Rīga 0°C 
Novērtē rakstu
-
3
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
1
-
Tukšuma sajūta
Frančeska bija slavenākais jorks Latvijā – sunīte gozējusies uz žurnālu vākiem, kopā ar saimnieci apmeklēja smalkus pasākumus, un viņas garderobi varēja apskaust katra modes dāma. Jeļena par savu mīluli rūpējās kā par pašas bērnu, dažkārt aizmirstot pat par sevi – galvenais, lai Frančeskai viss būtu labi. Tagad, kad viņas mīlules sirds pārstājusi pukstēt, Jeļena saka – iestājusies tukšuma sajūta.
«Frančeska bija daļiņa no manis – mēs bijām viens vesels. Viss mājās atgādina par viņu – viņas vietiņas, trauki, drēbītes, fotogrāfijas. Pat viņas smarža joprojām ir te. Nespēju vēl samierināties ar notikušo, kaut zinu – esmu darījusi visu, kas vien ir manos spēkos, lai Frančeska nodzīvotu maksimāli ilgi un aizietu no šīs pasaules kā suns, kuram bija laimīgs mūžs.»
Citi lasa
Trešais infarkts
Stāstot par Frančeskas dzīves pēdējām nedēļām, Jeļenai grūti valdīt asaras. «4. janvārī Frančeskai bija jau trešais infarkts. Domāju, pēdējo infarktu izprovocēja salūta radītais troksnis Jaungada naktī. Frančeska nenormāli baidījās no salūta – visa trīcēja, lai gan vienmēr devu viņai nomierinošas zāles. Visu nakti turēju viņu uz rokām, mierināju, bučoju, turēju ciet austiņas – kā jau katru jauno gadu. Bet šāds stress, protams, rada papildu slodzi suņa sirdij, kas jau tā bija slima,» stāsta viņa.
Par jorkiem saka – suņi ar lielu sirdi. Par Frančesku šo metaforu var lietot gan tiešā, gan pārnestā nozīmē.
«Pēc otrā infarkta, kas bija rudenī, aizvedām viņu pie veterinārārsta Ingus Balandina uz klīniku, un pēc rentgena veikšanas viņš konstatēja, ka Frančeskas sirds ir daudz lielāka, nekā tai vajadzētu būt. Izrakstīja neskaitāmas zāles, taču domāju, ka Ingus, kurš ir lielisks speciālists, jau tad saprata, ka Frančeskas sirds jebkurā brīdī var neizturēt,» spriež Jeļena.
«Kad gada sākumā Frančeska pastaigas laikā pēkšņi saļima un viņai sākās krampji, es jau zināju, ko darīt. Skriešus nesu viņu uz mājām, kur bija visas nepieciešamās zāles,» atceras viņa. Pēdējais infarkts Frančeskai bija liktenīgs, pēc tā viņa nodzīvoja vien nedēļu. «Atceros: paņēmu viņu klēpītī, samīļoju, sabučoju, tad Frančeska tā dīvaini noklepojās un pārstāja elpot. Viņa nomira man uz rokām,» raudot saka Ļena.
Par citu suni nedomā
Ir pagājis pārāk maz laika, lai zaudējuma sāpes norimtu. «Tagad, protams, galvenā problēma esmu es. Kopš Frančeskas aiziešanas pagājušas jau vairākas dienas, bet es joprojām katru rītu un vakaru dodos pastaigā pa mūsu iemīļotajiem maršrutiem. Eju viena un raudu. Man ļoti viņas pietrūkst. Saprotiet, Frančeska man nebija vienkārši suns. Viņa bija mana draudzene, mana uzticības persona, mana mīļā meitiņa…
Viņa piedzīvoja visus manus trīs vīrus, slaucīja asaras brīžos, kad man gāja ļoti smagi, un dalīja prieku, kad esmu bijusi laimīga.
Pateicos Dievam par 14 gadiem, ko viņš man atvēlēja pavadīt kopā ar šādu suni.» Marga atzīst – viņai ir iekšēja nepieciešamība par kādu rūpēties. «Bērni jau ir pieauguši, vīrs visu laiku darbā, tāpēc mājās vienai ir vientuļi. Taču man ir jāizsēro Frančeskas zaudējums, jāpaiet laikam, lai domātu par kādas citas dzīvas radības ienākšanu mājās.»
