses Ziņģītes rīvēšanās metodi. Katru rītu izklapējot ķermeni, locītavas, atmostas šūnas, orgāni, uzlabojas asinsrites sistēma, limfas kustība, un cilvēks jūtas možs, mazinās stress, atkāpjas citas modernas vainas. Esmu sākusi apgūt jaunu dziedināšanas metodi Recall Healing, ko izstrādājis kanādiešu ārsts Žilbērs Reno. Tā ir dziedināšana ar atmiņām.

Tas, par ko es savā praksē arvien vairāk pārliecinos, – lai ar kādu problēmu pie manis atnāktu kliente, vai tas ir konflikts ģimenē, problēmas darbā, vēlme atrast piemērotu profesiju, īpašumtiesību jautājumi, viena no svarīgākajām atbildēm ir – attīsties kā personība un turpini garīgu izaugsmi.

Svarīgākais jautājums, kas cilvēkam krīzes vai problēmsituācijā sev jāuzdod, – ko man māca šī situācija?

Pēc tam piesakies kursos, stājies augstskolā, sāc mūžizglītības studijas un mainies! Kāda sieviete pēc krīzes ģimenē sāka gleznot, cita pieteicās glītrakstīšanas, cita – kulinārijas kursos, vēl kāda apguva taro. Dažreiz vajag tikai pārziemot, un situācija atrisinās pati no sevis. Apgūt jaunas zināšanas vai pievērsties hobijiem – tā ir pārziemošana. Sliktākais, ko šādā situācija var darīt, – vēl vairāk strādāt, vēl vairāk iegrimt darbā.

Satikšanās pie luksofora

Pēc izglītības esmu ģeogrāfijas skolotāja, taču nevienu dienu neesmu strādājusi savā specialitātē. Toties augstskolā iepazinos ar savu mīļoto vīru Māri. Ticu, ka var iepazīties pie sarkanās luksofora gaismas vai autobusa pieturā, aiziet padzert kafiju un palikt kopā uz mūžu. Tāpat arī man bija jānonāk šajā mācību iestādē, lai mēs satiktos. Vīrs nāk no Latvijas skaistākās un romantiskākās pilsētas Kuldīgas, un kāzas svinējām viņa mājās. Pēc laulību ceremonijas kāzu ceļojumā braucām uz aktiera Ēvalda Valtera dzimtajām mājām Ostiem. Cienījamais mākslinieks mums veltīja dzejoli, viņa kundze Vera Gribača cienāja ar pienu un dzērvenēm. Kopā nofotografējāmies…

Kāzās bija daudz skaistu mirkļu, bet atzīšos, ka labāk jutos trīsdesmit gadu kāzu jubilejā, kad divatā pasēdējām omulīgā Saulkrastu kafejnīcā.

Kāzu naktī raudāju un otrā rītā pamodos ar aizpampušu seju.

Izskatījos briesmīgi. Kāpēc raudāju? Īsti nebiju pārliecināta, vai Māris mani mīl, arī viņa vecāki mani nepieņēma. Bija jāpaiet daudziem gadiem, kad vēdās atradu atbildi, kas izskaidroja viņu attieksmi.

Ideāla cilvēka nav. Varbūt ir, bet, lai viņu satiktu, tev pašam tādam jābūt. Jo līdzīgs pievelk līdzīgu. Attiecības ir spogulis – otrā pusē tu ieraugi sevi, un ne vienmēr tas, ko redzi partnerī, tev patīk. Tāpēc ir jāmainās kā vienam, tā otram. Attiecības ir lielisks starta laukums izaugsmei.

Slīpēt dimantu

Māris ir lielisks vīrs. Viņš ir sporta žurnālists, bet pats savām rokām ir uzmūrējis dārza kamīnu, uzbūvējis kāpnes uz otro stāvu. Mums mājās nekad nav pilējis krāns, visas gleznas pie sienas pieliktas. Savu attieksmi, jūtas pret mani un bērniem viņš vienmēr ir izrādījis netieši – rūpējoties un gādājot par mums.  Brokastīs gatavo garšīgākos biezpiena plāceņus un kanēļa pankūciņas.

To, ka viņš mani patiesi mīl, sapratu, kad sākām attālināties. Tā ir arī vienīgā reize, kad pati biju pie astroloģes, – likās, ka laulību saglābt nav iespējams. Eksperte teica, ka paliksim kopā, ka šajā jezgā pati vien esmu vainīga. Tas bija skarbi, bet tieši šos vārdus man vajadzēja dzirdēt.

Tolaik mācījos, praktizēju, braucu uz retrītiem, bet viņš nodevās savam darbam, sportiskām un praktiskām interesēm. Kad attiecībās iestājās lūzuma punkts, mēs sākām runāt. Līdz diviem trim naktī runājām un visu dzīvi izrunājām, salikām kopdzīves puzli gandrīz pa minūtēm – no tā brīža, kad ieraudzījām viens otru, līdz šodienai. Tas bija kā slīpēt dimantu, lai tas atsāktu spīdēt sveču vai saules gaismā.

Pēc šīm sarunām, kas ne vienmēr bija saldas, es sapratu, ka viņš mani mīl.

Patiesībā to bez vārdiem sapratu jau pirms daudziem gadiem, kad klīdām pa Carnikavas kapiem, meklējot dzejnieka Ojāra Vācieša atdusas vietu. Māris teica, ka vēlas te gulēt kopā ar mani (smejas). Un vēl – pēc šīm sarunām mēs naktī guļam daudz ciešāk.

Mums ir divi lieliski dēli. Vecākais Mārcis ir reklāmdrukas firmas Mareprint projektu vadītājs, viņš spēlē hokeju. Dāvis studē finanses Latvijas Universitātē un strādā bankā Citadele. Atzīšos, īpaši dēlus neesam audzinājuši. Viņi izauga paši, kā nezāles (smejas), pareizāk, viņus izaudzināja hokejs. Dēli ir kopā ar brīnišķīgām meitenēm Klintu Elizabeti un Belindu. Mācos viņas nevērtēt, tikai mīlēt. Jo zinu: spēšu pieturēt dēlus, ja mīlēšu vedeklas.  

Krīzes ēnā

Ļoti labi jūtos šajā laikā. Varu praktizēt, meditēt, stiprināt veselību, domāt, kas ir dzīve. Ar vīru gulšņājam līdz deviņiem rītā un klausāmies, kā vējš zēģelē jumta korē. Nūjojam pa Piejūras dabas parku. Viena no mīlestības definīcijām skan – mīlestība ir otram veltīts laiks.

Tagad ir lieliska iespēja kompensēt tuvības mirkļus, ko viens otram nozagām lielajā dzīves skrējienā.

Kad pirms vairāk nekā desmit gadiem no Rīgas pārcēlāmies uz Gauju, es sapratu, kas ir mani laimes mirkļi, – tie ir silti pavasara rīti un novakares, kad viss apkārt plaukst un zied, galva reibst no putnu čalām un varžu dziesmām. Sēžu uz terases un nesteidzīgi dzeru kafiju. Tāda arhetipiska meditatīva izjūta. Līdz šim domāju, ka meditācija ir aizgūta no Tālo Austrumu kultūrām, taču etnoloģes Ievas Ančevskas grāmatā Latviešu dziedināšanas tradīcija izlasīju, ka senajiem latviešiem krēslas stunda bija īpašs laiks, ko svētīja, atliekot darbus malā. Tas bija laiks, kad pavērot dabas norises, ievilkt elpu un ieklausīties sevī.

Alegoriski koronavīruss skar plaušas, un šajos mēnešos, kad rūpniecība ir apstājusies un ielās pazudušas mašīnu straumes, planēta beidzot uzelpo. Tāpēc manī ir miers – ja zeme elpos un cilvēki piebremzēs tērēt tās resursus, arī mēs elposim. Kad mācījos Ķīnā, Pekinā piesārņojuma līmenis sešdesmit reižu pārsniedza pieļaujamo normu. Skolas bija slēgtas, bērniem bija liegts iziet no mājas. Mēs dzīvojam brīnišķīgā zemē, kur avotā var pasmelt tīru ūdeni un plaušās ieelpot tīru gaisu. Lai kā arī būtu – daba apturēs vīrusu vai iemācīsimies ar to sadzīvot, bet cilvēku vērtības būs mainījušās. Sēžot mājās, būsim paraudzījušies sev apkārt un sapratuši, bez kā varam iztikt. Vīrusam nepatīk ļaužu pārpildītas vietas, un es uzskatu, ka daudzi pēc šīs krīzes pārcelsies uz laukiem, atjaunos dzimtas īpašumu un nodarbosies ar mājražošanu. Daba ir vienīgais patiesais spēks, iedvesmas avots. Tā nenodod, nepieviļ, tikai dod.

Mazo lietu laime

Visiem varu ieteikt vairākas universālas receptes. Lai cik grūti klātos, pirmkārt, jābūt pateicīgam. Pateicība stimulē serotonīna izstrādāšanos smadzenēs un mazina trauksmi, rada laimes izjūtu. Otrkārt, ir jāpieņem lēmums. Kad tas pieņemts, cilvēks iegūst mieru. Treškārt, vajadzīgi pieskārieni. Tie uzmundrina un palīdz nomierināties. Ceturtkārt, ir jāaprunājas ar savām sajūtām. Jāsaprot, kas tās ir par emocijām, kuras nospiež, rada trauksmi, – skumjas, aizvainojums, bailes, dusmas –, un tad kļūs labāk.

Svarīgi meditēt vai vismaz dažas minūtes dienā veikt elpošanas prakses.

Ir jādzied, jāsmejas, jāskatās smieklīgas komēdijas, dienasgrāmatā var aprakstīt savas sajūtas – bailes, konfliktus. Šajā laikā der atgādināt senu Ķīnas sakāmvārdu – nekas nav tik pastāvīgs kā pārmaiņas. Nav jābaidās sākt dzīvi no baltas lapas. Ir jāmaina vērtības, jāatrod sava prakse. Strādājot ar sevi, materiālā dzīves puse risinās ļoti viegli. Uzlabojas veselība, pieaug dvēseles spēks, griba, un nekas nav neiespējams. Bet, kas interesanti, – vajadzību kļūst arvien mazāk.