Rīga +1°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Raksts publicēts žurnālā Ieva 2007. gadā.
Bērnība Ziemeļanglijā
Piedzimu Ziemaļanglijā, Češīrā, bēgļu nometnē, un atceros barakas, kurās dzīvojām vairāki cilvēki vienā istabā. Bet ar gaišām atmiņām saistās diena, kad mūsu ģimene devās uz Korbiju – savu pirmo ģimenes māju. Starp citu, māja ar četrām guļamistabām toreiz šķita neprātīgi liela. Tēvs strādāja dzelzs raktuvēs, bet mamma nodarbojās ar mājsaimniecību un bērnu audzināšanu. Četru brāļu kompānijā es biju jaunākais. Un brāļi nelabprāt gribēja ar mani spēlēties, jo uzskatīja, ka viņiem traucēju un maisos pa kājām. Tāpēc mani rotaļbiedri bija tuvāko kaimiņmāju bērni.
Atceros arī pirmo skolas dienu, kas vainagojās ar bēgšanu. Vienkārši tolaik vēl nepratu angļu valodu un, nesaprazdams ne vārda no skolotājas teiktā, izmisumā aizskrēju uz mājām.
Citi lasa
Palaidnis
Cik sevi atceros, vienmēr esmu bijis palaidnīgs bērns – gan mājās, gan uz ielas, gan sarīkojumos – visur. Tās nebija ļaunas, bet labas blēņas. Biju arī liels jokupēteris. Savas draiskulīgās dabas dēļ bieži vien arī saņēmu pērienus. Taču mana lielākā palaidnība tomēr bija aizbēgšana no mājām deviņu gadu vecumā. Kārtējo reizi bija jāpilda mājasdarbi, taču man tobrīd bija svarīgākas lietas darāmas. Vecākiem tas galīgi nepatika, arī man ne: sadumpojos un aizbēgu no mājām. Devos uz Loverbenefīldu, kur dzīvoja mūsu ģimenes draugi ar saviem bērniem. Jāpiebilst, ka šī pilsēta atradās divpadsmit kilometru attālumā, un es nevis gāju, bet skrēju uz turieni īsās biksēs, lietū, cauri neskaitāmiem miestiņiem.
Kad tiku līdz galapunktam, bezspēkā nokritu pie durvīm.
Tajos laikos reti kurā mājā bija telefons, tāpēc ģimenes draugi bija spiesti saukt palīgā policiju, kurai vajadzēja nodot ziņu maniem vecākiem, ka esmu sveiks un vesels. Kad tiku nogādāts mājās, neviens man neteica: «Prieks tevi redzēt, dēliņ!» Gluži otrādi – jutu, ka briest lielais rājiens. Labākais bija tas, ka paps teica: «Šovakar tevi nepēršu, jo esmu ļoti noguris.» Nākamajā dienā četros pēcpusdienā pārnācu mājās no skolas un uzreiz aizgāju gulēt. Kad paps uznāca pie manis augšējā guļamistabā, teicu: «Papiņ, vai es to pērienu nevarētu dabūt rīt? Šodien atkal es esmu ļoti noguris.» Pērienu, protams, dabūju šā vai tā.
Mācītājs jeb popzvaigzne?
Gāju svētdienas skolā, lasīju un studēju ticības mācību, un vienu brīdi man ļoti gribējās kļūt par mācītāju. Pat biju uztaisījis savu altāri un iejutos mācītāja tēlā. Mani brāļi bija mana draudze, kas nāca sūdzēt grēkus.
Skolas laikā sapņoju arī par popzvaigznes karjeru. Biju uzaudzis ar The Beatles, Mariannas Feitfulas dziesmām, kuras dungoju savā nodabā. No bītliem mans elks bija Pols Makartnijs.
Vēl pēc tam sapņoju par profesiju, kurā varētu daudz ceļot. Tāda man šķita žurnālista profesija.
Vējakūka futbolbumbas lielumā
Tā kā vienmēr biju pirmais mājās no skolas, nodarbojos ar ēst gatavošanu visai ģimenei. Man ļoti patika eksperimentēt ar ēdienu sastāvdaļām, taču ne brīdi nedomāju, ka nākotnē varētu kļūt par pavāru. Pienu, piemēram, mēdzu atšķaidīt ar ūdeni, jo skolā mums mācīja, ka pienā ir 99 procenti ūdens. Kāpēc lai neietaupītu drusku naudas, dzerot atšķaidītu pienu un īsto izmantojot dažādu saldo ēdienu gatavošanā?
Kādu vakaru, kad pārnācu mājās no skolas, atradu mammu sēžam krēslā un raudam.
Tieši tajā dienā bija nomiris Čērčils, un biju pārliecināts, ka māte skumst par viņa nāvi.
Tikai nākamajā dienā noskaidrojās, ka mammai bijusi dzimšanas diena, un mēs visi par to bijām aizmirsuši. Ar brāļiem izdomājām, ka neiesim uz skolu, bet sagādāsim mammai pārsteigumu un uzklāsim svinību galdu. Tagad gan neatceros, kas uz tā bija, bet spilgtā atmiņā man palikusi pašceptā torte, kuras dekorēšanai biju izmantojis pašu jiftīgāko ēdamo krāsu – zilganzaļo.
Taču mans bērnību dienu kroņa numurs bija cepeškrāsnī izcepta vējakūka futbolbumbas lielumā. Kaut arī mīklu vējakūkai nebiju žēlojis, nedomāju, ka kūka cepšanas procesā tik ļoti uzpūtīsies. Vidus kūkai bija pilnīgi tukšs, bet garoziņa kraukšķīga. Tā kā kūka sanāca tik milzīga, aizpildīju to ar visām iespējamām dārzā atrodamām veltēm – salātiem, tomātiem, ķiplokiem – pievienoju klāt pat vārītu olu. Un man jau šķiet, ka šī vējakūka ir labākais ēdiens, ko jebkad savā mūžā esmu uztaisījis. Varbūt tā bija kā zīme no debesīm, ka man jākļūst par pavāru. Arī apkārtējie mani mudināja pievērsties kulinārijas lietām. Un tā jau astoņpadsmit gadu vecumā sāku strādāt par pavāru.
Princis
Pašam šķita, ka esmu smukāks par brāļiem – īsts mazais princis. Arī meiteņu vidū biju populārs. Īpaši lepojos ar slaidajām, glītajām kājām. Taču skolas laikā man piemetās ekzēma, kas noklāja gan rokas, gan kājas. Pēc tam vairs negribējās vilkt īsās bikses, jo kājas, ekzēmas klātas, neizskatījās tik smukas kā līdz šim.
Ārsti bija izrakstījuši dažādas smēres, tabletes, bet nekas no tā visa nelīdzēja. Un tikai četrpadsmit gadu vecumā, kad kopā ar deju kopu aizbraucu uz Grieķiju un izpeldējos sāļā jūrā, ekzēma pazuda kā nebijusi un vairs nekad nav atgriezusies.
Balss lūzums pa ceļam uz Dziesmusvētkiem
Ejot latviešu skolā, dziedāju arī vietējā korī.
Reiz mums bija jādodas uz Hamburgas Dziesmusvētkiem, un notika neparedzētais. Braucot autobusā uz Hamburgu, man iestājās balss lūzums.
Tas, manuprāt, bija lielākais jaunības dienu pārdzīvojums, jo ne tikai nevarēju uzstāties, bet dziedāšanas vietā tiku norīkots kopmītnēs par istabas vecāko.
Vēl skolas laikā dejoju tautas deju kopā Pērkonītis un ar lielu prieku skrēju garos gabalus – maratonus.
Absolūtā dzirde
Bērnībā biju samērā slinks grāmatu lasītājs, man vairāk patika dauzīties apkārt ar bērniem.
Bet man bija «ļoti laba auss» – no visiem brāļiem man vienīgajam bija absolūtā dzirde. Katru pirmdienas vakaru mamma mani sūtīja pie privātskolotājas uz klavierstundām. Pēc pusotra gada mēs ar mammu gājām uz iepirkšanās centru un satikām manu klavierskolotāju. Kad mamma pajautāja: «Kā manam dēliņam iet?» – skolotāja atbildēja: «Dēliņš četrus mēnešus nav apmeklējis klavierstundas.» Un tas bija mans lielākais grēks, ka pirmdienas vakaros klavieru nodarbību laikā gāju uz bērnu kino seansiem, kuros notērēju visu stundām paredzēto naudu. Tagad ļoti nožēloju savu rīcību, jo labprāt piesēsties pie klavierēm un brīvi nospēlētu kādu jauku gabalu.
Starp citu, notērēta tika arī mammas dotā nauda friziera apmeklējumam. Matus mēs, brāļi, griezām cits citam un par ietaupīto naudu gājām dzert kokakolu.
Pirmā mīlestība
Deviņu gadu vecumā man bija ļoti laba draudzene Sandra, kurai pat palīdzēju nest grāmatas no skolas uz mājām. Sandrai mēdzu teikt, ka precēšos ar viņu, kad izaugšu liels. Taču četrpadsmit gadu vecumā iemīlējos kiprietē Dimitrā, kas dzīvoja četras mājas tālāk. Tomēr nopietnākā jaunības dienu mīlestība bija Zaiga Jansone. Kad viņa kopā ar vecākiem emigrēja uz Austrāliju, mana sirds bija salauzta.
Bērnības garšas
Bērnību atceros kā gaišu un saulainu laiku, lai gan tēvs mūs ļoti stingri audzināja. Viņam bija ļoti labs teiciens: «Darbs vienmēr pirmajā vietā, tikai pēc tam izpriecas.» Protams, savu reizi dabūjām pērienu arī no mammas, taču mamma ļoti rūpējās par mums. Vēl tagad atceros, kā viņa mums lika ēst negaršīgos, bet veselīgos spinātus, puķkāpostus, brokoļus, kurus audzēja piemājas dārzā. Taču fantastiski garšīga man šķita mammas gatavotā cūkas pavēdere kopā ar sīpoliem un sēnēm, štovēti kāposti, krāsnī cepti speķrauši un rabarberu alus. To garšas manī dzīvas vēl joprojām.
