Rīga +2°C 
Izpildi testu
Novērtē rakstu
-
5
-
0
-
0
-
0
-
0
-
1
-
0
-
«Vienmēr esmu pats sevi uzturējis, esmu domājis, kā nopelnīt un samaksāt valstij nodokļus. Bieži bijis tā – kamēr domāju par citiem, par sevi aizmirstu un piedzīvoju kritumus, bet nežēlojos,» saka mūziķis Andris Baltacis. «Man bijuši ļoti grūti laiki, un man tuvs ir teiciens – no bada neatsakies, nezini, kurā brīdī tas pie tevis atnāks. Bija viens laiks jaunībā, kad gribēju būt ļoti bagāts, tikt miljonāru sarakstos. Biju jau izkūlies cauri grūtiem laikiem: lupatas tirgū pārdevis, braucis pēc tām uz Polijas tirgiem. Sivēnus tirgojis. Atceros, kā utis sivēniem no muguras braucīju nost, lai pircēji neierauga.
Es neesmu no smalkajiem, kas bīstas ar kurpēm mēslos iekāpt.
Man nekas nav iedots, visu sev esmu nopelnījis pats, bet brīdis, kad sapratu, ka dzīvē galvenais nav nauda, manī visu pārvērta. Viens mirklis visu mainīja. Viens mirklis… Brīdis, kad sapratu, ka varu zaudēt savu vistuvāko cilvēku…» atzīstas mūziķis.
«Dzīvot un nežēloties ir cilvēka pašcieņa pret sevi. Kamēr man ir galva uz pleciem, kamēr kājas mani nes, rokas prot darīt un balss skan, es strādāju un viss notiek. Jo tālāk iet laiks, jo vairāk
saprotu, ka esmu dzimis laimes luteklis.
Man vienmēr kāds nostājas blakus, kad savāru ziepes vai sāku iet ne to labāko ceļu. Pastiepjas pretī kāda roka, un, pateicoties tiem cilvēkiem, kurus Dievs dažādos dzīves brīžos man ir atsūtījis,» saka Andris. «Satiec cilvēkus, kurus neesi gaidījis, neesi līdz tam pazinis, un viņi palīdzējuši izkļūt no smagām situācijām. No dzīves paguruma, neticības sev, neziņas, depresijas…» tā dziedātājs.
