Rīga +1°C 
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Skaistais valsis kļuva par pirmo deju neskaitāmās kāzās, taču šī dziesma nav tipiska Ivara daiļradei – viņš ir smagā roka fans, uzticīgs savam aicinājumam vēl šobaltdien. Mūsu tikšanās notiek Cēsu pilī. Uzkāpjam tornī, apskatām pilsētu no augšas. Ivars rāda pils torņa kāpnes – vietu, kur reiz uzstājies akustiskā koncertā.
Viņš dziedāja arī Vienības laukumā, svinot Baltijas ceļa 25. jubileju. Balss un ģitāra – daudz jau nevajag, lai pateiktu būtisko, kas uz sirds.
«Nekad neesmu skrējis modei pakaļ. Arī naudai nē. Varat nākt un teikt: «Ivar, mēs tev samaksāsim!» – tas man ir vienaldzīgi. Drīzāk jutīšos neērti, jo domāšu, kā pieklājīgi atteikt.» Protams, Rutmani saukuši uz kāzām dziedāt, varētu jau paņemt sintezatoru un pa vakaru nopelnīt savu skolotāja mēnešalgu, bet Ivaram to nevajag.
«Vērtēju arī tos mūziķus, kuri tagad uzstājas. Ko lien uz skatuves, ja nav balss? Vai nav neviena, kas pasaka? Ja man būtu koncerts, es ļoti nopietni gatavotos, strādātu pie katras nots, lai viss būtu ideāli. Bet, ja justu, ka kaut ko nevaru, paldies, neuzstāšos. Man nevajag izlādēties, lai dabūtu pacēlumu. Teikšu godīgi – esmu samērā pašpietiekams. Arī viens jūtos labi. Un, ja man vajag sirdi izkratīt, nav jāzvana draugiem, varu visu ar sievu izrunāt. Reizēm savu dvēseli nomierinu arī citos veidos.» Ivars atklāj, ka viņam ir sava vingrinājumu sistēma, īpaša metode reizēm, kad uzmācas stress. Dažreiz, juzdamies nomākts, viņš atnāk uz pili – uz muzeju, kura atmosfēra garastāvokli tūdaļ maina. Var atcerēties pagātni, pavisam senu un arī viņam liktenīgos astoņdesmitos gadus, kad dzīve bija pavisam citāda.
Sportiski muzikāls gars
Imunitāti pret stresu Ivaram veidoja tēva paraugs. Leģionārs Kārlis Rutmanis nācis no Lejasciema. Kurzemes katlam un filtrācijas nometnei sekoja gads Sibīrijā. Knapi izdzīvoja, atgriezās apsaldētām rokām, un lielas izvēles profesijai, protams, nebija. Strādāja par mehanizatoru, apmetās Smiltenē, kur arī sastapa savu izredzēto – Astru Erdmani. Viņa bija kurzemniece, uzauga Ventas krastā, bet pēc tēva nāves pārcēlās uz dzīvi pie tēvoča Plāņos. Strādāja par audēju sadzīves pakalpojumu kombinātā. Interesi par rokdarbiem no mammas mantoja arī par Ivaru divus gadus vecākā māsa Ilze, kas kļuva par skolotāju, dzīvo Rīgā.
Kārlis Rutmanis labi dziedāja, spēlēja arī mutes harmonikas un bija tas, kurš nolēma 1950. gada 6. oktobrī dzimušo Ivaru sūtīt mūzikas skolā. Zēnu uzņēma trompetes klasē. «Man gribējās vairāk spēlēt nevis to, kas uzdots, bet to, kas pašam patika. Neteikšu, ka arī vispārizglītojošajā skolā biju centīgs skolnieks, jo biju sportists. Vesela čupa ar diplomiem – futbols, volejbols, vieglatlētika.»
Un vēl arī motosports! Ivaram ļoti patika braukt ar motociklu, piedalīties sacensībās. Tad viens no treniņiem kļuva liktenīgs. Trasei Cērtenes pilskalnā visapkārt auga milzīgas priedes. Vienā no tām ietriecās Ivara vadītais mocis un viņš salauza augšstilbu. Parasti treniņos nav skatītāju, bet toreiz tuvumā viens pagadījās. «Man ļoti laimējās, ka tas cilvēks tur bija. Sanitārais transports pilskalnā klāt netiktu.
Vienubrīd zaudēju samaņu, un vēl šodien atceros – skan tāda liega mūzika, es eju, jūtos tik viegli, un visapkārt mākoņi.
Sajūta, ka stāvu krastā, un man jāizlemj, iet tur pāri vai palikt. Gandrīz jau spēru to soli, jo reizē ar kājas lūzumu man bija arī mikroinfarkts. Dakteris teica, ka esmu laimes krekliņā dzimis.» Vēlāk Ivars apskatīja liktenīgo priedi – puse nošķelta.
Ārstēšanās bija ilga. Rutmanis atmeta ar roku motosportam un nopietni pievērsās mūzikai, tādējādi cenšoties izpaust savas emocijas, azartu, radošumu. Viņš jau spēlēja ģitāru, šad tad muzicēja Smiltenes ansambļos. Bija entuziastu pulciņš skolā, puiši centās arī paši sameistarot instrumentus. Pabeidzis Smiltenes vidusskolu, Ivars iestājās Cēsu Mūzikas vidusskolas pūšaminstrumentu nodaļā trombona klasē. Azartu jauneklis lika lietā sportā – Ivara Cēsu vidusskolas laika rekords lodes grūšanā nav pārspēts līdz pat šim.
Par viņa domubiedru tolaik kļuva Cēsu dziesminieks Haralds Sīmanis grupā ar nosaukumu Kaprīze.
Kultūras namā bija mēģinājumu telpas, šādi tādi instrumenti, mūziķus konsultēja Menueta darbaudzinātājs Jānis Blūms. Tolaik Ivars sacerējis pirmās dziesmas, no kurām palikušas tālas atmiņas, jo galvenais autors, protams, bija Sīmanis. «Haraldam bija daudz savas mūzikas, iestudējām viņa dziesmas. Vienmēr daudz ko pārrunājām, lai izpildītu tieši tā, kā viņš grib. Dziedājām arī angļu valodā, un uz pasākumiem somu pirtīs mūs regulāri aicināja arī komjaunieši, kas gribēja būt supermoderni. Naudas viņiem bija daudz, un mums tā bija ļoti vajadzīga – gājām spēlēt!»
Pēc mūzikas vidusskolas Rutmani norīkoja darbā par pedagogu Smiltenes Mūzikas skolā. Viņš īrēja dzīvokli Cēsīs, braukāja uz darbu, šad tad nakšņoja pie vecākiem, un tā gadus desmit. Kad pie klausītājiem nonāca skaistais valsis Paņemt tevi aiz rokas, Ivaru ar debiju Latvijas Televīzijā apsveica visa pilsēta: «Brauca pat uz Mikrofona aptaujas koncertu mani apsveikt, kad dabūju 12. vietu!»
Vecpiebalgas dumpinieks
Dziesma ar Edgara Braža vārdiem ir zināmā mērā autobiogrāfiska: «Paņemt tevi aiz rokas, un tad cauri visām vasarām – to izjutu caur sevi, cik labi būtu tā nodzīvot savu mūžu. Kad sacerēju šo dziesmu, biju precējies un domāju par to, kā dzīvi nodzīvot, lai tā būtu skaista un laimīga.»
Viņi iepazinās Cēsīs 1975. gadā, kur Inese Zumberga no Dundagas izgāja praksi kultūras namā kā pasākumu režisore. Tur arī ieraudzīja garmataino Ivaru, kas spēlēja dažādos ansambļos – gan pūta trombonu, gan raustīja basģitāras stīgas. Taču pirmā garā saruna notika autoostā, rindā pēc biļetes stāvot, kad Ivars devās uz savu Smilteni, bet Inese – uz Mazsalacu, kur tobrīd jau bija norīkota darbā pēc Kultūras darbinieku tehnikuma absolvēšanas. «Ļoti izskatīga meitene, un tāda ir līdz šim. Par laimi, mūzika un viss ar to saistītais Inesei nebija svešs. Viņa pati ir skatuves cilvēks.» Tas, ka izredzētais ir mūziķis, meiteni nemulsināja, jo pati bija muzikāla, savulaik apdomājusi, varbūt kļūt par kordiriģenti. Romantiskās attiecības izauga arī no kopīgām interesēm, kas pa šiem gadiem nav zudušas.
Taču savas kāzas Ivars nosauc par nelaimīgām. Tās ar vērienu svinētas Mazsalacā. Kultūras namā sareģistrēti, pat karietē vizināti pa pilsētu. Tālāk jaunajam pārim saskaņā ar plānu bija jādodas pastaigā gar Salacu, pa apkaimes skaistākajām vietām, bet kādam kāziniekam ienāca prātā no augstā krasta nomest prāvu akmeni. Rutmaņi tobrīd gāja pa tiltu, akmens trāpīja pa roku Inesei – lūzums!
Kāzu mielasta vietā viņu neatliekamās palīdzības mašīnā aizveda uz slimnīcu, kur operēja, rokai uzlika ģipsi. Jaunlaulātie pie svinību galda nosēdās tikai pēc pusnakts.
1981. gadā Rutmaņiem piedzima dēls, kuru par godu vectēvam nosauca par Kārli. Tas Ivaram nebija viegls laiks, jo viņa vadītajam Vecpiebalgas kultūras nama ansamblim Cēsu rajona Kultūras nodaļa piesprieda diskvalifikāciju.
Pats Ivars spēlēja basģitāru, tēva jaunības draugi no ārzemēm atsūtīja īstu Fender Jazz Bass instrumentu, kas Latvijā bija milzu retums. Arī balss attīstījās pakāpeniski. Dziedāt Rutmanis bija sācis Cēsīs, kur kultūras namā rīkotajos vokālistu konkursos viņš tika pie diplomiem un pāris reižu ierindojās labāko skaitā. Vecpiebalgā jau dziedāja ārijas no Endrū Loida Vēbera rokoperas Jēzus Kristus Superzvaigzne, repertuārā bija iekļauti arī Čikāgas piecīšu un Ilmāra Dzeņa skaņdarbi, jo pēc koncertiem, protams, sekoja arī dejas.
Kopā ar Ivaru toreiz muzicēja Gints Klūga, Jānis Platacis un Zigurds Ziediņš – ar abiem pēdējiem Rutmanis sadarbojās arī desmit gadus vēlāk, kad atjaunoja savu ansambli jau ar iepriekš Vecpiebalgā neatļauto nosaukumu IR. Ivars smej, ka žurnāls paņēmis vārdu no viņa, žēl, ka nebija patentējis, taču domāts bija nevis darbības vārds, bet gan Ivara vārda un uzvārda pirmo burtu apvienojums.
Ivara viedoklis toreiz un tagad ir stingrs – alkohols mūzikai nedrīkst traucēt, un šāds princips valdījis visās viņa grupās.
«Ļoti ieturēju šo līniju, centos būt paraugs. Ļoti neciešu, ka pa dzērumu spēlē nopietnas lietas, ballītē varbūt ir kaut kādas atlaides.» Vecpiebalgā tika domāts arī par skatuves tērpiem, cenšoties strādāt pēc Rietumu grupu paraugiem, rīkoja nopietnas fotosesijas, un bildes mūziķi dalīja saviem faniem koncertos. Iznāca uzstāties arī Latvijā rīkotajos estrādes svētkos, protams, lielākoties Cēsīs un apkaimē. Gari mati, kļošenes, krekli ar atpogātām augšējām pogām. Saklausījušies Nazareth un Led Zeppelin mūziku, viņi rāva vaļā firmas skaņdarbus, kaut instrumenti ne tuvu nestāvēja līdzi Rietumu rokmūziķu arsenālam.
Reiz Kultūras nodaļā apstiprināšanai Rutmaņa ansamblis iesniedza dziesmu sarakstu, kurā cenzoriem par sašutumu bija ierakstīts arī Zilais lakatiņš. Kā, leģionāru dziesma?! Nē, tā ir populāra padomju matrožu dziesma, krieviski Платок голубой, skaidroja ansambļa vadītājs, slēpdams smīnu, un padziedāja komisijai priekšā dziesmas pirmās rindas.
Uzticīgs ideāliem mūzikā un sievai
Ar 1981. gada 16. novembri datēts Latvijas PSR Valsts drošības komitejas Cēsu rajona nodaļas priekšnieka E. Pētersona ziņojums, ka Rutmaņa vadītais Vecpiebalgas ansamblis koncertos sistemātiski atkāpjas no apstiprinātā repertuāra, atskaņo dziesmas ar ideoloģiski nepieņemamu saturu, arī ar nacionālistisku saturu. Ar drauga palīdzību Ivars no arhīva ieguvis šī dokumenta kopiju, un tajā viņš vainots arī audzinošo pasākumu trūkumā, pratināšanas laikā sevi apliecinājis kā cilvēku, kas neorientējas ideoloģiskos jautājumos un neizprot estrādes ansambļu audzinošo lomu.
«Čekists man teica – ne tu, ne tavs dēls nekad skatuvi neredzēs! Es nebiju nikns, bet pārliecināts, ka tā noteikti nebūs. Tikai nostiprinājās pretestība un iekšējā pārliecība. Tēvs toreiz ļoti pārdzīvoja, jo viņš jau bija visas čekas pieredzējis un mani ļoti atbalstīja mūzikā. Bieži veda mani uz spēlēm un no tām, jo pēc darba skolā netiku pareizā laikā uz autobusu. Atbrauca līdz Bērzkrogam ar savu zapīti, tur satikāmies.»
Cēsu rajonā mūziķim vairs nebija ko darīt. Pēc laika, saņēmis dūšu, Rutmanis savas dziesmas aiznesa uz Latvijas Radio mūzikas komisiju, kur izpelnījās Maestro Raimonda Paula atbalstu. Par debiju kļuva Paņemt tevi aiz rokas, un priekšnesumam televīzijā mammīte Ivaram uzšuva tam laikam modīgu baltu uzvalku, matus sakuploja ar ilgviļņu palīdzību. Tāds glīts un romantisks viņš salauza ne vienas vien meitenes sirdi. Ivars saglabājis arī kartīti, kas datēta ar 1983. gada 19. jūliju – grupa Credo to uzdāvinājusi, apsveicot ar sekmīgo debiju uz lielās estrādes.
Togad Mikrofona aptauja nenotika, bet nākamajā gadā Rutmanis tika ierindots labāko debitantu skaitā un iekļuva gada populārāko dziesmu piecpadsmitniekā. Toreiz noslēguma koncerts notika Slampē, kur kultūras pilī Ivars kopā ar Juri Pavītolu un Adrianu Kukuvasu rāva vaļā Raimonda Paula mūžzaļo dziesmu Mēs tikāmies martā, protams, ar mainītiem vārdiem – mēs tikāmies Slampē, mans draugs…
Rutmanis labi apzinājās, ka viņam šī darbošanās popularitātes virzienā ir uz laiku. Kaut kas taču bija jādara mūziķa karjeras labā! Viņš piekrita Imanta Pauras uzaicinājumam pievienoties bagātā kolhoza Lāčplēsis ansamblim, kur solisti bija Rita Trence un Haralds Sīmanis, Ivara jaunības draugs no Cēsīm.
Daži gadi aizritēja, čakli koncertējot pa Latvijas malu malām, katram solistam bija savs repertuārs, sava vieta programmā. Rutmanis varēja dziedāt dziesmas, kuras ieskaņoja radio – Cik ilgi līs, Tikai vienam nepalikt, Sarkana roze, Tai krēslā(i) nesēdēšu. «Bija arī dueti ar profesionālām dziedātājām – Aiju Kukuli un Dainu Libaueri. Radio pret mani ļoti labvēlīgs bija Raimonds Pauls, palīdzēja iejusties studijas atmosfērā, reiz pat runāja ar mani par štata solista vietu, bet abi secinājām, ka tad būtu jādzied viss, ko liek priekšā, un ļoti smagi jāstrādā.»
Aplausi koncertos Ivaram nebija tik svarīgi, cik iespēja klausītājam caur dziesmu izteikt savas patiesās jūtas.
Šajā ziņā mūziķis nekad nav gājis pa straumi, vienmēr centies palikt viņš pats – cilvēks ar taisnu muguru un tīru sirdsapziņu. Kāzās, protams, iznācis spēlēt, taču apziņa, ka mākslinieka sūtība ir pavisam kas cits, nevis naudas pelnīšana, bijusi nelokāma.
Ivara darbs neietekmēja Rutmaņu ģimenes saskaņu. «Dabīgi, ka mūziķiem riņķī ir meitenes. Vecpiebalgas grupas ģitārists tā savu sievu dabūja. Uzticība ir galvenais. Greizsirdība ne pie kā laba nenoved. Tā saēd cilvēkus, sākas strīdi un naids. Inese labi zināja, ko nozīmē – spēlēt uz skatuves,» saka mūziķis ar lielu paļāvību, lepns uz sievu, kas daudz paveikusi kā režisore, rīkojusi kultūras pasākumus, vadījusi Cēsu izstāžu namu. Kopā bieži apmeklētas teātra izrādes, vistuvāk, protams, ir Valmiera. Izbraukumos ar velosipēdu arī lielākoties abi dodas kopā.
«Mans dvēseles mierinājums ir trenažieru zāle,» atzīstas Ivars, kura teicamo izskatu apskaustu daudz jaunāki vīri. Arī par veselīgu uzturu tiek domāts – lai nebūtu miltu ēdienu. Inese augusi sešu bērnu ģimenē, radu daudz. Regulāri ceļš tiek mērots uz Dundagu pie brāļiem, tad var pie jūras atpūsties. No tālākiem maršrutiem – Rutmaņi pabijuši Tunisijā, Spānijā, pie Ineses māsas Anglijā. Visvairāk Ivaram patīk mūžīgā pilsēta Roma, kur viņš cer atgriezties vēl un vēl.
IR – tā bija grupa!
1988. gadā Rutmanis atjaunoja grupu, tai beidzot oficiāli dodams sen iecerēto nosaukumu IR. Ar gandarījumu uzstājās Cēsu Plakātu dienā, kuras afiša bija sarkanbaltsarkanās krāsās – tolaik Latviju aplidoja viņa skandētā Sadosimies rokās. Himniskā dziesma sasniedza 10. vietu Mikrofona ’89 aptaujā, aicinot klausītājus uz vienotību un cīņassparu, kuru Ivars apdziedājis ne vienā vien skaņdarbā. Dziesmai Paņemt tevi līdz viņš pats sacerēja vārdus, kurus sauc par savas daiļrades un pasaules uzskatam svarīgiem. Populāra bija arī IR skandētā dziesma Svētelis.
Deviņdesmito gadu sākumā mūziķis nogrieza garos matus, ar grupu IR piedalījās Mikrofona televīzijas vakarā, tērpies baltos šortos, kas pašam bija izaicinājums. Aptaujās dziesmas Atpakaļ, Labrīt un citas panākumus neguva, jo, saskaņā ar Ivara mākslinieka kredo, tie bija arī sešas, septiņas minūtes gari, rūpīgi aranžēti meistardarbi ar smagā roka elementiem: «Mēs nedomājām, ka jāspēlē uz publiku. Spēlējām uz jūtām.»
Par tiem laikiem liecina dziesmas Cik klusi tumst, Pie spoguļa, Vīrišķais gars un citas smagā roka stilā, kuras pa radio neskan un albumos nav izdotas. Latviju 90. gados pārņēma arvien trakāka ziņģēšanas un šlāgermūzikas sērga, nebūtībā aizgāja nopietnā rokmūzika, arī IR. Ar grupas mūziķiem ceļi šķīrušies, jo ar laiku katrs sāka domāt mazliet atšķirīgi. Tagad arvien grūtāk atrast domubiedrus, jo Ivars vienmēr skaidri zinājis, ko grib ar mūziku pateikt. Šī gadsimta sākumā ar prieku ieskaņoja albumu Sauc mani atpakaļ kopā ar dziedātāju Gintu Ristamecu, neparastas, unikāli plašas balss īpašnieku no Valmieras, kas startējis vairākos TV šovos, arī X Faktorā.
Labi, ka iztiku var nopelnīt ar skolotāja darbu. Rutmanis strādā Dzērbenes, kā arī Ērgļu mūzikas skolā, māca ģitārspēli zinātkāriem jauniešiem, kuri gatavi nopietnam darbam. Pats spēlē ģitāru katru dienu, klausītāji viņam nav nepieciešami. «Man jau nav jāskrien un citiem kaut kas jārāda, bet emocionāli es no mūzikas ļoti uzlādējos. Teikt tikai labus vārdus, negatīvo sevī ielaist pēc iespējas mazāk, atstāt to ārpusē un darīt to, ko to gribi, – tie ir dvēseles uzdevumi, un tad nebūs maisu zem acīm,» šādi viņš atbild uz komplimentu par savu lielisko izskatu.
Mūziķa dēls Kārlis beidzis vijoles klasi Cēsu Mūzikas skolā, taču izvēlējās citu profesionālo ceļu, ir vadītāja vietnieks būvmateriālu ražotnē Lode. No tēva un vectēva mantojis sportisko garu, ir profesionāls pludmales volejbolists. 2018. gadā Ivars sacerēja dziesmu Es gribu būt tavs taurenis kā veltījumu mazdēliņam Adrianam, kas kopā ar savu mammu piedalās dziesmas videoklipā, ar prieku spēlē futbolu un basketbolu.
«Mazdēlam vārds nav dots par godu Kukuvasam. Interesanti, ka šī paaudze nav dzirdējusi par tādu dziedātāju. Un, ja jau nezina Adrianu Kukuvasu, kur nu tādu Ivaru Rutmani!» mūziķis nosmej. «Viņiem liekas, ka 18. novembra svinības – kaut kas pašsaprotams. Kad stāstu par neseno pagātni, jaunieši nereti uz mani skatās ar izbrīnu. Reiz Smiltenē tornī bija uzvilkts sarkanbaltsarkanais karogs, miliči visu dienu šāva, lai dabūtu to zemē, jo kāpt tornī baidījās – bija pielikta zīmīte, ka mīnēts. Mans tēvs, lai arī par savām leģionāra gaitām nekad neko nestāstīja, 18. novembrī agri cēlās un gāja nolikt svecīti kapos pie pieminekļa brīvības cīnītājiem. Viņš teica, ka grib nomirt 18. novembrī, un tā arī notika.»
Patriota stāja jaušama vairumā Ivara mūzikas, dziesma Tikai šovakar sacerēta kā veltījums janvāra barikādēm. Grupai IR tieši tad beidzās ierakstu sesija Latvijas Radio. Mūziķi pa logu vēroja cilvēku pūli Doma laukumā, raizējoties, kā pie Radio piebrauks smagā mašīna, ar ko aizvest uz Cēsīm aparatūru. Bet ļaužu jūra pašķīrās. Acis vērās gaisā – vai uzbrucēji neatsūtīs lidmašīnu, varbūt pat bumbas metīs… Tikai šovakar mēs skatīsimies patiesībai acīs,/ tai patiesībai, kura mūs sadalīs draugos un ienaidniekos – 1991. gada janvārī dziedāja Ivars Rutmanis.
