Rīga -2°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Dailes teātra aktrise Lidija Purpure ir piedzīvojusi raibu mūžu – savām acīm redzējusi šausminošās izsūtīšanas un to sekas, uz savas ādas izjutusi absurdo padomju cilvēku divkosību un bailes no režīma, kas gatavs iznīcināt jebkuru tam neērtu cilvēku. Viņa savulaik savu skaudro un arī iedvesmojošo dzīvesstāstu uzticēja žurnālam Ievas Stāsti.
Mūs veidoja laiks
«Mana māsa Astrīda un viņas dēls bija spiesti izbraukt. (Konstantīns Pupurs bija pirmais, kurš 1988. gada 14. jūnijā pirmo reizi Latvijas pēckara vēsturē gāja ar sarkanbaltsarkano karogu no Brīvības pieminekļa līdz pat Brāļu kapiem. Konstantīnam un viņa mātei PSRS vara atņēma pavalstniecību un lika divu nedēļu laikā atstāt valsti uz neatgriešanos – aut.). Lai cik traģikomiski, tajā dienā, kad viņi kāpa vilcienā, avīzē bija publicētas visas šīs regālijas, par ko viņu apsūdzēja. Tad jau tas bija atļauts. Taču situācija bija bīstama – mājas aresti, iebiedēšana, atslēgts telefons, zem logiem stāv mašīna. Jaunieši ir drosmīgi, pārgalvīgi, bet mums, vecākajai paaudzei, īpaši mammai, tie bija šausmīgi pārdzīvojumi. Pēc vienas tirpināšanas stūra mājā Konstantīnu atveda, nolika kāpņu telpā pie durvīm un nospieda zvana pogu. Māsa atver durvis, un viņš tur guļ. Viņa izsauc ātros, bet ārsti nezina, kādas zāles dot, jo nezina, kas viņam pie kafijas bija piebērts. Abus izraidīja ar Izraēlas vīzām, jo tad valdībai nevajadzēja paskaidrot, kāpēc cilvēks izraidīts no valsts. Vācijā viņus sagaidīja tagadējais bīskaps Pāvils Brūvers. Konstantīnam tas bija smags periods – vilšanās, depresija. Pamazām viņi adaptējās, vēlāk māsasdēls pārcēlās uz Ameriku. Tagad viņš ir atgriezies Latvijā, bet vai tie cilvēki, kas Atmodas laikā gāja pirmajās rindās, nav daudzējādā ziņā vīlušies? Latviešu raksturs ir ļoti dīvains. Katrs ir par sevi. Tā īsti vienoti esam īsu brīdi. Tāpēc valstī nekas neiet uz priekšu…
Mana ģimene ir daudz cietusi, un caur to prizmu es skatos uz savu dzīvi un Latviju kopumā.
Tēvabrālis Jānis bija Latvijas armijas virsnieks, atteicās kalpot Sarkanajai armijai, un pēc kāda incidenta viņu izsūtīja uz Magadanu. Otrs papiņa brālis Alberts pēc kara strādāja Latviešu biedrības namā par elektriķi, bija iesaistījies slepenā kustībā, kas gatavoja protesta akciju. Grupiņā bija iefiltrēti cilvēki, kas viņus nodeva, un Albertonkuli izsūtīja uz Noriļsku, bet viņa ģimeni – uz Tomskas apgabalu. 1947. gadā noslepkavoja onkuļa pirmo sievu Irmas tanti, pie kuras mēs kādu laiku Pārdaugavā dzīvojām. Mammīte utenī Daugavmalā ieraudzīja kādu vīru pārdodam Irmas tantes drēbes. Viņa pieaicināja milici un to izstāstīja. Mammai pateica, lai nebāž savu degunu, kur nevajag. No pārdzīvojumiem viņa saslima ar nerviem un nonāca nervu klīnikā, kur pavadīja visu mūžu. Mūs viņa vairs nepazina. Tēvs, vienkāršs cilvēks, amatnieks, palika ar trim bērniem. Uzradās sieviete, kura pie mums ievācās, un sākās grūts laiks. Ēdiena skapītim priekšā bija atslēga. Vēlāk atnāca cita sieviete, kas par mums rūpējās no sirds.
Es domāju, ka tas laiks kaldināja stiprākus cilvēkus nekā šis. Man gribas teikt, ka vairāk cieta vīrieši, kam nebija iespēju iegūt pašapziņu kā vīrietim, tēvam, ģimenes galvai. Latvieši, kas dzīvo ārzemēs, saka – Latvijā ir maz īstu vīriešu, uz kuriem varētu balstīties, paļauties. Visa tā fonā mans liktenis bijis veiksmīgs, bet vienā brīdī tas varēja pavērsties citādi. Vasarā pēc pamatskolas kādā ģimenē Jūrmalā auklēju zīdainīti. Mājas saimnieki mani iemīlēja un gribēja adoptēt. Biju izlēmusi mācīties arodskolā par šuvēju, un pēkšņi uzrodas ģimene, kas grib mani skolot! Tēvam lielā sajūsmā pateicu, ka mani adoptēs un es varēšu mācīties. Tēvs klusēdams apsēdās, saņēma galvu rokās, un viņam pār vaigiem lija asaras. Apķēros tēvam ap kaklu un teicu: «Piedod, piedod, piedod!» Aizbraucu uz Jūrmalu, savācu savas mantas un, tiem cilvēkiem neteikdama ne vārda, atgriezos mājās.
Iestājos Rīgas 7. speciālajā arodskolā. Meistari bija vecā paaudze ar Latvijas laika darba kultūru. Apguvu individuālo tērpu šuvējas profesiju, mācēju uzšūt mēteli, kostīmu, uzvalku. Apšuvu ne tikai sevi, vēlāk arī kolēģes, radus, draugus. Olgai Dreģei, kurai pašai ir zelta rokas, palīdzēju šūt kāzu kleitu. Katra prasme ir milzīga bagātība. Ja tev ir interese, zinātkāre kaut ko iemācīties, tu nekad nepazudīsi. Tikai nebūt aizmigušiem! Arodskolā biju kā no ķēdes norāvusies un skrēju uz visiem pulciņiem. Apmeklēju dramatisko kolektīvu, mākslas un sporta vingrošanu. Tajā laikā tika iedibināta jauna tradīcija – pilngadības svētki, ko režisēja Pēteris Pētersons, un mani paņēma lasīt Imanta Ziedoņa dzeju. Rudenī tiku aicināta pieteikties Dailes teātra trešajā studijā. Mani uzņēma! Studiju beidzām četrdesmit divi, bet Dailes teātrī uzņēma tikai trešo daļu. Pati nekur neesmu plēsusies, ar elkoņiem cīnījusies par kādu lomu. Apstākļi ir nesuši, ievirzījuši, piespēlējuši situācijas. Bet galvenā rakstura īpašība, lai šādi ievirzās ceļš, ir atvērtība un interese par visu. Man kopš jaunības ir paticis analizēt sevi, citus, kādreiz esmu domājusi, ka labprāt apgūtu psiholoģiju. Dailes teātrī docents Rūdolfs Krūmiņš mums lasīja psiholoģijas lekcijas. Daudz ko no tām atceros, šad un tad pārlasu. Viņš teica:
«Notēlot var visu, pat mīlestību, bet, ja jūs gribat otru cilvēku iepazīt, pavērojiet viņa intereses, jo tās nevar notēlot!»
Ja tu domā, analizē, tava galva ir dzīva arī cienījamā vecumā! Teātris to māca, pieprasa un uztur.
Padomju laiks mūs iemācīja atšķirt melus no patiesības. Mēs savā ziņā dzīvojām kā šizofrēniķi, ar dubultgrāmatvedību. Tā kā nācu no arodskolas, vienkāršiem ļaudīm, mani ievēlēja Kirova rajona deputātos. Kopā ar rakstnieci Regīnu Ezeru sākumā ar lielu atbildību pildījām šo pienākumu. Mums klāstīja, ko varam darīt, apzināt, pierakstīt nebūšanas un par tām ziņot. Centāmies to pildīt, bet izrādījās, kas tas nevienam nebija vajadzīgs! Tā bija tikai acu aizmālēšana. Kad mani atkārtoti gribēja ievēlēt par deputāti, atteicos. Ilgus gadus biju teātra arodbiedrībā un mākslas padomē. Komisija nāca pieņemt izrādi, bet es uzdrīkstējos palaist muti. Parasti tiku cauri sveikā, tāpēc liela daļa domāja, ka esmu stūra mājas cilvēks. Pēc viena koncerta kultūras nama vadītāja teica: «Zini, Lidij, mani no tevis brīdināja!» – «Kas?» pārsteigta jautāju. «Nē, to es nedrīkstu teikt,» viņa bilda. Tad es teicu: «Ak Dievs, es tikai tagad saprotu, kāpēc neesmu iedzīta grīdā.» Tāpēc, ka man bija dūša, es nebaidījos paust savu viedokli.
Kad manējiem bija jāatstāj valsts, Konstantīnam bija mājas arests, zinājām, ka telefonus noklausās. Pirms aizbraukšanas viņš vēlējās pie manis pārvest savas mantas. Tās pārvedot, viņš pārkāpa aizliegumu atstāt dzīvokli, un tie, kas dežūrēja pie mājas, viņam sekoja. Konstantīns uznāk augšā pie manis un brīdina: «Man ir aste.» – «Nekas, nekas,» saku. Ņemam mantas, nesam uz dzīvokli un izliekamies, ka neredzam mašīnu, kas nostājusies divdesmit metru attālumā un no kuras čekisti mūs visu laiku fotografē. Pēc tam man jābrauc uz teātri, bet Konstantīnam – uz savām mājām. Viņi jau ir piebraukuši pie durvīm, lai mēs neaizšmaucam. Saku: «Izliekamies, ka mēs viņus neredzam, ejam uz trolejbusu.» Bet viņi skrien pakaļ un māsasdēlam sauc: «Mēs tevi aizvedīsim!» Es saku: «Tad aizvediet mani vispirms uz teātri.» Mašīnā sēdēja šoferis un trīs dažāda vecuma cilvēki – studentiņš, tāds kaulu zāģis, ko filmās varētu ņemt fašistu spēlēt, trešais – apvēlies, nodzēries, vieglā darbā naudiņu pelnīdams. Viens ar Konstantīnu sāk runāt kā labākais draugs. Jautāju: «Tu viņu pazīsti?» – «Nē, pirmo reizi redzu.» Tam iziet cauri un nezaudēt sevi, neklanīties, redzēt…
Izstāstīšu kādu gadījumu. Manā jaunībā nevienam nebija īstu māju. Ar draugiem un kolēģiem tikāmies kafejnīcās un restorānos. Gājām uz Skapi, kur pulcējās mākslinieki. Mums neko daudz nevajadzēja – dzirdēt dzīvo mūziku, izdancoties, izrunāties, diskutēt. Vienā reizē esam rezervējuši galdiņu kādā Jūrmalas restorānā, taču tās vietas ir izandelētas. Sakām, ka esam pasūtījuši galdiņu, iemaksājuši naudu, taču šveicars neliekas ne zinis. Tad es izņemu deputātes apliecību… Ak Dievs, kas tā bija par nožēlojamu reakciju! Tik nožēlojama, ka sāku histēriski raudāt. Kā viņi mums klanījās, klāja galdu, izpatika, jo bija nobijušies… Laikam jau arī šodien bieži netiekam no šīs ligas vaļā…
Kad Atmodas sākumā pirmajās sapulcēs, Tautas frontes mītiņos, cilvēki kāpa tribīnē un teica – mēs neko nezinājām, man gribējās sacīt – ja jūs dzīvojat kā aizmiguši, aizvērtām acīm un aizbāztām ausīm, tad nezināt. Tas, kurš dzīvo ar atvērtu sirdi, redz gan labo, gan slikto. Viņš spēj palikt pie savas pārliecības, domām, un tas jau ir cilvēka spēks. Kā Ziedonis saka epifānijā: «Šausmīgi daudz taisnību, nojukt var, ja nav savējās.» Tāpēc, ka man tā ir un es to kādreiz sirsnīgi aizstāvu, varbūt kādam liekos skandaloza, nepiekāpīga.
Braucot uz laukiem, redzu skaisti iekoptus dārzus, un tad domāju – kas cilvēkiem toreiz liedza sakopt savu māju, dārzā stādīt puķes? Lielākajai daļai dārzs bija nesakopts.
Esmu runājusi ar cilvēkiem, kas bijuši izsūtīti, klausījusies tos ārprātīgos stāstus, kam viņi gājuši cauri, bet daudzi spēja tikt pāri sāpei, aizvainojumam, naidam. Mana vecmāmiņa Veronika jau Pirmā pasaules karā devās bēgļu gaitās, ar trim dēliem bija aizgājusi līdz pat Ķīnas robežai, kur palika atraitnēs, jo vīrs mira no melnajām bakām. Pateicoties uzņēmībai, ģimene izdzīvoja arī izsūtījumā Sibīrijā. Pensiju viņai izmaksāja pēc gada vai diviem, un viņa vienā reizē saņēma diezgan lielu naudiņu, par ko nopirka govi. Vietējie domāja, ka viņa ir burve, jo tā govs deva daudz piena. Taču viņa par lopiņu rūpējās, bija uzcēlusi siltu kūti…
Domāju, katrā laikmetā nāk šim laikam gatavi, no augšas svaidīti cilvēkbērni. Šodien var tikai pabrīnīties, ka divgadīgs, trīsgadīgs bērnelis jau spaida datora pogas. Varbūt izturība mums tika dota, zinot, kas notiks. Visos laikos cilvēki dzīvo. Lai kādi ir apstākļi. Viņi ir jauni, iemīlas, priecājas.»
Pēdējie romantiķi
Tā ievirzījies, ka daudzus gadus esmu viena. Biju precējusies divpadsmit gadus. (Lidijas Pupures vīrs bija Jaunatnes teātra aktieris Andris Mekšs. – aut.) Kas es par sievu? Aizeju no rīta, pārnāku naktī, brīvdienās arī prom. Manai paaudzei nebija viegli savienot darbu ar ģimeni, ja nebija tuvinieku, mātes, kas pieskata bērnus. Pielūdzēji bija. Ja Dievs būtu sūtījis kādu radošu cilvēku, kas var strādāt arī mājās vai kuram ir līdzīgs darbalaiks kā man… Bet man jāstrādā, un jūtos vainīga tā cilvēka priekšā, kas mani gaida mājās. Brīnišķīgi, ja jaunībā bijusi īsta mīlestība un pāri to spējuši saglabāt, nešķirties. Šajās ģimenēs ir stiprāki pamati, un jaunības atmiņas baro arī vēlāk. Katram laikam ir sava morāle un emocijas, ne velti par mūsu paaudzi saka – mēs bijām pēdējie romantiķi. Reizumis man šķiet, ka tagad nopietnāk pret attiecībām attiecas vīrieši. Lielai daļai sieviešu svarīgs viss ārišķīgais, vēlas, lai otra puse viņu nodrošina augstā līmenī. Tāds cilvēks tiek meklēts arī tēva vecumā. Es par to domāju ar mazliet rūgtu smaidu. Tās nav manas paaudzes vērtības. Mums nevajag mūsu vecumā vilkt mugurā šo laikmetu, bet godam ir jānodzīvo un jāatstāj nākamajām paaudzēm tās vērtības, kuras šobrīd sāk zust. Kad mēs, manas paaudzes cilvēki, diskutējam, cits citu apsmejam, jaunie pārsteigti skatās uz mums, un reizēm viņiem saskrien asaras acīs.
Saka – cik jūs esat laimīgi! Mēs apjūkam. Kā tā var būt, ka jaunībā nav šī prieka?
Man ir plašs manas paaudzes draugu, paziņu, kaimiņu loks. Sveicinos ar visiem liftā. Dzīvoju municipālajā mājā Ilūkstes ielā, jo manai mājai uzradās saimnieks. Nevienu, kam nepieciešams padoms, atbalsts, neesmu speciāli meklējusi, cilvēki mani reizēm uzrunājuši pat uz ielas. Pamanu, ja man pretī nāk invalīds vai cilvēks, kuram kāds atbalsts ir ļoti nepieciešams. Atmodas sākumā viena sieviete pie teātra ubagoja. Piegāju klāt, apjautājos, kā viņa dzīvo. Viņa stāstīja, ka dzīvo ar bērniem, parādi lieli, elektrība noslēgta, tūlīt ģimeni izliks uz ielas. Mēs kopā samaksājām parādu, elektrību atkal pieslēdza.»
Atkal kopā
«Man nav receptes, kā saglabāt labu pašsajūtu, labi izskatīties. Tieši otrādi – mēs, aktieri, ļoti darām sev pāri, slimi strādājot, izsalkuši nepaēdot. Kad esi nervozs, nevari taču uz nervozu kuņģi ēst! Es pārāk daudz runāju pa telefonu, uzklausu citu problēmas. Agrāk daudz meditēju, lai iegūtu prāta mieru, atbildes, izpratni. Arī baznīcā eju. Neesmu gan ideāla kristiete, kas katru svētdienu apmeklē dievkalpojumu, jo brīvdienās bieži vien ir izrādes. Taču mieru var notvert arī dabā. Tā ir apgrēcība, ka nemākam atpūsties pie dabas, nīkstam un skrienam kā skudras pa lielpilsētu, kur kļūsti par ritentiņu, pats sevi neapzinies. Sevi apjēgt, kaut ko no savas mistikas saprast var tikai dabā. Norvēģijā, kur ir klintis, milzīgās egles, daba tevi nepadara par pīsli, tā ierāda tev tavu vietu. Tu vairs neizjūti vēlmi upes straumi pagriezt uz otru pusi vai kalnu noārdīt. Ir tik labi un mājīgi tajā skaistumā.
Cilvēks sāk meditēt, apmeklēt baznīcu, kad kaut ko nesaprot, jūtas vientuļš vai dzīvē kaut kas traģisks noticis. Bērnībā mani uz baznīcu veda vecmāmiņa, mammītes mamma. Vienu laiku cilvēki uz baznīcu negāja, īpaši tie, kas ieņēma vadošus amatus. Zinu profesori, kura uz Veco Ģertrūdes baznīcu gāja no otras puses. Mēs, jaunie, bijām aizrāvušies ar savu dzīvi, pa kuru gājām klupdami, krizdami, – iemīlēšanās, ciešanas, kreņķi, puņķi, asaras, loma neiznāk vai to neiedod. Bet tad bija viens brīdis, kad māsai dzīve sapinās, arī man bija diezgan kardināli jautājumi, kādam cilvēkam samežģījās dzīve, un es aizgāju uz baznīcu viņa dēļ. Viņš bija bez vainas, un es ar savu taisnības izjūtu sapratu – man ir jāpalīdz. Tā atgriezos baznīcā. Tas cilvēks turpināja savā dzīvē klupt un krist, bet, ja viņš nebūtu nejauši šķērsojis manu ceļu, es ārkārtīgi daudz ko nesaprastu. Neviens cilvēks mums dzīvē nav nejaušs. Tāpēc nevar vēl zināt, kurš kuram vairāk palīdzēja.
Pirms dažiem gadiem pusotra mēneša laikā aizgāja mans brālis un māsa. Es tajā laikā Alsungā filmējos seriālā Māja pie ezera. Tas notika ārkārtīgi strauji, viņiem pašiem tik negaidīti, ka abi nespēja aptvert, ka tas ir tā.
Tā jau ir ar stiprajiem cilvēkiem, kas nečīkst un iet līdz pēdējam brīdim.
Lai arī nejūtas labi, viņiem nav pieņemami gulšņāt, vaidēt, prasīt, lai otrs viņu stiepj un nes, kā arī viņi neiet noskaidrot, kas par vainu. Par brāļa slimību uzzināju 7. jūlijā, par māsas – pēc divām nedēļām. Biju ļoti laimīga, ka viņi atbrauca pie manis uz mazo dzīvoklīti un pabijām kopā kā bērnībā, kad cits citu stutējām, būdami pavisam mazi. Mēs visi trīs aizgājām pie dakteres, un viņa apraudājās, ka situācijā, kad atlicis tik maz laika, esam kopā. Šķita – loks noslēdzies. Visu mūžu sitāmies katrs pa savu dzīvi. Mums ģimenē nebija tā, kā daudziem teātrī, – uz pirmizrādi ierodas visi radi, dzīvo līdzi. Viņi par manu dzīvi daudz nezināja. Es vairāk interesējos par māsu, viņas problēmām, mazāk par brāli, jo viņam līdzās bija sieviņa, viņi pēdējos gados dzīvoja laukos. Taču sākumā un beigās mēs visi bijām kopā. Vieni un kopā. Māsai ir dēls, brāļadēls ir miris.
Šis laiks nav viegls, un varētu šķist, ka man ir par maz emociju, bet tad, kad tev ir jādara, tu nevari atļauties čīkstēt un raudāt. Tu vienkārši dari! Sāpe, attieksme, mīlestība ir kaut kur dziļāk.
Vai kaut ko savā dzīvē būtu vēlējusies mainīt? Nē. Izvēlies, kādu dzīvi gribi, tāpat būs kļūdas. Klupieni, maldi, vilšanās – tas viss ir vajadzīgs. Un ko es vairs savos gados varu plānot? Kad nebūšu teātrim vairs vajadzīga, domāšu…»
