Rīga +4°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Beigas – ne kā pasakā
Maskavā no nomenklatūras darbinieku mājas iznāca paveca kundze ar jaunu vīrieti un mēģināja apturēt taksometru. Milicis, kas dežurēja pie ēkas, apstādināja auto un tā šoferi brīdināja: «Tas ir Cedenbala dēls!» Kad pasažieri iekārtojās aizmugurējā sēdeklī, vadītājs ieinteresēts pagriezās pret vīrieti: «Runā, ka Cedenbala sieva bija krievu skaistule, kura visu Mongoliju turēja zem sava papēža!» Uzrunātais nepaspēja atvērt muti, kad kundze atbildēja: «Ja runājam par viņas skaistumu – ļoti iespējams, ka tā ir taisnība, bet par to papēdi – salti meli!» – «Kā tad jūs to zināt?» – «Jo tā krievu skaistule esmu es!» – «Jūs? Vai tad jūs vēl esat dzīva?!» pārsteigts izsaucās taksometra šoferis. Kad Anastasija Cedenbala šo situāciju atstāstīja paziņām, viņa ar rūgtumu piebilda: «Viņš uz mani skatījās kā uz dinozauru…»
Partijas atbalstīta laulība
Anastasijas Filatovas bērnība un jaunība neizcēlās ne ar ko īpašu. Viņa piedzima 1920. gadā neievērojamā Rjazaņas apgabala mazpilsētā. Par savu ģimeni intervijās Anastasija nav stāstījusi, vien pieminējusi, ka pēc vidusskolas devusies uz Maskavu, kur iestājusies augstskolā. Sagadījās, ka mēnesis pirms kara izvērtās bezgala laimīgs – studentīte staigāja roku rokā ar savu mīļoto Dmitriju un kaldināja kopīgus nākotnes plānus. Taču sākās karš, puisi iesauca armijā, un pēc kāda laika mīļotais atsūtīja vēstuli, lai līgava viņu negaida – frontē esot sastapis citu un jau apprecējies…
Pēc augstskolas pabeigšanas Anastasija saņēma norīkojumu darbā uz Tirdzniecības ministriju. Kad beidzot iestājās miers, viņu sagaidīja pārsteigums – atgriezās Dmitrijs! Sāka lenkt bijušo mīļoto, sūkstoties par savu kļūdu, kad viņu pametis, tomēr arī no sievas aiziet nesaņēmās – ģimenē auga bērns. Tā skrēja no vienas sievietes pie otras.
Anastasija dzīvoja piepilsētā, tāpēc reizēm nakšņoja pie vecākās māsas, kuras ģimene mitinājās Maskavas centrā komunālajā dzīvoklī. Viens no viņas kaimiņiem strādāja kompartijas centrālkomitejā par padomnieku Mongolijas lietās. Tieši šis biedrs uzaicināja Anastasiju uz sava dēla dzimšanas dienu, līdz ar to pārvēršot rudmatainās skaistules dzīvi. Jo uz svinībām viņš ielūdza arī Jumžāgijnu Cedenbalu, trīsdesmitgadīgu mongoļu funkcionāru, kurš tolaik Maskavā atradās komandējumā. Lai gan gados tik jauns, Cedenbals jau bija izveidojis lielisku karjeru un tika uzskatīts par otro ietekmīgāko cilvēku savā valstī. Mūsu stāstā svarīgs fakts – Cedenbals nebija precējies. Tāpat kā Anastasija, kurai tolaik bija 27 gadi.
Vai abu iepazīstināšana notika nejauši? Var jau būt, ka tā vienkārši sagadījās un tikai tovakar, pamanījis mongoļa interesi par savu tautieti, partijnieks saprata – tā ir iespēja, kas jāizmanto! Tomēr, iespējams, jubileja tika rīkota ar saltu aprēķinu – partijas funkcionārs bija pamanījis kaimiņu enerģisko radinieci un novērtējis kā piemērotu sievu inteliģentajam, klusajam, pēc dabas maigajam Cedenbalam.
Tas taču būtu tik izdevīgi, ka vienam no Mongolijas līderiem allaž līdzās būtu padomju uzraugs!
Arī par tālākajiem notikumiem ir vismaz divas versijas. Padomnieka dēls allaž stāstīja, ka viņa tēvs uzreiz noziņojis partijas CK, ka Cedenbalam iepatikusies Anastasija, un saņēmis rīkojumu visādā veidā veicināt šo attiecību attīstību. Savukārt Anastasija mūža nogalē intervijās atcerējās, ka pēc šīs dzimšanas dienas abi bieži tikušies, gājuši uz teātriem, kafejnīcām un drīz vien Cedenbals viņu bildinājis. Kaut jūtas bijušas abpusējas, viņa esot šaubījusies teikt jā tikai tāpēc, ka zinājusi – nāksies pārcelties uz dzīvi Mongolijā. Baumas, ka ar viņu runāja partijnieki un drošībnieki, pavēlot precēties ar mongoļu komunistu, Anastasija, protams, noliedza. Viss esot noticis pavisam vienkārši: «Kad uz Maskavu atbrauca maršals Čoibalsans, tolaik Mongolijas Ministru padomes priekšsēdētājs, viņš jau stacijā Cedenbalam pajautāja – runā, ka esi atradis līgavu? Un uzreiz paziņoja – es jums noorganizēšu kāzas! Un drīz vien, 1947. gada 12. jūnijā, vienā no valdības vasarnīcām, kurā bija apmeties Čoibalsans, notika mūsu kāzas. Ziedēja ceriņi.»
Sapnis par budistu mūku
Tikai pēc daudziem kopdzīves gadiem kādā vīra atklātības mirklī Anastasija uzzinās, ka Jumžāgijns bērnībā vēlējies kļūt par budistu mūku. Tas bija arī zēna vecāku sapnis, taču viņi,klejotāji lopkopji, bija tik nabadzīgi, ka pamazām krāja naudu tērpam, kādu noteikti vajadzēja, lai iestātos klosterī. Tā arī ģimene nepaspēja atlicināt vajadzīgo summu, kad valstī sākās pārmaiņas. Pie varas nāca Tautas revolucionārā partija, kas padevīgi sekoja lielajam kaimiņam PSRS. Pie Cedenbaliem ieradās jaunās varas pilnvarotais, iedzēra tēju, paņēma pie rokas Jumžāgijnu un veda projām. Tāds esot rīkojums – turpmāk bērniem jāmācās skolā Ulanbatorā. Pārbijies tēvs vien paspēja pačukstēt – bēdz! Zēns paklausīja un divas reizes aizmuka no skolas. Vispirms paņēma svešu zirgu un jāja pie vecākiem, otrreiz – kājām devās cauri stepei. Protams, viņu noķēra un aizveda atpakaļ uz skolu. Un tad puika, nē, nevis samierinājās, viņam iepatikās mācīties! Kļuva par teicamnieku, zinātkāro un apķērīgo jaunieti pamanīja un aizsūtīja mācīties uz PSRS, uz Irkutsku. Tur viņš pilnībā apguva krievu valodu, iemīlēja krievu literatūru un pabeidza augstskolu. Nokļuva padomju partijnieku un drošībnieku redzeslokā kā perspektīvs kadrs, kas kādreiz varētu vadīt Mongoliju, uzturot lieliskas attiecības ar lielo brāli.
Arī Mongolijā jaunās kārtības ieviešana notika ar represijām, polisko pretinieku arestiem un iznīcināšanu, neizpalika vadoņa personības kults. Maršals Čoibalsans, izteikts staļinists, valsti valdīja ar dzelžainu dūri. Vienlaikus vācot sev apkārt uzticamu un pakļāvīgu cilvēku loku. Padomju draugi viņa uzmanības lokā pabīdīja Cedenbalu. Vispirms viņu iecēla par tehnikuma direktoru. Taču tas bija laiks, kad nebrīnījās par žilbinošām karjerām, un drīz vien Cedenbals kļuva par Mongolijas Tautas revolucionārās partijas ģenerālsekretāru.
Kad Anastasija ieradās Ulanbatorā, viņu gaidīja vilšanās. Pilsēta izrādījās tik atšķirīga no viņas sapņu pilsētas Maskavas! Pelēka, bez vēriena un spožuma, ar viņai nesaprotamām tradīcijām… Turklāt vīrs bija aizņemts darbā, un viņa garlaikojās. Šķita, situāciju par labu vērsīs pirmdzimtā nākšana pasaulē. Diemžēl dzemdības izvērtās smagas, un, nodzīvojis vien trīs dienas, mazulis klusi izdzisa… Vēl vecumdienās, taujāta par ģimeni, Anastasija teiks, ka ir triju bērnu mamma, piebilstot, ka pirmais pavisam maziņš nomira. Protams, kad tas notika, Anastasija sabruka. Šķita, ka viss, par ko viņa tika sapņojusi, plūst garām. Varbūt tiešām pie visa vainīga šī nesaprotamā zeme un tauta? Taču pamazām sievietē atgriezās enerģija un dzīves spars.
Turklāt vīrs viņu ļoti mīlēja un loloja, apkārtējie pat rauca degunu, cik akli Cedenbals, kā viņu arī mājās uzrunāja Anastasija, pielūdz sievu.
Gadu pēc pirmā bērniņa zaudējuma pasaulē nāca Vladislavs, kuram pēc pāris gadiem sekoja Zorigs. Taču pirmdzimtā zaudējums nepalika bez pēdām – visu mūžu Anastasija paniski baidījās par saviem bērniem, aizvien modri vēroja, ka tikai ar viņiem kas nenotiek. Valdonīgā sieviete, no visas sirds vēloties darīt labu, patiesībā saviem dēliem kaitēja. Vienmēr uzraudzīti, kontrolēti, sargāti un saudzēti viņi izauga kā siltumnīcā. Pieklājīgi, inteliģenti, ar labu izglītību, valodu zināšanām, bet pieraduši, ka allaž būs kāds, kas parūpēsies par viņiem, kāds, kurš atrisinās problēmas un nogludinās ceļu.
Misija – nosargāt varu
Beidzot Anastasijai bija piepildīta ikdiena – dēli, par kuriem rūpēties, un vīrs, kas aizvien kāpa pa karjeras kāpnēm. 1952. gadā pienāca diena, ko labi informētie klusībā gaidīja, – nomira Čoibalsans. Lielais brālis atbalstīja Jumžāgijna Cedenbala kandidatūru, un tādam spēkam neviens neuzdrīkstējās stāties pretī. Anastasijas vīrs nu kļuva par svarīgāko cilvēku valstī un valdīja Mongolijā, bet viņa kļuva par pirmo lēdiju.
Anastasijai par prieku, mainījās ģimenes dzīves apstākļi. Viņi pārcēlās uz savrupnamu ar apkalpojošo personālu un apsardzi, pārvietojās valdības automašīnās ar miesassargiem. Turklāt mainījās iespējas un apkārtējo attieksme. Anastasija nekavējās to izmantot. Viņa joprojām nespēja iedzīvoties Mongolijā, justies tur kā mājās. Tāpēc bez kautrēšanās iedarbināja varas sviras un panāca, ka ģimenei piešķir dzīvokli Maskavā, funkcionāru namā. Turp viņa, līdzi ņemot dēlus, brauca itin bieži. Un palika tik ilgi, līdz vīrs lūgšus lūdzās, lai atgriežas.
Kaut gan arī pati saprata – viņai jābūt Ulanbatorā, lai palīdzētu vīram. Tas, ka viņš bija pirmā persona valstī, vēl nenozīmēja, ka Cedenbalam nebija opozīcijas. Nomainot savu priekšgājēju, kvēlo staļinistu, jaunais līderis nedaudz atlaida stingro tvērienu, un režīms kļuva mazliet liberālāks. Anastasijai bija savi cilvēki valsts un partijas iestādēs, tāpēc viņa zināja visu par tur notiekošo. Vēl vairāk – modri sekoja, lai apkarotu katru mēģinājumu apšaubīt Cedenbala tiesības atrasties varas virsotnē. Pretinieki tika aizsūtīti darbā uz tālām nomalēm, atcelti no amatiem, izslēgti no partijas. Kāds no Cedenbala seniem draugiem saņēma drosmi, lai pateiktu pirmajai lēdijai: «Tu izmanto situāciju, ka esi apprecējusies ar maiga rakstura cilvēku!» Savukārt viņa to uztvēra kā savu misiju – pasargāt vīru no viņa paša piekāpības, jo lieliski apzinājās – ģimenes labklājība ir atkarīga no Cedenbala amata. Ja jau viņš tur bija nokļuvis, kāpēc lai šo vietu atbrīvotu citam?!
Anastasija Cedenbala neieņēma nevienu oficiālu amatu, tomēr apkārtējie nešaubījās – bez viņas ziņas valstī nenotiek nekas vērā ņemams.
Jo Cedenbals sievu mīlēja no visas sirds – ne vien ieklausījās Nastjas teiktajā, bet arī paklausīja viņai.
Aizliegts ienest pudeles!
Iekams Cedenbals devās studēt uz Irkutsku, viņš nebija mutē ņēmis alkoholiskos dzērienus. Dzīve Krievijā un pēcāk sadarbība ar padomju speciālistiem, funkcionāriem un varenajiem šo situāciju krasi mainīja – sarunas un tikšanās gandrīz vienmēr beidzās ar iedzeršanu. Diemžēl mongoļi šo nejauko tradīciju pārņēma. Sēdēt pie viena galda un nedzert līdzi? Tas nebija iespējams. Kaut arī Anastasija jau no bērnības bija pieradusi uzskatīt, ka dzert – tas ir normāli, viņa ar aizvien lielāku satraukumu vēroja, cik postoši alkohols iedarbojas uz vīru. Redzot, ka dzeršana pie laba nenovedīs, sieva sāka ierobežot Cedenbala iespēju piekļūt dzērieniem. Viņa pat pārmeklēja ciemos atnākušo viesu portfeļus, lai konfiscētu pudeles. Ieradās valdības namā, sasauca sapulci un noaudzināja vīra padotos, nekautrējoties runāt ļoti tieši – kāpēc tu, nākot pie Cedenbala, nes šņabja pudeli? Domā, ka ātrāk nodzirdīsi un pats iesēdīsies viņa krēslā?
Tomēr sieva nespēja būt klāt katru brīdi un kontrolēt katru soli. Pamazām Cedenbala veselība pasliktinājās, līdz apkārtējie uzskatīja, ka valsti un partiju patiesībā vada Anastasija. To, ka viņa prata panākt savu un bez bailēm doties uz mērķi, zināja ne vien mongoļu, bet arī padomju funkcionāri.
Valsts bērnu mamma
Visu cieņu – Anastasija atrada veidu, kā lieliski izmantot savu kūsājošo enerģiju un ietekmi. Kā māte viņa saprata citu sieviešu rūpes un pārdzīvojumus. Savās sāpēs pēc bērna nāves ietekmīgā dāma nepalika akla, bet tieši pretēji – ieinteresējās par apkārt notiekošo un ar šausmām secināja, ka situācija ir briesmīga. Pirmā lēdija nolēma rīkoties. Viņa izveidoja Bērnu fondu, kas kļuva par vienu no valsts svarīgākajām iestādēm. Izmantojot vīra statusu un faktu, ka visi no viņas baidījās, Anastasija uzņēmās rūpes par valsts bērniem. Viņas panākumu saraksts ir iespaidīgs – četru gadu ilgs bērna kopšanas atvaļinājums mātēm, vērienīga bērnudārzu celtniecības programma, aktīvi darbojošās pionieru nometnes un jauno tehniķu stacijas, bērnunamu izveide…
Tolaik mēdza teikt, ka Mongolija ir kļuvusi par valsti, kurā viss notiek bērnu dēļ.
Kad radās iespēja tikties ar PSRS līderi, viņa nekautrējās vērsties pie Brežņeva ar konkrētiem lūgumiem. Viņš parasti Anastasijai aizrādīja par lielo apetīti, bet – prasīto piešķīra. Vienu tādu gadījumu atstāsta pati Anastasija. Mājupceļā no tikšanās ar ASV prezidentu Fordu, Brežņevs ieradies vizītē brālīgajā Mongolijā. Starp citu, tobrīd Anastasijai bija 54 gadi: «Tā kā Brežņevs zināja, ka esmu no Rjazaņas, satiekoties viņš man vienmēr citēja Jeseņina dzejoļus. Piebildīšu, ka viņš bija galants vīrietis. Kā lai tādu iespēju neizmanto? Ar ieganstu, ka parādīšu Brežņevam viņa apartamentus, abi uzkāpām rezidences otrajā stāvā, apsēdāmies atpūtas stūrītī, un, ar man raksturīgo dedzību, sāku pārliecināt Leonīdu Iļjiču, kāds tas no padomju valsts puses būtu skaists žests – kā dāvanu mongoļu tautai pasniegt divas jaunuzceltas ēkas, tas ir, Laulību pili un Jauno tehniķu staciju. «Nu, Nastja, tu pārāk daudz gribi!» smējās Brežņevs, bet tūlīt pat pajautāja: «Kur jums te ir telefons?» Viņš zvanīja uz Maskavu Suslovam un acīmredzot saskaņoja ar viņu šo jautājumu. Pēc tam sākās partijas politbiroja sēde, un Brežņevs, viltīgi smaidīdams, uzsita sev pa kabatu: «Man jums te kaut kas ir!» un paziņoja par kārtējo Padomju Savienības dāvanu mongoļu tautai – Laulību pili un Jauno tehniķu staciju.
Mongoļu biedri bija sajūsmā, bet viens no Brežņeva svītas man teica: «Nastja, tu pārāk dārgi izmaksā padomju tautai…» Taču viņa bija panākusi savu. Kārtējo reizi.
Tomēr tauta sava līdera sievu nemīlēja, stāstīja par viņu anekdotes, klīda dažādas baumas, arī tā, ka Cedenbala kundze ir Maskavas aģente, kas pieskata vīru un līdz ar to Mongolijā notiekošo. Veikli ļaudis izmantoja pirmās lēdijas vājību – viņai sirdi sildīja glaimi un komplimenti.
Zinot, cik Cedenbals ir greizsirdīgs, nelabvēļi rakstīja anonīmas vēstules par sievas neuzticību. Tādās reizēs viņa apvainojusies piedraudēja paņemt dēlus un pārcelties uz Maskavu, un viss norima. Iespējams, tas notika arī tāpēc, ka Anastasijai patika radīt iespaidu par saviem it kā romāniem. Pat tiem, kas vēlējās viņu atmaskot, nācās samierināties pierādījumu trūkuma dēļ. Jo «romāni» risinājās visu acu priekšā – viegls flirts, daudznozīmīgi smaidi, dzirkstošas sarunas. Jā, viņa koķetēja, bet pat nepalika divatā ar jūsmas objektu.
Taču pamazām situācija tika nokaitēta pavisam cita iemesla dēļ. Cedenbala veselība nopietni uzdeva, iespējams, viņš tiešām pamazām nodzērās, tāpēc spēja strādāt vien pāris stundas dienā. Sieva centīgi viņu gatavoja un uzvalka kabatās salika zīmītes ar veicamajiem uzdevumiem un tekstu, kas viņam jānorunā. Tapa skaidrs, ka valsts pirmās personas dienas amatā ir skaitītas… Cedenbals esot bijis ar mieru atkāpties, bet to nevēlējās pirmā lēdija, kas allaž uzsvēra – vīrs devās tikai uz ierasto, ikgadējo veselības pārbaudi Maskavā, viņš nebija tik slims, taču viņu ļaunprātīgi un rupji nostūma malā!
Jo notika tā: 1984. gadā pāris aizlidoja uz Maskavu, kur Kremļa ārsti secināja, ka biedram Cedenbalam pienācis laiks doties pelnītā atpūtā. Viņus vairs negaidīja Ulanbatorā, kur nu valdīja citi.
Notika tas, no kā rudmatainā krieviete, kā viņu mēdza dēvēt vīra dzimtenē, bija baidījusies – lieliskā dzīve beidzās, gluži kā krievu tautas pasakā skaistule attapās pie sasistas siles…
Kad Cedenbalu aizsūtīja pensijā, viņam bija 68, bet Anastasijai – 64 gadi. Pēkšņi izrādījās, ka daudzie draugi, kas regulāri nāca ciemos, ir tik aizņemti, ka nav ne mirkļa laika sarunām ar Cedenbaliem. No kūsājošas dzīves abi nonāca garlaicīgā ikdienā.
Straujais noriets
Kad beidzot abiem atļāva lidot uz Ulanbatoru, viņi uzreiz devās ceļā. Cedenbals par atgriešanos dzimtenē priecājās, savukārt sieva raizējās, kas abus tur sagaida. Zinot, kā komunisti izrīkojās ar atstādinātiem līderiem, viņas bažas ir saprotamas. Savrupnamā viss bija pa vecam, pat kalpotāji sagaidīja, taču jau pirmās nedēļas beigās Anastasija saprata – jāpaņem vērtīgākās mantas un jādodas projām. Ne vien tāpēc, ka ierēdņi lika atbrīvot savrupnamu, galvenais – kā ar viņiem tagad runāja. Daudz pieredzējusī Anastasija saprata zemtekstus un nolēma atgriezties Maskavā. Tur gaidīja dzīvoklis un arī abi dēli, kas tur dzīvoja un strādāja. Un tā Cedenbali aizbrauca, kaut Anastasija vīram neteica to, ko pati lieliski saprata, – pavisam, uz neatgriešanos. Jo zināja, ka ar šiem vārdiem salauztu Jumžāgijnu. Savādi, bet tieši tagad, kad vīrs bija kļuvis nevarīgs, viņas sirds iesila pret viņu.
Anastasijas intuīcija bija uzdevumu augstumos, un, brūkot PSRS, pārmaiņas sākās arī Mongolijā. Jaunā vara asi vērsās pret bijušajiem vadoņiem. Vispirms Cedenbalam anulēja un lika atdot apbalvojumus. Kad pēc tiem Maskavas dzīvoklī ieradās Mongolijas vēstniecības darbinieki, saudzējot vīru, ordeņus un medaļas atdeva Anastasija. Viņa centās vīru maksimāli pasargāt no negatīvas informācijas, slēpa avīzes. Nestāstīja, ka viņai un abiem dēliem nācās atdot Mongolijas pases, jo viņiem anulēja pilsonību. Noklusēja, ka no Mongolijas atlidoja prokuratūras pārstāvji, kas vēlējās sastapt kādreiz vareno Cedenbalu. Uz tikšanos ar viņiem aizgāja Anastasija, kas bija pilnīgi pārliecināta – pēc sarunas ievirzes un toņa skaidrs, ka viņi ieradušies ar uzdevumu Cedenbalu nogādāt Mongolijā, lai tur tiesātu. Gadu pēc šīs tikšanās, 1991. gada 21. aprīlī, sestdienas vakarā slimnīcas palātā Jumžāgijns Cedenbals aizmiga uz visiem laikiem. Visi respektēja viņa vēlēšanos tikt apglabātam Mongolijā.
Desmit vientulības gadi
Kādreiz varenā sieviete atkal dzīvoja tik pieticīgi kā jaunībā. Jaunākais dēls, pēc profesijas biologs, strādāja un ar sievu ārsti audzināja meitiņu. Vecākais, zaudējot iepriekš daudzas durvis atverošā uzvārda ietekmi, nespēja nostāties uz kājām. Pārsvarā Vladislavs bija bez darba un dzīvoja kopā ar māti. Abi iztika no viņas pensijas, reizēm pārdeva vērtīgās mantas. Anastasija vīru pārdzīvoja par desmit gadiem. Liktenis lēma, ka viņa pieredzēja laiku, kad Cedenbalam atjaunoja atņemtos apbalvojumus, viņai un dēliem izsniedza jaunas Mongolijas pases. «Mongolijas vēsturē ir divi diži vadoņi – Čingishans un Cedenbals,» Anastasija pauda katrā izdevīgā situācijā.
1999. gadā kundze neveiksmīgi nokrita, sasita galvu un nonāca slimnīcā. Pēc divām dienām apkārtējiem šķita neparasti, ka Vladislavs nenāk apciemot māti, kā arī neatbild uz telefona zvaniem. Zorigs devās uz dzīvokli, kur atrada vecāko brāli vannā mirušu. Māti ar grūtībām izdevās atrunāt nelikt viņas mīļā Slavika zārkā dēla mīluli – kāmi Fjodoru…
Bijusī pirmā lēdija sagaidīja jauno tūkstošgadi un, ar klusu triumfu par attieksmes maiņu pret viņas ģimeni, pamudināja jaunāko dēlu aizbraukt uz Mongoliju. Ulanbatoras Laulību pilī, kuras celtniecība bija viņa mātes ideja, Zorigs otrreiz apprecējās. Kaut viņu laipni uzņēma, Zorigs atgriezās Maskavā. Viņa meita ir Cedenbala vienīgais mazbērns, kas, par godu vecmāmiņai, arī ir Anastasija Cedenbala.
Pati Anastasija mūžībā devās no tās pašas slimnīcas, kurā nomira vīrs. Pie viņas zilā zārka kapsētā Maskavā stāvēja neliels pavadītāju pulciņš. Tā nu Cedenbali palika katrs savā zemē: Anastasija – Krievijā, Jumžāgijns – Mongolijā. Grāmatu, kas uzrakstīta par abiem, veido trīs nodaļas – Mīlestība. Vara. Traģēdija. Savukārt zemē, ko viņa gan ienīda, gan mīlēja, ir piemineklis arī Anastasijai Cedenbalai. To, pateicībā par atgūto bērnību, pasūtīja kādreizējais bērnunama audzēknis, kurš Japānā kļuva par slavenu sumo cīkstoni…
