Rīga +5°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Intervija publicēta 2011. gadā žurnāla IEVA 21. numurā.
Mēs runājamies viņu dzīvoklītī tepat Rīgā, mazajā Maiznīcas ielā, zem krāsainas virtuves lampas. Agra ir izcepusi ābolkūku.
Un saruna nemaz nav viegla. Brīžiem Imants jautājumus kā bumbiņas atfilozofē atpakaļ, reizēm nosauc manus jautājumus par nejautājumiem. Bet tas nav svarīgi, daudz svarīgāka ir tā brīnumainā mūzika, kuru viņš rada.
– Kā īsti pie jums atnāca Korāns?
– Īsā versija ir tāda, ka pēkšņi apjautu – mēs Rietumu civilizācijā runājam par Jēzu Kristu, par Dieva praviešiem, bet neviena vārda nerunājam par pēdējo pravieti, par pravieti Muhamedu. Sāku meklēt literatūru latviešu valodā un neatradu, ja nu vienīgi garāmskrejošas replikas. Un tad man šķita, ka ir jocīgi: piecpadsmit gadsimtus pēc tam, kad pravietis Muhameds saņēma šo vēstījumu, neviens nav tā arī nav pārtulkojis šo vēstījumu latviešu valodā.
– Uldis Bērziņš tulko.
– Tas arī notiek tagad, pēc tūkstoš piecsimt gadiem! Un kā tik netiek locīts šis islāma vārds! Īpaši mūsdienu pasaulē. Nolēmu, ka es varētu šo tukšumu piepildīt. Tā es sāku tulkot. Tagad zinu, kas ir pravietis Muhameds, kas ir islāms.
Manas neziņas migla ir pašķīrusies.
– Korāns ir pārtulkots. Ko tālāk?
– Tie mērķi, kurus cilvēki uzliek sev paši, parasti attiecas uz dzīves eksistenciāliem jautājumiem. Bet tie jautājumi, kuru atbildes jāmeklē ilgi un kuri nav atrodami lielveikalos un līdzīgas vietās, atnāk, kad cilvēks ir gatavs meklēt atbildi uz tiem. Es nevaru zināt, kāds būs mans nākamais jautājums.
– Pastāv arī mazie mērķi, kurus mēs noliekam paši.
– Jā, mazie uzdevumi, ar tiem ir piepildīta mūsu ikdiena. Mūsu brīnišķīgā, nepārtraukti atkārtojošā ikdiena.
– Ar ko pašlaik piepildīta jūsu ikdiena?
– Diena man sākas ar to, ka aizvedu dēlu uz skolu. Mēs dzīvojam pietiekami tālu no viņa skolas, Džonatans mācās Rīgas Doma skolā. Tā kā mēs salīdzinoši nesen – tikai no jaunā gada – dzīvojam Rīgā, viņš vēl nav apguvis Rīgas sabiedrisko transportu, lai varētu pats aizbraukāt.
Jā, mēs vairs nedzīvojam Liepājā, dzīve veikusi savas korekcijas. Bērni izvēlējās mācīties skolās, kas atrodas Rīgā, un no janvāra mēs dzīvojam Rīgā. Man Liepājā patīk labāk, bet neko darīt.
Dienas otrajā pusē braucu dēlam pretī uz skolu. Vēl man patīk celties ļoti agri no rītiem, kamēr pilsēta vēl guļ. Un agrās rīta stundas es aizpildu ar valodas apgūšanu, ar arābu valodu.
– Bet Korānu taču jūs tulkojāt no angļu un franču valodas?
– Tas bija sākums, iepazīšanās versija. Galīgais Korāna variants tulkots tieši no arābu valodas, jo tā ir pavisam cita tipa valodas arhitektūra. Tajās interpretācijās, ar kurām es iepazinos angļu un franču versijās, saturiski it kā stāsts ir par to pašu, par ko arābu tekstā, bet vienlaikus katrai valodai piemīt sava individuālā smarža un attiecība pret lietu, par kuru tiek runāts.
Tiek uzskatīts, ka Korāna tekstu vēstījis Dieva eņģelis. Un, ja tas tā ir, tad galvenais uzdevums jebkuram Korāna interpretētājam ir, lai šis teksts būtu nekļūdīgs, pareizs un pilnīgs.
Tas ir eņģelis, kas to vēstījis, tā ka tur nemaz nevar būt nepilnības, nepareizības un kļūdas.
– Es jūs nojaucu no ceļa, kad jūs stāstījāt par savu ikdienu.
– Nuja, ikdienā tātad trīs četras stundas katru rītu darbojos ar valodu. Tad ir visi pārējie mājas darbi – nošu kārtošana un rakstīšana. Un tad jau pienāk vakars.
– Jūs taču vēl rakstāt mūziku?
– Protams. Pašlaik mans galvenais darbs ir Septītā simfonija. Un, kā ik gadu šajā laikā, es veidoju koncertprogrammu Imantdienām.
– Jums tūlīt klāt dzimšanas diena. Tas ir laiks, kad cilvēki mēģina salikt pa plauktiņiem to, kas dzīvē noticis un izdarīts.
– Ai, ziniet, nē, es esmu sevi pasargājis no šīs tieksmes likt pa plauktiņiem un kvalificēt. Esmu brīvs no šīs kaislības, kas lielā mērā piemīt Eiropas tradīcijai. Tā pie būtības nevar nonākt. Uzskatu, ka tas ir lieks laika patēriņš. Neesmu savu dzīvi un darbu nedz mēģinājis, nedz mēģināšu kādreiz klasificēt.
– Memuārus arī nerakstīsiet?
– Noteikti ne.
– Kurš ir bijis jūsu dzīves laimīgākais laiks?
– Es visu laiku jūtos kā ļoti laimīgs cilvēks, man viss mūžs ir viens laimīgs notikums. Drīzāk es savā ceļā varētu atrast lietas, kur esmu atdauzījies, atsitis kājas vai degunu.
– Kur jūs esat atdauzījis degunu?
– Ai, ziniet, tas ir tik nesvarīgi.
– Politikā neesat apdedzinājis pirkstu galus?
– Gluži otrādi, politikā esmu ieraudzījis lietu īsto vērtību.
– Kāda tā ir – lietu īstā vērtība?
– Tā nav tāda, kādu to iztēlojos bērnībā. Mēs varam skatīties pasauli no dažādiem stāviem. No pagrabstāva – kā tā meitiņa filmā Pie bagātās kundzes. Varam no trešā stāva, ko cilvēkam vajadzētu spēt jau pēc vidusskolas beigšanas, un varam skatīties jau no pavisam augstas vietas. Politika ir tā cilvēka nodarbošanās joma, kuru iespējams ieraudzīt no pirmā stāva. Tās ir eksistenciālas, karjeras un konkurences lietas, cīņa par komfortablāku dzīvi. Tās ir lietas, uz kurām attiecas Darvina evolūcija sīkumi.
– Un kurā stāvā esat jūs?
– Es to neteikšu, tas būtu ļoti augstprātīgi, ja to sāktu stāstīt.
– Kas jūs aizkustina šajā pasaulē?
– Pa īstam? Zemes un debesu skaistums. Tas notiek nepārtraukti – kā es paskatos pa logu un ieraugu debesis.
Es dzīvoju ar to, ka Dieva pasaule ir tik fantastiski skaista.
Tas ir tas, kas mani visvairāk saviļņo, rada vislielāko pārdzīvojumu, dzīvojot uz šīs zemes. Kā teicis Šarls Bodlērs: mākoņi…
– Bodlēram bija arī Ļaunuma puķes. Kas spēj jūs sāpināt?
– Visdažādākais ļaunums. Pēc seno ēģiptiešu reliģijas, kad cilvēks nomirst, viņš tiek izvērtēts, viņam tiek uzdoti četrdesmit divi jautājumi par to, ko viņš dzīvē darījis, un viens no tiem ir: vai tu esi darījis kaut ko tādu, ka tevis dēļ bērnam bijis jāraud? Nu lūk, tas ir ļaunums – darīt ko tādu, ka bērnam tevis dēļ jāraud.
– Cik daudz jūs esat devis no sevis saviem bērniem?
– Nevaru dot vairāk, nekā varu dot. Es vienmēr esmu bijis gatavs dot to, ko es spēju. Tas viss jau notiek pats no sevis un pieder pie pasaules un lietu kārtības. Un vecāki parasti arī atdod visu. Tāpat kā mani vecāki visu devuši man.
– Kādi bija jūsu vecāki?
– Māmiņa bija telefoniste, visu mūžu nostrādāja telefona centrālē. Tēvs pēc profesijas bija radiotehniķis, viņa darbvieta sākumā saistīta ar VEF, pēc tam ar Rīgas radiorūpnīcu. Tā viņi pelnīja mums maizi. Bet kādi viņi bija cilvēki? Šķiet, ka vislabākie pasaulē. Nu jau viņu vairs nav šajā dimensijā. Tagad viņi ir debesīs.
Un tas, ko bērns dod vecākiem ar viņa ienākšanu pasaulē, ir nenovērtējami! Mani bērni ir lielākā Dieva dāvana, kāda ir šajā pasaulē.
Viņi ir tādi, kādus es viņus vēlos redzēt. Vairāk cilvēkam nemaz nevar dot. Tas arī ir viens no iemesliem, kāpēc varu teikt, ka esmu laimīgs.
– Lai tēvs kaut ko varētu dot saviem bērniem, tam taču fiziski vajadzīgs arī laiks. Jums viņi tomēr ir septiņi.
– Protams, bērniem vajadzīgs arī fiziskais laiks, vecākiem jāskatās, lai bērni ir paēduši, apģērbušies. Tās ir nepieciešamās eksistenciālās lietas. Bet bērnam tas nav pats galvenais, viņam galvenais just, ka viņš tiek mīlēts. Ja tā nav – tad nebūs nekas.
– Bet kā to var dot, ja nav iespējas dzīvot kopā?
– Tik un tā to var dot. Tās lietas pieder pie neredzamās pasaules. Ir apslēptais, un ir redzamais. Vai tad mīlestību var ieraudzīt? Nevar. Bet tā ir. Vai tās nav. Tu ieej mājā, kurā nav mīlestības, – tas ir vienā mirklī jūtams un redzams. Ieej mājā, kurā mīlestība ir, – un tas uzreiz jūtams. Kā teica Mazā prinča autors – būtiskais nav acīm saredzams.
Tikai pēc tam nāk šīs eksistenciālās lietas – kur dzīvot, kā dzīvot.
– Un kur tad pazūd mīlestība, kāpēc tā vienā mirklī beidzas?
– Tas ir tas mīlestības fenomens, un mēs par to varam tikai fantazēt.
Mēs varam iedomāties, ka mīlestība ir kāda būtne. Es iztēlojos, kā viņa staigā gar cilvēku durvīm. Apstājas pie katrām durvīm un kādu laiku tur stāv un gaida, vai viņai gribēsies ieiet pa šīm durvīm un tur palikt vai ne. Un, kamēr viņa stāv pie šīm durvīm, tiem cilvēkiem, kas tur dzīvo, varbūt šķiet, ka viņiem ir mīlestība. Un tad pēkšņi mīlestībai šķiet, ka viņa tur negrib palikt, un viņa iet tālāk. Tā ir ar to mīlestību.
Mīlestība pieder pie Dieva dāvanām. Tā ir spēja iedomāties un noticēt tam, ko tu esi iedomājies. Un uzturēt to pie dzīvības.
Jocīgi jau ir. Kādreiz mēs ar Agriņu ejam pa ielu vai caur tirgu (mums patīk kopā iet uz tirgu), un pretī nāk pāris, pēc skata vīrs un sieva. Un pēkšņi viens no viņiem tādā nepatīkamā tonī saka: «Ko tu tur velcies, nāc ātrāk!» Tā viņš uzrunā savu mīlestību. Tādās reizēs mani sagrābj šausmas. Es domāju: pasarg’ Dievs, vai tiešām tur bijusi mīlestība un sajūsma un tas nonācis līdz – ei, kur tu tur velcies kā tāda govs? Kā tas iespējams? Kas noticis ar šo vīrieti un sievieti? Nu, nav tur mīlestības, tā aizgājusi no viņiem prom. Ja es būtu šī mīlestība, es arī ietu prom. Kādēļ man būtu jāpaliek tur, kur mani ignorē un nerūpējas par mani? Mīlestība ir tāda puķe, par kuru jārūpējas ikdienā. Tad tā neies prom.
Ar vārdiem, ar darbiem. Mazi vai lieli, bet šiem mīlestības darbiem jābūt. Tikai tā mīlestību var noturēt, citādi tā agri vai vēlu aiziet.
– Bet arī jums jau mīlestības ir aizgājušas.
– Esmu domājis par to, kā un kāpēc, redzu savas kļūdas un to, kas darīts nepareizi. Ejot pa šo dzīves ceļu, klūpot un krītot, un uzsitot zilumus, cilvēki izdara kaut kādus secinājumus. Stāsts ir par nopietnām lietām, par cilvēku attiecībām, par ģimeni.
Mans secinājums (un tas nav pirmā stāva secinājums) – viens cilvēks nevar mīlestību mājās noturēt.
Tur jābūt diviem. Ja kādu iemeslu dēļ viens no viņiem vairs nevar vai nespēj, tā aiziet. Kas tie ir par iemesliem? Es nerunāšu par to laiku, kamēr cilvēks vēl ir tik jauns, ka nesaprot lietas. Manas galvenās kļūdas arī ir darītas neizpratnes un nesaprašanas dēļ. Zinu, ka tas tā ir bijis. Bet zinu, ka apzināti vairs nekad tādas kļūdas nedarīšu. Neapzināti? Jā, ja cilvēkam nav pieredzes. Ļoti daudzas jaunas ģimenes tiek nodibinātas un pēc tam pajūk lielāko tiesu tāpēc, ka cilvēki neapzinās, ko viņi, dibinot ģimeni, nodibina. Tiek nodibināts institūts, kur divi cilvēki uzņemas atbildību viens par otru. Ja šajā ģimenē piedzimst bērni, šie cilvēki uzņemas atbildību arī par viņiem. Un šis atbildības slieksnis ir tik augsts, ka tas nav pārkāpjams.
Tajā brīdī, kad cilvēki to apzinās, arī viss notiek tā, kā ir jānotiek.
– Vai jūs kādreiz esat bijis pie astrologa?
– Pasarg’ Dievs, ne pie astrologa, ne pie psihologa. Uzskatu tās par pseidozinātnēm.
– Un pie zīlnieces?
– Ai, mana vecāmāte bija brīnišķīga zīlniece, viņa lika kārtis, un mums, puikām, arī tās izlika. Tā ir vienīgā reize, kad varu teikt, ka esmu bijis pie zīlnieces.
Vecāmāte bija fantastiska, mēs viņu saucām par Mātužiņu. Mēs dzīvojām Zvaigžņu ielā, un apkārtējie tantuki jau par viņu zināja, vakaros nāca kundzītes, kurām viņa lika kārtis.
Mūs, mazos puikas, tas arī interesēja, un tad mēs iemācījāmies likt kārtis.
Es liku kārtis tādā pašā formātā, kā to darīja mana vecāmāte. Bet es ar to nenodarbojos jau ilgus gadus. Tās ir pieaugušu cilvēku rotaļas. Nav jāliek kārtis, cilvēks taču zina, ko viņš dara un runā, un no tā vien viņš zina arī to, kas viņa darbiem sekos. Ja viņš ir gudrs. Ja nav gudrs, turpina pļurkstēt un vēlāk brīnās, kad dabū zilumus.
– No kā jums ir bail?
– Tā īsti bail man nav ne no kā. Vārda tiešajā nozīmē.
– Arī no nāves?
– Tāda fenomena kā nāve vispār nav. Tiek pārtraukta mūsu uzturēšanās šajā konkrētajā vietā, mēs pārtraucam būt šeit uz Zemes. Un no tā man nav bail.
Kā dzīvs cilvēks pārdzīvo nāvi? Piemēram, ja es redzu, ka nomirst mana Mātuža, mana vecāmāte. Es pirmo reizi, bērns būdams, ieraugu viņu nevis dzīvu, bet mirušu. Tas ir tas, kas mani satriec. Bet vai tas dod man iemeslu apspriest, kas tā tāda – nāve? Ir smalka līnija, kas atšķir dzīvi šajā pasaulē no kaut kā cita, par ko neko nezinām. No kurienes tur tāda nāve?
Bet es teicu, kas man ir nepieņemams – ļaunums un netaisnība. Apzināta ļauna darīšana. Saskaņā ar seno ēģiptiešu reliģiju Dievs pasauli radīja gudru un taisnīgu. Saskaņā ar islāmu augstākais, ko cilvēks var sasniegt, ir būt taisnīgam.
– Vai jūs spējat būt taisnīgs pilnīgi pret visu?
– Spēju. Es nesaku, ka visos gadījumos to spētu viegli. Grūtums slēptos tur, ka pasaulē neesmu viens, esmu atbildīgs par saviem bērniem un cilvēkiem, kas man ir vistuvākie. Ja man nebūtu šī atbildība par saviem bērniem, par savu sievu, tad man nebūtu grūtības būt taisnīgam visā.
Vēsturiskā konjunktūra, tradīcijas, tumsonība, aizspriedumi un tā tālāk ir tādi faktori, ar kuriem dzīvai miesai jārēķinās.
Nevaru teikt, ka neesmu bijis netaisnīgs vai arī tas, ko esmu teicis, nav kādu ievainojis vai sāpinājis. Bet to gan varu apgalvot, ka apzināti nekad neesmu to darījis.
– Gribu vēl pajautāt par mūziku – kā tā pie jums atnāk?
– Tas vienkārši tā notiek. Tajā brīdī, kad dzīvojos mūzikā, iekšēji esmu atvērts mūzikas dimensijai. Es komponēju to, ko dzirdu. Brīnums notiek sirsniņā.
– Kas jūs mūzikā iedvesmo? Kādreiz tie bija Bītli.
– Joprojām Bēthovens, Šopēns un Lists. Un Šūmanis. Man patīk romantiskā mūzika. Ziniet, sākot ar divdesmito gadsimtu, mūzika ir aizgājusi ne pa tiem ceļiem, pa kuriem tā aicināta iet. Aptuvena informācija par to man ir, bet man tas šķiet neinteresanti.
– Vai jums vēl saglabājusies jūsu bērnudienu vijolīte?
– Ir. Neviens to nespēlē, kādreiz es to paņemu, parotaļājos, bet tā nav domāta spēlēšanai. Tā ir tāds fetišs.
Imanta Kalniņa pieturzīmes:
- 26. maijā Imantam Kalniņam paliek 70 gadu;
- šopavasar nāk klajā viņa veiktais Korāna tulkojums (patiesībā interpretācija, jo Korānu neesot iespējams pārtulkot);
- 26. un 28. maijā Spīķeru koncertzālē – rokoperas Ei, jūs tur! Iestudējums;
- savējie viņu sauc par ImKu – tā viņš parakstās vēstulēs. Vai par Imkiņu – kā Agra.
Mūzika
Sešas simfonijas, oratorijas, kantātes, instrumentālie koncerti, koru un teātra un filmu mūzika, tostarp oratorija Dzejnieks un nāra, rokoratorija Kā jūra, kā zeme, kā debess, operas Ifigēnija Aulīdā un Spēlēju dancoju.
Un ap 400 dziesmu, tostarp: Dziesma, ar ko tu sācies, Zilais putniņš, Akāciju palags, Dzeguzes balss, Svētku diena, Noausim kājas, atpīsim sirdis, Pilsētā, kurā piedzimst vējš, Betas dziesmiņa, Dziesma par gadījumu ar Džordāno Bruno, Es šodien jūku prātā, Es redzēju sapnī, Ir tikai tveice, Apturi mani, Princesīte, Lilioma dziesma, Viņi dejoja vienu vasaru, Bimini, Apvij rokas, Nelaid māte bērnus mežā, Dūdieviņš…
1976. gadā Jaunpiebalgas Jāņa skolā notika pirmās Imantdienas – Imanta Kalniņa koncerts viņa vārdadienā.
Saņēmis Latvijas Lielo mūzikas balvu un Triju zvaigžņu ordeni.
Politika
No 1988. gada iestājies LNNK un devies politikā, bijis Latvijas PSRS Augstākās padomes deputāts un pēc tam ievēlēts četrās Saeimās. Mainījis partijas, no LNNK pārgājis uz TB, pēc tam uz ZZS. Tagadējā Saeimā nav ievēlēts.
Sievas, bērni un mīlestības
Pirmā sieva Brigita Kalniņa, dzimusi Salgale, nu jau mirusi. Meita Antuanete Roze, dzimusi 1962. gadā.
Otrā sieva Edīte Kalniņa, dzimusi Krieva, meita Andžela Šuvajeva dzimusi 1964. gadā.
Kellija Čerija, Viskonsinas universitātes profesore, rakstniece. Viņi neapprecējās.
Trešā sieva Helga Dancberga. Bērni Dana Kalniņa-Zaķe, dzimusi 1967. gadā, un Rēzija Kalniņa un Krists Kalniņš, dzimuši 1970. gadā.
Ceturtā sieva Velga Kalniņa, dzimusi Troika. Dēls Marts Kristians Kalniņš, dzimis 1980. gadā.
Tagadējā sieva – Agra Kalniņa, dēls Džonatans dzimis 2000. gadā.
Brālis Viktors Kalniņš jeb dzejnieks Viks.
