Rīga 0°C 
Izpildi testuNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
«Nesauciet mani par Cālīša kungu un arī par mācītāju ne! Sauciet mani vienkārši vārdā!» savulaik raidījumā Daudz laimes, jubilār! aicināja Juris Cālītis. Viņa vienkāršība, sirsnība un gaišums atbruņo un silda daudzas sirdis. Cālītis ticību Dievam neuzspiež, viņš to nesludina, bet gan dzīvo tajā, būdams labestīgs, ar atvērtu sirdi.
Intervijā žurnālam «Ievas Stāsti» viņš dalījās savās, kā pats tās nosauca – ar toreiz vēl 84 gadus veca cilvēka prātulām. «Vecuma privilēģija. Kad man bija sešdesmit, es domāju citādi,» atzīmēja teologs.
«Šajā satrakotajā gaisotnē ar karu Ukrainā, Izraēlā un draudiem no Krievijas mēs esam uzvandīti. Un vienīgais, kā mēs varam neļaut, lai mūs aizskalo, ir ievilkt elpu – dzīvot drusku lēnāk, drusku pacietīgāk pret citiem cilvēkiem. Šis ir laiks mierīgākam tonim, mierīgākai gaitai, mierīgākai attieksmei. Mums ir drusku jāatkāpjas un jānomierinās. Būtu labi, ja mēs varētu… Neko lielu, tikai drusku mazāk agresijas, drusku vairāk pacietības un pārdomu. Tā ir mana sajūta šobrīd,» pauda jubilārs.
Viņš viedi atgādināja, cik svarīgi ir iet šo mīlestības un ticības ceļu visu savu mūžu. «Katrs jau cer, ka vēl ir kāds laiks atvēlēts. Bet rēķināties ar to nevar. Es skatos uz tiem, kas mirst – daži agrāk, citi vēlāk, bet daudzi ir apmēram mana vecuma. Cilvēki mēdz teikt, ka tad, kad nomirs, viņi nonāks pie Dieva. Vai debesīs. Taču patiesībā mēs kāpjam uz debesīm, tuvāk Dievam, visu savu dzīvi. Vai arī nekāpjam. Bībelē tieši tā arī ir teikts: ja tu nekāpsi, netuvosies tam, kas ir lielāks par tevi, tad arī paliksi tur lejā – tuksneša smiltīs, un tavi kauli tiks izdedzināti saules svelmē. (..) Es kāpju. Ir arī krišana un maldīšanās. Bet es kāpju. Un tālākais jau nav manā ziņā,» sacīja Juris.
