Rīga +4°C 
Izpildi testu
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
«Smieklīgi, bet nejūtos vecs. Lai gan mani senie sporta braucieni tagad ir rezultējušies titāna skrūvju cauraustā mugurkaulā… Man vēl vajag kādus piecus gadus noturēties. Jāpabeidz muižu grāmata,» pirms pieciem gadiem žurnālistei Inetai Meimanei ironizēja Vitolds. Piedāvājam iepazīt Latvijas dedzīgāko muižu pētnieku viņa līdz šim atklātākajā intervijā.
No žurnāla Ievas Stāsti arhīva.
VITOLDS MAŠNOVSKIS ir gluži unikāls vīrs. Kā tāds Barontēvs izstaigājis Latvijas taciņas, senās alejas un pamestus dārzus, kopumā nobraucot trīssimt tūkstošus kilometru, lai apzinātu un iemūžinātu Latvijas muižas un luterāņu baznīcas.
Dažs Mašnovskim pieraksta lielummāniju, taču viņš, būdams amatieris, gadu gaitā ir paveicis to, ko nav spējušas akadēmiķu brigādes. Ne velti viņam piešķirts Triju Zvaigžņu ordenis.
Vitolda kunga pirmais pētījums bijusi četru sējumu enciklopēdija par muižnieku apbedījumiem Latvijā. Neviens to nav saņēmies izdot, tā palikusi manuskriptā un glabājas Latvijas Universitātes bibliotēkā. Tad Mašnovskis ķēries pie nākamā darba – izveidojis enciklopēdiju Latvijas luterāņu baznīcas. Tā izdota četros sējumos un atnesusi autoram valsts augstāko apbalvojumu.
Mašnovska trešais apjomīgais mūža darbs ir milzīgā enciklopēdija Muižas Latvijā. Tās pirmais sējumā aprakstītas ziņas par 197 muižām. Bet kopumā 40 gadu laikā Mašnovskis dokumentējis ap 1200 Latvijas muižu kompleksu. Katru apbraucis, fiksējis attēlos, arhīvos izpētījis… Nu tiešām – nav saprotams, kā viens cilvēks to visu vispār spējis izdarīt.
Mēs tiekamies neobarokālā kafejnīcā ar kristāla glāžu vitrīnu un plauktos atstutētiem gleznainiem porcelāna šķīvjiem. Vitolds pasūta sev kreptīgu kafiju un izliek uz galda fotogrāfiju kaudzīti – lai man rastos priekšstats, ar ko viņš īsti nodarbojas. Tur ir kalnu ainavas, paviāni atņirgtiem zobiem, margrietiņu un magoņu nogāze, ziloņu bara drāziens cauri ciematam, okeāna viļņi, taurenis uz zieda… Un autors – pie veca žigulīša Pamira kalnos, kamieļa mugurā Ēģiptes tuksnesī… Arī tāda ir Mašnovska pasaule.
Daudzi Mašnovskim jautā, kur viņš ņēmis drosmi uzņemties tik apjomīgu senatnes pētniecības darbu… Es neprasu, jo šķiet, ka zinu: drosme būs cēlusies no sākotnēja naivuma – ka to vispār iespējams izdarīt. Un vēlāk jau rimtai apcerībai nebija laika: sekoja ikdienas darba plāns, kilometrāža un fotogrāfiju simti, kas krājās tūkstošos. Un – konsultācijas pie paša Lancmaņa, ar garām stundām Rundāles pils muzeja zinātniskajā arhīvā, pētot poļu, krievu, zviedru, vācu muižnieku dzimtu ciltskokus, kuru zari iestiepjas Latvijā.
Veic vēsturiski apjomīgāko Latvijas muižu pētījumu
Vēsture ir Mašnovska hobijs kopš jaunības, kultūras pieminekļu inspicēšana – reiz bija darbs. Sešpadsmit gadus viņš strādājis Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijā Tukumā, atbildējis par visu reģionu. Bet izglītība Mašnovskim ir pavisam cita – kompartijas skolas diplomēts lauku ekonomikas organizators. Pats smejas, ka to, ko kultūrvēsturnieki četrus gadus apgūst augstskolā, viņš izstudējis dzīvē – četrdesmit gadu laikā. Kad Mašnovskis sāka interesēties par muižām, Latvijas muzeji gandrīz neko par šīm tēmām vēl nepētīja.
Pamazām vien viņš savācis vienu no apjomīgākajiem dokumentu un attēlu arhīviem Latvijā par vācbaltiešu apbedījumu vietām, baznīcām, muižām. Viņam ir bildes no 164 muižām, kas nodedzinātas 1905. gadā.
Projektā Zudusī Latvija ir ap 5000 viņa fotogrāfiju, Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijā – ap 14 tūkstošiem.
Mašnovskim izdevies ieskatīties arī baltvācu barona fon Volfa senlaikos bildēto Latvijas muižu attēlu kolekcijā, kas neilgi pirms Otrā pasaules kara beigām izvesta uz Vāciju un tagad glabājas Eiropas plašākajā Baltijas muižu fotoarhīvā Marburgā. «No viņiem es dabūju 700 senas fotogrāfijas. Kad sāku darbu pie muižu enciklopēdijas, reizēm bija tā – aizbraucu uz vietu, kur it kā jābūt ēkām, bet aug tikai zālīte un ir kaut kāds šķūnis… Kolēģe man atsūtīja vācu arhīva kodu, lai pameklēju, vai neatrodu kādus attēlus tur. Jā, ir! Uzrakstu vāciešiem, viņi atbild: «Iedosim jums pārīti foto, bet tas maksās vairākus desmitus eiro.» Vai viņi traki? Man taču bilžu vajag daudz! Tad iepazinos ar operdziedoni Aleksandru Poļakovu, kurš nu jau ilgus gadus mīt Vācijā. Ar viņa starpniecību sarunas ar Marburgu vedās jau labāk. Poļakovs viņiem piedāvāja variantu ar barteru – profesionāls fotogrāfs pretī dos šo pašu muižu mūsdienu bildes. Veselu gadu Poļakovs viņus vārdoja, līdz šie piekrita – pret vienu seno fotogrāfiju man vajagot dot piecas mūsdienu. Gandrīz jau vienojamies, līdz Marburgas puse pajautā – cik tad man to attēlu vajagot. Atbildu – septiņsimt. Viņi – izbrīnā apstulbst. Nepaiet necik ilgs laiks, kā pie manis atbrauc muzeja emisārs – paskatīties, kas tas ir par vīru ar putniem galvā… Tā izrādās Latvijā studējusi zinātņu doktore, kas Marburgā strādā tieši ar fotogrāfijām. Uzaicinu viņu savās mājās, izrādu, ar kādiem materiāliem strādāju, nolieku viņai priekšā vācu, angļu dokumentus… Nākamajā rītā savā e-pastā saņemu vienu vienīgu rindiņu: «Mēs ļoti labprāt ar jums sadarbotos.»»
Nu, protams, vācieši novērtēja pedantisko darbu, kas finansiāli nemaz nav atmaksājams. Tā nu Marburgā līdzās fon Volfa fondam izveidoja fondu Mašnovskis un salika tajā Vitolda bildētos attēlus.
«Vācu arhīva bildēm pretī atdevu 3500 fotogrāfiju, gadu rakstīju tām aprakstus. Un biju ļoti priecīgs. Arī dārgajiem attēliem Latvijas arhīvā biju ar mieru pretī dot savas profesionālās fotogrāfijas, bet ar mani pat nerunāja.»
Herdera institūts Marburgā plānojot izstādi, kurā eksponēs gan senās barona fon Volfa fotogrāfijas, gan Mašnovska mūsdienās tapušos attēlus, kad daudzu muižu vietas var atrast vairs tikai pēc vecajām kartēm.
Dzimis un audzis muižā
Mašnovskis arī pats ir dzimis muižā! Viņš smejas – cik smalki! Viņa pirmā mājvieta bijusi Pūres muižas kalpu māja,
tik maza istabiņa, ka bērna gultiņai nav bijis vietas, vienu laiku gulējis kurpju kastē.
Bilstu, ka Mašnovskis – tas noteikti ir poļu uzvārds. «Jā, mani attāli senči pa mātes līniju ir sīkie poļu šļahtiči. Tēvs – ukrainis, tika iesaukts krievu armijā, bet vācieši saņēma gūstā Kurzemes katlā… Nezinu, kas tā bija par sistēmu, bet gūstekņus izvietoja pie saimniekiem par kalpiem. Arī mana mamma strādāja šajā saimniecībā. Ukrainis ar polieti saskatījās. Protams, rudens vakari gari un tumši – un te nu es esmu… Tēvs bija puisis ar apgriezieniem, iznesīgs un enerģisks, savam laikam labi izglītots – pabeidzis vidusskolu, labi prata vācu valodu. Laikam tādēļ arī es neesmu miegamice. Nav brīnums, ka manu jaudīgo tēvu nolūkoja saimniekmājas īpašniece.
Bet ko dara atraidīta sieviete, greizsirdības vadīta, kas nekādi nevar to vīrieti dabūt sev? Viņa kaut ko sameloja vācu priekšniecībai, un tajā pašā dienā tēvu savāca – momentāni aktīvajā armijā prom.
Man bija trīs gadi. Īsi pirms uzvaras dienas iesauca – un drīz arī aizsūtīja uz filtrācijas nometni. No turienes – pa taisno uz nometinājumu Omskā.
Vēl atceros 1945. gada maija sākumu. Faktiski karš jau bija beidzies, bet krievi uz Pūres muižu nometa aviācijas bumbu. Tā izgāja cauri pārsedzēm un iekrita pagrabā, kur mēs slēpāmies. Nesprāga, paldies Dievam.»
Vitolds mātes māju pametis vēl pusaudža gados, agri bijis spiests mācīties amatu un rūpēties par sevis uzturēšanu. «Mamma apprecējās ar latgalieti, strādīgu, bet dzerošu. Kad sadzērās, sāka pret mammu palaist rokas. Ar draugu dabūjām džiudžitsa kaujas mākslas rokasgrāmatu, un es centos mammu aizstāvēt. Kad patēvs gribēja sist man ar tabureti, viņš atguvās slimnīcā. Pēc šā incidenta latgalietis alkoholu vairs neņēma mutē, bet es devos no mājām projām, nespēju vairs tur palikt. Un labi vien bija – viena mute pie galda mazāk. Pārcēlos dzīvot pie draudzenes, tur atradu mieru. Viņa arī bija mana pirmā sieviete, laulībā nodzīvojām 22 gadus. Bet savu iedzīvi sākām iekopt no nulles.»
Kādu laiku Mašnovskis mitis pat Valmiermuižas tornī – vismaz jumts virs galvas. «Gulēt nevarēja: vecajos parka kokos augu nakti vaimanāja pūces… Betona vītņu trepes, tualete trīs stāvus zemāk. Ne ūdens, ne siltuma – gar logu ailēm pirkstu varēja izbāzt… Smējos: kad iekurinām, parkā kļūst siltāks.»
Atrod izsūtīto tēvu
Par savu tēvu Vitolds ilgus gadus neko nezinājis, līdz 16 gadu vecumā devies uz Ukrainu viņu meklēt. Un atradis. «Tēvs izņēma no atvilktnes vēstuli, ko reiz, kā izrādās, bija mums sūtījis… Ar visiem pasta zīmogiem. Tur rakstīts, ka ļoti grib mūs satikt… Ka atzīst mani par dēlu… Ka vēlas meklēt ceļu, kā nokļūt atpakaļ Latvijā, bet, ka tas izrādās sarežģīti, ja ir bijis izsūtītais… Joprojām glabāju šo tēva vēstuli. Bet toreiz, mūs nesasniegusi, tā atgriezās pie viņa atpakaļ ar norādi: adresat ņe proživajet – adresāts šai adresē nedzīvojot. Mēs dzīvojām blakus mājā, un iecirkņa pastnieks to, protams, labi zināja, tikai bija par slinku, lai ietu un meklētu…»
Fakts, ka tēvs bijis vācu armijas karavīrs, kaut arī karot pa īstam nepaspējis, bijis vien tulks kādam virsniekam, Mašnovskim vēlāk sagādājis problēmas, kad viņš mēģinājis meklēt ceļu uz studijām. Bet vispirms izmācījies Cēsu arodskolā par virpotāju.
«Ar draugu arodskolā uztaisījām pildspalvu – pistoli. Tādu, kas dēlim no divu metru attāluma izsit caurumu tā ka nemetas… Nēsāju kabatā – drošībai. Zināju, ka nekad nelietošu. Kaut arī jaunībā tiku visādi riskējis, par visu visvairāk baidījos no cietuma.
Cēsu arodskola bija izcila visas Padomju Savienības mērogā, un tajā vēl strādāja vecie ulmaņlaiku meistari.
Līdz kapa malai esmu viņiem pateicīgs, ka iemācīja ne vien amatu, bet arī strādāt. Vēl vairāk – mācīja mums dzīvesziņu. Audzinātājs, īsts mierlaika vīrs, mums mācīja arī ētiku un uzvedības kultūru. Arī to, kā vīrietim jāuzvedas gultā. Šī mācība manā atmiņā ierakstīta uz mūžu: gultā jābūt džentlmenim. Ar gadiem vēl pieliku klāt, ka džentlmenim jābūt arī pie auto stūres.»
Mašnovskis allaž vienlaikus strādājis vairākās darbavietās. Pārnācis no priekšniekošanas, novilcis žaketi un devies taisīt augstas kvalitātes detaļas, arī kā slīpētājs, frēzētājs… Citreiz darbojies kā kāzu fotogrāfs. «Skrēju uz visām pusēm, līdu no ādas ārā, lai mani divi bērni būtu apģērbti ne sliktāk par citiem, lai mums viss būtu. Daudziem amatiem piekritu, lai nodrošinātu ģimeni, lai dabūtu dzīvokli. Jā, neslēpšu – gribēju tikt arī uz augšu karjerā, tādēļ attiecīgi darbojos.
Gribējās savu braucamo, nopirku vecu grabažu un uztaisīju par sacīkšu motociklu. 20 gadu vecumā dabūju sporta klasi motobraukšanā, tad nopirku motociklu Jawa un ceļoju uz kalniem.»
Politiski nenobriedis
Mašnovska motoceļojumu biedrs izrādījies kādas Tukuma rūpnīcas partijas sekretārs. Viņš tad arī uzrakstījis rekomendāciju mācībām Rīgas Padomju un partijas skolā. Tur Vitolds varējis iegūt nepabeigtu augstāko izglītību, turklāt «stipendija bija lielāka nekā citur». Šai skolā gatavoja lauksaimniecības ekonomikā zinošus ciemu priekšniekus un kolhozu priekšsēdētāju vietniekus ar kompartijas sekretāra statusu – tā saucamos poļitrukus.
«Noteikti tiku pārbaudīts līdz vīlītei. Laimīgā kārtā, manas reakcionārās saknes pat lāgā nepieminēja. Tomēr drīz vien uzrāvos par savu pārliecību. KGB priekšnieks mums lasīja mācību par drošību. Stāstīja par šķiras ienaidniekiem, ka jābūt uzmanīgiem. Bet es savulaik biju fotografējis ēkas, kuras meliorācijas dēļ tika lemtas dedzināšanai. Redzēju šīs pamestās mājas, runāju ar cilvēkiem – un man stāstīja, kā uz Sibīriju izveda slimas vecmammas, izveda zīdaiņus, kuri 90 procentos gadījumu aizgāja bojā jau vilcienos. Es to uzskatīju par augstākā mēra nelietību. KGB vadoņa stāsts par šķiras ienaidniekiem manī uzsita tādu vilni, ka pajautāju: «Bet kāpēc izveda tos vecos, slimos? Ko man atbildēt kolhozniekiem, kuri to var pajautāt?» Tad viņš piepūtās, kļuva viegli violets un teica: «Jūs neesat politiski nobriedis! Jums bija jāsaprot, ka tie ir šķiras ienaidnieki, no kuriem jātiek vaļā.» – «Bet tie mazie?» – «Tie arī ir saindēti, tādēļ izolējami.»
PSRS ir barbaru valsts, to es tad sapratu.
Bet ēnu pār sevi biju jau metis. Arī ar to, ka mēģināju iemācīties poļu valodu. Vecāmāte līdz kapa malai runāja poliski, domāju – es arī pamācīšos, kamēr viņa vēl dzīva. No Polijas pasūtīju valodas mācību grāmatu. Draugs, kurš skraidīja ar komjauniešiem, mani brīdināja, lai nedarot muļķības – tie jau skaitoties sakari ar ārzemēm –, es varot nokļūt kartotēkā kā neuzticams, jo kāpēc gan vajadzīga poļu valodas mācību grāmata, ja uz Poliju brīvi tikt nevarēja.»
Vairāki tūkstoši aizliegto grāmatu
70. gadu sākumā Mašnovskis saņēma pavēsti ierasties Stūra mājā.
«Deviņos no rīta tur iegāju, deviņos vakarā iznācu, pēc tam mēnesi rokas trīcēja. Man jautāja – kāpēc mājās turot padomju sabiedrībā aizliegtas grāmatas, kāpēc interesējos par aizliegtu vēsturi? Jā, grāmatas bija. Bildējot ēkas pirms dedzināšanas, es izložņāju bēniņus un bieži tur atradu grāmatas. Daudzas no ēkām bija uz Sibīriju izvesto mācītāju, skolotāju, pagasttiesnešu mājas… Biju savācis vairākus tūkstošus vecu grāmatu, pamatā starpkaru literatūru par mākslas vēsturi, enciklopēdijas. Daudzas bija ļoti bēdīgā stāvoklī. Pirmās sievas brālis bija spožākais grāmatsiešanas meistars, no viņa iemācījos bojātās grāmatas iesiet no jauna. Bet es jau sen jutu negaisa mākoņus, tādēļ daļu savas bibliotēkas biju jau sadedzinājis.
Čekā man inkriminēja revizionismu… Un Mein Kampf lasīšanu.
Tomēr kopumā tiku cauri ar veselu ādu. Glāba partijas skolas studenta statuss: ja ideoloģiskās ziepes iznāktu par skaļu, daudzu činavnieku galvas ripotu. Nebijis es tai partijas skolā, būtu aizsūtīts pie baltajiem lāčiem, ka i neķeras. Un tad visu ģimeni aizvāktu pēc zināmās shēmas – bērni uz vienu nometni, pats uz citu…
Sekas čekas apciemojumam bija tādas – partijas skolu man atļāva pabeigt, pat beigšanas diplomu izsniedza. Tikai – bez darba norīkojuma. Laikam biju tāds vienīgais visā skolas vēsturē. Ej, kur gribi! Darbu varēju atrast nolaistās saimniecībās, kur viss jau nodzerts līdz kliņķim.»
Galu galā Mašnovskis divus gadus nostrādājis Tumē – bijis izpildkomitejas priekšsēdētājs. Pateicoties ekonomista izglītībai, strādājis arī Tukuma lauksaimniecības uzņēmumā. Uzdienējies līdz Kandavas radiorūpnīcas direktora vietniekam ražošanā, tur viņa pārraudzībā bijis pāri par tūkstotim dvēseļu.
Karjera apstājusies pēc konflikta ar direktoru. «Atļāvos apturēt konveijeru, kas ražoja totālu brāķi. Ja maiņas kondensatoru uztaisa par mikroniem biezāku, radioviļņu pogu nevar pagriezt, tā ķeras. Un, kamēr nav detaļas vajadzīgajā precizitātē, darbu turpināt ir bezjēdzīgi.» Drīz vien Mašnovskis uzrakstījis atlūgumu… Vienas direktora replikas dēļ.
«Tas direktors bija traks, kliedza uz mani pa visu kantori: «Tu, idiots tāds, saproti, ko nozīmē apturēt darbu…»
Jā, es zināju, cilvēki nesaņems algu. Bet… Mani nosaukt par idiotu padoto klātbūtnē! Īpaši, ja man ir taisnība. Kurš tad glābs to brāķu situāciju? Man pašam tas būs jāizstrebj – jāņem čemodāns ar komplimentiem, jāluncina aste dažādās instancēs… Ļoti slikti jutos. Cilvēku acīs nostāda tā, ka drīkst mani neklausīt. No pārdzīvojumiem nonācu līdz mikroinfarktam.»
Ģimeni piemeklē nelaime
Pēkšņā slimība un aiziešana no radiorūpnīcas Mašnovskim likusi radikāli mainīt dzīvi. Viņu gan vēlāk aicināja atpakaļ darbā… Vitolds atteicās. Labāk viņš nodevās fotomākslai un fotožurnālistikai. «Strādāju Tukuma avīzē kultūras jomā. Man iedeva tematu, nākamajā dienā vajadzēja rakstu. Pašā sākumā biju kareivīgs revolveržurnālists. Pieķēros pilsētas galvam. Viņa potenciālais znots izcirta birzīti pilsētas centrā, bet es tad jau biju arī Tukuma zonas pieminekļu aizsardzības inspektors. Un uzliku sodu. Bija liels tracis. Kad man mašīnai atskrūvēja riteņus, atstājot vien divas skrūves, nolēmu asus tematus turpmāk apiet ar līkumu – kādu laiku vēl gribēju padzīvot…
Skraidīdams dažādos darbos, maz biju mājās, un sākās domstarpības ar sievu. Savstarpējs rūgtums krājās… Ja sievietei vīrs nav pats gudrākais, smukākais, tad agri vai vēlu kopdzīve izirst…
Reiz skatījos, kā atjauno Tukuma baznīcas gleznu. Restauratoram teicu: «Daudziem baznīca ir vieta, kur atnākt, parunāt ar mācītāju, lai paliktu vieglāk. Bet vai tad nav vienkāršāk parunāties ar cilvēku, kurš tev ir līdzās?» Restauratoram darbos palīdzēja sieva. Bet pēc ilgas klusēšanas viņš noteica: «Ja tāds ir.» Jā, ne vienmēr tas, kurš ir tev blakus, ir tas cilvēks, ar kuru tu vēlies no sirds parunāt. Ja nav – ir katastrofa. Man bija tieši tā.
Mūsu ģimene izputēja. Sešpadsmitgadīgā meita izvēlējās palikt ar mani, arī desmitgadīgais dēls to vēlējās. Es protestēju – mammu nedrīkst atstāt apdalītu… Un viņš aizbrauca mātei līdzi uz Valmieru. Nu jau sen pieaudzis vīrietis, ilgi nesam tikušies… Diemžēl viņa likteni nosaka atkarības… Dēls ir manas dzīves vissāpīgākais temats.» (Ilgi klusē.)
Mašnovskis sevi dēvē par emociju cilvēku ar maksimālas koncentrēšanās spēju. Vai gan citādi viņš savulaik nopietni nodarbotos ar zemūdens peldēšanu, vestu tūristu grupas kalnos un būtu kļuvis par PSRS sporta meistaru autobraukšanā – 80. gadu vidū vecā žigulītī šķērsojot Pamira, Tjanšana kalnus un Karakuma tuksnesi.
«To man vajag, šo adrenalīnu. Vienkāršas rimtas emocijas mani nespēj caursist. Vajag spēcīgas… Lai atgrieztos harmoniskāks. Kad pārbraucu mājās no kalniem, īpaši no smagiem ceļojumiem, skatos uz pasauli jaunām acīm un izbrīnu, kā var bendēt sev nervus, lai kasītos par sīkumiem. Sīkās emocijas izšķīst, par tām nav vērts galvu lauzīt.»
Turpmākos piecpadsmit gadus Mašnovskis dzīvojis vientuļā vilka statusā.
«Jā, rupji sacīts, bet tā bija – kura pieklīda, to samīļoju… Bet patiesībā mana dzīve nozīmēja jūtu sublimāciju darbā. Jā, tieši pēc Freida. Kaut sirdī ilgojos satikt vienīgo, īsto. Īstenu dāmu. Kā man reiz mācīja kāds ulmaņlaiku kalējs: īsta dāma ir tā, kurai piemīt cēlums, kura prot iejusties jebkurā sabiedrībā ar labvēlību…»
Mīļā Ženija
Un tad mūsu stāsta varonis viņu tiešām satika, savu Jevgēniju, mīļi dēvētu par Ženiju. «Man toreiz bija 56 gadi, viņai – par deviņiem gadiem mazāk. Ieraudzīju viņu un sevī nospriedu – lūk, mana mūža sieviete. Viņa man ir vajadzīga.» Nu jau Vitolds ar Jevgēniju Livdāni, Rīgas Stradiņa universitātes Pediatrijas katedras asociēto profesori, ir kopā veselus divdesmit gadus. Divatā izbraukājuši Eiropas Alpus – no Vācijas cauri Austrijai un Šveicei līdz pašai Francijai.
«Kad iepazīšanās sākumā stāstīju Ženijai savu raibu raibo dzīvesstāstu, viņa tā dīvaini smīnēja. Tikai vēlāk atzinās, ka neticējusi, ka domājusi: nu, kā gan šitā var melot – visu pasauli apbraucis ar moci, ar auto un tagad nu pēkšņi raksta grāmatas par kultūru. Tā nemēdz būt!»
Mēdz gan būt, ja nonāk tik neparastā statusā kā ārštata zinātniskais līdzstrādnieks Tukuma mākslas muzejā.
Un ja 1993. gadā kļūst par Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspektoru ar tik izcilu algu – 32 rubļiem mēnesī…
«Uzreiz nolēmu tikt skaidrībā ar to, kas tad man jāsargā, un no viena gala sāku visus 208 objektus apskatīt un arhivēt. Meklēju ziņas par kritušajiem vācu karavīriem, kad saviem kapiem pieķērās vācu muižniecība, es palīdzēju… 90. gadu nogalē rakstīju pirmās publikācijas. Un jau zināju, ka rakstīšu grāmatu.»
Bet kā tikai Mašnovskim nav gājis… Pētījis tik ļoti, ka iesprūdis Kandavas baznīcas kapenēs un paša spēkiem nekādi nav varējis izkļūt laukā. «Dabūju atļauju, lai pētītu vācbaltiešu apbedījumus… Man interesēja zārku apkalumi – tur ir gadskaitļi un rakstīts, kas apglabāts. Ielīdām pa ventilācijas lūkām, izkalām tās lielākas, nolaidāmies ar kājām pa priekšu… Līdz puslielam kauli, tāda biezputra… Kolēģis salasīja galvaskausus, izrāpās laukā un aiznesa uz muzeju iegrāmatot. Visi aizgāja, bet es vēl meklēju… Taisījos kāpt laukā, bet izrādījās, ka netieku – lūka virs galvas iznāk par augstu, lai vienatnē aizsniegtos un pievilktos. Jau aizdomājos, ka uznāks nakts, garām pa celiņu vientuļi gājēji dosies uz pilsētas centru, un es tur tumsā vaimanāšu… Labi, ka mācītājs ar draudzes priekšnieku bija turpat netālu – viens stūma, otrs vilka, līdz dabūja mani ārā.»
Vislabāk jūtas baznīcā
Mašnovskis Dievam netic, viņa augstākā vara esot daba, dzimtā zeme. Un – paša sirdsapziņa. Cilvēks pats vienmēr itin labi saprotot – kas labs, kas ļauns. «Bet baznīcā jūtos labi… Īpaši vienatnē un agrā rītā, kad fotografēju. Klusums, miers, iedomājos cilvēku mūžus, kas te nākuši…»
Vai nav brīnumi – pagāns sarakstījis baznīcu enciklopēdiju!
Nu jau tā aizgājusi plašus ceļus, pat ASV Kongresu bibliotēkas plauktā viens eksemplārs stāvot. Un pats Ojārs Spārītis no tās liekot mācīties saviem studentiem. Arī Mākslas akadēmijā tā ir viena no mācību grāmatām. «Kā man maigi smaidīdams sacīja arhibīskaps Jānis Vanags: «Arī tur… augšā… to pratīs novērtēt.» «Zināt,» es viņam atbildēju: «Gribētos, lai mani novērtētu jau tepat lejā.» «Var jau domāt arī tā…» Viņš atsmaidīja.
Kad saņēmu Triju Zvaigžņu ordeni, Vanags pirmais mani apsveica. Viņa vārdi bija: «Jūsu darbs ir mūsu baznīcas dārgums…»»
Šos vārdus citējot, Mašnovska balss tikko jaušami ietrīsas.
Bet nav tiesa, ka darbu pie baznīcu un muižu enciklopēdijām Mašnovskis paveicis pilnīgi viens. Viens viņš to nebūtu spējis. Viņam līdzās visu šo laiku taču ir bijusi mīļotā Ženija – kā palīdze arhīva strukturēšanā, kā līdzstrādniece, kas raksta ekspedīcijas žurnālu: kas ticis fotografēts, kurš ko stāstījis… Viss ir ar viņas roku sīki un smalki fiksēts un palīdz orientēties bilžu simtos un tūkstošos. Divdesmit tādu žurnālu jau iekrājies. Un būs vēl.
Bet visu pirmais palīgs ir Mašnovska veiklā škoda un biezā karšu grāmata. Un – gadu gaitā izstrādājies meklētāja instinkts, kas pēc veciem kokiem pasaka priekšā, kur krūmos būs ieaugušas ēku drupas, kur sāksies pievadceļš…
«Ieejot pamestā muižas kungu mājas pagalmā, pirmās emocijas ir skumjas.
Metafiziskā līmenī… Iedomājos, ar kādām domām te cilvēki staigāja… Skatos – virtuvē ir galds, griestos mirdzējusi lustra… Pa šiem gadiem bildes klājas pāri bildēm kā hologramma. Tas ir mans rekviēms muižām…»
Skaudri, bet Mašnovskis domā, ka tikai četrus procentus no Latvijas muižām mūsdienās ir vērts apskatīt. Vēl skumjāk – no 400 vācbaltu apbedījumiem pie muižām un baznīcām, ko Mašnovskis gadu gaitā ir apciemojis, neviens nav izrādījies marodieru neskarts. Viņš cer, ka grāmata mudinās ļaudis ceļot un ieraudzīt zudušu fenomenu, un – vairs nepostīt. Un iesaka aizbraukt, teiksim, uz Nūrmuižu, kas ir īpašnieka gudri atjaunota un kur strādā zinošs pārvaldnieks… Uz Kukšu muižu, kur atjaunoti 18. gadsimta sienu gleznojumi. Uz Dikļu muižu, bijušo barona fon Volfa īpašumu… Uz Siekstātes muižu, fon Mēdema rezidenci Kurzemē… Uz nevainojami atjaunoto Mazmežotnes muižu, uz Durbes pili ar lauku muižas 19. gadsimta interjeru, rotondu parkā un tiltu pāri gravai. Uz Jaunauces muižas kungu māju ar skaistām rūpīgi atjaunotām podiņkrāsnīm… Uz fon der Pālenu Abgunstes muižas kungu māju…
«Vai ievērojāt, ka muižu grāmatas pirmā sējuma atklāšanas pasākumā no cilvēkiem plūda silts vilnis? Pirmoreiz mūžā ko tādu jutu. Smieklīgi, bet nejūtos vecs. Lai gan mani senie sporta braucieni tagad ir rezultējušies titāna skrūvju cauraustā mugurkaulā… Man vēl vajag kādus piecus gadus noturēties. Jāpabeidz muižu grāmata.»
