Rīga +5°C 
Novērtē rakstu
-
44
-
1
-
1
-
15
-
0
-
0
-
0
-
Igors sevi dēvē par miera ārstu, un viņam tiešām piemīt tāds dziļš un labestīgs miers, kas ļauj ticēt: viss – pilnīgi viss – būs labi! Esam pazīstami jau 19 gadus un saskarsme ar Igoru Kudrjavcevu bieži vien šūpojas uz noslēpumainā robežas, un daudz kas mēdz vienkārši sakārtoties. Arī pirms šīs intervijas es vēl tikai grasījos viņam zvanīt, lai aicinātu uz sarunu, kad Igors pats negaidot atsūtīja sveicienu. Tik spēcīga intuīcija?
Igora Kudrjavceva pieturzīmes
- Sertificēts ārsts un Austrumu medicīnas speciālists, homeopāts.
- Sarakstījis sešas grāmatas par Dieva spēku, enerģijām un atveseļojošo vingrošanu.
- Izveidojis skolu Saules ceļš, lai sniegtu zināšanas par harmoniju un veselību.
- Pēc atgriešanās no Černobiļas avārijas seku likvidēšanas darbiem, lai atjaunotu pats savu veselību, pievērsās senajai dziedinošajai vingrošanai cigunam un tagad māca to citiem. (2003. gadā ciguna metode Latvijā atzīta par pilnvērtīgu ārstēšanas un profilakses metodi).
- Specializējies arī sociālpsiholoģijā, psiholingvistikā, komunikācijā un konfliktu risināšanas metodēs. Vadījis neirolingvistiskās programmēšanas un komunikācijas apmācības.
- Ārsts jau ceturtajā paaudzē.
- Dzimis 1960. gada 17. novembrī.
– Beidzamajos gados esi sarakstījis jau sešas grāmatas, kopā ar saviem audzēkņiem esi sācis rīkot bezmaksas ciguna nodarbības… Ar ko tev īpašs bija šis gads?
– Esmu daudz iemācījies. Vasara bija ļoti mierīga, mēs agri pārcēlāmies uz vasarnīcu, un tur apkārt bija miers. Sapratu, ka tā notiek ne vienkārši tāpat, bet tāpēc, ka man kaut kas ir jādara, un aizgāju klusuma meditācijā.
Pareizticīgajiem ir tāds jēdziens – ieslēgties vienam savā cellē un komunicēt tikai ar Dievu. Pilnībā tas neizdevās, bet bija dienas, kad varēju sēdēt pie jūras kāpās zem priedes un aiziet sevī. Vēl mazāk informācijas no malas, vēl mazāk intereses par to, par ko man nav jādomā. It kā nekas nenotiek, tikai meditācija. Un pēc tam radās sajūta, ka vientulības laiks nebija velts. Man sāka labāk veikties ārstniecībā – gan cigunā, gan citās līdzīgās dziedinošās tehnikās, kuras zinu jau sen. Zinu arī to, ka panacejas nav un visiem palīdzēt nevar. Bet dziedinošās tehnikas sāka strādāt spēcīgāk, nopietniem pacientiem bija būtiski uzlabojumi. Brīnišķīgi.
Interesanti, ka man tagad ir vieglāk strādāt. Es zinu, ka tā enerģija, kas nāk, nav mana, bet agrāk to neizjutu tik spēcīgi, daudz vairāk bija jāpiedalās pašam. Ja tu saproti, par ko es runāju…
– Par dievišķo?
– Protams. Es arī pa īstam iemācījos sirds lūgšanu – pieslēgumu sirdij, savam centram. Un arī tur jūtu, ka iekšējais miers iestājas spēcīgāk.
– Vari izstāstīt par sirds lūgšanu?
– Tas ir vienkārši. Aizver acis, nolaiž savu prātu sirdī. Kā vēsta senās mācības, pietiek koncentrēt savu uzmanību šajā centrā, un no turienes tu – esi tiešsaistē ar Dievu. Tur esi īstais tu, kādu Radītājs tevi radījis. Jo biežāk pieslēdzies, jo labāk saproti, kas tev jādara un kādam jābūt.
– Mēs visi šad tad prātojam par to, kāda ir mūsu dzīves jēga vai misija. Kāda ir tava?
– Ķīnieši to sauc tjan dži – debesu griba. Pirms dvēsele iemiesojas, tā saņem programmu šai dzīvei. Ja tu realizē visas savas unikālās īpašības, tad tā ir tava misija. Arī Evaņģēlijā rakstīts par talantiem, kurus nedrīkst aprakt.
Tavs uzdevums ir realizēt savus talantus, jo tās ir Dieva dāvanas. Rekomendācijas par to, kas tev jādara.
Mana misija noteikti ir būt ārstam, bet pēdējā laikā vairāk esmu skolotājs, un es jūtu, ka tas ir mans ceļš, – kad gribu organizēt jaunu kursu, nodarbību vai semināru, man atveras visas durvis. Arī astrologs reiz teica, ka mācīšana ir mans galvenais ceļš. Taču man arī jāārstē. Un vēl es vēlētos pievērsties mūzikai, bet to pagaidām nevaru realizēt. Varbūt ar laiku? Man patīk mācīt parastos cilvēkus, nevis vadīt ekskluzīvas apmācības bagātniekiem vai augsta ranga ierēdņiem. Taču viņi arī, protams, var nākt!
Strādājot ar pacientu, es ļoti daudz sajūtu. Neredzu ar trešo aci un neredzu auras, bet jūtu to, kas vajadzīgs manam darbam un palīdz diagnosticēt. Tā arī ir debesu griba. Bet, darot to, kas tev nav jādara, tu iztērēsi daudz spēka, taču neko nesasniegsi.
– Pagājuši daudzi gadi, kopš ienāci medicīnā – sākumā kā sanitārs, tad kā jauns psihiatrs. Kas, tavuprāt, pa šo laiku mainījies?
– Kardināli mainījusies attieksme pret medicīnu. Tā aizvien vairāk tiek uztverta kā bizness, kā amats – kāds var remontēt mobilos telefonus, cits var ārstēt.
Agrāk bija sniegtā palīdzība, tagad ir medicīnas pakalpojumi. Un nav vairs leģendu par ārstiem, kuri sadeg, dodot gaismu, – tādi cilvēki vēl ir, bet uz to vairs nav akcenta.
– Varbūt to nemaz nevajag gaidīt? Man arī negribētos sadegt uz žurnālistikas altāra.
– Tur tā lieta, ka sadegt nevajag. Par cigunu mēdzu teikt – to apgūstot, tu pats uzlabo savu veselību. Tāpēc ideāls ir – dodot gaismu, pašam atveseļoties un turpināt dot gaismu.
Skaties, debesīs virs jūras drakons! Īstais, ar spārniem! Zini, ka es tos kolekcionēju? Jūrmalā man tas jau trešais.
– Tiešām izskatās pēc pūķa. Ko tev nozīmē šie pūķi? Puspajokam vai tomēr pa īstam?
– Tas atkarīgs no katra paša – ja gribi pa jokam, tev būs joks un dzīvosi parastu dzīvi. Ja gribi pa īstam – tev būs pa īstam. Tie ir spēki, par kuriem rakstīja arī Karloss Kastaņeda: kad, vakarā ejot pa mežu, redzi vilku, bet tuvojoties ieraugi, ka tas ir tikai krūms, – nē, tas bija vilks. Ir tāds jēdziens – spēks, ci, svētais gars. Šis spēks īpaši tev sagādāja šo vilku, un tagad tas ir tavs. Pasaki paldies.
Ja redzu pūķi, tad saku viņam paldies. Ko dod pūķis? Kāpēc noteikti dod? Tas vienkārši ir, un to var izbaudīt. Taču pūķi var arī saukt palīgā, un reizēm tas nostrādā. Tie nāk no Dieva un nedara neko ļaunu tiem, kas gribējuši ļaunu tev, bet izdara tā, ka šis ļaunums vairs neturpināsies.
– Tu pats kādreiz esi saucis palīgā savus pūķus?
– Pūķus vēl ne, tikai Dievu. Lūdzu, lai Dievs visu nokārto tā, lai visiem būtu minimāli zaudējumi.
Starp citu, tagad, kad manī ir vairāk miera, man vispār ir mierīgāka dzīve un labā nozīmē toleranta attieksme pret to, kas notiek. Varbūt tas ir vecums? Nezinu, kāpēc, bet nevaru sagaidīt, kad man būs sešdesmit. Tad es kļūšu ļoti nopietns!
Tu man reiz stāstīji, ka cilvēks radīts, lai dzīvotu vismaz 120 gadu, turklāt bez slimībām. Kā tev šķiet, vai mēs tam tuvojamies?
– To paredz ciguna teorija. Teorētiski, ja tu ievēro visu, kas tur teikts, tad tiešām vari nodzīvot ilgi.
Uzreiz tas nenotiks, bet mēs tam tuvojamies – uzlabojas dzīves apstākļi, medicīna dara savu. Tikai cilvēks pats to savu ilgmūžību izjauc.
Šodien lasīju par mūsdienu Rietumu cilvēkiem – ka viņiem galvā ir ķīselis, jo īpaši ne par ko nav jāuztraucas. Ir mazie stresi, bet nav jācīnās par izdzīvošanu.
Cilvēkam vienkārši jātic sev – tu neesi nekāda pelēkā pele! Un jāattīstās. Ja gribi, tev būs tie 120 gadi. Jautājums – ko tu darīsi? Cilvēks nevar izdomāt, kur aiziet sestdienas vakarā! Tad ko viņš iesāks 120 gadu?
– Tu pats vēlētos dzīvot līdz 120?
– Godīgi sakot, nezinu. Cik iznāks, tik iznāks. Galvenais, lai katra diena ir piepildīta un interesanta.
Ir cilvēki, kuri tik ļoti aizraujas ar antieidžingu jeb pretnovecošanu, ka gatavi katru dienu stundām gulēt barokamerā. Tā ir cīņa ar realitāti, lai maskētu savus gadus. Bet tagad antieidžings vairs nav modē, tagad ir proage – normāla un skaista novecošana. Veselīgi, neslimojot. Ir krunciņas, labi, Dievs ar tām! Tas nozīmē netērēt enerģiju cīņai ar vējdzirnavām un dzīvot adekvāti savam personas kodam – domājot par fizisko slodzi un to, ko tu ēd. Un baudīt dabisko skaistumu, nevis atdarināt stila ikonas, kas deviņdesmit gadu vecumā mokās minisvārkos un augstos papēžos.
– Parasti labs skolotājs ir sāpes. Esi stāstījis, ka jaunībā tev pašam bija spēcīgas galvassāpes, tādēļ sāki mācīties adatu terapiju.
– Ja man nebūtu bijis šo spēcīgo galvassāpju, kas lika meklēt kādu citu ceļu, es tā arī būtu palicis psihiatrs un visas slimības ārstētu ar medikamentiem. Man arī bija laiks, kad lauztas kājas dēļ nevarēju staigāt, bet iemācījos labi spēlēt ģitāru un sacerēju vairākas dziesmas – tas gan jau pagātnē.
Sāpes ir arī treniņš – sāp vai nesāp, bet jāstrādā. Tad es koncentrējos un izolēju sāpošo vietu. Jā, jūtu sāpes, bet viss pārējais taču man nesāp! Reiz, pirms ilgāka laika, man bija jāvada ciguna nodarbības un šausmīgi sāpēja galva, bet tablešu līdzi nebija. Kustēties grūti, jo galva reibst un slikta dūša. Tajā dienā es aptvēru īsto statisko cigunu. Teicu: šodien mēs stāvēsim statiskajā cigunā. Gandrīz bez kustībām, tikai elpa un meditācija.
Man pārgāja galvassāpes, bet cilvēki teica: o, šodien bija īpaša nodarbība! Taču arī bez ciešanām var daudz iemācīties.
– Vai tu arī kaut kur kļūdies?
– Kļūdu bijis daudz. Kaut vai darbā, kad domāju par vienu diagnozi, bet izrādās cita. Esmu arī aizrāvies ar to, ko nevajadzēja. Jaunībā sāku mācīties astrālo karatē. Tas bija deviņdesmito gadu sākumā, kad varēja nopirkt visādas pašgatavotas grāmatiņas, un es nopirku grāmatu Astrālais karatē. Par to, ka nav jākaujas fiziski, bet var to darīt enerģētiski – galvenais bija nevis pretiniekam sist, bet viņa prātā ielikt kaut ko tādu, lai viņš baidās.
Es trenējos, koncentrējoties uz pieres čakru, un to iemācījos. Tad vajadzēja to pārbaudīt, un drīz radās iespēja – uz ielas man pienāca tāda draudīga kompānija. Un pēkšņi viņi visi aizmuka. Strādā! Atnācu lepns mājās, bet sieva teica: man no tevis bail! Kas ar tevi notiek?
Mēneša laikā pazuda visi pacienti, jo negribēja nākt pie tāda ārsta, no kura bail. Un man vajadzēja vēl kādu mēnesi, lai sevi atkal sakārtotu.
Tad nolēmu – labāk domāšu labas domas, dziednieciskas un ārstnieciskas!
– Tu stāsti par pūķiem un astrālo karatē. Vai esi pieredzējis, ka tevi apšauba un tavus stāstus sauc par tukšām pasakām?
– Dažiem arī ciguns un homeopātija liekas tukša pasaka. Komentāros esmu kaut ko lasījis, bet tos es nopietni neuztveru. Un mūsu zemē retais ko saka acīs.
– Tu vienmēr stāsti, cik svarīga ir harmonija. Ar sievu Ivonnu kopā esat nodzīvojuši jau 37 gadus. Vai arī jums bijušas krīzes, kad liekas – viss, jāšķiras?
– Nekad. Tas arī ir brīnums. Un abpusējs darbs. Mēs gribam, lai viss ir labi, un tāpēc cenšamies – ikdienā iemīlēties viens otrā vēlreiz, izbrīnīt viens otru. Izbrīnīt gan es vairs nevaru, viņa mani pazīst kā raibu suni, – bet iemīlēties varu. Kādreiz prātā nāk muļķības vai gadās situācijas, kad kādai sievietei liekas, ka viņa varētu man būt labāka. Bet kā tad es varu pamest daļu savas miesas? Mēs esam viena miesa, kā Bībelē teikts. Es nevaru nogriezt vienu roku un piešūt vietā citu. Tas nav iespējams.
– Reizēm liekas – nu kā tā var notikt, ka tu pasaulē satiec tieši savu īsto – to vienīgo – cilvēku?
– Tas gan ir brīnums. Tas ir apzināts darbs, kad tur augšā mūs bīda kopā. Atceros savu un Ivonnas pirmo tikšanos – it kā nejauši, sākumā it kā nekas nesanāca, nebija tādas kaisles kā Romeo un Džuljetai. Bet pēc tam man vienkārši iestājās liels miers. Mute pati vērās vaļā, un es lūdzu: kļūsti mana sieva! Jā. Brīnišķīgi, viss kārtībā. Toreiz vēl mācījos pēdējā kursā Medicīnas institūtā.
– Filoloģe un psihiatrs – gandrīz kā Meistars un Margarita. Kas, tavuprāt, vispār ir mīlestība – tas neparastais, kas kādam turpinās 40 un vairāk gadu, kādam trīs gadus?
– Sākumā 36 mēnešus valda hormoni, pēc tam, ja nav bijis abpusēja darba, lai šo harmoniju saglabātu, hormoni beidzas, viss beidzas, un sākas dzīve, kas nepatīk nevienam.
Bet tā tiešām ir sajūta, ka esam viena miesa. Viens otru saprotam no pusvārda vai abiem ienāk prātā viens un tas pats vārds, un tad mums jāsmejas. Mīlestība dod spēkus un uzlabo visas kognitīvās funkcijas, kā tagad saka. Ja kāds apgalvo, ka mīlestība ir briesmīga, ka tā ir slimība, kuras dēļ pazūd miegs, tad tā droši vien nav īsta mīlestība, tā ir kaisle. Hormoni.
Esmu lasījis mietpilsoniskās atziņas, ar kurām pilns feisbuks: mīlestību grūti atrast un nav iespējams aizmirst! Tā nav jāmeklē, tā atnāks pati. Ja nevari to aizmirst, lai gan attiecības beigušās, tad kaut kas nav pabeigts, kāda karma nav izpildīta.
– Kā īsti ir ar šo karmu? Kad braucu vilcienā šurp, apsēdos vietā, kur kāda sieviete bija gribējusi novietot savas kājas. Viņa visu ceļu šķendējās, cik esmu neaudzināta, un draudēja, ka man viss bumerangā nāks atpakaļ.
– Nu kāds bumerangs?! Cilvēks salasījies par karmu un domā, ka citam būs kaut kas slikts par to, ka iztraucēja viņa harmoniju.
Karma domāta noteiktam cilvēkam. Tas var būt uzdevums, kurš jāatrisina šajā dzīvē – kad to atrisini, karma vairs nedarbojas. Ja tu maini savu attieksmi kopumā, tad vairs neesi tā, kas biji, un tā vairs nav tava karma. Jā, kamēr tu nelabosi savu domāšanu, tev būs viens un tas pats grābeklis, uz kura uzkāpt. Tāpēc ir arī modrības prakse – uzmanīgi seko savai uzvedībai.
– Kā es to varu mainīt, ja tiešām jūtos nodarījusi sliktu?
– Ir prakse, kuru kristīgajā tradīcijā sauc par grēksūdzi. Kaut vai domās, tūlīt pat – es apzinos, ka tas bija slikti, un tas vairs neatkārtosies. Un lūdzu, lai tam otram iesaistītajam cilvēkam viss ir labi.
Dzīve ir liela mācību klase, un daudz kas notiek, lai pārbaudītu, kā mēs reaģēsim.
Arī šai sievietei tu biji kā skolotāja. Varbūt viņa vienmēr ir dusmīga un kārtējo reizi noreaģēja tā, ka pēc tam atkal sāpēs žultspūslis – tas atbildīgs par dusmām. Tad varbūt viņa sapratīs, ka nevajag dusmoties.
Bet karmas teorija pasaulē ir arī mehānisms, kā manipulēt ar cilvēkiem. Kristietībā karmas nav, mums ir grēki. Bet mums ir arī transformācija – ja tu mainies pilnībā un lūdz tam dievišķo palīdzību, tu kļūsti cita, un tie vairs nav tavi grēki.
– Un kā ar ikdienas pavedinošajām vājībām? Aizraušanās ar veikaliem, klačošanās, slinkums, darbu atlikšana…
– Slikti ir tas, kas pieprasa tavu laiku un tavu enerģiju, bet rezultātā nepietuvina tevi pilnībai un neļauj realizēt tavu misiju. Bet ne jau viss ir slikti. Es arī reizēm pastaigājos pa veikaliem.
Ir tādi brīži, kad gribas vai nu piedzerties, vai noskatīties labu filmu, vai pastaigāt pa veikalu.
Zinu, ka tas ir transa stāvoklis, bet daru to apzināti.
Slinkošana un prokrastinācija – reizēm to vajag. Reizēm vajag atslēgties, reizēm atlikt, kad jūti, ka nevajag darīt. Tā ir intuīcija. Šodien nē, darīšu rīt – un rīt izrādās, ka tas nemaz nebija jādara. Taču intuīcija jāattīsta, lai spētu atšķirt. Ja tas vienkārši ir slinkums, tad man ir trīs ātras ieelpas un kāda stimulējoša mantra. Mums nevajag svešzemju mantras, jāizmanto savas: tu strādāsi vai ne?! Tas darbojas.
– Un kur šajā dzīvē ir vieta brīnumiem?
– Mēs tikko runājām par drakoniem! Vai nu tu dzīvo brīnumu pasaulē, vai neredzi nekad nevienu brīnumu. Kas tad tas vispār ir? Var citēt Helēnu Blavatsku vai Rērihu – brīnumu nav, ir tikai tā vai cita zināšanu pakāpe. Īstenībā – jā.
Bet ir tādi brīnumi, kur piedalās Dievs. Ja esi tam gatavs – tev būs. Negaidīta izārstēšanās, piemēram.
Ārsti zina, ka tā notiek. Bet mazo brīnumiņu – tikai tev personīgi domātu – katru dienu var būt daudz.
– Kādi šodien bija tavi brīnumi?
– Par pūķiem vairs nerunājam, vai ne? Pirmais brīnums katram cilvēkam no rīta ir pamošanās. Mēs esam pie tā pieraduši. Bet tevis taču ilgas stundas nebija, tu gulēji! Un tagad tu pēkšņi atkal esi. Bioķīmijas līmenī tas ir saprotams, bet kopumā, stratēģiski joprojām nav skaidrs – kurš to ieslēdz?
Reizēm man gandrīz nepārtraukti notiek brīnumi. Arī tas, ka tagad varu būt šajā skaistajā, klusajā jūras krastā. Man patīk klusums. Ja tu it kā parastu lietu uztver ar tādu apbrīnu – tas tev jau ir brīnums, un tev tiks dots vēl.
