Rīga +7°C 
Novērtē rakstu
-
2
-
1
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
Apgūst izraēliešu cīņas mākslu
«Pacientu pārstāvniecība Latvijā ir ļoti bīstama nodarbe,» sarunā ar PDz pavēsta viens no mikroķirurģijas aizsācējiem Latvijā Olafs Libermanis. Kāda septembra sākumā notikusi satikšanās ar divas reizes par sevi augumā raženāku stiprā dzimuma pārstāvi viņam beigusies ar lauztu degunu un ģipša pārsēju uz sejas.
«Man ir vairākas reizes solījuši sadot pa muti.»
«Steki ir žņaudzīti rokās, baloniņi grabināti un kulaki vīstīti. Tie bijuši gan apsargi ar satracinātām acīm, kurās var redzēt ķēdes suņa instinktu, gan ārsti – mani kolēģi. Vienīgā lieta, ko neesmu vēl piedzīvojis, – uz mani nav šāvuši,» piedzīvotajā dalās mikroķirurgs. Lai profilaktiski nodrošinātos pret savā virzienā adresētajiem draudiem, Olafs vienā brīdī sācis aktīvi pievērsties savas fiziskās formas uzlabošanai.
«Jaunībā nodarbojos ar sporta vingrošanu, sambo, brīvo cīņu, džudo. Gāju uz karatē pie trenera Māra Abiļeva un uz boksu pie trenera Jāņa Muižnieka. Pirms trim gadiem atklāju, ka Latvijā ir iespējams trenēties arī izraēliešu pašaizsardzības, cīņas un fiziskās sagatavotības sistēmā krav maga,» skaidro Olafs. «Tieši vienā no treniņiem arī tiku pie deguna lūzuma,» nu jau ar smaidu atminas Olafs. «Tās bija jau treniņa beigas. Cilvēkam, kurš iepriekš bija strādājis ar divmetrīgu romiešu gladiatoru, kas trenējas 14 reizes nedēļā, pretī stājos es. Abi bijām noguruši.
Viņš tēmēja tur, kur gladiatoram atrodas kājstarpe, savukārt man tajā vietā ir deguns.
Es laikus nepaskatījos uz viņu, treneris neaprēķināja savus spēkus un ielika man ar celi pa degunu. Tas vienkārši bija nelaimes gadījums, kurā vainoju pats sevi,» saka Olafs.
Par lauztu degunu – 1000 rubļu
Mikroķirurgs uzreiz sapratis, ka deguns ir lauzts, jo dzirdējis un jutis, kā tas nokrakšķ. «Jau mirkli vēlāk redzēju, cik šķībs tas ir un kā aumaļām no tā ārā gāžas asinis,» atminas Olafs. «Degunu nelauzu pirmo reizi dzīvē. Tāda lieta piedzīvota arī jaunībā karatē treniņā, kad ar draugu sparingojām, un viņš man salauza degunu. Toreiz, vēl padomju laikos, man apdrošinātāji samaksāja 1000 rubļu, par tiem, mazliet piepalīdzot vecākiem, nopirku vecu žiguli,» atceras Olafs.
Iegūtā trauma mikroķirurgu no turpmākiem treniņiem neatturēs – tiklīdz ģipsi noņems, Olafs atgriezīsies. «Kāpēc tas man vajadzīgs? Tās ir veču lietas – testosterona pilni čaļi, ar kuriem kopā katrā treniņā dabū milzīgu adrenalīna devu. Kad kāds jautā, kas man jādara treniņos, es parasti atbildu – jāvārtās pa grīdu un jāsper pretiniekam pa ģenitālijām. Ir brīži, kad tev pretī nostājas ļoti spēcīgs pretinieks.
Viņš tev sit, tev sāp, bet tu to izturi un sit pretī.
Un tad atrodi momentu, kurā sajūti – tavas dūres galā ir kaut kas ciets, kas pēc sitiena kļūst ļengans. Tās ir ne ar ko nesalīdzināmas izjūtas. Un es esmu izmēģinājis patiešām ļoti daudz,» neslēpj Olafs.
