Rīga +4°C 
Novērtē rakstu
-
5
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
Patiesībā tieši tāpat kā daudziem citiem radošiem cilvēkiem kovida krīze viņam drusku nozagusi sapņus par nākotni. Bet brīdī, kad ierodos viņa modes salonā, Aleksandrs sarunājas ar kādu septiņdesmitgadīgu kundzi, kuras ģimene viņai iecerējusi pārvērtības. «Tas ir super!» viņš komentē. Jo tieši vēlme visu laiku mainīties arī pašu Aleksandru notur pie dzīvīguma.
– Kā īsti ir – tiešām otrreiz esat apprecējies ar savu sievu Agniju?
– Patiesībā tas notika jau pirms diviem gadiem, 7. jūlijā, taču toreiz šīs bildes nepubliskojām. Tagad gribējās atcerēties šo priecīgo notikumu, tāpēc ieliku kāzu bildi tīklos. Bet pirmoreiz mēs apprecējāmies pirms desmit gadiem Ņujorkā ļoti formālā kāzu ceremonijā. Tā kā Agnija pēc desmit gadiem gribēja manu uzvārdu, vieglāk bija laulību reģistrēt otrreiz te. Parasti jau sievietes ir tās, kas grib kāzu ceremoniju.
Ko esmu novērojis? Līgavas, kas mūsu salonā pasūta kāzu kleitas, parasti cenšas kontrolēt visu procesu – sākot ar ziediem, bantēm un beidzot ar kāzu torti. Un es redzu, cik milzīgu stresu viņas piedzīvo šajā laikā. Tā vietā, lai atslābtu un iedzertu šampanieti, viņas drīzāk ķeras pie baldriāniem. Man žēl viņu. Ko gribētu ieteikt sievietēm? Ļaut noorganizēt kāzas vīrietim!
Principā es to izdarīju divu nedēļu laikā. Mana līgava (sieva) pirms tam nezināja neko.
Ne to, kur, un ne to, kā notiks kāzu pasākums, ne kāds būs galdu noformējums, ne kāda būs kāzu torte. Viņa zināja tikai ciemiņus, kas ieradīsies, un to, kāda viņai būs kleita. Jo tā pirms tam bija jāpiemēra. Kāzas nosvinējām Galleria Riga uz jumta, restorānā Herbārijs.
Sākumā domāju, ka būs tikai svētku pusdienas, bet tās ievilkās vakariņās, kuras pārgāja dejās un dziesmās. Šajās mūsu otrajās kāzās raudāja visi – gan mēs paši, gan ciemiņi. Svinīgajai ceremonijai biju izvēlējies fonā dziesmu Hallelujah. Bet, kad tā beidzās un vajadzēja nodejot pirmo deju, atskanēja liriskā Fly Me to the Moon, kas atkal izraisīja asaras. Agnijai bija balta kleita un pērles ap kaklu, man – melnbalts uzvalks.
– Lasīju, ka pirmajā reizē jūs Agnijai neuzšuvāt viņas izsapņoto kāzu kleitu. Vai šoreiz sievai patika jūsu darinātais kāzu tērps?
– Toreiz Agnija vēl bija jauna un viņai gribējās klasisku, kuplu princešu kleitu un plīvuru. Bet es tad viņai jautāju, vai viņa saprot, ar ko precas. Es taču esmu dizainers. Teicu, ka viņai vajag kleitu, kādas nav katrai līgavai. Tāpēc izvēlējos īsu baltu kleitu ar volāniem priekšpusē. Bet šajā reizē biju radījis viņai klasisku tērpu – kleitu ar vienu atkailinātu plecu, korseti un šauriem midi svārkiem, kas izcēla viņas smalkumu un trauslumu. Vecumā, kad vairs nav divdesmit, ir vajadzīga skaista elegance.
– Kas notiek, kad pārī sākotnējā sajūsma norimst?
– Cilvēki ir ļoti emocionāli un impulsīvi, esmu pamanījis, ka viņi vairāk ir gatavi kaut ko lauzt, nevis būvēt. Jo lauzt ir ļoti viegli. Bet es esmu sapratis, ka varu uztankoties tikai ģimenē, savās mājās. Man joprojām patīk sadoties rokās ar Agniju, kopā ar viņu dzert kafiju, šampanieti un ēst zemenes, doties mežā, peldēt. Ka tikai esam kopā! Jo, kad mēs kādu laiku esam šķirti – es vai Agnija kaut kur esam aizbraukuši –, mums trūkst vienam otra.
– Jūs joprojām strādājat kopā ar sievu savā modes namā?
– Nē. Agnija šobrīd strādā skaistumkopšanas jomā Šveicē, taču katru otro nedēļu mēs tiekamies. Tomēr divas nedēļas bez viņas ir ilgs laiks. Es visiem iesaku ļoti rūpīgi būvēt attiecības. Jo, ja vienā reizē nokrīt balkons, tad vajag uzbūvēt jaunu un labāku nekā iepriekšējo.
– Ko jūs domājat ar balkonu?
– Nu, kaut kādus kašķus, kas ir katrā ģimenē.
Arī savām klientēm stāstu, ka vīrietis vienmēr kausies līdz galam. Jo vīrieša būtība ir uzvarēt.
Bet manā skatījumā sieviete nav zvērs, sieviete ir feja. Tāpēc, tiklīdz viņa grib cīnīties, viņa sāk izskatīties pēc raganas, kas lido uz slotas. Katrai sievietei šādā mirklī iesaku paskatīties uz sevi spogulī. Ja patīk tas, ko redzi, viss kārtībā – var turpināt cīņu. Tikai cīņas ļoti nogurdina. Tāpēc ikreiz, kad nokrīt balkons, tas ir gudri jābūvē no jauna.
– Vai tad vienmēr var uzbūvēt no jauna?
– Jā, var arī izšķirties tā, ka nekrīt balkoni, – bez strīdiem un ļoti cilvēcīgi.
– Jā, bet mēs aizgājām prom no sākotnējās sajūsmas.
– Man ļoti patīk, kā reiz teica stiliste Žanna Dubska, – katrā dzīves posmā, katrā dienā un minūtē jāprot atrast kaut ko skaistu. Kaut vai kādu skaistu vietu, kur papusdienot. Jo var ātri apēst kādu sviestmaizi, bet tas nav ne skaisti, ne ar baudu. Un tad tā garāmskrienot var pavadīt visu dzīvi. Bet var priecāties par skaistu kleitu, skaistu manikīru, matu sakārtojumu.
Ja sieva man pasaka, cik šodien esmu foršs, tas man uzreiz dod tādu uzrāvienu. Ja sieviete tev tic un uzticas, tas ir skaisti. Protams, ka arī man ir dienas, kad piemeklē izsīkums, bet, jūtot, ka otrs tevi mīl, vienmēr ir stimuls iet, celties un darīt. Un, ja vēl meitas pasaka – tēti, tu esi visforšākais pasaulē –, tas ir tāds prieks! Jā, daudziem kaut ko tādu ģimenē saka, bet daudziem arī nesaka, tāpēc es novērtēju to, kas man ir.
– Jūs ar Agniju iepazināties personīgās izaugsmes kursos. Jums tolaik gribējās sevī kaut ko mainīt?
– Man vajadzēja iedot pendeli, lai apzinātos savas problēmas. Jo man taču visu laiku gribējās apgūt ko jaunu – iepazīt jaunus cilvēkus, atrast sevī jaunu enerģiju, iepazīt jaunas tehnoloģijas. Agrāk bija tā, ka astoņos no rīta sāku strādāt un vienos naktī beidzu. Izaugsmes kursos iemācījos mobilizēt spēkus un sapratu, ka laika kļūst vairāk. Bet bija jāpaiet ļoti ilgam laikam, lai mazinātu savu darbaholismu.
Tagad man ir asistenti, kas palīdz, un man atliek vairāk laika ideju ģenerēšanai. Protams, ka es pats varu šūt, griezt, konstruēt, bet esmu iemācījies deleģēt darbus. Tomēr tādam cilvēkam kā es, kurš pieradis būt orķestris – visu darīt viens pats –, ir ļoti grūti pilnībā uzticēties citiem. Man jāpiespiež sevi turēt ciet muti un ļaut, lai cilvēks izdara tā, kā viņš māk. Jo visu laiku gribas iejaukties. Kaut ko līdzīgu esmu pamanījis arī attiecībā uz meitām.
Man gribas, lai viņas ieklausās vecākos, tajā pašā laikā saprotu, ka katrai būs jāuzdauza savi puni.
– Jūsu meitas ir bīstamajā tīņu vecumā?
– Jā, Letīcijai ir 15, bet Olīvijai – 13. Vakar tieši ar vecāko meitu mums bija vārdu apmaiņa drusku augstākos toņos. Viņai, protams, nepatīk mūzika, kuru klausos es, man savukārt nepatīk mūzika, kuru klausās viņa. Bet pēc dedzīgām diskusijām mēs atradām mūziku, kas patīk abiem. Izrādījās, ka mums abiem patīk A-ha. Atrast kompromisu ir māksla, tomēr vecākiem ir jābūt gudrākiem, jo pusaudžiem jau uzreiz ir spuras gaisā. Bet, kad atrodi to atslēdziņu, kā saprasties ar bērnu, ir tāds atvieglojums!
– Meitām jūs arī šujat kleitas?
– Protams, ka ir gan šūtas, gan pirktas kleitas, un es kā stilists esmu piešāvies sameklēt labas lietas par nelielu naudu. Mans secinājums? Kaut kas viņām ir jāatļauj, visu noliegt nevar. Mums ar Letīciju, piemēram, bija pārrunas par plēstajiem džinsiem. Mēģināju viņai ieskaidrot, ka tie vairs nav aktuāli un cilvēki, kuri tos vēl valkā, ir nemoderni. Bet es ļāvu viņai ieplēst baltus džinsus, uz kuriem bija uzkritis krāsu traips, un ar to pietika. Esmu atļāvis Letīcijai izmēģināt arī zilus, rozā un sarkanus matus. Labāk lai viņa to visu izmēģina tagad, nevis 35 gados!
– Runājot par kleitām, kādas jums bija izjūtas, kad sapratāt, ka, iespējams, šovasar atcelto pasākumu dēļ sievietēm tās nemaz nebūs vajadzīgas?
– Pirmo kovida mēnesi kaut kā izturēju, domāju, ka nebūs nekas briesmīgs, bet, kad jau sākās trešais tukšais mēnesis, kad visi pasākumi bija atcelti, pārņēma skumjas – ja nu tas nekad nebeigsies? Kovida laikā televīzijā man bija raidījumi, vajadzēja ievērot karantīnu, tāpēc nācās dzīvot atsevišķi no sievas un meitām. Tas bija briesmīgi. Tāpēc ir tik labi, ka ir kaut kas sakustējies, ka var iet uz darbu, ka notiek šādi tādi pasākumi, ka var domāt par to, ko vilkt mugurā. Ir tik grūti būt vienam!
– Pirms desmit gadiem teicāt, ka jums gribas lielus panākumus – rūpnīcu, 100 modes veikalus visā pasaulē. Ko jums šobrīd nozīmē panākumi?
– Ha, ha… (Smejas). Mēs visu esam samazinājuši. Un pat tie, kam bija vairāk veikalu, kovida laikā daudzus bija spiesti aizvērt. Tomēr, kad viss šis beigsies, nesaku, ka man atkal nevajadzēs tos 100 veikalus. Jo, ja tev nekad tik daudz veikalu nav bijis, tomēr gribas izbaudīt dzīvi, kāda tā būtu šajā gadījumā. Kaut gan tieši beidzamajos divos gados esmu sapratis, ka cilvēkam tik daudz nemaz nevajag. Arī pārāk daudz naudas ne, jo tā sagādā jaunas grūtības.
Menedžēt naudu nepavisam nav viegli, tāpēc man gribas nodrošināt sevi tā, lai nevajadzētu domāt par naudu. Lai man pietiktu naudas ceļošanai, kaut kādām ikdienas vajadzībām, videi, kurā man gribas dzīvot, un mākslinieciskām baudām – teātriem, koncertiem. Lai pārvaldītu lielu naudu, tai jāvelta ļoti daudz laika. Cik tad pēc tam paliek pāri ģimenei? Cik tu vari būt dāsns savā mīlestībā un priekā par otru cilvēku?
Tikai tad, kad redzi, cik strauji ir izauguši tavi bērni, tu saproti, ka pats esi pazaudējis lielu laika posmu, pelnot naudu, un tā īsti ar viņiem kopā neesi izdzīvojis viņu bērnību.
Es arī ietilpstu šajā kategorijā. Bet tagad, kad esmu drusku brīvāks, savām meitām vairs nemaz neesmu tik ļoti vajadzīgs kā piecu sešu gadu vecumā.
– Lielas skumjas jūs arī mēdz pārņemt?
– Tikai tādas globālas. Piemēram, tas, ka tekstila rūpniecība Latvijā ir sagrauta. Kad lasu lekcijas modes vēsturē, man nākas atcerēties Latvijas veiksmes stāstus. Fabrika Lenta, kas bija dibināta 1859. gadā un ražoja produkciju visai Eiropai, tika aizvērta pagājušogad. Rīgas audums ražoja 18 zīda auduma veidus… To aizvēra 2007. gadā. Skumji. Kā liecība visam skaistajam, kas bijis, paliek tikai Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs, kurā var apskatīties, piemēram, vienai iziešanas reizei šūtas kurpes.
– Starp citu, jūs izjūtat Latvijā konkurenci starp modes māksliniekiem?
– Laikam esmu gājis drusku citā virzienā. Jo radu kleitas ne modes pēc, bet skaistumam dzīvē. Turklāt katram modes māksliniekam, manuprāt, ir savs pircējs. Anna Led – savs, Natālijai Jansonei – savs. Esmu dzirdējis, ka sievietes stāsta – uzvelkot manis darinātās kleitas, saņēmušas ļoti daudz komplimentu. Un pat par vienkāršu pelēku kleitu. Laikam jau ielieku tajā visu sirdi un dvēseli.
Nenoliegšu, ka arī man, protams, gribas būt vēl slavenākam un bagātākam (smejas), bet galvenais man tomēr ir tas, kā sieviete manā kleitā jutīsies. Protams, ir interesanti veidot modes kolekcijas, bet interesantāk šobrīd ir uzšūt konkrētai sievietei kleitu, kas viņai der. Jo viņa pēc tam nesīs manu vārdu tālāk.
– Aleksandr, savulaik jūs vadījāt arī IEVAS pārvērtības. Sakiet, cik daudz sieviešu ir gatavas uzturēt savu jauno tēlu ilgstoši?
– Stilisti mūsdienās nerada tikai zvaigžņu tēlus, stilists ir normāla profesija, bez kuras mūsdienās vairs īsti nevar iztikt. Piecdesmit procentu sieviešu apgalvo, ka viņas visu zina pašas – to, kāda matu krāsa viņām piestāv un kādas drēbes vislabāk der. Tad tikai atliek pajautāt, kāpēc tik daudz sieviešu slikti izskatās. Sievietei, manuprāt, ir jābūt cienījamai, nevis nožēlojamai un smieklīgai.
Mana pārliecība – piecdesmit gados īsi svārki vairs neizskatās labi, jo ceļgali vairs nav tādi kā divdesmit gados.
Bet, piedzīvojot pārvērtības, sievietēm šķiet, ka viņas atradušas kaut kādu burvju podziņu. Patiesībā uzturēt savu tēlu – tas ir milzīgs darbs. Tajā jāiegulda gan laiks, gan finanses, gan darbs pašai ar sevi. Savā ziņā pārvērtību šovu var salīdzināt ar Pelnrušķītes balli, kurā viena kurpīte nāk līdzi kā bonuss. Jo tad, kad pusnaktī ar vecu tačku un ar to pašu vīru dodies prom no ballītes, tu joprojām gaidi princi, kas atnesīs to otru kurpīti ar visu pili piedevām. Bet tas princis ir darbs, kas jāpieliek, lai labi izskatītos.
Ja es, piemēram, kādu laiku nenodzenu matus un bārdu, no kuras lien ārā sirmums, izskatos par desmit gadiem vecāks. Bet katrs var izskatīties labāk. Un sievietēm šajā ziņā jābūt egoistiskām. Kāpēc? Tāpēc, ka nevienam nav vajadzīga nelaimīga sieviete – ne vīram, ne bērniem. Ja sieviete labi jūtas un izskatās, arī atmosfēra ģimenē ir pavisam cita. Un, ja vīrietis sievieti nenēsā uz rokām, tad viņa pati ir vainīga. Tā es uzskatu. Jo gudra sieviete izdara tā, ka vīrietis viņai visu sagādā.
– Jūsu Agnija noteikti ir gudra sieviete, jo jūs taču viņas labā esat gatavs darīt visu.
– Oi, jā! Viņa mani ceļ kā vīrieti. Lēmumus es pieņemu pats, bet viņa mani atbalsta it visā. Man patīk, ka Agnija paļaujas uz mani un tic, ka man viss sanāks labi. Tā bija kaut vai ar mūsu otrajām kāzām, kad viņa pilnībā ļāva man visu noorganizēt. Turklāt viņa mani iedvesmo ar savu izskatu un sievišķību. Daudzi viņai saka – nu, protams, kas tev nekait, tevi jau vīrs saģērbj, uzšuj kleitas… Bet viņai viss nemaz nav šūts, ir arī pirkts, bet labi sakombinēts. Man nav grūti rūpēties par sievieti. Kad Agnija bija stāvoklī, pievedu viņai klāt vairākas kastes ar kurpēm, lai pašai nebūtu jāstaigā pa veikaliem. Viņai pašai ir laba gaume, bet viņa uzticas manai gaumei. Bet vispār jau vīrietis visu dara sievietes dēļ. Savā ziņā vīrietis arī savu labklājību demonstrē uz savas sievas. Un tas viņam liek justies kā kingam – redz, kāda man skaista sieva!
– Jūs pats sev ar gadiem patīkat labāk?
– Savos 48 gados man viss patīk daudz labāk nekā agrāk. Jo toreiz vispār īsti nezināju, ko gribu. Pasaule šķita tik plaša, ka biju gatavs darīt jebko. Bet, kad tu zini, ko tu dari un kāpēc un kad tev ir mērķi, visam ir pavisam cita garša. Man patīk, kādi cilvēki man šobrīd ir apkārt un cik labi izskatās mana sieva. Viņa man pat ļauj pagulēt pusstundu ilgāk, bet pati ceļas agrāk, lai sataisītos un būtu skaista.
– Vai tas nav nogurdinoši – visu laiku domāt par to, kā tu izskaties, visu laiku būt formā?
– Ir, protams, vajadzīgas arī dienas, kad staigā pidžamā. Atceros laiku, kad meitai bija pusgads.
Pārnācu mājās, bet Agnija mani sagaidīja halātā raudādama, sakot, ka viņa pat zobus šodien nav paspējusi iztīrīt.
Jā, ir dzīvē periodi, kad ir citas prioritātes. Bet tas nav mūžīgi. Tas ir pārejoši. Piekrītu, ka būt sievietei nav vieglākais darbs, bet sievietes ir ļoti stipras. Jebkurā gadījumā stiprākas par vīriešiem.
Sievietei ir tik daudz iespēju – viņa var uzkrāsot acis, neuzkrāsot lūpas, uzkrāsot lūpas, neuzkrāsot acis, uzlikt brilles un tā joprojām. Tā ir spēle ar tēliem – kā aktrisei. Jā, darbā sieviete var būt vīrišķīga, sabiedrībā – pirmā lēdija, etalončiks, bet mājās – mīļākā. Lūk, arī visa recepte! Bet vienmēr var atrast slinkuma zelta maliņu. Slinkums katru dienu krāsoties? Var uztaisīt permanento grimu vai arī matu griezumu izveidot tādu, ap kuru nevajag katru rītu stundu ņemties. Ja ar nolemtību pieņem – ko tad vairs var gaidīt, tad tā arī būs.
– Kāds jums ir ideāli iesākts rīts?
– Ar pusstundu ilgu rīta vingrošanu. Man ir savs spēka vingrojumu komplekss rokām, kājām, vēderam. Līdz šim man nekad nav bijusi izteikta presīte, bet tagad jau drusku sāku to just. Šī vingrošana papildina manu vīrišķo enerģiju. Pēc tam nāk labas brokastis – avokado, lasis, olas, kakao un pastaiga svaigā gaisā. Ja vēl pasaulē ir miers, nav krīzes un karu, neko vairāk nevajag.
– Pirms divdesmit gadiem jums bija sapnis strādāt Vecrīgā. Tagad jau modes jomā sevi esat pierādījis, par ko šobrīd sapņojat?
– Toreiz tikko biju sācis strādāt fabrikā par vīriešu jaku modelētāju un konstruktoru. Taču samaksa bija tik niecīga, ka man to vairs negribējās turpināt. Bet kāpēc tieši sapnis par Vecrīgu? Biju puisis no Valkas, un mani it nemaz neuzrunāja ne Čaka, ne Ļeņina iela, bet Vecrīga man asociējās ar cēlumu un šarmu. Domāju – kā es tur gribētu strādāt! Un tieši radās iespēja pusgadu pastrādāt par konstruktoru pie modes mākslinieka Ginta Budes Vecrīgas darbnīcā.
Ko es toreiz sapratu? Ka Vecrīga nemaz nav nekas pārmērīgs. Jo vieta ir vieta, tikai cilvēks rada tai pievienoto vērtību.
Protams, ka šobrīd man gribētos modernāku vietu, kur strādāt, bet man patīk teikt, ka gan jau es uz sava lidojošā šķīvīša vēl lidošu.
– Tiešā nozīmē?
– Kad piecpadsmit gadu vecumā skatījos filmas par nākotni, tajās jau parādījās ainas, kurās cilvēki pārvietojas citādi. Jā, vēl jau ar lidojošajiem šķīvīšiem neviens nelido, brauc ar tiem pašiem vāģiem, tikai dizains labāks. Tomēr izmaiņas jau ir – telefoni pavisam citādi, ikdienā ienākuši elektriskie skūteri, elektromobiļi, kas mani ļoti uzrunā.
Jaunas tehnoloģijas mani interesē – moderni lifti, māja vienos stiklos, betona grīdas. Viss, kas rada sajūtu, ka tu pieskaries nākotnei. Tomēr pagaidām īsti neredzu jēgu pārvākties, piemēram, uz Z Towers, jo šeit salonā pa logiem varu vērot uz ielas ejošos cilvēkus, to, kā viņi ģērbušies. Šobrīd domāju – ir labi tur, kur es esmu.
Covid-19 dēļ pabruka daudz kas, un saproti, ka šobrīd ir jādzīvo tā, kā ir. Jo sapņot, ja pat skaidri neredzi nākotni nedēļu uz priekšu, īsti nav jēgas. Protams, ka man ir sapnis par stiklotu namu, kuram cauri sienām var redzēt debesis un kurā ir arī visas manis radītās skaistās kleitas. Bet sapnis man joprojām saistās ar cilvēkiem, kuri mani mīl, kurus interesē manas idejas un kuriem ir vajadzīgs tas, ko es radu. Pēdējā laikā esmu sācis dzīvot šai dienai un neplānot nākotni. Pavadīt skaisti šodienu – tāds ir mans šābrīža mērķis.
