Rīga -3°C 
Novērtē rakstu
-
3
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
Rakstniece atzīstas – to, ka ar viņu notiks nelaime, pati izlikusi sev kārtīs: «Aprīlī mums ģimenē bija viena nelāga situācija, un es nolēmu pazīlēt. Teikšu godīgi, neesmu kāršu likšanas fane, un arī ne pārāk ticu tam, ko tur redzu, bet toreiz ieraudzīju lielas nelaimes zīmi,» sarunā ar žurnālu «Privātā Dzīve» teic Monika.
Slimnīcā viņa nokļuva neilgi pirms Līgo svētkiem. «Toreiz tādā bravurīgi jokainā manierē jums paziņoju, ka esmu slimnīcā un no jauna mācīšos staigāt, jo man šķita, ka tā arī būs, jo nekas ārkārtējs jau nav.
Es vēl nenojautu, ka būs tik grūti.
Patiesībā ātrie mani uz Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcu aizveda tāpēc, ka nevarēju paiet ne soli, šausmīgi sāpēja muguras lejasdaļā. Kad nokļuvu Gaiļezera Neiroloģijas nodaļā pie dakteres Lindas Kandes, jau pēc dažām dienām bija skaidra diagnoze – plīsis, patiesībā jau sadrupis, viens mugurkaula skriemelis un piedevām vēl iekaisis. Tas nozīmēja tikai vienu – gaidāma operācija,» stāsta Zīle.
Operācija veikta pirms trim nedēļām. «Tik nopietnu operāciju ar pilno narkozi piedzīvoju pirmo reizi. Tā ilga pusotras stundas, tāpēc pirms tam biju spēcīgi sazāļota. Operācijas laikā man tika izņemts sadrupušais skriemelis un aizstāts ar kaut kādu sintētisko aizvietotāju.»
Šobrīd notiek rehabilitācija.
«Tagad galvenais ir iemācīties atkal staigāt. Dīvaini, cik ātri aizmirstam iemaņas, kuras, šķiet, nevar aizmirst nemūžam.
Pie manis nāk fizioterapeite un citi speciālisti, kas palīdz šajā procesā,» teic Monika. «Par mūsu ārstiem varu teikt tikai labāko. Gan par profesionalitāti, gan attieksmi pret cilvēkiem.»
Pa šo laiku Monika Zīle daudz ko pārdomājusi. «Pati sev un pārējiem saku – nemetiet mutē visu, kas ir uz galda. Nokļūstot situācijā, kādā esmu es, liekie kilogrami jāpareizina vismaz ar desmit,» uzsver viņa. «Pirmkārt, pašam grūti sevi pārvaldīt. Otrkārt, slimnieku aprūpētājiem tā ir liela slodze. Ir atšķirība – pagriezt 60 vai 120 kilogramu smagu rumpi. Un nevajag ciesties un atlikt vizīti pie dakteriem. Ja būtu laikus aizgājusi pie ārstiem, iespējams, tagad te negulētu,» nopūšas Monika.
«Ļoti ceru, ka iemācīšos no jauna staigāt un mēs vēl kaut kur satiksimies. Taču nav ļaunuma bez labuma. Savus 10 kilogramus šeit būšu nometusi, jo nav ēstgribas,» pasmaida viņa. Monika sapņo par brīdi, kad varēs nostāties uz savām kājām bez citu palīdzības. «Pirmais, ko darīšu, kad sākšu staigāt – izmazgāšu matus. Kad iznākšu no slimnīcas, droši vien arī tos nogriezīšu, tā apzīmējot šī perioda beigas,» teic viņa.
Monikas Zīles stāstu un viņas piedzīvojumus slimnīcā lasiet žurnālā «Privātā Dzīve»!
