Rīga -1°C 
Novērtē rakstu
-
47
-
6
-
1
-
3
-
0
-
5
-
0
-
(..) Atceros reiz tevis sacīto: pat ja pasaulē viss juktu un bruktu, tev ir drošības spilvens – tava ģimene. Vēl arvien ir šī drošības spilvena izjūta?
Jā, vienmēr ir bijusi un būs. Šī drošības izjūta nav par naudu – kopš sešpadsmit gadu vecuma no ģimenes neesmu to ņēmis. Šī spilvena izjūta pat nav par reālismu, bet sirreālismu. Ir ļoti labi, ka vecāki kā īsti iluzionisti mācējuši radīt šādu drošu izjūtu, ka ir aizmugure. Līdz ar to man nav bail. Lai gan nezinu, kas notiktu, ja kaut kas patiešām noietu greizi. Viss var notikt – tu vari sabrukt, saslimt, un var gadīties, ka nekas nelīdz. Turklāt mūsu ģimenē vispār nav pieņemts skriet pie otra, kad kaut kas notiek. Ar visu jātiek galā pašam.
Šī ģimenes dotā un vēl arī materiālā drošība ir vissvarīgākās.
Citi lasa
Runājot par restorānu… Tas ir absolūti nedrošs pasākums! Rītdien to var aizklapēt ciet, es nepieķeros tādām lietām.
Man nav ilūziju, ka šis restorāns saglabāsies līdz mana mūža beigām.
Tātad ļoti būtiska tev ir arī finansiālā drošība?
Jā, noteikti. Naudai jābūt pilnām kabatām. Vienmēr.
Parādi!
(Izvelk no kabatas maku, no maka kredītkarti un rāda.) Ja nav naudas pilnas kabatas, ir ļoti grūti. Tāpēc ir daudz jāstrādā. Pašam sev jāveido drošības spilvens, kontā jābūt vismaz pārdesmit tūkstošiem. Lai tad, ja notiek vislielākie iedomājamie sūdi, tev nav jāraud un jāiet pie Katrīnes Pasternakas diedelēt. Kaut gan – var jau notikt sūdi arī ar pieciem miljoniem kontā. Bet nu lai vismaz elementārās nepatikšanas tu vari atrisināt pats.
Pārdesmit tūkstoši… Tu neesi attālināts no realitātes, mazliet nepārspīlē?
Bet tā ir realitāte! Ja paskatāmies uz medicīnas un citām izmaksām, nav šaubu, ka jābūt nodrošinājumam. Ne jau vienā dienā esmu to nopelnījis. Tā nauda, kas manā kontā, ir gadiem sūri un grūti sastrādāta.
Tu saki – attālināts no realitātes. Bet katrs cilvēks var kaut ko atlikt. Viens vairāk, cits mazāk. Kā vari normāli dzīvot, ja tev nav materiālās drošības? Tu nevari pasūtīt darba devēju, kurš tev kāpj uz galvas. Tev vispār nav izvēles iespēju! Tev pat nav izvēles starp trīs un trīsdesmit eiro vērtiem džinsiem. Gribi vai negribi – jāņem tie par trīs. Tāpēc jāstrādā, jādomā un jāaudzē tauki. Gan valstiskā līmenī, gan personiskā.
Būt nabadziņam prievītē, kuram nav izvēles, bet ir tikai trīs eiro vērti džinsi un pārtika ar atlaidēm… Tas ir apkaunojoši.
Tāpēc ir jāmācās un jāstrādā vēl, vēl un vēl. Arī gaidīt kaut ko no valsts ir stulbi, jo mēs paši esam valsts.
Novēroju savā personīgajā pieredzē – kādu laiku cītīgi maksāju kredītu, diezgan lielu summu. Taču, kad tas beidzās, konstatēju – liekas naudas tāpat nav, jo kaut kā nemanot iztērēju arī to summu, ko iepriekš maksāju par kredītu.
Tāpēc, ka esam patēriņa sabiedrība. Un šī sabiedrība nosaka, ka tev obligāti jāpērk tāda un tāda kafija. Ja nedzersi šo, tev nebūs statusa un tu nebūsi vajadzīga sabiedrībai. Taču tie ir meli! Patiesībā nevienam tas nav vajadzīgs. Mani pilnīgi neinteresē, kādas firmas soma tev ir un kādu kafiju tu dzer. Vienīgais cilvēks, kuru tas uztrauc, īstenībā esi tu pati. Tiem, kuri dzīvo kaut kādā somu un vēl nezin kādā realitātē, būtu jāapzinās – viņus ieskaujošā sabiedrība ir šaura un ierobežojoša. Vai tev to vajag? Par nezin cik simtiem nopirkt somu, kleitu vai vēl kaut ko? Tu esi gatava šā iemesla dēļ neuzkrāt sev drošības spilvenu? Nenodrošināt sev izvēles brīvību?
Tava sieva Sandra reiz stāstīja – ja tev veikalā priekšā noliktu bikses par trīs un trīsdesmit eiro, tu noteikti izvēlētos tās par trīs.
Jā, man ir tāda īpašība, kuru draugi sauc par ebrejismu. Es nevaru iztērēt naudu lieki, nevajadzīgi, to vienkārši izmētāt. Ir situācijas, kad tērēju brīvāk, bet kopumā tomēr ne. Varbūt tāpēc man vienmēr pietiek naudas. Protams, tās nav ļoti daudz, bet pietiekami. Jā, man ir jaunākā modeļa aifons, bet tikai tāpēc, ka iepriekšējais saplīsa un tūlīt bija vajadzīgs jauns. Man ir divas labas žaketes par 300 eiro katra. Bet es tās kopju, uzturu labā kārtībā un uzvelku šad tad, kad man jāparāda, ka māku arī saģērbties. Bet ikdiena ir ikdiena.
Man ir forši silti džemperi, bet tie pūkojas, uz tiem saveļas tādi kā bumbulīši. Nesen bijām izbraukuši no Latvijas un tur konstatējām, ka tikai austrumeiropiešiem ir džemperi, kas pūkojas un bumbuļojas. Skandināviem džemperi nepūkojas, jo… viņi tos izmet. Mēs nomaucam līdz galam. Šī vestīte, kas man mugurā, arī ir uzplēsta un sašūta. Un kāda vaina?
Laikmets, kurā dzīvojam, ietekmē arī laulību, bet jūs ar Sandru kopā esat jau daudzus gadus.
Jā, pārāk daudz (smaida). Mēs abi esam runājuši par to, kā mums izdevies nodzīvot kopā tik ilgu laiku, bet tā arī neesam to sapratuši. Nezinu, kā viņa mani pacieš. Labi, ka man nekas nav jācieš. Mūsu attiecībās vispār nav ciešanu.
Es jau arī dzīvoju sabiedrībā, dzirdu par dažādajiem attiecību modeļiem, formām, tos tolerēju un cienu, bet… šie modeļi vienkārši nav man. Mūsdienu sabiedrībā nav vajadzība ilglaicība, bet man nav vajadzīgs nekas īslaicīgs. Pašlaik. Pēc četrdesmitgadnieka krīzes – nu tad jau redzēsim! (Smejas.)
Es gan nedomāju, ka obligāti jāsaglabā attiecības, ja tajās viss aiziet šķērsām.
Tikai daudzi mani paziņas pēc tādas pieredzes attiecības sāk uztvert tik nopietni, ka vairs nevar atrast otru cilvēku. Nevajag saiet kopā astoņpadsmit gados. Bet laikam jau ir kāds noteikts vecuma posms, kad cilvēki var salīdzinoši viegli saiet kopā un viens otru pieņemt uz ilgu laiku, un ir posms, kad tas vairs nav tik viegli.
