Rīga 0°C 
Novērtē rakstu
-
9
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Šaubos, vai Latvijā ir kāds sportists, kurš nezinātu Kasparu. Ar savu milzīgo gribasspēku, zināšanām un jaudu viņš ir daudzu iedvesmas avots.
Kad runājam ar Kasparu pirmo reizi, viņš saka: «Šāds gads man laikam nebūs vairs nekad.» Tajā brīdī vēl nesaprotam, cik ļoti viņam ir taisnība. Tobrīd ir iznākusi Armanda Tripāna veidotā dokumentālā filma Stupelis (starp citu, to iespējams noskatīties Shortcut televīzijā), Kaspars ir atzīts par gada populārāko sportistu, kā arī par labāko tehnisko sporta veidu pārstāvi.
Iepriekšējā vakarā viņš piedalījies televīzijas raidījuma ierakstā, viņu aicina uz intervijām, pasākumiem, notikumiem… Tie ir sava veida augļi, ko nesis smagais darbs un sasodīti grūtā sezona, kuras beigās jau ceturto reizi tika izcīnīts pasaules čempiona tituls blakusvāģu klasē. Viņš zina, ka tas drīz beigsies un jāsāk būs strādāt ar pilnu jaudu, lai sagatavotos nākamajai sezonai.
Pēc pāris nedēļām situācija ir krasi mainījusies. «To, kas notiks tālāk, visi var tikai gaidīt un zīlēt zvaigznēs. Man pirmais posms ir pārcelts par mēnesi uz priekšu. Otrais posms būtu vēl pēc mēneša. Negribētu gan teikt, ka situācija ir galīgi bezcerīga…» Neskatoties uz to, motobraucējs atzīst, ka jūtas apbrīnojami labi. Pat – izcili.
«Manuprāt, šī ir salīdzinoši laba lieta, kas ar cilvēci ir notikusi, jo dzīve visiem bija uzņēmusi baigos apgriezienus. Kaut kur skrējām, izrādījāmies, mēģinājām kaut ko pierādīt, un īstās vērtības retais spēja ieraudzīt. Šis laiks visu atkal nedaudz izlīdzinās. Cilvēkiem tagad galva jāieslēdz citādi. Dzīvojām lielā mašinērijā, kurā visi skrējām un centāmies būt cits par citu labāki. Vienam šitāda mašīna, otram tādas drēbes, trešajam ceļojums. Aizbrauc tagad paskaties, kas tepat Latvijā ir…
Man patīk, ka tagad ir vairāk laika pašam sev.
Varu mierīgāk trenēties, nav pasākumu, interviju, notikumu. Sportot man patīk – minos ar riteni, skrienu, peldu, braucu ar rollerslēpēm un Ādažos ar motociklu. Protams, ja vairākus mēnešus esi trenējies notikumam, tagad sevi jāmotivē un jāatgādina, ka gan jau drīz viss atkal notiks. Bet, ja sezona atcelsies vēl par pāris mēnešiem, būs grūtāk. Arī fiziskā sagatavotība visu laiku iet uz virsotni, un tagad tā virsotne jābīda uz priekšu.»
Kantētājs
Kaspars ir kantētājs. Cilvēks, kurš motocikla vadītājam vai nu palīdz tikt uz priekšu ātrāk, vai bremzē to. Kantēšana, viņaprāt, ir viens no grūtākajiem sporta veidiem pasaulē, un tas vienmēr viņu ir izaicinājis un piesaistījis šim sporta veidam.
«Mocim iebraucot līkumā, darbojas centrbēdzes spēks, un kantētājs ir tas, kurš cenšas to moci noturēt pie zemes, lai tas neapgāztos. Ja es sēdētu aiz braucēja, līkumā mocis apgāztos. Lēcienos ir tas pats – varu moci nosvērt uz priekšu, uz aizmuguri, uz sāniem. Mana misija ir ļaut mocim braukt maksimāli ātri. Ar savu svaru esmu aizmugurē pie rata, lai ir saķere, un tajā pašā laikā – lai blakusvāģis neceļas augšā…»
Kaspars pastāsta, ka ir vienkārši kantētāji un ir tādi, kas tiešām strādā. Un tie, kas strādā, ir tikai daži un uz izķeršanu. Protams, to var saukt par lepnību, bet ar savu darbu motosportists pierādījis, ka tiešām ir labākais, jau trešajā karjeras sezonā 2003. gadā izcīnot pasaules čempiona titulu. Pēdējos divdesmit gados, kas veltīti motokrosam, Kaspars četras reizes ir bijis labākais pasaulē.
«Es salīdzinoši labi braucu arī ar solo moci, un tas man palīdz būt labākam blakusvāģī, jo neesmu vienkārši tups kantētājs – jūtu, ar kādu pārnesumu mocis brauc un ar kādu ātrumu iet lēcienā. Es moci stūrēju par 60 un pat vairāk procentiem, nekā to dara braucējs.
Vairākas reizes mani ir grauzis tas, ka šis sporta veids nav novērtēts. Ja tu saproti, ka esi iedvesmas avots basketbolistam, hokejistam vai futbolistam, kuri pelna miljonus un kuri tev prasa padomus, tad saproti, ka ar manu sporta veidu, nostāju un zināšanām viss ir kārtībā. Blakusvāģu sports ir nenormāli skarbs.
Es varu paspēlēt basketbolu, paslēpot, pamīties ar riteni – grūtības pakāpe ir visiem, bet tāds salikums, kā ir man… Otra tāda nav.
Te vajag fizisko sagatavotību, ir adrenalīns un traumu un nāves risks. Kas ir basketbolā vai futbolā? Ieskriesi stabā ar galvu? Solo motokross ir krietni labāk apmaksāts sporta veids, bet tāpat – noliekot labāko šajā sporta veidā pret labāko basketbolā vai futbolā, tehniskajos sporta veidos sportisti nekad nebūs tik labi apmaksāti, kaut riska faktors mums ir ievērojami lielāks. Katru reizi, kāpjot uz moča, notikt var jebkas – gan treniņos, gan sacensībās. No malas varbūt izskatās, ka esam pieraduši, jo tā ir mūsu ikdiena, bet tādu baigo atslābumu nevar pieļaut, jo iedzelt var jebkurā brīdī.
Sports man dzīvē ir ļoti daudz devis. Es neesmu un, visticamāk, nebūšu miljonārs, bet sports mani ir vedis cauri dzīvei un atvedis te. Kāds teiks paldies vecākiem, vai kam citam, bet es saku paldies sportam, ka ir mani izveidojis un disciplinējis.
Gribētu pat teikt, ka man sports ir svēts.
Karatē bērns
Kaspars ir dzimis Cēsīs, audzis – Vecpiebalgā, dzīvoklī, kas atradies tik tuvu skolai, ka tuvāk vairs nevarēja dzīvot. «Vai es biju huligāns? Ja zagt ābolus un zemenes skaitās huligānisms, tad – jā,» motosportists nosmej.
«Blēņas darījām, protams. Vilkām kasešu lentes pāri ceļam un, grāvī guļot, skatījāmies, kas notiks. Tādas tradicionālas bērnības blēņas. Bija posms, kad gribējās un vajadzēja iesaistīties visādos kautiņos, bet manam raksturam ļoti par labu nāca karatē treniņi, uz kuriem gāju pamatskolas beigās un vidusskolā. Tie man deva pārliecību, ka daudzreiz nepieciešams atkāpties un būt pašam par sevi. Austrumu cīņas iemāca milzīgu disciplīnu, un es nekad savas zināšanas nemēģināju pielietot uz ielas. Ja runājam par kautiņiem…
Tādos es varēju būt diezgan bīstams, jo man bija diezgan labi panākumi Austrumu cīņās. Tolaik mums mācīja, ka karatē sportā ir četri paveidi, un mūsu virziens saucās shotokan. Tulkojumā tas nozīmē – tukšas rokas jeb cīņa bez kontakta. Ja boksā vai kikboksā viens otru dauza, tad mums bija jāapstājas, nepieskaroties pretiniekam. Mēs viens otram nesitām. Nekad. Mēs imitējām kauju, un bija tāds līmenis uztrenēts, ka, sitot ar kāju pa galvu, varēju apstāties centimetru no mērķa.
Liekas, ka karatē jau tāda ielu kaušanās, bet, iedziļinoties budismā, saproti, ka tas tā nav. Patiesībā karatē cīkstonis ir ļoti mierpilns, pārliecināts, nosvērts, disciplinēts. Karatē cīkstonis nav ielas raspizģejs, kas visiem sit.
Protams, sākumā bija arī kaut kas no tā, bet, ejot aizvien dziļāk, man pietika vien ar pārliecību, ka ar pāris sitieniem varētu tikt galā ar jebkuru. Vai tas tā reāli bija – es nezinu, nepārbaudīju.
Arī karatē, domājams, savu sportista karjeru varēju aizbīdīt gaišā nākotnē. Jau vidusskolā biju iecelts par treneri un pats sev spēju nodrošināt kabatas naudu un iztiku. Organizēju arī to, lai mans klubs varētu aizbraukt uz sacensībām – lai būtu autobuss, lai katrs samaksātu… It kā sīkums, bet atbildīgas lietas, īpaši – ja mācies vēl skolā. Biju visu izgājis, lai nokārtotu eksāmenu melnajai jostai. Pa vidu daudzas jostas pat pārlēcu, jo biju pietiekami labs. Vinnēju Latvijas čempionātus… Biju diezgan fanātiski tajā ieracies.
Mani senči bija šķīrušies – es dzīvoju ar tēvu. Viņš pirmdien, piektdien, svētdien bija prom reisā – vadīja maršruta autobusu. Tētis agri no rīta brauca projām, un es paliku viens pats. Šādās reizēs dzīve var aiziet dažādos virzienos. Man gribas teikt paldies sportam, un tieši – karatē, ka es tiku noturēts rāmjos. Vilinājumi jau apkārt bija – tusiņi, naktis… Tas viss apkārt virmoja.
Karatē laikā jau arī es blandījos un pa naktīm braukāju apkārt, bet alkohola un cigarešu nebija. Mani saturēja sports, jo skola… Varēja iet, neiet, nobastot – nekas tur daudz neinteresēja. Labāk ar džekiem gājām galda tenisu uzspēlēt.»
Mamma
Protams, uzreiz rodas jautājums – kāpēc ar tēvu, nevis ar mammu aizgāja dzīvot, jo tas visos laikos bijis ierastāks modelis. «Tētis palika mūsu dzimtajā vietā – Vecpiebalgas dzīvoklī, bet mamma bija tā, kas gāja projām. Tolaik tētis bija mana autoritāte, un man nevienā brīdī nebija divu domu, kur palikt. Zināju, ka palikšu mājās ar tēti. Nemaz neaizdomājos par to, vai man kāds gatavos ēst un sakārtos māju.
Jau no bērnības bijām audzināti pašpietiekami un paši visu mācējām.
Kad fāteris bija projām, kaimiņiene katru rītu nāca mani modināt – durvis bija aizslēgtas, bet viņa zvanīja tikmēr, kamēr es pamodos, aizgāju līdz durvīm un parādīju, ka esmu pamodies. Tētis to bija tā izdomājis, lai viņam būtu pārliecība, ka es tiešām aiziešu uz skolu.»
Lai arī tagad attiecības ar mammu ir nostabilizējušās, tā nav bijis vienmēr. «Vienu brīdi bija ļoti smagi, bet tagad uzskatu, ka tā bija tēva nepareizā ietekme. Ne jau visas šķiršanās ir saprātīgas un izrunātas. Vecāki izšķīrās ar blīkšķi un kašķi. Tētis uzreiz pateica – ja tu paliec ar mani, ar mammu vairs netiksies. Man bija šis aizliegums tikties ar mammu, un es, protams, to arī nedarīju. Liela mana bērnības sāpe – tētis mani apvainoja, ka es tomēr tiekos ar mammu, kaut tā nebija. Toreiz tas diezgan grauza no iekšas. Mamma zināja, ka tētis nebūs uz manu izlaidumu, tāpēc atnāca, bet es biju ļoti aiztaisījies ciet. Negribēju, lai, atnākot mājās, tētis mani apvainotu.»
Kad pagāja vidusskola un sākās pieaugušo dzīve, situācija mainījās. «Vecāki mēģināja kaut kādu kontaktu izveidot, bet tur nekas neiznāca. Es jau biju sācis braukt, un ir bilde, kur viņi Cēsu posmā stāv un skatās uz mani. Tad man ar mammu izveidojās kontakts, bet joprojām mums neiet ļoti viegli. Pagājušajā gadā iegādājos mammai normālu telefonu, lai viņai būtu WhatsApp un varu regulāri painformēt, kā man gājis. Es pēc gonkas vienmēr visiem aizsūtu šādu informāciju, bet viņai vienmēr vajadzēja atsevišķi rakstīt SMS. Tagad mums tā komunikācija ir biežāka, jo sazināties ir krietni vieglāk. Mammai gan brīžiem liekas, ka es esmu aizņemts un mani nedrīkst traucēt, bet es viņai atbildu, ka –
tu esi mana mamma! Ja es nevaru veltīt laiku savai mammai, tad kam es varu?
Moči
«Dzirkstele par motokrosu man bijusi vienmēr, jo tētis brauca. Pēc padomju laikiem tētis nopirka Vecpiebalgas Alauksta motoklubu, kur visi tie loriņi stāvēja. Pārejas laikos, pirms sāka strādāt par šoferi, viņš tur ķīlēja mašīnas. Bija arī blakusvāģis, kuru abi ar brālēnu iemēģinājām.» Pirmais mocis, ko tētis Kasparam uzbūvēja, bija nenormāli jaudīgs 500 kubikcentimetru divtaktu čežeta (ČZ). Tie bija laiki, kad katram garāžā varēja atrast pa kādam vecam, nolietotam padomju mocim.
«Kā notika, kā ne, Latvijā uzorganizēja kaut kādas veco padomju laiku moču gonkas, kurās izdomājām piedalīties. Braucu ar solo motociklu, un man tīri labi veicās. Arī tētis bija pavilcies, un brauca ar blakusvāģi. Tā mēs tur mainījāmies, un es ik pa laikam nokantēju arī tētim. Šķiet, es tad mācījos vienpadsmitajā klasē, kad pirmo sezonu kaut kā nomuļļājām, un nākamajā sezonā Latvijas Motosporta federācija izveidoja B līgu. Es tajā uzvarēju savu klasi un nonācu jautājuma priekšā – ko darīt? Bija divas iespējas – čerez ņemogu un caur parādiem iegādāties normālu firmas motociklu vai pievērsties kantēšanai.»
Filmā Stupelis Kaspars stāsta, ka bērnībā bijis liels Serģa un Rasmaņa fans. Visa siena bijusi nolīmēta ar viņu bildēm, un no Cēsu rajona avīzes tika uzzināts, kā latviešu braucējiem veicas, sacenšoties ar Danielu Vilemsenu – latviešu ekipāžas lielāko konkurentu.
«Serģis ar Rasmani pēc sezonas beigām taisīja vizināšanos Cēsīs, un mēs ar tēti un omi tur aizbraucām. Ietērpa mani tajā Nelss formā, iedeva ķiveri. Man tas bija wow! Serģis vizināja visus gribētājus kādu pusapli, bet ar mani izbrauca trīs un diezgan raiti. Nobraucot malā, viņš manam tēvam teica – te kaut kas var sanākt. Šī frāze nosēdās kaut kur dziļi manī un bija milzīgs dzinulis. Tolaik likās – ja Serģis, pats Serģis, to saka, tad varbūt tiešām…»
Sākums
Klausoties Kasparā, šķiet, ka viņa karjeras sākums bijusi viena liela sakritību virkne. Reiz viņš ar tēvu bija aizbraucis trenēties uz Lizuma mototrasi, kad tur bijis arī jaunais braucējs Modris Štelle, kurš gaidījis savu kantētāju, lai varētu veikt testa braucienus. «Man nojuka čežeta, un tētis aizgāja ar džekiem parunāt – sarunāja, ka varu pabraukt ar viņu firmas moci. Man jau uzreiz likās, ka diena izdevusies. Sarunājām, ka Štelle izbrauks ar mani, kamēr gaida. Nobraucām dažus apļus un aizbraucām mājās.»
Kā gadījies, kā ne, Kaspars tieši sataisījis ziepes, iesaistoties kautiņā un salaužot sev roku. «Pēc dažām dienām Štelles tētis zvanīja manam tētim un teica, ka kaut kas tajā Kasparā ir – vajag pamēģināt vēl vienu treniņu. Man tas likās dzīves pavērsiens! Tētim neko par roku neteicu, aizbraucām uz treniņu, un es knapi tajā rokā cimdu varēju uzvilkt. Sāpēja tā, ka pusapli tikai varēju nobraukt.
Atceros, ka atbraucu mājās un no abām rokām bija noplēsta āda.
Man tika dota vēl viena iespēja, tomēr atkal nekas nesanāca. Tikai trešajā reizē pārliecinājās, ka ar mani kaut kas tiešām var sanākt – pa tām nedēļām roka jau bija apdzijusi.» Jaunie sportisti sāka piedalīties sacensībās un sagrabināja naudu, lai piedalītos arī pasaules čempionāta posmos. Tur Kasparu pamanīja viens no tā laika labākajiem braucējiem Daniels Vilemsens un piedāvāja braukt vienā komandā.
«Es principā no ielas iekāpu Štelles blakusvāģī, un man jau tas likās milzīgs solis, bet, pārkāpjot Vilemsena blakusvāģī, tas vispār bija daudz. Tas bija laiks, kad Vilemsena lielākie konkurenti bija Serģis un Rasmanis, un Vilemsens bija gandrīz kā latviešu ienaidnieks. Viņš tajā laikā bija ambiciozs un liels vīrs. Lūk, un es aizeju braukt pie Vilemsena. Līdz šim mana labākā kopvērtējuma vieta bija bijusi 27. pasaulē, bet Vilemsens cīnās par titulu. Tas lēciens man bija nenormāls!»
Tā nebija laime
Par savu darbu Kaspars sākumā neko nesaņēma. Viņam galvenais bija, lai tiktu pabarots un būtu vieta, kur dzīvot. Jaunības maksimālismā gribējās sevi pierādīt.
«Es nezināju valodu, biju ārzemēs, dzīvoju projām no mājām svešā ģimenē. Tolaik nedz internets, nedz telefoni nebija tik pieejami kā tagad. Bija diezgan skarbi. Kā šodien atceros – 26. janvārī iekāpu autobusā (protams, ar lidmašīnu nelidoju, jo naudas tam nebija), aizbraucu līdz Amsterdamai, nemācēju izrunāt miesta nosaukumu, kur bija jātiek, asarām acīs beidzot aizbraucu ar savu vienu lielo somu, kurā bija visa mana iedzīve. Principā – braucu laimi meklēt. Visiem morālajiem pārbaudījumiem klāt nāca arī fiziskie.
Pēc gonkām, kuras bija nedēļas nogalēs, ķermenis sāka atkopties aptuveni ceturtdienā vai piektdienā, un nākamajā nogalē jau atkal klāt gonka.
Bija milzīgs morālais spiediens – jāzina, kā izteikties, kā nēsāt sponsoru apģērbu, kā runāt. Vilemsens man it kā deva laiku mācīties, bet tas uzreiz bija jāzina. Viņš ir nenormāls pedants – nekas nekad nebūs izmētāts. Tās ir labās lietas, ko esmu no viņa iemācījies.
Stresa līmenis man bija ļoti, ļoti augsts. Trases izbraukšana prasīja aptuveni divas minūtes, jo bijām ļoti ātri. Trasē ir vairākas sekcijas – līkumi, lēcieni –, un trase katrā aplī nedaudz mainās, jo tiek izbraukta. Viss ir jāatceras, plus – nenormāla fiziskā slodze. Protams, es vairākas reizes kļūdos – tas ir normāli, visi kļūdās. Es arī tagad kļūdos. Vilemsens man kaut ko brēca, tā un šitā. Pat tad, kad bijām jau stabili līderi un mums vajadzēja tikai aizbraukt līdz finišam – bez stresa, ar prieku –, viņš man uzbrēca.»
Jau pirmajā gadā, kad Stupelis apvienojās komandā ar Vilemsenu, viņi izcīnīja čempionu titulu. Tas pats – arī nākamajā, 2004. gada, sezonā.
«Abas reizes viņš man šos uzvaras gandarījuma momentus nozaga. Vienu reizi tas bija Ķegumā. Pēc finiša bija liela ballīte, bet es iesēdos mašīnā un aizbraucu mājās. Mēs it kā sasniedzām to mērķi, uz kuru gājām, bet es to neizbaudīju. Izcīnot titulus, no muguras menedžeris man cēla rokas augšā, bet, ja es neesmu priecīgs, nevaru tēlot, ka esmu. Ejot uz mērķi, Vilemsenam pazūd cilvēciskais faktors. Viņš ir uz perfekciju tendēts cilvēks.» Nākamo reizi Kaspars par čempionu kļuva 2015. gadā, braucot vienā ekipāžā ar nīderlandiešu braucēju Etjēnu Baksu.
Liels bija visu pārsteigums, kad Kaspars paziņoja – nākamajā, 2020. gada, sezonā viņš atkal apvienosies ar Vilemsenu vienā ekipāžā. Tas nozīmē – divi pasaules titulētākie blakusvāģu motokrosa braucēji pēc 16 gadu pārtraukuma un stīvēšanās brauktu plecu pie pleca. «Pagaidām mums ir labi, braucam, trenējamies, un stresa līmenis nav augsts. Ne man, ne Vilemsenam vairs nekas nav jāpierāda. Viņam ir desmit tituli. Man – četri.
Mēs esam leģendas šajā sportā un kaut ko pierādīt varam tikai sev.
Ja noliksim savus ego malā, visas kārtis mums ir rokās, un varētu būt, ka viss izdosies. Tas, protams, ir neizbēgami, ka stresa situācijas būs, jo adrenalīns ir milzīgs, un katru reizi izejot uz starta, mēs riskējam ar savu veselību un dzīvību.»
Būt labam pret sevi
Karjeras laikā sportists ir guvis tik daudz traumu, cik citi nesavāktu vairāku mūžu laikā. 10 smadzeņu satricinājumi un vairāk nekā 30 reizes lauzti kauli, sarautas krusteniskās saites, menisks, lauzts mugurkauls, plaukstas, divreiz lauzts kreisais atslēgas kauls, divreiz izsists labais plecs, no kājām norauta āda… «Kaut kas man sāp visu laiku,» Kaspars stāsta.
«Man ir daudz ierobežojumu, ko nedrīkstu darīt. Pat uz jūru īsti nevaru aizbraukt pasauļoties, jo, ja es pārkarsīšu vai dabūšu saules dūrienu, zaudēšu enerģiju, kas vajadzīga treniņiem un gonkām. Visu laiku tādā kā krātiņā dzīvo.»
Neskatoties uz to, Kaspars saka, ka jācenšas būt labam pret sevi.
«Visi mēs kļūdāmies un sataisām ziepes. Galvenais – no tā mācīties.
Galvenais, lai ir miers pašam ar sevi. Apkārtējās lietas mūs visu laiku rausta pa labi un pa kreisi, bet, ja tevī ir nostāja un miers, pārējais ir tikai darīšanas vaina. Tikai ej un dari – ja neizdosies šogad, izdosies nākamgad. Man pagāja vienpadsmit gadi, līdz atkal tiku pie titula.»
Kad jautāju, ko viņš dara ārpus sporta, atbilde ir lakoniska. «Man nav tāda lieta, kā kaut kas ārpus sporta. Galvu no tā visa atslēgt ir ļoti grūti. Sports man ir svēts, un, ja man ir brīvs brīdis, skatos biatlonu vai kādas motosporta sacensības. Pēc sezonas man ir aptuveni viens brīvs mēnesis, bet tik un tā – jāpasakās sponsoriem un jāsāk domāt par jauno sezonu. Tas ir bijis tāds nebeidzams ritenis pēdējos 20 gadus. Man ir bijis skolas laiks un tad sācies viss šis – es gan jau mācētu arī citādāk, bet vajadzētu pārgrupēties.
Viens no pēdējā gada labākajiem piedzīvojumiem bija, kad aizgājām ar džekiem Apē uz mežu un palikām tur pa nakti guļammaisos. Noķēru riktīgu mieru. No rīta pamodos, lija nedaudz lietus, bija uzkurināts ugunskurs, uzvārījām zupu, nopeldējāmies…»
Intervija publicēta žurnāla Ievas Stāsti 7.numurā (2020.gada 3.aprīlī)
