Rīga +6°C 
Novērtē rakstu
-
9
-
1
-
0
-
3
-
0
-
1
-
1
-
Pēdējā dzimšanas diena
« Marks Tvens reiz teicis, ka «ziņas par manu nāvi ir pārspīlētas». Ne šoreiz,» vēsta ieraksts Ulda Siliņa profilā sociālajs tīklos. Uldis no mums ir aizgājis. 26. janvārī. Viņš vēl paguva nosvinēt savu 84. dzimšanas dienu. Lai gan viesus viņš sagaidīja, guļot gultā, atmiņas un dziesmas Uldi atkal atgrieza laikā, kad dzīve sita augstu vilni. «Mans lielākais sasniegums ir bijis nodzīvot tik daudzus gadus bez nomiršanas, lai gan pāris reižu esmu bijis Viņa valstībai ļoti tuvu,» pirms pieciem gadiem žurnālam «Ievas Stāsti» teica Uldis Siliņš. Un tāds – ar smaidu par garajā mūžā piedzīvoto – bija arī Ulda stāsts par viņa dzīvi. Ulda Siliņa darbu sarakstā ir 11 grāmatas, 14 lugas, daudzi humora un satīras uzvedumi. Viņu dēvē par trimdas latviešu humoristiskās rēvijas ceļlauzi.
Citi lasa
Audzis aktieru vidē
Ulda māte Elza Vilhelmīne Siliņa bija skolotāja, tēvs Mārtiņš Eduards Siliņš – zvejnieks ar mākslinieka dvēseli, teātra kopas vadītājs Carnikavā. Abi vecāki bija amatieraktieri, un par tādu vēlāk kļuva arī Uldis. «Manā bērnībā, kas pagāja Carnikavas Spārēs, māja nedēļas nogalēs bija pilna ar aktieriem, kad tēvamāsai Elzai Siliņai, kas bija aktrise, līdzi atbrauca Drāmas studijas aktieri – Elvīra Baldiņa, Mudīte Šuriņa, Jānis Pūce, režisora Voldemāra Pūces brālis, ar kuru mana tante Elza apprecējās,» stāstīja Uldis. «Spārēs ciemojās arī Harijs Liepiņš, tolaik sešpadsmitgadīgs ļoti runīgs puisis. Satikāmies pēc daudziem gadiem, kad biju atbraucis uz Latviju un viņš bija slavens premjers,» atminējās viņš.
Radošā dzīve uzplauka Austrālijā
Uldis mācījās Rīgā Klasiskajā ģimnāzijā, kad ģimene devās bēgļu gaitās. «Vecāki izlēma, ka jādodas uz Liepāju un jāpiesakās izbraukšanai uz Vāciju. Aizbraucēji bijām seši – mani vecāki, mātes māte, mātes māsa, viņas meita un es. Uzkāpām uz kuģa un 1944. gada oktobrī jau bijām Vācijā,» atminējās Siliņš. Vēlāk ģimenes ceļš veda uz Austrāliju.
Austrālijā Uldis pievienojās Sidnejas latviešu teātrim, mācījies no profesionālajiem Rīgas teātru aktieriem, kas bija devušies emigrācijā. Rakstīja lugas, pats tajās spēlēja un vajadzības gadījumā bija arī režisors. «Viena no manām visvairāk spēlētajām lugām «Ir akmeņi raud» uzvesta Amerikā, Kanādā, Anglijā, Zviedrijā. Latvijā Arnolda Liniņa režijā to izrādīja Eduarda Smiļģa muzejā, ar šo lugu Rīgā viesojās Sanfrancisko Mazais teātris,» lepojās siliņš.
Austrālijas latviešu teātra festivālos Uldis Siliņš divas reizes apbalvots kā labākais aktieris.
Sarakstījis vairākas kultūrvēsturiskas grāmatas, no kurām «Dziesmai vieni gala nava: Jāzeps Vītols savās un laikabiedru vēstulēs, 1918–1944» ievietota ASV lielākajā grāmatu glabātuvē – Kongresa bibliotēkā.
Pēc sievas nāves atgriezās dzimtenē
1964. gadā viņš apprecēja latviešu meiteni Ilzi, abi izaudzināja trīs bērnus – Mārtiņu Juri, Anni Gundegu un Uldi Ginteru. Sagaidīja mazbērnus. Taču ļauna slimība Uldim Ilzi atņēma
«Ilzes pelnus kopā ar maniem, kad nomiršu, apglabās Carnikavas kapos.
Pagaidām viņas pelni atrodas pie bērniem, bet es esmu atgriezies Latvijā,» pirms pieciem gadiem stāstīja Uldis.
Lai gan Ilze līdz mūža galam bija viņam dziļi sirdī, liktenis piespēlēja vēl kādu skaistu satikšanos. Tas notika jau 1997. gadā, kad Uldis ar Ilzi un viņas brāli piedalījās 3 × 3 nometnē Gaujienā. «Nometnē piedalījās arī Agrita, mēs ar viņu iepazināmies. Viņa bija pavisam jauniņa, vienā vecumā ar manu vecāko dēlu Mārci. Man tolaik bija sieva, un es uz citām daudz neskatījos, bet Agrita pamazām kļuva par cilvēku, kas, atbraucot uz Latviju, man palīdzēja organizēt dzīvi un sadzīvi,» stāstīja Siliņš. «Meklēja man īres vietas, plānoja manas tikšanās un braucienus, rediģēja manas grāmatas, kārtoja to izdošanu un pārstāvēja manas tiesības. Mums visus gadus pastāvēja draudzība, bet ne par kādu kopīgu dzīvi nebija ne domas. Kad nomira Ilze, divus gadus Austrālijā biju viens un izlēmu, ka pārcelšos uz Latviju. Dēliem Austrālijā ir savas dzīves, negribēju būt viņiem par apgrūtinājumu, bet tāds, kāds patlaban esmu, viens nevaru palikt. Zināju, ka te man būs cilvēks, kas palīdzēs, un viens es nebūšu,» atklāts bija Uldis.
Tā viņš atgriezās dzimtenē. «Mani neuztrauca, ka tādu apstākļu, kādos dzīvoju Austrālijā, te man nebūs. Uz mantu es nekad neesmu bijis. Atbraucu ar pāris koferiem, kuros bija grāmatas un fotogrāfijas. Kopīgi ar Agritu iegādājāmies divistabu dzīvoklīti Valdemāra ielā pirmajā stāvā, lai man nav augstu jākāpj,» stāstīja dramaturgs.
Mūžam pateicīgs otrajai sievai par rūpēm
«Uldis atbrauca uz Latviju 2018. gada vasarā pirms Jāņiem, 30. novembrī apprecējāmies, bet 3. decembrī viņam bija insults,» atminējās Ulda otrā sieva Agrita. «Savā medusmēnesī katru dienu braucu uz Stradiņiem,» stāstīja viņa.Vasarā Uldim bija otrais insults. Tas ietekmēja arī Ulda redzi un dzirdi.
«Agrita par mani rūpējas vairāk, nekā vajadzētu un esmu pelnījis,
bet esmu viņai par to ļoti pateicīgs,» neslēpa viņš. Vienīgais, pie kā Uldis tā arī nespēja pierast, bija Latvijas aukstums. Viņš ilgojies pēc Sidnejas saules. «Tie garie gadi siltumā mani atradinājuši no aukstuma un drēgniem vējiem, kādus bez mazākās nepatikas izturēju bērnībā,» sacīja Siliņš.
Novērtē rakstu
-
9
-
1
-
0
-
3
-
0
-
1
-
1
-
