Mūziķis Andris Daņiļenko: Mana vīrieša pašapziņa bija iznīcināta

Intervija publicēta žurnālā «Ieva» 2017. gada 45. numurā.

Agnese: Pirms iznāca jūsu jaunais disks, daudzus gadus klusējāt. Kāpēc? 

Andris: Šodien ir tā – ja nebāzies visām pudelēm par korķi, neesi visos iespējamos medijos, tad tevis nav vispār… Es esmu – jau piecpadsmit gadus strādāju par vokālo pedagogu Latvijas Nacionālajā teātrī. Teātris bijis mans sapnis, cik vien sevi atceros. Tādēļ man bija liels prieks, ka, beidzot Konservatoriju, tiku iemērīts uz Opereti. Kas var būt skaistāk, kā dziedāt, dejot un runāt uz skatuves! Diemžēl tajā nostrādāju tikai trīs mēnešus – Opereti likvidēja. Tad pēc Maestro aicinājuma nokļuvu Radio bigbendā – arī tas bija skaists laiks –, tad mūzikas skolā Rīdze un visbeidzot teātrī.

Šobrīd par darba trūkumu nevaru sūdzēties – aktieriem mūsdienās jābūt multimāksliniekiem, jāprot gan spēlēt, gan dejot, gan dziedāt. Un ar to pēdējo es cenšos palīdzēt. Kāds aktieris pret šo uzdevumu attiecas vieglprātīgāk, cits nopietnāk. Manā vecumā jāpriecājas, ja ir arī komercpasākumi, kur varu būt noderīgs. Kaut gan šis disks jau arī nav mans projekts. Kā es smejos – maigi uzsēdos uz astes Normundam Beļskim un Mārim Lasmanim. Esmu pateicīgs, ka viņi man to ļāva. 

– Presē izskanējušas ziņas par to, ka esat šķīries no sievas (LTV1 ziņu moderatore Sandra Zviedre – red.). Tas liek minēt, ka meitene ar sārtajām lūpām ir jūsu draudzene Eva. 

Mans uzdevums bija iekļūt to divu cilvēku dvēselē, domās un izjūtās, par kuriem savā dzejā runā Normunds Beļskis. Godīgi sakot, tas nemaz nebija tik viegli. Jo es nemāku vienkārši nodziedāt, un viss. Uzskatu, ka dziesmā jāieliek savas emocijas, savi pārdzīvojumi. Tāpēc ikreiz, dziedot kādu dziesmu, iztēlojos, izdomāju savu stāstu. Konkrēti šai dziesmā iedomājos nelielu krodziņu, kurā sēž kungs gados un skatās, kā uzstājas meiteņu deju grupa.

Meiteņu ir daudz, bet viņš jau gadiem skatās tikai uz vienu… Skatās un domā.

Ja dziedātājam ir vēstījums, tad arī viņa balss vokāli pakārtojas šim vēstījumam, kļūst izjustāka, dziļāka. Iegūst vibrāciju, kādu vēlies aiznest klausītājam. 

Godīgi sakot, sākotnēji dziesmas Meitenei ar sārtām lūpām diskā nemaz nebija. Līdz Normunda Beļska kundze ierunājās, ka jau gatavajā diskā vajadzētu arī vienu tango. Tai pašā naktī Normunds uzrakstīja dzejoli, nākamajā dienā Māris uzrakstīja melodiju, bet aiznākamajā es iedziedāju. Galu galā šī dziesma kļuva par tituldziesmu. Pirms tam bija paredzēts, ka diska nosaukums būs Kā rūgtenais raudeņu stāds. 

– Galu galā diska ieraksts sakrita arī ar pārmaiņām jūsu dzīvē. Jau pirms diviem gadiem intervijā Ievai jūsu sieva sacīja: «Pilnīgi pieļauju, ka viņam manī kaut kas ir piegriezies līdz riebumam. Man viņā arī. Bet tā mēs dzīvojam – bez pamatīgiem satricinājumiem. 

Esmu sapratusi – reizēm pieradums ģimenē ir svētīgāks nekā kaislība. Ja jāpiedzīvo šķiršanās, ar vienkāršu pieradumu tam pāri tikt ir vieglāk nekā ar kaisles ugunīm. Privātīpašnieciskums vispār ir briesmīgs visās izpausmēs. Tāpēc – vai es ar zobiem un asinīm cīnītos par attiecībām? Nē, es tā nedarītu.» Tas nozīmē, ka jau tobrīd bija iemesls runāt par attiecību šķobīšanos?

– Jau sen jutu, ka mūsu ģimenē kaut kas nav kārtībā.

Cik ļoti es viņu moku. Jutos ļoti slikti, lasot šo interviju, kas laikam zināmā mērā bija vēstule man. Sapratu, ka aci pret aci viņa man to pateikt nespēj. Un tomēr pagāja gandrīz divi gadi, līdz spēru soli… 

Dzīvē gadās tā, ka cilvēki viens otru izdzīvo, nav vairs materiāla, uz kā turpināties attiecībām. Pat saules nodziest, kur nu vēl attiecības. Un atjaunot tās vairs nav iespējams. Man šķiet, ir tā – cilvēki sader, bet tad pēkšņi vairs nesader un nav spējīgi saderēt vairs nekad. Es nevaru pateikt, kāpēc notika tā, kā notika. Noguruši viens no otra, abiem publiska profesija, kas dedzina, neizrunāšanās… Sapratu, ka vienam no mums jābūt drosmīgam. Un iespējas atgriezties vairs nav, es nemaz nevaru to iedomāties. Es Sandru nesapratu, un beigās jau apnīk pārprasīt: «Ko tu ar to domāji?» Sāku justies lieks. Bet šīs izjūtas absolūti nosita manu pašapziņu. Nejutos vairs kā vīrietis, man vairs negribējās neko darīt, neko runāt. Ja arī kaut ko darīju, vienmēr viss izrādījās nepareizi, ne tā. Bet pēc tam teikums par to, ka es neko nedaru… Psiholoģiski cēlos un kritu, atkal cēlos, atkal kritu… 

Domāju – kāpēc man iekšēji visu laiku jāmokās. Kāpēc?! Tādas pārdomas mani mocīja jau ilgi, šķiršanās nebija vienas dienas lēmums. Godīgi sakot, Sandras intervija Ievā tam visam pielika punktu.  

– Jūs būtu varējuši izrunāties… Lai gan Sandra intervijā sacīja: «Visi skandina vienu un to pašu – vajag izrunāties, vajag, vajag, vajag. Es par savu cilvēku varu pateikt – es nekad dzīvē viņu nepiespiedīšu ne uz kādu izrunāšanos. Viņš to negrib, viņam to nevajag.»

– Kā tad…

Koka gabals, kurš atdzied savu dziedamo un noiet no skatuves… Es tāds nemaz neesmu, bet biju spiests būt.

Tieši tāpēc izrunāšanās neko nemainītu. 

– Kāpēc? 

– Ir jau citas lietas, kas otram nav pieņemamas. Pieskārieni, fiziskā tuvība. Jau no dabas viņa nav nekāda maigā būtne, bet pēdējos gados kļuvusi tik skarba, ka… Lai kā gribētu, labie vārdi nenāca man pār lūpām. Nespēju pateikt arī to, ko varētu. Un pēc tam jau tu vairs negribi. 

Beigās šai teātrī man bija tikai viena loma – biju vienkārši šoferis. Mūsu meita Elīna, kuru kādreiz vadāju uz skolu, nodarbībām, jau ir liela – trīspadsmit gadu. Viņa pati visur izskrien, tad nu vadāju Sandru. 

Jau pieminētajā diskā ir viena dziesma, ko ierakstīju pagājušajā rudenī, kad vēl nebiju saticis Evu, kad vēl viss bija pa vecam. Man ļoti gribējās šo dziesmu parādīt Sandrai, jo tā bija vienīgā, kuru dziedāju kā es pats. Šī dziesma bija domāta viņai. Drīkst es uzlikšu paklausīties? Ieklausieties vārdos…

 

Iekurt uguni mīļajām rokām,

Sveču liesmiņā sasildīt,

Labu vārdu nebaltām dienām

Savai vienīgai pasacīt.

 

Bet tās raudenes pļavas vidū,

Kāpēc viņas tik krāšņi zied,

Pašā jūlija dienas vidū,

Kad pret rudeni laiks jau iet.

 

Tevi samīļot cieši kā vējam,

Zilo acu atvaros grimt,

Kad pēc raudenēm pļavā ejam,

Vēl kā bitei uz zieda rimt.

 

Mana vienīgā, mana mīļā,

Lūdzu, piedod, ka esmu tāds,

Tava prieka un rūpju ceļā – 

Mazliet rūgtenais raudeņu stāds. 

 

Kad, braucot mašīnā, uzliku Sandrai šo dziesmu, tas bija mans pēdējais mēģinājums viņai pietuvoties.

Sandra klausījās, taču vispār necentās iedziļināties.

Tai brīdī sajutos kā tauriņš, kas sitas gar stiklu. Nu kam man tas vajadzīgs? Jutu, ka tai brīdī pilnībā aizveros mūsu attiecībām. Līdz vienu dienu paņēmu savas pendelītes, cik nu vienā sporta somā var salikt, un aizgāju. 

– Portāli publicēja ziņu, ka Sandra Zviedre emocionālās pašsajūtas dēļ nevar iziet ēterā.  

– Viņa jau iepriekš bija teikusi, ka man jāiet prom. Kad tas beidzot notika, pašai nebija viegli. 

Viss, ko varu pateikt, – Sandra ir un vienmēr būs mana bērna māte. Tas, ka nespējām saglabāt mūsu attiecības, nav nekādā saistībā ar mūsu bērnu. 

– Kā jūs satikāt Evu?

– Man vairs nederēja neviens uzvalks, gribēju zaudēt lieko svaru. Kāda mana fane bija par to izlasījusi vienā no intervijām un pastāstījusi Evai. Viņa ir veselīga dzīvesveida kluba organizatore. Tā es tur nokļuvu un uzsāku kontrolēt svaru. Esmu sapratis, ka liekais svars veidojas nepareizas ēšanas dēļ, nedomājot par kalorijām, un arī tāpēc, ka tiek apēstas emocijas. Ja nelabi jūties, mierini sevi ar kādu saldumu vai citu garšīgu ēdienu, un kilogrami tikai aug. 

Pirms tam jutos kā riktīgs opis. Es jau esmu arī – mana dēla Artura meitiņai Odrijai tikko palika gadiņš. Bet justies kā opim – to es negribēju! Kad pirmoreiz aizgāju uz konsultāciju, bija iespēja uzkāpt uz tāda aparāta, kas parāda ne tikai svaru, bet arī metabolisko vecumu. Mans metaboliskais vecums tai brīdī bija septiņdesmit viens gads. Bet man ir tikai piecdesmit astoņi! Tagad, pēc gada, mans organisms jau ir manā vecumā. Taču esot iespēja arī iet tālāk – panākt, lai organisms ir jaunāks par taviem gadiem.

Devīze vienkārša: mēs esam tas, ko ēdam. Uztura paradumus pamainīju, un desmit kilogrami bija nost.

Es jutos pavisam citādi, manī atgriezās jauneklība.

Tādas emocijas, izjūtu gammas, acis spīd! Pirms tam jutos kā vecs celms. Pirms tam bija dažādas veselības problēmas, bet tagad, izstaigājot dakterus, noskaidroju – viss ir normāli. Fiziski jūtos ļoti labi. Ja organisms ir kārtībā, sākas pavisam cita dzīve. Es to izbaudu, izbaudu īpaši. 

Runājot par Evu… Mūsu attiecības veidojās pamazām, sākumā viņa bija tikai mana konsultante. Mācījos par ēšanas paradumiem, kaloriju skaitīšanu un visu laiku vēroju Evu. Lai gan viņa ir ļoti gaišs, patīkams cilvēks, jutu – viņā ir tāds kā smagums. Katrā tikšanas reizē mūsu sarunas kļuva personīgākas un atklātākas, tas mūs tuvināja.

Klubā ir tāda neparasta paraža – vismaz man tā šķiet neparasta, jo neesmu pieradis pie pieskārieniem – satiekoties un atvadoties apskauties. Man apskauties bija grūti, ģimenē tāda veida tuvības nekad nav bijis, bet ar laiku apskaušanās kļuva gandrīz vai par vajadzību. Apskaujoties bija sajūta, ka man nokrīt tādas kā važas. Bet, kad apkampu Evu, jutos tā, it kā cauri ķermenim izšaujas strāva. 

– Kas jūs viņā savaldzināja? 

– Evā ieraudzīju sevi. Bija sajūta, ka skatos kā spogulī, un tas sagrieza kājām gaisā visu manu dzīvi. Pateikšu godīgi – es biju noilgojies pēc vienkāršas, sirsnīgas cilvēcības, pieskārieniem, mīlestības. Ar Evu es to izjutu un steidzu dot pretī. Tā pa īstam satikāmies tikai martā, bet kopā sākām dzīvot jau jūlijā – tik ātri tas notika. Jo viņā atpazīstu sevi… Esmu priecīgs un ļoti laimīgs, ka esmu viņu saticis. Viņa ir skaista, apbrīnojama. Devusi man ļoti daudz spēka. Viss, pateicoties Evai. Jā, dzīvē ir daudz ķibeļu, dažādu nepatīkamu lietu, bet viņa man dod spēku tās pārvarēt. 

– Pirms izlēmāt par šķiršanos, jums noteikti bija bailes no tā, ko par jums domās un kā viss būs. 

– Tieši tā. Jo es jau zināju – tā ir situācija, kurā kādam nodarīšu pāri. Panākt, lai visi laimīgi, nebija iespējams. Tomēr izlēmu, ka man jādara tā, kā es jūtu. Domāju, arī Sandra agri vai vēlu man pateiks paldies par to, ka esmu spēris šādu soli. 

Kāda bijusī kursabiedre, laikam izlasījusi presē neskaitāmos rakstus par mani kā ļaundari, atsūtīja ziņu: «Dzīvo savu dzīvi. Kliedzēji nav staigājuši tavos zābakos, tāpēc viņiem nav tiesību neko teikt.» Klaja nopēluma nav bijis, bet negatīvo attieksmi jau jūt. 

Taču es beidzu sev melot, un man ir labi. 

– Jūsu dēls jau ir pieaudzis un dzīvo savu dzīvi. Bet ko par notikušo saka meita Elīna?

– ​​​​​​​Es trīspadsmit gados biju bērns, bet Elīna ir pieaugusi, viņas domāšana ir kā pieaugušam cilvēkam. Tāpēc domāju, ceru – viņa mani saprot. Elīna nav teikusi neko, tikai uzklausījusi manis sacīto. Paskaidroju, ka labāk dzīvošu atsevišķi, nevis kopā ar viņu un Sandru, kur nemitīgi valda nesaskaņas. Intervijā pirms diviem gadiem Sandra teica, ka viņas vieta ir virtuvē pie loga, citur neesot, kur palikt. Bet tā bija viņas izvēle. Dzīvojām divistabu dzīvoklī. Es dzīvoju lielajā istabā, Sandra visu laiku uzturējās virtuvē. Mani piedāvājumi uzlabot sadzīvi tika ignorēti.

– ​​​​​​​Vai tagad nav sajūtas, ka dzīvi sākat atkal no jauna? 

– ​​​​​​​Dzīve turpinās, un šobrīd esmu saskaņā ar sevi. Visu izstāstu Evai, mēs parunājamies un visu atrisinām. Tā sajūta, ka vari būt pats, ir kolosāla. 

– ​​​​​​​Uz jūsu situāciju varēja attiecināt jēdzienu «krīze»? 

– ​​​​​​​Man šķiet, to var attiecināt uz tiem, kas apprec trīsdesmit, divdesmit gadu jaunāku sievieti. Te ar vecumu vispār nebija nekādas saistības, tikai ar izjūtām. Satiku cilvēku, kas saprot mani un kuru saprotu es. Pilnīgi. Un tāda atklātība pilnīgi visā kā starp mums – tāda man nav bijusi vēl nevienās attiecībās, un to es izbaudu. Pats brīnos, ka mana mute veras un runā to, par ko es citkārt būtu nedēļu domājis un prātojis, kā lai to pasaka. 

Pilnvērtību līdz šim nebiju sasniedzis nevienās attiecībās, bet to saprotu tikai tagad, jo iepriekš nebija, ar ko salīdzināt. Bet laikam mums – gan vienam, gan otram – bija jāiziet dzīves skola, lai nonāktu līdz šādām attiecībām. Abiem vienā laikā, lai satiktos. 

– ​​​​​​​Teicāt, ka līdzšinējās attiecībās neesat pieredzējis maigumu. Vai to jūs kā vīrietis gaidāt attiecībās? 

– ​​​​​​​Jā, maigumu, rūpes. Un rūpes nenozīmē no rīta līdz vakaram mazgāt veļu, pucēt māju, gatavot ēst un gaidīt vīrieti ar klātu galdu pārnākam mājās. Nē! Man baudījumu dod tas, ka otrs cilvēks spēj pilnvērtīgi dzīvot savu dzīvi. Un ļauj man pilnvērtīgi dzīvot manējo. Tikai tad var pilnvērtīgi būt kopā – esot laimīgam savā dzīvē un priecājoties par otra darbu, panākumiem, interesējoties par tiem. 

Beidzot varu izvērsties arī kulinārijā, kas man ļoti patīk. Beidzot varu droši gatavot ēst. Iepriekšējā ģimenē, ja kaut ko pagatavoju, to neēda vai – vēl  trakāk – pateica, ka gatavojis esmu tikai tāpēc, ka man negaršo, kā gatavo viņa…

Bet es vienkārši gribēju darīt to, kas man patīk, iepriecināt savējos. Vienkārši piedalīties ģimenes dzīvē. Eh… 

Un vēl – pirms trim gadiem nopirku moci, nebiju braucis divdesmit astoņus gadus. Domāju: būs mūsu dzīvē jauna vēsma. Bet nekā… Viņa ar to netaisījās braukt, pat izmēģināt ne. 

Sīkums pie sīkuma… 

– ​​​​​​​Tas sīkums pie sīkuma grauj arī vīrieša pašapziņu? 

– ​​​​​​​Nevis grauj, bet iznīcina! Mana vīrieša pašapziņa bija iznīcināta. Ja tev teikts, ka tu neko nevari un esi nekam nederīgs… Un, kad tev beidzot kāds mēģina teikt, ka tā nav taisnība, tu tam vairs netici. Eva palīdzējusi man arī atgūt pašapziņu. Nevis pārspīlētu, bet paskatīties uz sevi godīgi. Ir lietas, par kurām godīgi atzīstu – es to nemāku. Un arī tas nav nekāds kauns. Daru to, ko protu un kas man sanāk. Izbaudu iespēju būt godīgam, runāt atklāti. 

– ​​​​​​​Sacījāt – attiecībās ar Evu daudz ko darāt pirmo reizi. Piemēram, ko?

– ​​​​​​​Es nekad nebūtu iedomājies, ka klusējot var tik daudz pateikt. Brīnišķīgi! Pilnīga uzticēšanās – arī to neesmu piedzīvojis. Katrs dara savu darbu un tad pēkšņi bez jautājumiem var doties palīgā otram. Piemēram, Eva gatavo ēst, pēkšņi viņai kaut kas jāizdara pie datora un es mierīgi turpinu gatavošanu. Un vēl mēs vienādi runājam un domājam – pēkšņi viņa pasaka to, ko tai mirklī domāju es. Pārsteidzoši! Tādu sīkumu ir ļoti daudz… Tāpat kā mājā gaisma iekļūst pa atvērtiem logiem, tā cilvēkos gaisma iekļūst pa atvērtu mīlestības logu…