Rīga +5°C 
Novērtē rakstu
-
20
-
1
-
0
-
2
-
0
-
4
-
1
-
PIETURZĪMES:
- Dzimis 1981. gada 29. janvārī.
- Beidzis Smiltenes lauksaimniecības tehnikumu, kur apguvis pārtikas tehnologa specialitāti.
- Popularitāti ieguvis, vadot televīzijas raidījumu Sirmā ēdienkaratē. Vairākus gadus vadījis arī raidījumu Kulta ēdieni, apceļojot daudzas pasaules valstis un iepazīstinot TV skatītājus ar tām raksturīgākajiem ēdieniem
- Restorāna Trīs pavāru restorāns līdzīpašnieks.
- Precējies, sieva Sandra, pēc profesijas veterinārārste. Bērni – dēls Vestards un meita Austra.
– Kādu laiku nesniedzi intervijas un neapmeklēji publiskus pasākumus. Tā teikt – biji pazudis.
– Es visu laiku esmu pazudis, nezinu nevienu cilvēku, kas sevi ir atradis. Tāpat kā iepriekš, arī visu šo laiku nodarbojos ar dzīvošanu, diemžēl nav citas izejas (ironiski smaida). Joprojām par naudu taisu ēst – šai ziņā nekas nav mainījies. Nu labi, izteikšos precīzāk – piedāvāju cilvēkiem kulināro sarunu. Tā nav vienkārši ēdināšana. Mēs tirgojam kaut ko vairāk nekā tikai kulinārija – mēs tirgojam uzmanību.
Izskatās, ka drīzumā, iespējams, varētu atsākties arī raidījuma Kulta ēdieni filmēšana. Mēs izdegām, filmējot septiņus gadus pēc kārtas, pašaizliedzīgi, ar ļoti mazu budžetu un nelielu komandu. Vienkārši tik daudz nedrīkstēja darīt. Pieriebās. Pateicu, ka man vajag pauzi – divus gadus. Un tagad sākam organizēties. Darbiņš jau diezgan labs.
– Un skatītājiem arī tīri labi patika.
– Nu, jums jau daudz kas tīri labi patīk – X faktors un kas tik vēl ne. Ja paskatāmies uz statistiku, redzam, kas vox populi (no latīņu valodas «cilvēku balss» – red.) patīk. Pārsvarā nekas pārāk inteliģents vai intelektuāls.
Dzīvojam laikmetā, kad nav vajadzīga izglītība, zināšanas. Par šefpavāru var kļūt cilvēks bez jebkādas izglītības.
Esmu vecā paaudze. Dinozaurs, kuram vēl joprojām šķiet, ka zināšanām ir nozīme. Man ir ļoti grūti dzīvot, ja visu laiku kaut ko jaunu neuzzinu, nelasu un nemācos. Viena no manas dzīves pamatlietām ir nemitīga izziņa. Un ne tikai par kulināriju. Tas gan ir diezgan liels absurds, jo mūsdienās nevienam to vairs nevajag.
– Kas ir jaunākais, ko esi izlasījis?
– Man iedeva grāmatu par Kārli Pētersonu – tas bija latviešu džeks, kurš uztaisīja pīpju revolūciju Īrijā. Tāda viegla grāmata. Ulisu nesen pāršķirstīju. Nē, nedomā – man nav iestājies tik liels ommmm, lai es to dabūtu līdz beigām, taču fragmentāri pārskrēju pāri. Esmu sācis lasīt dzeju, kas man agrāk likās diezgan nepatīkami. Postmodernistus, krievus. Man patīk krievu valoda.
– Ko dzeja izdara ar cilvēku?
– Māca valodu. Runājot par smadzenēm un domāšanu… Domāju, manām trulajām smadzenēm neko vairs nevar izdarīt, tur viss ir diezgan primitīvi. Nedomāju, ka šai ziņā vairs var notikt kaut kas revolucionārs.
– Izklausās, ka tev patīk koķetēt par tēmu es nekas neesmu.
– Nē, nē, tā pat nav koķetēšana. Tiešām tā domāju. Tas, ka es šad tad reaģēju uz dažādām lietām adekvātāk, nekā prasa mana iekšējā pasaule, nenozīmē, ka nevaru koķetēt vai tiešām tā justies.
– Pieminēji dzeju. Tā mums vajadzīga piespiedu kārtā?
– Man jā. Nedomāju, ka cilvēcei vajadzīga dzeja. Tai vajadzīgs jauns dzīvoklis, rīģipsis un skats uz lielveikalu. Un reizi mēnesī aiziet uz kādu koncertu. Es gan esmu tieši tāds pats, man arī tas viss vajadzīgs, izņemot skatu uz lielveikalu. Nu, un tad vēl ir šādi tādi untumi.
Sagribas bagātināt sevi. To arī cenšos darīt, kaut vai piespiedu kārtā.
Ja pieci cilvēki, kuru viedoklis tev šķiet svarīgs, saka – šo kņižečku pročitaj (šo grāmatiņu izlasi), tad to arī paņemu un atveru.
– Kādi ir kritēriji, lai kāda viedoklis tev šķistu svarīgs?
– Saruna. Ja, uzturot ilgstošas sarunas un diskusijas, tev ir interesanti un tu saproti – jums ir kaut kas kopīgs. Uzskati, starp citu, var būt arī diametrāli pretēji. Galvenais, lai tās sarunas neiet uz riņķi – par to, cik valdība ir slikta un cik daudz Eiropas naudas tiek izsaimniekots.
Vissvarīgākā tēma pašlaik gan ir – kādā pakaļā atrodas Latvijas politika. Patlaban tajā, manuprāt, ir bezdarbība. Ja runa būtu par restorānu, tad varētu teikt: žurkas staigā pa galdu. Tā saka tad, ja uz vietas nav ne īpašnieka, ne šefpavāra, ne zāles pārziņa. Kaut kas jau notiek, bet īsti nav skaidrs, kas. Kaut kādas porcijas tiek nestas, tās tiek sajauktas, bet visi ir paēduši. Daļa no apmeklētājiem nemaksā, jo ēdienā ir mati, un tāpēc viņi ēd par brīvu. Taču tāds restorāns nevar pastāvēt, vismaz ilgi ne.
Ja es restorānā strādātu pēc tāda principa kā mūsu valdība un Saeima, tad būtu tā: es solītu – tev tūlīt būs karbonāde, bet… gaļu neatveda.
Un ūdens nav, un kanalizācija nestrādā… Atšķirībā no valsts vadīšanas ēdināšanā nav atkāpju. Ja cilvēks ir pasūtījis galdiņu, tad viņš ir jāpabaro.
Reizēm sakrīt tik daudz lietu kas jāatrisina vienā minūtē! Agrā jaunībā likās – lietas pašas atrisināsies, es nebūšu tas, kas pieņem lēmumu. Tagad tā ļoti stingri domāju, ka jārisina vien pašam. Un vēl – jāatceras, ka nepatikšanas parasti nenāk vienas. Ja nāk, tad nāk baros, kā stirnas. Ja redzi stirnu, bremzē! Tā notiek ne tikai restorānā, arī dzīvē. Tāds ir likums.
– Māki piebremzēt, ieraugot pirmo stirnu?
– Ja es to ieraugu… Reizēm tu viņu vispār neieraugi. Varbūt esi jau nobraucis veselu baru ar stirnām un brauc tālāk, to nemaz nezinot. Tikai pēc tam, kad izkāp no mašīnas, ieraugi – tā ir sadauzīta un ar asinīm… Bet tas var notikt pat pēc vairākiem gadiem. Tad gan nav forši. Taču nāk jau atkal citas stirnas, un ir jau diezgan tuvu.
– Esi teicis, ka tev ir maz draugu – tikai trīs, Kāpēc tā?
– Man patīk būt vientuļam. Uz ielas varu parunāties, bet uz pusdienām un vakariņām savās mājās uzaicinu reto. Arī pats reti kurp eju. Man vairs nav interesanti runāt vienu un to pašu ar vieniem un tiem pašiem cilvēkiem. Vai ar jauniem cilvēkiem, bet vienas un tās pašas tēmas grozīt. Gribas, lai ir interesanti, lai manā dzīvē, uztverē pienāk klāt kaut kas vairāk nekā tikai virtuve, karbonādītes, šnicelītes, ļuļakebabs…
– Par šo es neironizēju, tā tas ir – viņi ir gudrāki. Es nerakstu dzeju kā mana mamma, nedaru citas lietas, ko darījuši mani senči. Mūsu ģimenē nekad nav bijis neviena amatnieka. Neviens nav pats uzcēlis māju, visas ir pirktas.
Bet es esmu amatnieks. Es nodarbojos ar sabiedrisko ēdināšanu. Lai vai kādā interpretācijā, lai vai uz kādas skatuves, tomēr tā ir un paliek tikai ēdināšana. Nē, tas man neliek justies slikti, bet ir jāsaprot sava vieta. Mani senči ir bijuši kruti, un es viņus par to cienu.
– Piedod, bet vai senčus var salīdzināt ar labu cūku, no kuras sanāk laba karbonāde?
– Manā gadījumā tā ir. Taču šis piemērs par izejmateriālu nav trāpīgs. Mēs neveidojamies no senčiem, mēs veidojamies no apkārtējās sabiedrības. No sabiedrības, kurā uzaugam. Es uzaugu Dikļos. Jā, līdz sešpadsmit gadu vecumam, kad aizgāju dzīvot uz Smilteni un sāku dzīvot patstāvīgi, mani patiešām ietekmēja ģimene. Taču pēc tam mani ietekmēja sabiedrība, un, procentuāli skatoties, tā mani ir veidojusi par astoņdesmit procentiem.
Savukārt mani radītāji un audzinātāji – tikai par divdesmit. Tieši tāpat ir ar jebkuru citu cilvēku. Uzskatu, ka sabiedrība, apkārtējā vide, Youtube, The Guardian, Delfi, alkohols un viss pārējais cilvēku ietekmē vairāk nekā ģenētiskais materiāls.
Ja nu tomēr ir kāds, kuru senči ietekmējuši par deviņdesmit procentiem… Ar tādu cilvēku būs baigi maz, par ko runāt. Viņa viedoklis būs noformulēts, un jau jaunībā tas būs nobrieduša cilvēka līmenī, kas ir pilnīgi neinteresanti sarunai.
– Bet tad jau mēs nekā nevaram ietekmēt to, vai mūsu bērni izaugs par sakarīgiem cilvēkiem.
– Tieši tā. Ir daudz piemēru, kad talantīgiem, foršiem vecākiem bērni ir nekam nederīgi. Es, piemēram (smejas). Un pretēji. Sabiedrība mūsu bērnus ietekmē arvien vairāk un vairāk. Runājot par manu bērnu Vestarda un Austras audzināšanu – viņi nav nekāds satori.lv intelektuālais variants.
Un arī bērnu audzināšana mūsmājās nav liberāla – domā, ko gribi, dari, ko gribi. Ir lietas, kas jāizdara, un tās jāizdara noteiktos laikos.Un ir lietas, kuras nav jādara. Toties var lietot rupjus vārdus.
Cilvēkam nedrīkst atņemt rupjības. Ir juridiskā valoda, garīdznieku valoda, pareizā jeb televīzijas diktoru valoda, latgaliešu valoda… Valodu ir daudz, un katrai ir sava vieta un pielietojums. Un es uzskatu, ka arī rupjība ir kā valoda, kurai ir savs īstais laiks un vieta.
Restorānu vidē bieži vien gan žargonvārdi, gan rupjības ir sarunas valoda. Nevar viesmīli pasaukt ar vārdiem: «Vai tu, lūdzu, varētu šo glāzi aiznest un nolikt uz ceturtā galdiņa?» Divi vārdi, un viss. Un rupjībām ir dažādas gradācijas – atkarībā no tā, cik ātri viesmīlim jādarbojas. Diezgan bieži eju uz publisko pirti, kur ir padaudz ostas strādnieku, un arī viņiem šajā – rupjību – valodā, ir liels IQ, tā ir viņu sarunvaloda.
– Kāpēc apmeklē publisko pirti?
– Kārtīgi nomazgāties var tikai pirtī, ne vannā vai dušā.
Rīgā ir tikai divas normālas publiskās pirtis, tās saglabājušās vēl no cara laikiem – lielas, pareizi būvētas, ar milzīgām krāsnīm.
Viena ir Emmas ielā, bet otra Čiekurkalnā. Šajās pirtīs neredzēsi skatus kā no padomju kino vai dzeršanu. Tas ir vairākas stundas – trīs, četras un pat piecas stundas – ilgs rituāls, kurā esi vienkārši pliks džeks. Karsēšanās, aukstēšanās, pēršanās. Lūk, tā ir īstena attīrīšanās!
Katrā pirtī ir noteiktas tradīcijas, likumi, kas tur jāievēro. Baigi interesanti. Bija tāds televīzijas raidījumu cikls Pirts stāsti, kuru veidojot Mikus Meirāns apbraukāja pasaules pirtis. Es arī vienmēr cenšos aiziet uz pirti tajā valstī, kurp esmu aizbraucis. Daži iet uz kapiem, daži uz pirti…
– Pirts attīra ķermeni. Tev ir vajadzība attīrīt arī savu prātu, dvēseli?
– Neko tādu neesmu sadarījis, lai baigi attīrītos. Vienīgais, ar ko sev baigi kaitēju, – ar pārstrādāšanos un sekojošu pārgurumu. Man ir ļoti lielas darba spējas. Varu baigi maukt un tad vienā brīdī salūstu. Ja tu daudz strādā, tātad maz guli. Tad padzīvojos pa laukiem, neko nedaru, guļu. Kad esmu izgulējies, atkal varu maukt.
– Jā, vienmēr ir bijusi un būs. Šī drošības izjūta nav par naudu – kopš sešpadsmit gadu vecuma no ģimenes neesmu to ņēmis. Šī spilvena izjūta pat nav par reālismu, bet sirreālismu.
Ir ļoti labi, ka vecāki kā īsti iluzionisti mācējuši radīt šādu drošu izjūtu, ka ir aizmugure. Līdz ar to man nav bail. Lai gan nezinu, kas notiktu, ja kaut kas patiešām noietu greizi. Viss var notikt – tu vari sabrukt, saslimt, un var gadīties, ka nekas nelīdz. Turklāt mūsu ģimenē vispār nav pieņemts skriet pie otra, kad kaut kas notiek. Ar visu jātiek galā pašam.
Šī ģimenes dotā un vēl arī materiālā drošība ir vissvarīgākās. Runājot par restorānu… Tas ir absolūti nedrošs pasākums! Rītdien to var aizklapēt ciet, es nepieķeros tādām lietām. Man nav ilūziju, ka šis restorāns saglabāsies līdz mana mūža beigām.
– Tātad ļoti būtiska tev ir arī finansiālā drošība?
– Jā, noteikti. Naudai jābūt pilnām kabatām. Vienmēr.
– Parādi!
– (Izvelk no kabatas maku, no maka kredītkarti un rāda.) Ja nav naudas pilnas kabatas, ir ļoti grūti. Tāpēc ir daudz jāstrādā. Pašam sev jāveido drošības spilvens, kontā jābūt vismaz pārdesmit tūkstošiem. Lai tad, ja notiek vislielākie iedomājamie sūdi, tev nav jāraud un jāiet pie Katrīnes Pasternakas diedelēt. Kaut gan – var jau notikt sūdi arī ar pieciem miljoniem kontā. Bet nu lai vismaz elementārās nepatikšanas tu vari atrisināt pats.
– Pārdesmit tūkstoši… Tu neesi attālināts no realitātes, mazliet nepārspīlē?
– Bet tā ir realitāte! Ja paskatāmies uz medicīnas un citām izmaksām, nav šaubu, ka jābūt nodrošinājumam. Ne jau vienā dienā esmu to nopelnījis. Tā nauda, kas manā kontā, ir gadiem sūri un grūti sastrādāta.
Tu saki – attālināts no realitātes. Bet katrs cilvēks var kaut ko atlikt. Viens vairāk, cits mazāk. Kā vari normāli dzīvot, ja tev nav materiālās drošības? Tu nevari pasūtīt darba devēju, kurš tev kāpj uz galvas. Tev vispār nav izvēles iespēju! Tev pat nav izvēles starp trīs un trīsdesmit eiro vērtiem džinsiem. Gribi vai negribi – jāņem tie par trīs. Tāpēc jāstrādā, jādomā un jāaudzē tauki. Gan valstiskā līmenī, gan personiskā. Būt nabadziņam prievītē, kuram nav izvēles, bet ir tikai trīs eiro vērti džinsi un pārtika ar atlaidēm… Tas ir apkaunojoši.
Tāpēc ir jāmācās un jāstrādā vēl, vēl un vēl. Arī gaidīt kaut ko no valsts ir stulbi, jo mēs paši esam valsts.
– Novēroju savā personīgajā pieredzē – kādu laiku cītīgi maksāju kredītu, diezgan lielu summu. Taču, kad tas beidzās, konstatēju – liekas naudas tāpat nav, jo kaut kā nemanot iztērēju arī to summu, ko iepriekš maksāju par kredītu.
– Tāpēc, ka esam patēriņa sabiedrība. Un šī sabiedrība nosaka, ka tev obligāti jāpērk tāda un tāda kafija. Ja nedzersi šo, tev nebūs statusa un tu nebūsi vajadzīga sabiedrībai. Taču tie ir meli! Patiesībā nevienam tas nav vajadzīgs.
Mani pilnīgi neinteresē, kādas firmas soma tev ir un kādu kafiju tu dzer. Vienīgais cilvēks, kuru tas uztrauc, īstenībā esi tu pati.
Tiem, kuri dzīvo kaut kādā somu un vēl nezin kādā realitātē, būtu jāapzinās – viņus ieskaujošā sabiedrība ir šaura un ierobežojoša. Vai tev to vajag? Par nezin cik simtiem nopirkt somu, kleitu vai vēl kaut ko? Tu esi gatava šā iemesla dēļ neuzkrāt sev drošības spilvenu? Nenodrošināt sev izvēles brīvību?
– Tava sieva Sandra reiz stāstīja – ja tev veikalā priekšā noliktu bikses par trīs un trīsdesmit eiro, tu noteikti izvēlētos tās par trīs.
– Jā, man ir tāda īpašība, kuru draugi sauc par ebrejismu. Es nevaru iztērēt naudu lieki, nevajadzīgi, to vienkārši izmētāt. Ir situācijas, kad tērēju brīvāk, bet kopumā tomēr ne. Varbūt tāpēc man vienmēr pietiek naudas. Protams, tās nav ļoti daudz, bet pietiekami. Jā, man ir jaunākā modeļa aifons, bet tikai tāpēc, ka iepriekšējais saplīsa un tūlīt bija vajadzīgs jauns.
Man ir divas labas žaketes par 300 eiro katra. Bet es tās kopju, uzturu labā kārtībā un uzvelku šad tad, kad man jāparāda, ka māku arī saģērbties.
Bet ikdiena ir ikdiena. Man ir forši silti džemperi, bet tie pūkojas, uz tiem saveļas tādi kā bumbulīši.
Nesen bijām izbraukuši no Latvijas un tur konstatējām, ka tikai austrumeiropiešiem ir džemperi, kas pūkojas un bumbuļojas.
Skandināviem džemperi nepūkojas, jo… viņi tos izmet. Mēs nomaucam līdz galam. Šī vestīte, kas man mugurā, arī ir uzplēsta un sašūta. Un kāda vaina?
– Laikmets, kurā dzīvojam, ietekmē arī laulību, bet jūs ar Sandru kopā esat jau daudzus gadus.
– Jā, pārāk daudz (smaida). Mēs abi esam runājuši par to, kā mums izdevies nodzīvot kopā tik ilgu laiku, bet tā arī neesam to sapratuši. Nezinu, kā viņa mani pacieš. Labi, ka man nekas nav jācieš. Mūsu attiecībās vispār nav ciešanu.
Es jau arī dzīvoju sabiedrībā, dzirdu par dažādajiem attiecību modeļiem, formām, tos tolerēju un cienu, bet… šie modeļi vienkārši nav man.
Mūsdienu sabiedrībā nav vajadzība ilglaicība, bet man nav vajadzīgs nekas īslaicīgs. Pašlaik.
Pēc četrdesmitgadnieka krīzes – nu tad jau redzēsim! (Smejas.)
Es gan nedomāju, ka obligāti jāsaglabā attiecības, ja tajās viss aiziet šķērsām. Tikai daudzi mani paziņas pēc tādas pieredzes attiecības sāk uztvert tik nopietni, ka vairs nevar atrast otru cilvēku. Nevajag saiet kopā astoņpadsmit gados. Bet laikam jau ir kāds noteikts vecuma posms, kad cilvēki var salīdzinoši viegli saiet kopā un viens otru pieņemt uz ilgu laiku, un ir posms, kad tas vairs nav tik viegli.
