Rīga -3°C 
Novērtē rakstu
-
2
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Ar Oskaru tiekamies viņa darbavietā Liepājas Olimpiskā centra Manēžas telpās. Pēc studijām Rīgas Stradiņa universitātē viņš kopā ar sievu Lauru piecus gadus nodzīvoja Rīgā, bet saprata, ka vēlas mierīgāku ikdienu bez lieka laika patēriņa sastrēgumos. Alūksne, no kurienes nāk Oskars, šķita pārāk maza, lai tur būtu pietiekami daudz darba diviem jauniem fizioterapeitiem. Arī Laura strādā šajā profesijā, abi iepazinās studējot. Par piemērotāku viņi atzina Liepāju, kur netālu dzīvo sievas vecāki, un tieši bija interesants darba piedāvājums no jauna uzbūvētajā sporta manēžā. Piedevām Oskars kopā ar sievu atvēra privātpraksi Grobiņā. Tā nu jau divus gadus alūksnietis par savām mājām sauc vēju pilsētu.
Sportiskajā plaknē pēdējos divus gadus viņš visu uzmanību un spēkus velta kalnu riteņbraukšanai. Trīs gadus pēc kārtas bijis Latvijas čempions MTB maratonā, un rezultāti turpina progresēt. Nākotnē Oskars plāno pasaules čempionātā cīnīties par vietu labāko divdesmitniekā. «Uzskatu, ka esmu labs piemērs strādājošiem cilvēkiem un jauniešiem, cik veiksmīgi iespējams nodarboties ar sportu un apvienot to ar ģimenes dzīvi un darbu. Tas, protams, nav viegli, un nevaru teikt, ka esmu profesionālis,» atzīst Oskars. «Esmu ļoti labs amatieris, kas ar profesionālu attieksmi sasniedzis labus panākumus arī pasaules līmenī.»
Pirmie starti
«Daba man ir devusi lielas darbaspējas un labu veselību,» saka Oskars. Pirmos soļus sportā viņš spēra septiņu gadu vecumā, kad trenējās basketbolā. Taču augums šim sporta veidam bija par mazu, bet kopā ar draugiem ziemās patika slēpot, tīri dabiski radās interese par biatlonu, kam Alūksnē ir laba treniņu bāze. «Manas paaudzes jauniešiem vēl ir paveicies. Esmu dzimis 1989. gadā, un mums bērnībā nebija citas opcijas kā kustēties un draudzēties, lai būtu interesanti. Uz biatlonu aizgāju ļoti vēlu – sestajā vai septītajā klasē. Tajā laikā bija labas ziemas. Neviens uz treniņiem mani neveda, pats braucu ar riteni četrus kilometrus katrā virzienā, dažreiz pat divas reizes dienā.
Pēc savas pieredzes ļoti daudziem vecākiem stāstu, ka agrīnai specializācijai bieži vien nav nozīmes. Nevajag aizvest bērnu piecos gados uz treniņu un pateikt – viss, tu būsi hokejists. Var pamēģināt vienu, otru sporta veidu, lai saprastu, kas patīk, kur ir talants, un pēc iespējas dažādāk sevi attīstītu. Es parasti iesaku sākt ar vieglatlētiku. Arī pētījumos secināts, ka tikai divpadsmit gadu vecumā vajadzētu sākt saprast virzienu, kurā specializēties. Lai būtu labs rezultāts, jāsakrīt daudziem apstākļiem: iedzimtībai, darbaspējām, paša interesei, nelielam traumu daudzumam. Ja ieliek sporta veidā, kurā bērnam nav talanta, seko nepatika, bet, ja ir nepatika, automātiski seko traumas, un otrādi. Tāds apburtais loks.
Kad divpadsmit gados aizgāju uz biatlonu, man ļoti ātri bija labi rezultāti Latvijas līmenī, strauji progresēju. Protams, man bija talants, bet arī ļoti liela motivācija.
Atceros: ja neklausīju vecākus, man draudēja nevis ar to, ka atņems datoru, bet slēpes.
Mans treniņbiedrs ir Andrejs Rastorgujevs, redzēju, kā strādā arī citi ļoti labi sportisti, olimpieši bija elki, no kā ņemt piemēru. Nesen biju aizbraucis uz Alūksni, sporta centrā Mežinieki trenējās salīdzinoši maz cilvēku.
Izturības sporta veidi jauniešiem vairs neliekas tik interesanti, jo prasa lielu darbu un gribasspēku. Ja ārā līst lietus, ir daudz citu vilinājumu. Kaut vai uz zāli ir psiholoģiski vieglāk aiziet. Mums treneris ieaudzināja – lai kādi būtu laikapstākļi, treniņš notiek. Sacensību sezona nav gara, bet gatavošanās ilgst no maija līdz nākamā gada aprīlim. Pauze ir tikai mēnesi. Daudziem liekas, ka biatlonisti vai slēpotāji trenējas tikai ziemā, bet patiesībā vasarā ir jāizdara vislielākais darbs, lai iegūtu funkcionālo sagatavotību – jāskrien, jāpeld, jāairējas, jābrauc ar riteni, rollerslēpēm, jāveic spēka vingrinājumi.»
Vecāki dēla izvēli un sportiskās gaitas atbalstīja, nodrošināja labu inventāru, jo biatlonā tam ir liela nozīme, bet izmaksas nav mazas. «Atbalsts bija, jo viņi redzēja, ka pats gribu un man sanāk. Varbūt profesionālā karjera biatlonā neizdevās tik izcila, bet esmu ieguvis labu izglītību un tālu no sporta neesmu aizgājis. Tādā režīmā esmu audzis, ķermenis pats prasa slodzi, tāpēc redzu sevi sportā līdz mūža galam.»
Atgriešanās
Par spīti labajiem panākumiem biatlonā, pēc Alūksnes vidusskolas beigšanas Oskars no profesionālā sporta nolēma aiziet. Saprata, ka grib mācīties, izvēloties studēt par fizioterapeitu. «Mums ģimenē uz medicīnu ir tendence, jo ar to saistīts arī mammas un māsas arods,» viņš piebilst. Interese radās arī tādēļ, ka pats jau pusaudža gados mocījās ar muguras sāpēm un meklēja palīdzību pie sporta skolotāja, lai ierāda vingrinājumus, kā sev palīdzēt.
Bija skaidrs, ka iegūtā profesija dos, pirmkārt, vajadzīgās zināšanas pašam sev, otrkārt, iespēju palikt sportiskā vidē. Šo izvēli viņš nekad nav nožēlojis un aizvien uzskata par pareizu, jo ar darbu ir apmierināts. «Taču medicīnas studijas apvienot ar treniņiem nevarēju. Un konkrētā sporta veida vadībā nebija cilvēku, kas mani censtos motivēt turpināt, lai gan man bija labas izredzes aizbraukt uz Vankūveras olimpiskajām spēlēm. Ne gluži nožēloju, ka aizgāju mācīties, bet pieļauju, ka varēju sākt studēt gadu vēlāk.»
Pēc pārtraukuma studiju laikā Oskars veiksmīgi spēja atgriezties un kvalificēties 2018. gada olimpiskajām spēlēm Phjončhanā. Tas bija kā apliecinājums savām spējām, pašapziņai un palīdzēja arī darbā, jo iegūtā atpazīstamība strādāja kā reklāma. Tas nāca par labu arī vēlāk, piesaistot sponsorus startiem riteņbraukšanas sacensībās.
«Ielēkt atpakaļ profesionālajā sportā ir grūti, bet es to izdarīju! Bija pareizie cilvēki apkārt, kas sākumā mani iesaistīja riteņbraukšanā. Ar veikala Ceļotājs atbalstu izveidojām komandu slēpošanā. Startēju dažās sacensībās biatlonā un sapratu, ka Latvijas līmenī varu diezgan labi konkurēt. Šaušanas prasmes nebija pazudušas, bija tikai nedaudz jāatgūst iemaņas, lai viss notiktu ātri, jo biatlonā katra sekunde ir no svara. Kad notika atlase Phjončhanas olimpiskajām spēlēm, nolēmu pamēģināt. Noteikti nožēlotu, ja nebūtu to darījis. Turklāt viss pārsteidzoši labi salikās – sakārtoju darba lietas, atradu sponsorus un pusgadu veltīju tikai sportam. Ļoti daudzus tobrīd pārsteidzu. Visu sezonu bija labi rezultāti Pasaules kausa posmos, arī Phjončhanā.»
Ziņu portāli tajā laikā vēstīja, ka olimpietis sacensībās startējis ar slēpēm, kas aizlienētas no drauga, un ar vecāku dāvinātu šauteni plecos. Taču stāsts nebija par finansējuma trūkumu. «Pat ja tev ir ļoti daudz naudas, uzreiz nevari dabūt visu labāko. Pirkt jaunu ieroci vienai sezonai, pierast pie tā tajā brīdī nelikās vajadzīgs, lai gan finansējumu noteikti varēja atrast. Ar slēpēm savukārt ir tā – labu ekipējumu vari dabūt tikai tad, ja iegūsti labus rezultātus.
Tas, kā biatlonisti un slēpotāji atlasa slēpes, ir ļoti sarežģīts process. Parasti sezonas beigās aizbrauc uz Norvēģiju, kur tiek ražotas slēpes, un katru dienu testē desmit pārus, un tā vairākas dienas pēc kārtas. Katru dienu atlasa vienu pāri, piemērotas atšķirīgiem laikapstākļiem. No simt slēpju pāriem izvēlas desmit labākos. Pārējos, kas neder sportistiem, pārdod veikalos. Tāpēc es biju aizņēmies dažādus slēpju pārus no labiem sportistiem, kas jau bija atlasītas pie ražotājiem.» Katrs slēpju pāris maksā 400–500 eiro. Lai justos tā, ka visa ir pietiekami, profesionālam sportistam vienai sezonai nepieciešami 10–15 tūkstoši eiro.
Veiksmes faktors
Olimpiādē Oskara augstākais sasniegums bija 42. vieta 20 kilometru disciplīnā, tādējādi viņš apsteidza Latvijas pirmo numuru Andreju Rastorgujevu, kurš pieļāva daudz kļūdu šaušanā. Tas tikai apliecina, cik daudz sportā atkarīgs ne tikai no ieguldītā darba treniņos un ekipējuma, bet arī no veiksmes. 10 kilometru sprintā Oskars palika 66. vietā, līdz ar to tikai nedaudz pietrūka, lai iegūtu vietu iedzīšanas braucienā.
Varbūt nezinātājam vieta ceturtajā vai sestajā desmitā šķiet nenozīmīga, taču tie, kas pārzina biatlonu, saprot, cik grūti ir tikt kaut vai sešdesmitajā vietā pasaulē. Šī sporta veida lielvalstu komandas bija pārsteigtas, ka kāds tik ātri – vienā sezonā – var tikt labāko vidū.
Nāca klāt un prasīja, cik puisim gadu, domāja, ka ielauzies elitē no junioru vecuma. Bet Oskaram jau bija gandrīz trīsdesmit gadu.
«Olimpieši no vienkārši ļoti labiem sportistiem atšķiras ar to, ka prot psiholoģiski mobilizēties un akumulēt spriedzi. Daudzi izdeg un nevar sasniegt tikpat augstus rezultātus kā Pasaules kausa posmos vai citās sacensībās. Augsts stresa līmenis ir tādēļ, ka sacensības notiek reizi četros gados un sportistam ir jābūt savā labākajā formā, visi gaida augstus rezultātus. Arī no mazās Latvijas vienmēr gaida medaļas. Phojnčhanā to varēju just. Kad neizdevās starts Andrejam, no kura gaidīja medaļas, neizdevās brāļiem Dukuriem, visi staigāja tādi domīgi, valdīja spriedze. Bet tad, par laimi, nāca Melbārža medaļa bobslejā, un visi jutās atviegloti.
No manis neviens neprasīja medaļu un nepārdzīvotu, ja es paliktu beigās, bet stress pirms startiem bija tik un tā. Gribēju pierādīt, ka neesmu olimpiādē nokļuvis nejauši. Taču man trūka pieredzes tik augsta līmeņa sacensībās. Profesionāli sportisti savā pirmajā olimpiādē parasti piedalās ap divdesmit gadu vecumu un ar katru nākamo reizi arvien labāk saprot, ko tas nozīmē, un ir emocionāli vieglāk.
Pirmās sacensības biatlonā bija desmit kilometru sprintā. Šaušana ir mana stiprā puse, bet pūta stiprs vējš. Guļus aizšāvu garām vienu reizi. Stāvus tik ilgi nekad nebiju šāvis – vismaz minūti! Kājas dreb, vējš pūš, un tu jau nevari izšaut. Arī vienu reizi aizšāvu garām. Tas bija lielākais klupšanas akmens. Kopā divi sodi, un pietrūka divas, trīs sekundes līdz vietai iedzīšanas braucienā. Labāk startēju divdesmit kilometru individuālajā braucienā, kur ir četras šautuves. Izdevās salīdzinoši laba šaušana, bija labākais slēpojums visas sezonas laikā.
Teikšu godīgi, braucu ar Andreja slēpēm, uzreiz varēju just atšķirību. Tas vien, ka divdesmit kilometru distancē varu būt par minūti ātrāks nekā citkārt, pierāda, cik inventārs biatlonā ir svarīgs. Minūte ieekonomēta laika uzreiz dod divdesmit vietu augstāk. Man ir žēl, ka pēdējā šautuvē vienu reizi aizšāvu garām – citādi būtu divdesmit piektajā vieta. Par to pārdzīvoju, lai gan biatlonā tā ir klasika.»
Pēc tam pašam likās – būtu interesanti uzzināt, cik augstu spēj vēl kāpt, un apsvēra iespēju gatavoties nākamajai ziemas olimpiādei, taču tas dažādu iemeslu dēļ neizdevās. «Bija komunikācija ar federāciju, taču kārtis nesalikās pareizi. Neesmu vairs divdesmitgadīgs jaunietis, kam galvenais ir tikt uz sacensībām. Esmu ieguvis stabilitāti dzīvē, man ir ģimene, bērni, vajadzēja priekšnosacījumus, lai varētu justies finansiāli drošs.» Taču kā vienu no nākotnes mērķiem Oskars izvirzījis došanos uz olimpiādi jau kā fizioterapeitam.
Universālais kareivis
Par Oskaru vislabākos vārdus saka Latvijas Triatlona federācijas prezidents Aigars Strauss, dēvējot viņu par vienu no pasaulē labākajiem ziemas triatlonistiem. Viņš pats gan ir pieticīgāks un norāda, ka Eiropas čempionātā ieguva otro vietu. Toreiz ziņu portāli vēstīja – tā kā pasaules čempionāts nenotiks un visi spēcīgākie ziemas triatlonisti ir no Eiropas, neoficiāli var uzskatīt, ka Muižnieks ir otrs labākais pasaulē.
Ziemas triatlons ir sporta veids, kurā ietilpst tādas disciplīnas kā skriešana, slēpošana un riteņbraukšana. Tas nav ļoti populārs un masveidīgs, jo nav iekļauts olimpiskajās spēlēs, līdz ar to iztrūkst valsts finansiālā atbalsta un ir grūti piesaistīt sponsorus, taču sacensībās vienmēr piedalās daudzu valstu pārstāvji.
Ziemas triatlonā Oskars nonāca pavisam nejauši. 2014. gadā pirmo reizi Latvijā notika Eiropas kausa posms šajā sporta veidā. «Mani pazīstot kā ļoti universālu un aktīvu sportistu amatieru līmenī, no Triatlona federācijas nāca piedāvājums pamēģināt. Pirms gadiem desmit piedalījos duatlonā, kur vispirms skrien, tad brauc ar riteni un atkal skrien. Sacensības risinājās Siguldā. Distances nebija garas – kādi pieci, seši kilometri jāskrien, divdesmit vai trīsdesmit kilometri ar kalnu divriteni, pēdējais bija desmit kilometru slēpojums.
Pirmās atceros kā ļoti grūtas sacīkstes, jo nezināju, ko tas īsti nozīmē. Visas trīs disciplīnas biju jau iepriekš apguvis, bet, mainot sporta veidus uzreiz citu pēc cita, ķermenī rodas savādākas sajūtas. Pārkāpjot no riteņa uz slēpēm, kājas ir smagas un nevar dabūt ritmu. Cik esmu runājis ar pieredzējušiem sportistiem, nevajag sākt lielā tempā, lai ķermenis adaptējas. Bet visvairāk traucēja krampji, kuru man parasti nav.
It kā sacensībām vajadzēja notikt pa sniegu, bet abos ziemas triatlonos, kur esmu piedalījies, tā nebija. Siguldā tika sagatavota mākslīgā sniega trase, ar sniegu bija nodrošināts tikai viens kilometrs, bet sals bija aptuveni mīnus divdesmit pieci grādi. Pieredzes nebija, un zaudēju tikai uz tā rēķina, ka tranzītzonā ekipējuma maiņa prasīja daudz laika. Tur visam ir jānotiek ātri. Vislabāk gāja riteņbraukšanā, tur es noķēru visus. Bet, kad bija jāmaina ekipējums uz slēpēm, zaudēju ļoti daudz laika un konkurenti jau bija tālumā. Mīnus divdesmit piecu grādu salā negribas plikām rokām vilkt slēpju zābakus.» Rezultātā Oskars ierindojās pirmajā desmitniekā.
Pirms trim gadiem Triatlona federācija piedāvāja piedalīties Eiropas čempionātā ziemas triatlonā, kas risinājās Igaunijas pilsētā Otepē. Uz starta līnijas Oskars gan bija spiests uzkavēties 10 sekundes pēc starta un noskatīties, kā konkurenti aizskrien tālēs zilajās. Tas bija sods par to, ka iepriekšējā dienā neieradās uz brīfingu, kurā izstāsta sacensību noteikumus. Taču riteņbraukšanā viņš atguva zaudēto.
«Pieredzējušie sportisti bija panikā, ka ieradies viens nezināms sportists un aiziet citiem pa priekšu. Pēc velosegmenta biju pirmajā vietā, bet tranzīta zonā atkal gadījās ķibele.
Biju jau iekāpis slēpēs, bet ķiveri biju atstājis uz velosipēda, nevis ielicis kastē, kā vajadzēja. Dabūju skriet atpakaļ, tādējādi kādu minūti konkurentiem atkal zaudēju.
Tajā laikā biju labā formā un aizcīnījos līdz otrajai vietai, kas bija ļoti patīkami.» Tā bija pirmā medaļa Latvijai šajā sporta veidā. Oskars piekāpās tikai krievu sportistam Pāvelam Andrejevam, kurš triju disciplīnu kopsummā bija tikai par 39 sekundēm ātrāks. Viņam tas bija jau desmitais Eiropas čempiona tituls.
Oskars šobrīd pārstāv Latvijā labāko kalnu riteņbraukšanas komandu DTG MySport. Šajā sporta veidā viņš trenējas jau ilgstoši, taču pēdējos divus gadus uz to liek galveno akcentu. Pērn pasaules čempionātā izcīnīja 24. vietu, kas ir augsts rezultāts, jo konkurence bija ļoti liela – piedalās 200 sportistu no visas pasaules – un sacensības ir ļoti grūtas: vairāk nekā simt kilometru jābrauc pa Alpu kalniem Šveicē ar vairāk nekā 3000 kāpuma metriem. «Latvietim tas ir ļoti grūti. Šogad bija plāns doties uz pasaules čempionātu Turcijā, bet izskatās, ka esošajā situācijā es, būdams strādājošs ģimenes cilvēks, to nedarīšu, jo atgriežoties būs sarežģīti, jāievēro pašizolācija. Domāju, šai ziņā tuvākajā laikā nekas būtiski nemainīsies.»
Pats sev treneris
Oskars ir pats sev treneris, pats veido treniņu plānu atkarībā no vēlamā sasniedzamā mērķa. «Man ir liela pieredze, es sevi labi pazīstu, spēju labi sagatavoties sezonas svarīgākajām sacensībām. Un līdz šim tas strādā ļoti labi.» Parasti treniņš ir divarpus stundu garš, bet garākie treniņi mēdz ilgt līdz pat sešām stundām. Vidēji nedēļā Oskars ar velosipēdu nobrauc 15 stundu gan pa šoseju, gan kāpām, gan Liepājas apkārtnes grants ceļiem. Tas, protams, prasa lielu pašdisciplīnu.
Tomēr lielas cīņas ar sevi par to, vai no rīta ilgāk pagulēt vai tomēr doties ārā, Oskaram nav: «Tas ir izskaidrojams ar fizioloģiskajiem procesiem. Tiem, kas nodarbojas ar izturības sporta veidiem, veidojas spēcīgs pieradums. Ja esmu izvirzījis sev mērķi, ka nākamajā rītā celšos uz treniņu, un to neizdaru, pēc tam visu dienu ir vainas sajūta, ka neesmu to izdarījis, garastāvoklis nav labs, arī mājās valda nervoza atmosfēra.
Apzinos, ka man ir jākustas un ka pēc tam jutīšos labāk, būs daudz augstākas darbaspējas. Motivē arī rezultāti, kas pēdējos gados aizvien kāpj. Šobrīd man ir trīsdesmit gadu, un es vēl spēju progresēt, tādēļ man pašam ir interesanti. Izturības sporta veidos sportisti vidēji startē līdz trīsdesmit piecu gadu vecumam. Par laimi, ir laba veselība – maz slimoju, ir maz traumu. Turklāt man ir labas zināšanas par cilvēka fizioloģiju, jo pats esmu fizioterapeits. Protams, šādā veidā varu saglabāt arī labu fizisko formu.»
Darbam treniņi netraucē un arī laiku ģimenei Oskars atrod. Tieši tādēļ viņš sportam velta agras rīta stundas, kamēr pārējie vēl guļ, lai ar sievu un bērniem varētu būt kopā vakara stundās. Sacensības ir gandrīz katru nedēļas nogali, un uz tām sportists brauc kopā ar ģimeni, apvienojot ar ekskursiju.
«Liekas, esmu vienīgais sportists Latvijā, kas startējis augstā līmenī trijos dažādos sporta veidos – pasaules čempionātā slēpošanā, MTB riteņbraukšanā un biatlonā.
Protams, neesmu izcīnījis superaugstas vietas, bet neesmu arī aizbraucis kā tūrists. Ja sportam būtu veltījis simtprocentīgu uzmanību, domāju, tas būtu izdevies. Skaidrs, ka, darot citas lietas, augstus rezultātus nevar iegūt. Vari būt labs, bet ne līdz galam,» secina Oskars, tomēr apgalvo, ka ar domām «kā būtu, ja būtu» gan nemokās, toties uzsver: «Noteikti ir jāpateicas manai sievai, kas ir tik saprotoša. Man ir divi bērni – gandrīz piecgadīga meita un puika, kuram tūlīt paliks četri mēneši. Tāpat arī paldies pienākas sievas vecākiem, kas dzīvo netālu no mums – Grobiņā – un palīdz.»
Nākotnē viņš vēlētos pieveikt IronMan distanci triatlonā un noskriet Alpos skrējienu Monblāns, kas ir 160 kilometru garš, lai saprastu, kādas sajūtas ķermenis piedzīvo. «Taču līdz tam vēl jānobriest gan ķermenim, gan garam. Man patīk sevi izaicināt un saprast savu spēju limitu, ko ķermenis spēj panest. Šobrīd vēl neesmu to noskaidrojis,» Oskars pasmaida.
