Mūsdienu Žanna d’Arka — Juta Strīķe: Mani aizrāva ideja par taisnīguma uzvaru

Pieminot Jutu Strīķi, publicējam viņas interviju, ko viņa 2016. gadā sniedza žurnāla IEVA. Nākamajā gadā Strīķe iesāka savas politiķes gaitas.

Juta Strīķe pazīstama ar saviem skarbajiem izteikumiem un cīņassparu. Brīžiem šķiet, ka Juta cīnās pret visu un visiem. Tāda mūsdienu Žanna d’Arka. Vēl šķiet, ka viņa daudz labāk izprot vīriešus, nevis sievietes un savā ziņā pielāgojusies arī vīrišķajam domāšanas stilam. Runāt tieši, nevis caur puķēm, domāt par būtisko, nevis sīkumiem.  Un par to, kas sāp, labāk nerunāt vispār.  Vai runāt tikai ar kādu ļoti īpašu cilvēku, kas nejautās neko lieku. 

«Cilvēkiem gribu teikt: par taisnību jācīnās, jābūt godīgam pašam pret sevi. Ja kāds cilvēkam nozog maku, viņš to uztver ļoti personīgi. Kad «maku» nozog pašvaldībai vai valstij, mēs par to pārāk neuztraucamies, jo tiešā veidā tas mūs neskar. Bet vissliktākā ir vienaldzība. To es gribu novēlēt mums visiem – nebūt vienaldzīgiem! Un dzīvot tā, ka ikvienam cilvēkam varam ieskatīties acīs,» tā viņa teica šajā intervijā.

– Juta, jūs lielākoties intervijās runājat tikai par savu darbu. Kāpēc?

– Darbs aizņem lielāko manas dzīves daļu. Ja darbs nepatīk, ja par to nepatīk runāt, šai darbā nav jāstrādā.

Tie desmit gadi, ko savulaik nostrādāju policijā… tas nebija vienkārši darbs. Tas bija dzīves stils, aizraušanās, zināmā mērā arī apsēstība. No tiem laikiem man palikuši ļoti labi draugi. Kā gan citādi, ja tu kopā ar kādu diennaktīm sēdi mašīnā, pārdzīvo fiziskas grūtības, stresu. Tu uzzini, ka uz šo cilvēku var paļauties. Paies desmit, divdesmit, četrdesmit gadu, bet šie joprojām būs tavi draugi, kuros nekad nevilsies.

Kāpēc labprātāk runāju par darbu, nevis aizgājušām dzīves peripetijām? Man nepatīk rakāties savā pagātnē.

Ir tāds teiciens: ja cilvēks kļūst vecs, par to liecina vienlaikus divas pazīmes – tu nepārtraukti atceries pagātni un gāni jaunatni. Cenšos atturēties gan no viena, gan otra. (Smejas.)

Pagātni sev atļauju atcerēties, kad sanākam kopā ar senajiem kolēģiem, draugiem no policijas. Šīs sanākšanas ironiski dēvējam par pensionāru saietiem. Tur atceramies kopā piedzīvotās veiksmes, neveiksmes, bet arī tas jādara kontrolēti, lai nekļūtu par paradumu. Ja cilvēks nepārtraukti runā par pagātni, viņš tajā arī dzīvo.

– Kādā ģimenē jūs esat augusi?

– Mani vecāki bija inženieri, taču maz ko saprotu no tā, ko viņi darīja. Zinu, ka bija stāsts par betona konstrukcijām un augstāko matemātiku, bet tas arī viss.

Vecāki ir stāstījuši: bijis laiks, kad gribēju būt dzīvnieku dresētāja. Tomēr, cik vien sevi atceros, skaidri zināju – reiz strādāšu milicijā. Pieļauju, ka viens no iemesliem bija romantiskie priekšstati par miliču darbu, ko bija veidojušas grāmatas un filmas. Mani aizrāva arī ideja par taisnīguma uzvaru.

Cilvēkus, kas cieš no noziedzības, taču nekas cits nevar paglābt – ne mierināšana, ne uzmundrināšana –, tikai taisnīgums.

Gribēju būt nevis vienkārši milice, bet izmeklētāja. Taču pusaudzes vecumā noskaidroju, ka Milicijas akadēmijā sievietes nepieņem, bet, lai kļūtu par labu izmeklētāju, nepieciešama laba izglītība. Vienīgā fakultāte, kas saskanēja ar miliču darbu, bija Juridiskā, kurā bija liels konkurss. Turklāt priekšroka bija puišiem, kas atgriezās no armijas, un arī tiem, kas vidusskolu beidza ar zelta vai sudraba medaļu. Tāpēc mērķtiecīgi mācījos tā, lai man būtu labākas atzīmes. Skolu beidzu gandrīz kā teicamniece, man bija tikai viens četrinieks.

Vecāki man nekad neko neuzspieda, ļāva lēmumus pieņemt pašai. Vienīgais, ko viņi norādīja, – man tomēr nebūtu vēlams strādāt milicijā, jo augstāk par leitnanti es kā bezpartijiskā neuzdienēšot. Viņi kategoriski atteicās stāties partijā, līdz ar to karjeras ziņā zaudējot daudzas iespējas, kuras citādi varētu gūt. Bet tāda bija viņu pārliecība. Un vecāki arī ļoti nevēlējās, lai partijā stātos es.

Par laimi, Atmoda sākās, kad vēl tikai studēju, līdz ar to šis jautājums vairs nebija aktuāls.

– Kādu laiku mācījāties Maskavā.

– Jā, tā sanāca – Latvijā zināšanas šaurajā nozarē, kurā strādāja abi vecāki, nebija izmantojuma. Sākotnēji man bija problēmas ar krievu valodu, pēc tam es, protams, iemācījos. Visas brīvdienas, brīvlaikus pavadīju Latvijā, kur bija mani draugi. Ļoti mērķtiecīgi gāju uz to, lai atgrieztos Latvijā, lai mācītos tieši šeit.

Tolaik daudzi uzskatīja, ka no profesionālā viedokļa studijas Maskavā būtu devušas labāku izglītību, labāku atspērienu.

– Kas ir svarīgākais, ko jums iemācījuši vecāki?

– Pirmais, kas man nāk prātā, ir vecāku teiktais – izvēloties darbu, nekad nevajag pirmajā vietā likt algu. Ja darbs patiks un to darīsi no sirds, atalgojums atnāks pats par sevi.

Ja cilvēks tikai kalkulē un rēķina, cik nopelnīs… tādu darbu labāk nedarīt.

– Vai sapnis par miliča darbu un sievišķība ir savienojami jēdzieni?

– Bērnībā mums taču nebija nekādas izvēles! Trīs veidu mēteļi, zābaki un cepures. Nevienam radiniekam vai ģimenes draugam nebija pieejams tā dēvētais blats vai iespēja atvest kaut ko no ārzemēm, tāpēc nekāda pucēšanās nesanāca. Atceros tās nolādētās padomju laika kurpes, kas līdz asinīm noberza kājas. Cietas kā akmens! No tiem laikiem neciešu neērtus apavus.

Kā izpaudās mana sievišķība? Man vienmēr paticis dejot. Mazajā ģildē regulāri apmeklēju deju vakarus, tāpat arī sarīkojumu deju kursus VEF sporta klubā. Diemžēl nabadzība veikalos un pašas finansiālā situācija ierobežoja iespējas – ja gribētu piedalīties sarīkojuma deju sacensībās, man vajadzētu divas kleitas, divus kurpju pārus. Kur es to būtu ņēmusi?

Nu kādu kleitu es varētu nopirkt par savu stipendiju – sešdesmit rubļiem?

Bija atklāta viltība – ar deju partneri, kam vajadzēja fraku, pieteikties dzimtsarakstu nodaļā laulības reģistrācijai. Pamatojoties uz to, varēja dabūt talonus veikalā Pavasaris, kur pārdeva kāzu tērpus. Dejotāji nopirka visu vajadzīgo un beigās, protams, nesarakstījās. Arī es varēju sekot šai shēmai, bet man tas viss ļoti nepatika… apzināti iesniegt pieteikumu kāzām. Nu nē! Es to nevarēju.

Piedalījos vietēja mēroga konkursos, bet, kad lielajās sacensībās nebija, ko vilkt mugurā, dejošanu beidzu. Tomēr tas ir drausmīgi, ja tev jāsaka stop nevis tāpēc, ka tu vairs negribi to darīt, bet tāpēc, ka nav iespēju.

Vēl tagad, kad radio dzirdu mūziku, atšķiru kompozīcijas, kas trāpa manu iemīļotāko deju ritmā. Tās ir tango un pasodoble, jo vislabāk atbilst manam temperamentam.

– Sākot strādāt policijā, romantiskos sapņus neizjauca skarbā realitāte?

– Visa dzīve Latvijā tobrīd bija sūra, tāpēc nekādu dižo romantiku negaidīju. Tomēr zināmus priekšstatus filmas bija radījušas – tajās vienmēr rāda: piebrauc pie nozieguma vietas, notiek noziegums; tu skrien kādam pakaļ un noteikti viņu noķer. Realitātē varbūt pat mēnesi jānosēž automašīnā pie kādas kāpņu telpas, lai pieķertu nozieguma vietā.

Mūsu «pensionāru saietos» nereti atceramies pieredzēto – tagad pat grūti iedomāties visu, ko esam izdzīvojuši! Uz vairākām dienām vai pat nedēļu braucām uz Latgali, kur gaidījām zagtu mašīnu vai citas kontrabandas kravas. Komandējuma naudu neviens nedeva, un pašiem arī tās nebija – mūsu alga tolaik bija no sešdesmit līdz astoņdesmit latiem. Lai gan Latgalē viesnīcas bija lētas, pat tās nevarējām atļauties.

Pirms aizturēšanas vai tad, kad nevajadzēja strādāt, gulējām vai nu līdzpaņemtās teltīs, vai mašīnas bagāžniekā (arī ziemā), un mums tas šķita normāli.

Kad bija ļoti auksts, paņēmām vislētāko viesnīcas numuriņu, kas paredzēts diviem cilvēkiem, un naktī tajā klusiņām sanāca un uz grīdas apgūlās vienpadsmit vai divpadsmit kolēģu. Tolaik mēs tās nesaucām par grūtībām. Tā bija normālība. Turklāt tāda kopīga būšana, sildīšanās pie ugunskura cilvēkus satuvināja. Mazāk bija individuālās telpas, vairāk nepieciešamība palīdzēt otram. Naudas bija maz, un bija jādalās itin visā.

Vai, nu visādi gājis: laukā sals, mašīna iestrēgst sniegā meža vidū Latgalē, tur, protams, nav mobilā telefona zonas. Nav zonas, nav cilvēku, nav ceļa, un tev mašīna jāizstumj. Vari raudāt, sūdzēties, bet nekas cits neatliek: pašai sacirst zarus – cik nu sacirst, jo cirvja jau nebija… – un raudot, kliedzot tos dabūt zem riteņiem. No sniega, sviedriem pēc tam vēl daudzas stundas esi slapja, pārģērbties nevari…

Par ko esmu pateicīga savam darbam policijā – tas iemācīja kļūt loģiskai, atmest nereālas versijas.

Iemācīja reaģēt stresa situācijās, ātri domāt. Ja tev kāds ātri jāaiztur un tu nespēj ātri saprast, kā to izdarīt vispareizāk, autozaglis jau sen būs ar mašīnu aizbraucis, dzīvokļa zaglis pārdevis nozagtās lietas.

Joprojām autobusa pieturā vai uz ielas nopētu, vai kāds negrasās nozagt citam maku, un, ja kas šķiet aizdomīgs, pievēršu pastiprinātu uzmanību. Vai arī, ja kāds nepazīstams ieiet ar mani kopā kāpņutelpā, noteikti piedomāju, kā reaģēšu, ja nu…

Ja drīkstu dot padomu – noziedzniekiem visvairāk nepatīk, ja viņus pamana.

Līdz ar to pats drošākais, ja redzat nepazīstamu, aizdomīgu cilvēku, ir ar viņu sasveicināties un rūpīgi nopētīt, pat uzsākt sarunu. Viņa zemapziņā tūlīt ieslēgsies trauksmes signāls: mani pamanīja, mani atcerēsies un aprakstīs.

– Desmit gadus policijā strādājāt vīriešu kolektīvā. Kā tur jutāties kā sieviete?

– Sievietes redzēju ļoti reti – gandrīz tikai lietvedībā. Gan kolēģi, gan noziedznieki pārsvarā bija vīrieši. (Smejas.) KNAB laikā viss jau bija citādi: tur puse bija vīrieši, puse – sievietes.

Atzīšos, pagāja diezgan ilgs laiks, līdz sapratu, kā ar sievietēm sazināties, sarunāties, – biju pieradusi pie citāda komunikācijas veida.

Vīrieši iztiek bez liekām runām, neizmanto mājienus. Viņi runā tiešāk un par galveno. Vīriešu kolektīvā nekad neesmu jutusi attieksmi – ko tad tu te vari, tu jau esi tikai sieviete?! Daudz kas atkarīgs arī no sievietes pašas. Zinu, ka vīrieši savas kolēģes nereti iedala kolēģēs un zaķos un to, pie kuras kategorijas tiks pieskaitīta, nosaka vienīgi pati sieviete.

– Jūs vispār mākat būs zaķis?

– (Smejas.) Es nezinu. Saprotu, ka nekad nedrīkst jaukt darbu un atpūtu. Ja tu strādā, tad strādā, tad vīrietis ir kolēģis, nevis flirtēšanas objekts. Tās nav savienojamas lietas. Svarīgākais – uzvesties atbilstoši situācijai.

Man patīk, ja kolēģi man atver durvis, pasniedz mēteli vai padod roku, un viņi to arī dara. Bet piemērotā situācijā. Loģiski, ja jāķer noziedznieks, jāskrien kādam pakaļ, neviens ar mani neauklējās.

– Strādājot starp vīriešiem, ko esat izpratusi viņu psiholoģijā?

– Viņi man, piemēram, iemācījuši nepievērst uzmanību sīkumiem – tādiem kā iepazīšanās, satikšanās, pat kāzu gadadienas datums. Lielākā daļa vīriešu patiešām nesaprot, kāpēc jāuzmet lūpa, ja viņš neatceras kāzu gadadienu. Viņi spriež tā: tad, ja pievērsīsi uzmanību pagātnes notikumiem, nedzīvosi šodienā un nepievērsīsi uzmanību tam, ka tev šodien jāpiezvana un jāpasaka labi vārdi un šodien, ja gribas, jāuzdāvina ziedi.

Vieta, kur abi ar vīru jūtamies ļoti labi, ir Francija. Tāpēc centāmies katru gadu turp aizbraukt.

Vienā no gadiem pēkšņi abi aizmirsām, kurš tad ir mūsu kāzu datums – 6. vai 9. augusts. Galu galā nolēmām – kāda atšķirība? Svinēsim abas dienas!

No vīriešiem esmu mācījusies arī to, kā draudzēties. Arī vīriešiem ir dažādas problēmas, pārdzīvojumi, sāpes privātajā dzīvē. Bet viņi nekad nerunā lieku. Jā, ja sirds ļoti pilna, izstāsta, bet nekad nevaicā. Ja cilvēks gribēs, pats izstāstīs. Ja nepastāstīs, tas nozīmēs, ka negribēja.

– Esat strādājusi ar dažādiem noziegumiem, nepatīkamām situācijām. Ir kāda, kas īpaši palikusi prātā?

– Prātā palikusi kāda jauna narkomāne, kas pirms aizturēšanas paspēja iedurt sev kārtējo narkotiku devu. Šī jaunā sieviete turklāt bija stāvoklī. Tu runājies, mēģini viņu saprast, uzklausi dzīvesstāstu un pēkšņi saproti, ka ir arī tādas sociālās vides, no kurām nav ne mazākās iespējas izrauties. Piemēram, šai meitenei tēvs bija alkoholiķis, māte – narkomāne.

Ja arī kādreiz bijusi iespēja izrauties, tā pa spēkam ir tikai vienam cilvēkam no desmit.

Tādā brīdī ar šausmām atskārt, ka ir reizes, kad liktenis nedod gandrīz nekādu izvēli. Bērnus no agras mazotnes sūta zagt, iesaista narkotiku glabāšanā…

Policista darbs piespiež redzēt, saredzēt dzīves realitāti un novērtēt, cik labvēlīgā situācijā esmu nokļuvusi es, katrs cilvēks no mana draugu loka. Tu saproti, ka tev nav tiesību būt nelaimīgam, ka liktenis ir tik daudz devis, ka sūdzēties vai domāt, cik tev tagad ir slikti (pat ja reizēm tiešām šķiet, ka par kaut ko varētu pažēloties), būtu negodīgi attiecībā pret visiem šiem cilvēkiem.

Varbūt tāpēc tik labprāt vakaros pastaigājos ar suni, aizeju uz hokeju, jo tur sastopu cilvēkus, kurus ikdienas dzīvē nesastaptu, un komunicēju ar cilvēkiem, ar kuriem ikdienas dzīve nesavedīs. Tas ļauj labāk novērtēt to situāciju, kurā esmu.

– Kādai, jūsuprāt, jābūt sievietei?

– Sabiedrībā beidzamajos gados ir izteikta tendence, ka sievas virza vīrus uz to, lai viņi sasniegtu kādus augstumus karjerā vai biznesā, mudina viņus sasniegt to, par ko sapņo pašas. Svarīgi būtu apzināties, ka nevis jāmudina vīri, bet jārīkojas pašām! Ja gribi, lai vīrs kļūst par firmas vadītāju, nemudini viņu, kļūsti pati! Jo tas ir tavs sapnis, nevis viņa.

Līdz ar to arī publiski zināmo sieviešu būtu krietni vairāk, jo liela daļa mēģina savus sapņus realizēt ar vīra starpniecību, nevis īsteno tos pašas.

Par šo tēmu runājot, atceros anekdoti par Bilu Klintonu un viņa sievu Hilariju. Klintons stāv pie spoguļa un saka sievai: nez kas tu būtu, ja neapprecētu mani? Uz ko viņa atbild: prezidenta sieva.

Manuprāt, ļoti svarīgi ir piepildīt, īstenot savus sapņus.

– Jūtaties realizējusi savējos?

– Noteikti! Pēc četrdesmit gadu vecuma gan rodas pārdomas par to, kā dzīvi virzīt tālāk, kādi ir turpmākie mērķi, ko iesākt ar savu dzīvi… Bet tas ir normāli.

Kāds ārzemju kolēģis diezgan saprotamā veidā man izskaidroja dzīves pārdomas, kas rodas pēc četrdesmit. Proti, tūkstošiem gadu cilvēki dzīvojuši tikai līdz trīsdesmit septiņiem, četrdesmit gadiem. Viņi jaunībā piedzemdēja bērnus, tos izaudzināja un, kad bija iemācījuši bērniem medīt mamutus, mira. Tāds bija mūža cikls – četrdesmit gadu –, un tikai pēdējos pārsimt gadus cilvēki sākuši dzīvot dubultilgi.

Tāpēc neatkarīgi no tā, vai cilvēks ir precējies un vai viņam ir bērni, ap četrdesmit gadu vecumu beidzas tūkstošiem gadu noteiktais cilvēka mūžs. Tāda mazā nāvīte, un sākas atkal jauna, gluži neizprotama dzīve, kas nav bioloģiski noteikta. Tāpēc arī neliels sajukums.

Rodas jautājums – ko darīt nākamajā uzdāvinātajā mūžā?

– Pieminējāt bērnus. Jums viņu nav, – vai par to ir sāpējis?

– Neesmu par šo tēmu daudz domājusi – kā ir, tā ir. Tā kā atrados vīriešu vidē, arī sociālais spiediens man gājis secen.

Jā, bērnu man nav. Bet svarīgi, lai cilvēks realizētu to, ko viņš vēlas, ko ir ieplānojis. Es esmu realizējusi visas savas ieceres. Man arī nav neviena cilvēka, kam būtu kauns skatīties acīs. Jā, bijušais reizes, kad nācies atzīt – esmu rīkojusies nepareizi, piedod man. Bet nav tādu, kam es nevarētu paskatīties acīs, un tas, manuprāt, jau ir daudz.

– Kad iepazināties ar vīru, jums bija mīlestība no pirmā acu uzmetiena?

– Nē. Mēs iepazināmies policijā, abi bijām izmeklētāji un kopā strādājām. Viņš, būdams mazliet vecāks un vairāk pieredzējis, man daudz palīdzēja. Mazpamazām izveidojās mūsu attiecības. Es nekad neesmu mērķtiecīgi meklējusi attiecības, vīru. Mīlestība atnāca negaidot. Bez tās jau es nebūtu precējusies! Un, ja tā beigtos, nekad nedzīvotu kopā vienkārši tāpat.

Vīru nemeklēju, taču man bija skaidrs, kādam jābūt vīrietim, kas man blakus, – gudram, pašapzinīgam, ar pašcieņu un sapratni par to, ko un kāpēc viņš dara. Starp citu, šādi vīrieši vienmēr pret sievieti attieksies ar cieņu, nevis kā pret zaķi. Man arī bija svarīgi, ka viņš bija ļoti labs izmeklētājs, kuru ciena kolēģi, kuru varu cienīt es. Tāds, uz kuru sieviete var skatīties ar apbrīnu. Asprātīgs, gādīgs…

Mīlestība var pastāvēt tikai tad, ja cilvēkiem ir vienādas vērtības, līdzīgs skatījums uz lietām.

Neticu mīlestībai, kur viens saka: «Krim naš!», bet otrs grib braukt uz Maidanu.

Mūsu dzīves uztvere, vērtības un arī politiskā domāšana ir līdzīga.

Vēl man šķiet svarīgi pieņemt cilvēku, kāds viņš ir. Vai arī nepieņemt, bet nekādā ziņā necensties viņu mainīt. Ja vīrs grib iet medībās, viņam jāiet un sievai nav jāiet līdzi. Ja sieva grib iet iepirkties ar draudzenēm, viņai arī jāiet, turklāt bez piezīmēm pirms un pēc tikšanās. Savstarpējā cieņa, pieņemšana ir ļoti svarīgas.

– Esat kopā vairāk nekā divdesmit gadu. Tos ir iespējams nodzīvot bez krīzēm?

– Bet kas ir krīze?!

– Kad gribas sakravāt savus vai viņa čemodānus un teikt: «Ej tu…»

– Mums tā nav bijis. No kā tad tādas krīzes rodas? No slikta garastāvokļa? No sīkumiem? Protams, noskaņojumi mēdz būt dažādi, bet tad jāpaprasa sev, kāpēc es esmu kašķīga.

Vīrieši parasti mēdz diezgan tieši pajautāt: «Kāpēc tevi šodien velk uz kašķi?» Un to nevajag uztvert kā apvainojumu, bet sev godīgi atbildēt. Tad arī attiecībās būs mazāk problēmu un varbūt pat nebūs vispār.

– Vai jums ir sirdsdraudzenes?

– Varu pateikt godīgi, ka sievietes kā draudzenes man parādījušās tikai beidzamajos desmit gados. Līdz trīsdesmit triju gadu vecumam man draudzeņu nebija vispār, precīzāk, bija tikai studiju laikos.. Un arī tās, kas man ir, tāpat kā es, cenšas no sevis izdzīt visādus sievišķīgus untumus, piemēram, kreņķēšanos par aizmirsto apsveikumu Valentīna dienā.

Jā, un ar draudzenēm nekad neapspriežam savu privāto dzīvi. Politika, kultūra, tagad arī puķes…­

Pati brīnos, bet man iepatikušies zemes darbi, stādīšana, ravēšana. Es pat zinu, kas ir petūnijas un lobēlijas!

Draudzenēm varu pavaicāt padomu, ko vilkt uz teātri, kādu pasākumu. Bet privātā dzīve – par to gan nerunājam. Tā ir katra cilvēka intīma lieta.

– Juta, bet kas īsti notiek ar jūsu darbu Korupcijas novērošanas un apkarošanas birojā?

– Šis ir sarežģīts laiks, kurā joprojām nesaprotu, kādas ir manas pozīcijas darbā un kādi darba pienākumi. Toties redzu, kuri ir mani īstie draugi un kuri tādi nekad nav bijuši. Saprotu, ka cīnos pret tiem, kuri par mani lemj. Atrodoties konfliktā ar varu un meklējot korupciju augstākajā līmenī, nemitīgi iedragājot pie varas esošo personiskās un mantiskās intereses, jāsaprot – ir un būs cilvēki, kuriem ir lemšanas iespējas un kuri, izmantojot visus pieejamos līdzekļus, nepieļaus tavu atrašanos amatā.

Pozners reiz teica: ja tu cīnies ar varu, atceries – tā tev nekad to nepiedos. Tas arī viss. Tāpat jau ārzemju kolēģi brīnās, kā tik ilgi esmu noturējusies savā darbavietā. Labi apzinos arī to, ka nekad nav bijis vēlmes KNAB atrast cienījamu vadītāju. Tomēr KNAB nostrādātajā laikā esmu izdarījusi ļoti daudz, daudz uzzinājusi un mēģinu uz to skatīties kā uz iespēju, kas man tika dota. Mācos arī negaidīt pateicību un iesaku arī citiem to negaidīt. Par taisnību jācīnās nevis pateicības, bet savas sirdsapziņas dēļ.