Rīga +2°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Arī sieva Maija atceras, ka sākumā nav zinājusi, kā palīdzēt. «Fiziski ir vienkārši slikti. Man likās, ka ir jādara praktiskās lietas, lai sakārtotu vidi apkārt, ka tas varētu viņam palīdzēt.»
«Man iekšā bija baigā disonance. Es sāku just, ka sevi par to nemīlu. Ja tu ilgstoši dzīvo tādās dzirnavās, ka katru dienu daudz laika veltī kādai lietai, kas nav tava īstā… Toreiz biju gan pilnīgā nesaprašanā, kas ar mani notiek. Sākumā pārbaudīju visu, vai man fiziski viss ir kārtībā. Tie bija kādi divi gadi,» atminas Reinis Sējāns.
Tomēr Reinis norāda, ka tas jau tā īsti nekur nepazūd nekad, šīs panikas lēkmes ir kā termometrs tam, ka ir kaut kādas lietas, par kurām tu vēl tikai sāc nojaust: «Fiziski es jūtu tādus impulsus, ka man šim projektam vai cilvēkiem ir jāsaka nē. Man tas palīdz fokusēties uz lietām, kas ir jādara. Un netērēt savu enerģiju tur, kur nevajag, lai tikai čakarētu savu veselību.»
Maija atzīst, ka par to, cik grūti bijis vīram šajās lēkmēs, tā patiešām zina tikai tagad: «Reinis mani ļoti pasaudzēja, jo viņš nestāstīja to līdz galam. Viņš tajā brīdī nestāstīja to, ko tikai tagad zinu. Es nezināju, cik ļoti slikti viņam bija tajā brīdī.»
Reinis atceras, ka ir pat bijuši tādi periodi, kad viņš braucis mašīnā ar saviem radiniekiem un jutis, ka tuvojas panikas lēkme: «Tad es tā klusi visus pabrīdinu, ka tūlīt būs tā nedaudz jocīgi, bet jāturpina braukt, jādara visu kā parasti, it kā nekas nebūtu noticis. Jo tā arī ir – jo vairāk tam pievērš uzmanību, jo vairāk tā panikas lēkme attīstās.»
Mūziķis gan šo lēkmju sakarā arī piedzīvojis pilnīgi skaidru apziņu, ka varētu nomirt: «Tas ir tāds apzināts stāvoklis, kad tu guli gultā un domā – ja tam jānotiek, tad varbūt, lai tagad… Tu apzinies, ka tā būtu vieglāk.»
