Rīga +5°C 
Izpildi testuNovērtē rakstu
-
2
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Alisei gan nekad nav bijis bail no asinīm un medicīniskām procedūrām, taču asins ziedošana viņu vienmēr satrauca, jo šķita, ka pārmaiņas ķermenī būs izteikti ievērojamas. «Kopējais naratīvs no donoriem ir patiešām jauks, neviens taču nesaka, cik grūti pēc tam ir, bet, kamēr tu pats tajās kurpēs neesi iekāpis, ir vienkārši bail, jo nezini, kā jutīsies.» Taču, pirms divarpus gadiem, dzīve nostādīja Alisi situācijā, kad bailes kļuva sekundāras.
Viņas tētim, tulkotājam un tekstu autoram Ingum Jostam, negaidīti diagnosticēja onkoloģisku saslimšanu.
Terapijas nolūkos, vairākas reizes pus gada periodā, viņam bija nepieciešama trombocītu pārliešana. «Tā kā vajadzēja daudz, tad savējo loks aktivizējās un gāja ziedot, lai asins banka nekad nepaliek tukša,» grūto laiku atceras Alise. Lai arī mūziķe nedevās ziedot ar domu, ka tētim tiks tieši viņas asinis, bija pārliecība, ka «ja reiz mēs paši ņemam un izmantojam, likās, ka nedot ir liela nepieklājība».
Pirmā ziedošanas reize mūziķei atmiņā saglabājusies pavisam spilgti. «Braucu kādus pāris kilometrus cauri mežam ar velosipēdu – varēju nedomāt, ka sirds auļo stresa dēļ, jo cītīgi minu pedāļus,» smejoties atceras Alise. Ieejot donoru pieņemšanas vietā, viņas satraukumu viens pēc otra mazināja katrs satiktais VADC darbinieks. «Bija sajūta, ka esmu nonākusi vissiltākajā telpā, kādā vien iespējams. Es biju ļoti nobijusies, bet mani sagaidīja tāda laipnība, kas ne tikai noņēma to baiļu slāni, bet vēl iedeva klāt lepnumu – jā, es esmu atnākusi, visu pārvarējusi, un esmu labs cilvēks!»
Alise spilgti atceras eiforisko sajūtu, ar kādu pirmo reizi pameta donoru pieņemšanas punktu, un ar smaidu saka, ka «tas bija ātri, nesāpīgi un ar tik milzīgu plus zīmi, kā reti kas dzīvē». Tagad mūziķe ir regulāra ziedotāja un aicina to darīt arī citus, iedrošinot sēsties donora krēslā pat ar visām bailēm. Pēc pieredzētā savā dzīvē, viņu motivē «apziņa, ka man ir iespēja iedot kaut ko tik ļoti vērtīgu un noderīgu».
«Gribas papildināt to banku, gribas, lai tur vienmēr ir un nekad nepietrūkst,» saka Alise savā un tēta vārdā. Kaut slimība bija pārņēmusi viņa ķermeni, novērtējot saņemto, Ingus aktīvi vēlējās popularizēt VADC. «Tētis bija reklāmas cilvēks, un viņš bija ļoti ieinteresēts atbalstīt asinsdonoru centru. Viņš pat sacerēja viņiem saukli un stāstīja mums par to. Kad visas lietas jau bija beigušās, mēs ar ģimeni to atradām. Tētim bija nultā jeb rēzus negatīvā asinsgurpa, un viņš raksta, kā no nullītes ziedotājs kļūst par kaut ko daudz vairāk,» mūziķe no lapiņas nolasa tēta rakstīto četrrindi:
«Es esmu nulle.
Un es lepojos ar to.
Nullīte ar mīnusiņu.
Nullīte ar plusiņu.»
