– Kā tev pašai šķiet – pa šiem gadiem esi pamatīgi mainījusies?
– Pirms gada būtu teikusi, ka esmu. Kā jau visiem, man uznāk krīzes. Likās, ka esmu kļuvusi dziļi nelaimīgs cilvēks… Tagad saprotu, ka tas patiesībā ir normāli – dažkārt justies kā dziļi nelaimīgam cilvēkam. Palīdzība nāca visai negaidītā veidā. Bērniem skolā ir psihologs, un reiz, atnākot pakaļ savam dēlam, iegāju psiholoģes kabinetā pēc kaut kādas izziņas un trīs stundas tur nosēdēju un noraudāju
Natālija Grebņeva: To ēnas pusi nevajag barot
