Narkologs Jānis Strazdiņš ar bažām gaida Zaļā Pūķa gadu

Jums ir 82 gadi, bet joprojām strādājat. Agrāk pieņēmāt pacientus Aptiekas ielā Sarkandaugavā, bet nu jau kādu laiku tur neesat sastopams.

Tā ir. Salauzu kāju. Gāju uz darbu ar diviem saiņiem rokās, uz kāpnēm pēkšņi zaudēju līdzsvaru. No gūžas kaula atrāvu vienu daļu. Traumās sešas stundas mani marinēja, līdz pienāca traumatoloģe un teica: «Jums ir laimīgs lūzums, kuru nevar operēt. Bet būs ilgi jāguļ.»

Ilgstoši guļot un pārvietojoties ar kruķiem, biju zaudējis dabisko stāvēšanas izjūtu.

Citi lasa

Marta Kalniņa

Karaliskā ģimene

Brīvdienās apzaguši princi Viljamu un princesi Keitu

Estere Jansone

Attiecības

Ieva Sutugova pirmo reizi atklāj, kāpēc savulaik izšķīrās ar Jāni Miltiņu: Daudz atļāvām citiem iesaistīties

Ineta Meimane

Personības

Laura Vizla par pagātni, skaisto dzīvi un Porziņģi: Šo šķiršanos nevērtēju kā zaudējumu

Bija problēmas kāpt uz otro stāvu Aptiekas ielā, kur atradās mana privātprakse. Par laimi, kad sākām atjaunot mūsu māju Mežaparkā, man bija plānots, ka te man būs kabinets. Beidzot bija laime to iekārtot un pieņemt pacientus te.

Aptiekas ielā rīkojāt atvadu balli?

Tovakar ēkā biju palicis pēdējais, jo man bija pieņemšana. Uztaisīju par piemiņu fotogrāfijas ar skaistajām iekštelpām un klusi, mierīgi aizgāju…

Lai pie jums tiktu uz vizīti, jāstāv garā rindā?

Strādāju tikai pāris dienu nedēļā un arī tad tikai ārkārtas gadījumos. Pieņemu tikai pastāvīgos klientus, kas lūdzas ar mani turpināt sadarboties.

Mājās strādājot, velkat baltu halātu?

Nekad. Psihoterapija ir mana darba galvenā sastāvdaļa, tikai pēc tam seko alkoholisma ārstēšanas process. Mūsdienās ir ļoti efektīvas zāles, kas noņem tieksmi uz alkoholu, rada pret to vienaldzību. Starp citu, Latvijā tās ienāca, pateicoties mūziķim Guntim Veitam. Somu firma bija viņu noalgojusi, lai viņš mums piedāvā šo jauno ārstēšanas metodi. Es to pārņēmu, esmu ļoti apmierināts. Taču bez psihoterapijas nekas nebūs līdzēts, jo cilvēkam jābūt vēlmei sākt citu dzīvi. Pašam tas jāsaprot.

Kuras profesijas pārstāvji ir jūsu biežākie klienti?

Alkohols nešķiro, tāpat kā nāve. Alkoholismam nav arī tautības. Beidzamajā laikā pie manis sākuši nākt arī ebreji, agrāk tas bija liels retums.

Ko jums pacienti visbiežāk dāvina?

Viens no Jelgavas pagājušajā nedēļā atveda sievas sūtītu lečo kārbu, savukārt cits man uzdāvināja dzērveņu un Antonovku ievārījumu pankūkām.

Ar kādu alkoholisko dzērienu sevi varat salīdzināt?

Ar vīnu.

Nekad mūžā neesmu bijis pilnīgs atturībnieks.

Ar gadiem kļūstat tikai labāks?

Protams!

Vai bezalkoholisks alus ir apgrēcība?

Nekādā gadījumā. Tas ir tas pats alus, tikai no tā izsaldēts vai iztvaicēts spirts. Šo dzērienu var dzert bez bažām. Turklāt tas ir garšīgs.

Vai atturības gadu jubilejas jāsvin?

Noteikti! Ar ziediem, mūziķiem, viesiem un gardiem ēdieniem. Katrs atturības gads ir liels notikums.

Ko šampanieša vietā dzert jaunajā gadā?

Varat mierīgi dzert šampanieti. Ar noteikumu, ka neesat atkarīgā, jo tad no vienas glāzes uzreiz būs recidīvs. Bet jādzer ar prātu, skaitot devas. Viena deva ir 150 ml glāze šampanieša, 40 ml glāzīte stiprā alkohols vai mazais aliņš. Deva darbojas aptuveni stundu. Ja jūs to ievērosiet, neapreibsiet un nākamajā dienā labi jutīsieties. Ja aizmirsīsieties vai sajauksiet kopā ko nesavienojamu – tad gan būs slikti.

Mūziķiem viesībās liek dziedāt, aktieriem stāstīt anekdotes, ko liek darīt narkologiem?

Visbiežāk ar mani grib aprunāties un padomu paprasīt inkognito – tā, lai sieva nedzird.

Ja cilvēks Ziemassvētkos dāvanā grib saņemt alkometru, par ko tas liecina?

Ļoti prātīga doma. To iesaku iegādāties arī saviem pacientiem periodā, kamēr viņi vēl nav tikuši līdz lēmumam, ka dzeršanai grib pielikt punktu. Alkometrs palīdz izvairīties no sēšanās pie stūres alkohola reibumā.

Cik gadu vecumā pārstājāt ticēt Salavecītim?

Joprojām ticu. Beidzamajos gados Salavecīša lomā ģimenē iejūtas mans mazdēliņš. Viņam tik kolosāli sanāk novadīt dāvināšanas rituālu, ka es gluži kā bērns patiešām noticu, ka tas ir īsts Ziemassvētku vecītis. Ģimene ir stāvā sajūsmā.

Cik mazdēliņam gadu?

Astoņpadsmit. Viņš ir džudists.

Pats arī kādreiz esat vilcis Salaveča bārdu un uzsvārci?

Protams.

Arī mana sieva Dace ir līdusi kā vecītis pa logu iekšā.

Kāpēc vecītim nereti ir sarkanīgi zils deguns?

Sārtais tonis ir no sala. Bet, ja viņu katrā vietā, kur viņš viesojas, pacienā ar grādīgo, deguns iegūst zilganu toni.

Cik ir simts grami reiz desmit?

Litrs.

Ne kilograms?

Esmu taču narkologs.

Kuru vitamīnu organismā trūkst, ja ļoti gribas alkoholu?

B grupas vitamīnu un magnija, kuru alkohols izšķīdina.

Esat sabāris Maestro Raimondu Paulu par alkohola popularizēšanu dziesmā Iedzersim pa glāzei?

Nekādā gadījumā. Viņš aicina uz devu skaitīšanu. Ļoti labs teksts.

Kura ir jūsu iemīļotā šlāgerdziesma?

Visas latviešu galda dziesmas. Agrāk, kad mamma un tēva brālis vēl bija dzīvi, mēs pulcējāmies pie galda un dziedājām. Dziesma bija galvenā, ēdiens un dzeršana – tikai pakārtoti lielumi.

Jums ir dziedamā balss?

Savulaik esmu dziedājis Rīgas 2. vidusskolas korī, bija arī estrādes ansamblītis, kurā mani lūdza padziedāt. Pirms vairākiem gadiem Baiba Palkavniece no Latvijas Radio 2 iesaistīja mani afērā – Jāņi dzied. Lika izvēlēties iemīļoto dziesmu, un es izvēlējos to, kas skanēja manās kāzās. Tā saucas Pie vecās akas grodiem. Komponists Juris Kulakovs paņēma magnetofonā ierakstīto manu dziedājumu, uztaisīja aranžējumu, un klāt vēl piedziedāja meiteņu koris. Kopā ar citiem dziedošajiem Jāņiem uzstājos ar šo dziesmu koncertā Valmieras brīvdabas estrādē un dabūju trešo vietu. Pirmajā bija žurnālists Domburs, bet otrajā – arhibīskaps Vanags.

Pirms diviem gadiem – pandēmijas laikā – jums bija 80. jubileja. Skumāt, ka lielas dzīres nevarēja taisīt?

Mums bija svinības. Saaicināju radus un draugus Straupē, bijušajā narkoloģiskajā slimnīcā. Tā ir mana pirmā darbavieta, un ar to man saistās vissiltākās atmiņas. Tur ir ļoti skaisti, lai arī jumti iekrituši un ir citas problēmas. Taču, lai pelējums nesāktos, tur joprojām ir apkure, tiek rīkotas ekskursijas, un tūristiem rāda saglabātās telpas, arī ārstniecības vietas. Piemēram, riebuma izstrādāšanas kabinetus. Tas taču ir ļoti interesanti. Pagrabā joprojām saglabājies slimnīcas arhīvs.

Straupes slimnīcā kādreiz ļoti izcilas personības ir ārstējušās.

Kā notika svinības? Dejā virpuļojāt pa kādreizējām palātām?

Uzklājām svētku galdu telpā, kas kādreiz bija Lordu palāta. Pacientus tolaik grupējām pēc profesijām – rakstniekus, māksliniekus un aktierus parasti izguldījām šajā telpā. Tā ir paliela, tur joprojām arī flīģelis stāv. Bija liela, skaista jubileja.

Jums medmāsiņas kādreiz ir mēģinājušas piecirst kanti?

…

Sarunā iesaistās Jāņa sieva Dace: Protams, ir! Īpaši jau Straupē. Jānis tur bija labākais dziedātājs un dejotājs. Māsiņas bija kā trakas uz viņu. Mēs te nesen runājām, ka mūsu bērni strīdas par dažādām ikdienišķām lietām, bet mēs ar Jāni strīdējāmies greizsirdības dēļ.

Lai vai kā, jūs visu mūžu esat nodzīvojis ar vienu sievu.

Mums 2024. gadā būs liela jubileja – dimanta kāzas, kopā esam jau 60 gadu.

Kur svinēsiet? Atkal Straupes slimnīcā?

Nē, tur būs sācies remonts. Mēs vismaz ceram. Izdomāsim ko citu.

Ar ko vēl bez darba esat pārņemts?

Mani aizrauj celtniecības darbi. Savulaik ar lielām grūtībām dabūju apbūves gabaliņu Skultē, kur pats savām rokām uzbūvēju māju.

Dzīvojat Mežaparkā, netālu no Zooloģiskā dārza. Kad pēdējo reizi tur esat bijis? 

Ļoti sen, pat neatceros. Sieva gan ar mazo mazdēliņu ir bijusi pirms pāris gadiem.

Un kādā koncertā?

Regulāri, visus Dziesmusvētkus esmu apmeklējis, izņemot pēdējos. Lauztās kājas dēļ vairs tālus gabalus nevaru aiziet.

Kad uz ielas vai pasākumā nejauši satiekat pacientu, tēlojat, ka nepazīstat viens otru?

Tiem, kuriem iet labi, tie smaidīgi nāk man pretī, sveicina un saka paldies. Tiem, kam neiet tik labi, laižas uz ielas otru pusi.

Krāt vīna korķīšus – tā ir diagnoze?

Tā ir lielība – redz, cik daudz alkohola esmu patērējis!

Kurš ir jūsu iemīļotais tosts?

Visbiežāk man sanāk vēlēt veselību. Pusstundu garos tostos kā gruzīni neizplūstu. Vēlu īsi un konkrēti.

Kāpēc nenēsājat ne bārdu, ne ūsas?

(Smejas.) Es mācījos narkoloģiju Pēterburgā – tas bija kāds 1968. gads. Un mana kursa vadītāja bija profesore Pjatņicka, kura man reiz izstāstīja ko ļoti labu – ka tie, kas audzē baigās bakenes, bārdas un matus, tiem ir problēma, kuru psihiatram jāpapēta. Tādā veidā viņi sevi apliecina, un tam jāpievērš uzmanība.

Kāpēc latvieši nemāk dzert?

Kādreiz latvieši ļoti labi prata dzert. Atceros, mamma bija pediatrijas māsa, viņai bija skaistas Ulmaņlaiku servīzes un viena burvīga glāzīte ar trim iedaļām. Apakšējā iedaļa – dāmām. Tad sekoja iedaļa – kungiem. Pusglāzīte – jūrniekiem. Bet pilna glāze – cūkām. Un tā nebija divsimtgramīga glāzīte, kā ierasts mūsdienās. Agrāk cilvēki dzēra degvīnu no mazām spicglāzītēm, liķieri – no mazas glāzītes ar tievu kātiņu. Ielēja tikai mazliet baudīšanai. Šodien dzer noreibšanai. To esam pārņēmuši no Austrumu tautām okupācijas gados. Taču pēc neatkarības atjaunošanas pamazām dzeršanas kultūra sāk atjaunoties.

Kāpēc kāri uz alkoholu dēvē par zaļo pūķi?

Man šķiet, šis izteiciens cēlies no karikatūrām.

Daudzi dzērājus attēlo kā izlaidušos, pagrimušus cilvēkus, kurus savos nagos saķēris zaļais pūķis un nelaiž vaļā. Iespējams, izcelsme meklējama arī mitoloģijā.

Ko sagaidāt no nākamā gada?

Izlasīju, ka Zaļā Pūķa gads ir reizi 60 gados. Tas ir liels retums, un otrreiz mēs to vairs nepiedzīvosim. Tāpēc doma, ka šis pārbaudījums mums būs vienreizējs, nedaudz mierina. Jāgatavojas, ka gads būs krāšņs un bagāts ar lielām pārmaiņām gan Latvijā, gan pasaulē. Tas būs bagāts arī ar priekiem, dažādiem spilgtiem notikumiem. Un kā to parasti atzīmē? Ar alkoholu, protams. Tāpēc gribētu visiem mūsu iedzīvotājiem jaunajā gadā novēlēt: «Dzer ar prātu, ēd ar sātu un dzīvo dzīvi akurāti!»