Rīga 0°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
– Pagājušo gadu jums greznoja iespaidīgas koncerttūres, tikko saņēmāt Zelta mikrofonu par savu albumu, bet kas no tā vislielāko iespaidu atstājis uz tevi pašu?
– Pagājušais gads bija brīnišķīgs atplaukums pēc kovida laika. Japānas tūre bija kaut kas fenomenāls. Parasti, ja tu brauc uz citu valsti, tad spēlē saviem tautiešiem, jo citām valstīm ir daudz savas mūzikas vai arī viņi skatās Amerikas un citu lielo Rietumvalstu virzienā. Bet japāņiem ļoti patīk latviešu kultūra! Tas nav izskaidrojami, bet mūsos ir kaut kas ļoti radniecīgs. Tas ir neaprakstāmi – redzēt, kā šie ļoti jūtīgie un pieticīgie cilvēki atplaukst pie mūsu mūzikas, dejo līdzi un dzied kaladū!
Spilgta bija tūre ar Prāta vētru un koncerts Mežaparkā. Bet sirdi sildīja visvairāk Tautumeitu koncerts Skultes ostā. Kad tu pats visu izsapņo, pats domās uzbūvē skatuvi, izdomā dziesmu secību un horeogrāfiju!
Tas bija sapņu piepildījums, pēc kura sapratām, ka mūsu profesionālā latiņa ir ļoti pacelta.
Uz šīs skatuves jutāmies kā pasaules kalnā uzkāpušas.
Šogad mums martā un aprīlī būs tūre pa Latviju – tā ir pēdējā iespēja redzēt mūsu skaisto programmu, jo pēc tam priekšā daudz ārzemju notikumu un festivālu. Tautumeitās ir pārmaiņas, aizgājusi Lauma, un atnākusi Gabriēla. Mainījies pavadošās grupas sastāvs un arī menedžments, sākām sadarboties ar Gunu Zučiku un viņas uzņēmumu Every little thing. Guna mums jau sakārtoja braucienu uz Nīderlandes festivālu, pēc kura esam saņēmušas citus uzaicinājumus. Gada beigās brauksim arī uz latviešu kultūras dienām Austrālijā, un arī japāņi mums plāno nākamo tūri. Motoriņi ir iekustināti, mēs esam sadzirdētas un nesam tālāk mūsu latvisko pagānismu.
– Tomēr tava dzīve nav tikai Tautumeitas vien. Kas vēl tev svarīgs?
– Man ļoti patīk būt starp domubiedriem, kopienā, un nepatīk uz skatuves būt vienai, kad visa uzmanība ir uz mani. Man ir sava folkloras studija Garataka, kur satiekamies katru trešdienu. Mūsu pašmērķis nav kāpt uz skatuves, mēs iedvesmojamies, svinam, dziedam, runājam, braucam ciemos, satiekamies – tā lielā ģimeniskā kopības sajūta man ļoti svarīga. Kā pilsētas bērnam man tās ļoti pietrūcis.
Man būtiski ir izaicinājumi un adrenalīns, es nevaru nosēdēt mierā. Tāpēc piekritu piedalīties šovā Gandrīz ideālas vakariņas, lai gan man nav ideālu pavāra prasmju. Bet es tajā daudz iemācījos! Mani ļoti uzlādē mainība. Un patīk izkāpt no komforta zonas, paskatīties uz sevi no malas un kļūt stiprākai.
– Tu esi rīdziniece, lai arī ar dziļām saknēm Latgalē. Taču tagad esi pārcēlusies uz Zvejniekciemu.
– Es tāpat paturu dzīvoklīti Rīgā – laikam, kad man ir Rīgas darbi. Bet mājiņu Zvejniekciemā es mantoju no vecvecākiem, un tur varu radoši izpausties gan dārzā, gan mājā ar interjera idejām. Reizi trīs gados pārkrāsoju sienas! Es tur nedzīvoju katru dienu, tāpēc varu aizbraukt kā uz brīvdienu māju un baudīt vienkāršību un tīrību.
Vismīļākais laiks man ir pavasaris, kad dārzā apčubinu katru ziediņu, kas lien laukā no zemes, un sasēju uz palodzes pilnas kastītes dēstu.
Tad pienāk pirmsjāņu laiks, kad viss sāk ziedēt un parādās pirmās ogas – bet man sākas vāveres ritenis! Pagājušā gadā es uzreiz pēc Jāņiem uz trim nedēļām aizbraucu uz Japānu un savas zemenes vispār neredzēju.
Pagājušā gadā trīsdesmitajā dzimšanas dienā atļāvos sev uzdāvināt dāvanu – uzaicināju dārza dizainerus no Let it bloom, kas ar inovatīvām idejām pārstāv savvaļas dārzniecības stilu. Uzaicināju, lai paskatās uz dārzu svaigām acīm, jo dārzs man ir mantots no vecmāmiņas, un es pārāk labi atceros, kā tajā viss bija. Kopīgi izgatavojām dārza skici, uz kuru varu soli pa solim tiekties.
Visu interviju lasiet žurnāla «Ieva» jaunajā numurā vai «Santa+»!
