Rīga +6°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Publicēts žurnālā «Klubs» 2019. gada 3. numurā.
Diezgan daudz ko dzīvē es esmu izmēģinājis un mainījis. Un ikreiz, kad bijusi tā ziņkāre par kaut ko jeb «nieze», centies to arī apmierināt. Piemēram, paralēli arhitektūrai ļauties interesei par vīnu. Ļaušanās un brīvdomība mani aizvedusi tur, kur šobrīd esmu.
Bet vislielāko gandarījumu šajā dzīves posmā man sagādā manas meitas – tas, ka divgadīgā Frīda man pasaka: «Papa!» – un pasmaida. Bērna smaids vai kāds jauns viņam iemācīts vārds – tas ir īstais gandarījums, un neviens apmaksāts rēķins vai pabeigts projekts nestāv tam blakus.
Pirms daudziem gadiem sāku savu profesionālo dzīvi kā arhitekts, un šobrīd atkal esmu atgriezies pie arhitektūras. Man atkal ir laiks pievērsties dizaina un arhitektūras jomai, un to es pastiprināti daru. Īpaši tāpēc, ka jaunie darba uzdevumi ir pavedinoši. Šobrīd es projektēju vīna darītavu Itālijā. Projekts pie tās sākās jau pirms sešiem gadiem. Un beidzot viss ir pavirzījies uz priekšu, esam salikuši logus, pasūtījuši virtuvi, un jaunā vīna raža jau tiks sagaidīta jaunajās telpās. Ko man iemācījis šis projekts?! Zināmu pacietību, to, ka ne viss foršais dzīvē notiek ātri. Bet otrais projekts, pie kura esam pieaicināti kā Latvijas biroju eksperti, ir banka «Luminor». Milzīgs, skaists projekts ar augstu atbildību, kurā ir nepieciešamas gan dizainera, gan psihologa iemaņas.
Nekas tā neiedvesmo kā idiotisms. Manī ir dizainera dvēsele un asinis, un vizuālais tēls, proporcijas un telpas izjūta man ir ārkārtīgi svarīga. Un jebkādas nejēdzības un sliktais man «kretinē» un padara nervozu. Līdz pat tam, ka pabīdu sānis neveikli izkārtotas mēbeles kafejnīcās, kuras nepieder man. Un tad gribas pierādīt, ka varu izdarīt labāk. Tas mani iedvesmo radīt. Detaļas, kuras ieliekam projektos, uzlabo dzīvi. Jo, sākot kaut ko projektēt, ir jādomā, vai varēs nobraukt lejā ar bērnu ratiņiem pa ietvi un beidzot ar to, kā ir piestiprināta duša.
Nekad neesmu bijis tikai tīrs arhitekts, man vienā paketē ir arī dizaina projekti, dizainera domāšana un vienlaikus uzņēmējdarbības vadība. Tas viss pareizās proporcijās raksturo manu darbības virzienu. Bet katrai no šīm nozarēm ir savs ātrums. Arhitektūra ir ļoti lēns process, vīna nozare nedaudz ātrāka, uzņēmējdarbība teorētiski vēl ātrāka. Bet šādi es apmierinu savu ziņkāri, nepazaudējot nevienu no šiem lielumiem. Un mani vienmēr interesējušas ilglaicīgas lietas. Es esmu gatavs smagi strādāt, bet lai rezultāts ir nezūdošs.
Vērtējumi no malas uzliek lielu slogu. Manam tēvam (uzņēmējs Uldis Pīlēns – aut.) ir skaļš vārds, un viņš arī ir ļoti daudz izdarījis.
Bet man nebija pieņemams tas, ka mani varētu vērtēt pēc tēva sasniegumiem.
Šādi vērtējumi uzliek slogu. Tāpēc, beidzot 12. klasi, man uzreiz bija skaidrs, ka gribu mukt prom. Devos studēt arhitektūru Bauhausa Universitātē Veimārā. Astoņpadsmit gadu vecumā svešā vietā uzsāku nobrieduša cilvēka dzīvi, un tas man iedeva tādu foršu rūdījumu. Es vienmēr izvēlējos stingrākos pasniedzējus un profesorus, jo mani neinteresēja viegli sasniegumi. Dabūt desmitnieku pie profesora, kas visiem liek desmitniekus, nebija nekāda lielā māksla. Man gribējās dabūt panākumu apziņu un sviedru sajūtu no tā, līdz kam pats esmu nonācis. Un man bija laiks, entuziasms un vēlēšanās. Manī pilnīgi droši ir darītāja gēns, un to vienlaikus ar plašā lauka tvērienu, manuprāt, esmu mantojis no tēva. Toreiz gan man šķita, ka studēšu vienreiz dzīvē. Bet nu jau esmu studējis kādas trīs četras reizes. Vācijā pavadītie pieci gadi mani eiropeizēja. Un tad es izmantoju iespēju aizmukt uz Austriju – apmaiņas programmā pastudēt Vīnes Mākslas akadēmijā. Pēc Vācijas kārtības un stingrības te izjutu pilnīgāko bohēmu. Studijas Vīnē man parādīja, ka dzīvē bez studijām un smaga darba ir arī skaista izklaide, vīna kultūra un viss pārējais, kas ar to saistīts. Vīnes kultūras valdzinājums, nepiespiestā dzīves kvalitāte mani tik ļoti aizrāva, ka uzkavējos tur pusgadu ilgāk, nekā paredzēts. Pusgadu es studēju un pusgadu pastrādāju leģendārā arhitektu birojā Austrijā. Un tas, ka viņi paši mani uzaicināja strādāt pie sevis, tobrīd bija lielākais dzīves kompliments. Bet no Austrijas laikiem, protams, nāk mana mīlestība pret vīnu. Tieši Vīnē sāku atšķirt «rislingu», «veltlineru», «šardonē».
Bet, atgriežoties Latvijā, tēvam radās ideja par vīna kultūras radīšanu šeit, un mēs abi nostājāmies viens otram blakus un sākām šo procesu iekustināt Latvijā.
Es esmu zināmā mērā valdonīgs, man grūti iekļauties komandā. Joprojām nevarētu būt trešais vai ceturtais padotais komandā vai arī citu ideju izpildītājs. Man tomēr vienmēr ir pārāk spilgts savs viedoklis. Šobrīd mēs strādājam kopā ar sievu (Santu Pīlēnu – aut.), un mums ir kopējas idejas un vīzijas. Bet tas neslāpē manu valdonīgumu mirklī, kad gribu savas idejas realizēt. Tomēr, lai izkustinātu lietas, jābūt nedaudz valdonīgam, tas iedod sapnim lielāku ātrumu. Kaut arī šobrīd jau esmu daudz gatavāks kompromisiem nekā agrāk.
Es esmu atnācis pasauli uzlabot, nevis to tikai lietot.
Stils ir mirstošs, pārejošs, paliekošas ir vērtības. Tas, ka vienā brīdī visa pilsēta skrien pa ielām vienādās kedās, ir pārejoši. Sezona beigsies, un tas mainīsies. Ne velti mēdz teikt, ka vienīgā noturīgā ir klasika. Un dizainā man patīk, ja lieta nav radīta no dekoratīva aspekta. Vienkārša, pašsaprotama lieta man šķiet daudz skaistāka nekā lieta, kas ar kaut ko dekorēta un apgreidota, lai izskatītos pēc kaut kā cita. Man vienmēr paticis tas, ko saka minimālisma dizaina korifejs Dīters Rāms: «Tikai tad, ja lieta ir laikmetīga un gudra, tā ir arī skaista.»
Man nepatīk viss liekais. Mazāk, bet labāk. To es sev pateicu šā gada 1. janvārī: «Pirkt visu daudz mazāk, bet labāku un vērtīgāku.» Ja es pērku audioiekārtu, tad gribu, lai tā kalpotu arī maniem bērniem. Tas pats ir, izvēloties auto. Es vienmēr esmu meklējis automašīnu, kas ir laikmetīga un kas arī pēc desmit gadiem izskatīsies skaista. Šobrīd mums ir ģimene ar četriem bērniem, tāpēc esam izvēlējušies autobusu «Mercedes». Bet mana sapņu mašīna ir «Landrover Defender». Kantaina kaste, kas kādam, iespējams, šķiet kā braukājošs ledusskapis, kas nenodrošina nekādu komfortu, bet katru reizi, kad redzu to pabraucam garām, man liekas – cik skaista! Mani uzrunā formas tīrība. Tas viss, protams, nenozīmē, ka man nepiemīt mirkļa vājums un es kādreiz nesalūztu, nopērkot arī kaut ko modīgu.
No ārkārtīgi spēcīga mākslas darba es jūku prātā. Es gribu uz to skatīties un skatīties. Sieva man ir iemācījusi apzināties savus sapņus, plānus un mērķus. Viņa man Ziemassvētkos uzdāvināja blociņu ar 100 idejām, tā saucamo «bucket list». Septiņdesmit no simts lietām man derēja precīzi, bet bez trīsdesmit arī varētu iztikt. Taču tūlīt manā dzīvē ienāks plašu atskaņotājs. Kad domāju par to, kādu es to vēlos, atcerējos savu elku Dīteru Rāmsu. Viņš arī ir bijis audioiekārtu ražošanas rūpnīcas «Braun» seja. Un tad tu saproti, ka vienīgais atskaņotājs, kas tev nepieciešams, ir 1962. gadā ražotais un sienā iemontējamais atskaņotājs, kas izlaists ierobežotos eksemplāros. Bet tad uzrodas īpaša izsole, kurā ir iespēja piedalīties. Pie atskaņotāja tu netiec, bet komunikācija ir notikusi, jo ar savu dedzību esi atstājis iespaidu uz izsoles vadītāju. Un pēc divām nedēļām braukšu pēc šī atskaņotāja uz Vāciju.
Dzīves nopietnība manī vienmēr ņēmusi virsroku, un tas nopietnais Mārtiņš ir uzvarējis. Studentu gadus neballējos no rīta līdz vakaram, jo man bija pārāk nopietna dzīves uztvere un vēlme pēc mērķu īstenošanas. Man šķita, ka ar ballēšanos sev nozogu laiku. Bet es vispār nekad neesmu ļāvies pārāk daudz apreibināties un tamlīdzīgi. Protams, tagad 36 gadu vecumā man šķiet, ka būtu varējis mazliet vairāk paballēties. Bet mani nevilina bezjēdzīga uzdzīve, drīzāk saturīga izklaide. Varbūt tāpēc arī šī vīna kultūra, ar ko esmu aizrāvies. Vīna baudīšana man šķiet domājošs, intelektuāls piedzīvojums. Un par dzīves viegluma trūkumu es nevaru sūdzēties. Tās manī ir pārpārēm.
Varu šodien izdomāt un rīt jau lidot uz Parīzi – tas ir stāsts par mani.
Man liekas, ka mirklī, kad tu pārstāj dzīvot ar vieglumu, kaut kas skaists arī beidzas. Un es nevēlos nonākt situācijā, kad darbs ir tikai darbs, bet hobijs – hobijs. Man darbs ir hobijs, un otrādi. Un, ja man ir sajūta, ka viens darbs kļūst par smagu un sāku domāt par ko citu, ir laiks kaut ko pamainīt.
Dzīves uzdevumi visu laiku transformējas. To man iemācīja kāds dzīves mentors, kas savu profesionālo darbību sācis kā mākslas kolekcionārs, bet tad nopircis savu vīna darītavu, un nu jau pats dara vīnu. Pēters Femferts, vīna darītavas «Nitardi» īpašnieks, mani spēja pārliecināt par to, ka jebkura maltīte var pārvērsties baudīšanā. Pat ja tas ir tikai siers un vīns. Un mana pārliecība ir, ka katra diena ir skaistas dzīvošanas vērta, un to arī mēģinu ieaudzināt savos bērnos. Mums ir ārkārtīgi smalkas krūzes, bet mēs tās lietojam ikdienā. Un, ja gadās kādu krūzi sasist, nu tad neko. Tad, kad bērni skrien apkārt pa māju ar jogurtu, viņi, protams, to izlej uz dizaina mēbelēm. Bet es nedomāju, ka mirklī, kad bērns aug, jāpāriet uz plastmasas krēsliem. Galu galā, patina arī ir skaista. Dzīve var aprauties jebkurā mirklī, tāpēc tā ir jāizbauda. Katru dienu vajag to labāko. Katru dienu ir skaisti jāsaklāj galds un jābauda maltīte no skaistiem traukiem un ar skaistiem galda piederumiem.
Šampanietis atrisina visas problēmas. Ar to var gan atzīmēt panākumus, gan noslīcināt bēdas. Kad mācījos kādā desmitajā klasē, domājot par savu nākotni, sevi saistīju ar inženiera, grafiskā dizainera profesiju, bet nekad mūžā ar to, ka varētu tirgot šampanieti. Bet tagad tas ir noticis.
Ja aiziesiet pie draugiem ciemos ar pudeli sarkanvīna, viņi vaicās, kas tas ir, pie kā tas iet klāt. Bet, ja aiziesiet ar pudeli šampanieša, visu sejas atplauks smaidā. Šampanietis vienkārši izraisa lielāku prieku. Es kā šampanieša vēstnesis, protams, tā izpētē esmu iegājis ļoti dziļi, bet man liekas, ka nu jau arī cilvēku interese Latvijā par šampanieti ir pietiekami liela.
Mana dzīves vai darba sastāvdaļa ir regulāra Šampaņas apmeklēšana, tikšanās ar vīna darītājiem, iepazīšanās ar viņu radīto šampaniešu portfeli. Es atklāju aizvien jaunus šampaniešus un mēģinu atrast pēc iespējas lētākus, bet tāpēc ne mazāk kvalitatīvus eksemplārus. Jo ir viegli nopirkt šampanieti par 100 eiro, bet par 30 eiro, lai teiktu, ka tas ir lielisks, ārkārtīgi grūti. Bet es atšķiros no daudziem citiem vīnziņiem ar to, ka mani tik daudz neinteresē pagaršot vīnu kā izjust vīna lauku. Ne velti vienu gadu esmu studējis vīna zinības Austrijā. Skolas projekta laikā vienu gadu īrēju pavisam nelielu vīnogulāju lauciņu, lai pats varētu izsvīst procesā un iegūt respektu pret katru novākto vīnogu. Lai redzētu, cik smags ir vīna darīšanas process. Man vienmēr jebkura degustācija sākas ar vīna lauka apskati, iepazīšanos, ainavas izpēti, un tikai tad dodos uz pagrabu.
Es vēlos vīna lauku sagaršot glāzē.
Tā ir mana filozofija un meditācija. Man nav jābrauc uz tālām un siltām zemēm, lai atpūstos, man pietiek pusstundu pastāvēt vīna laukā. Tas man ir līdzvērtīgi pastaigai gar jūru vai mežā. Katru reizi atbraucot no Šampaņas, uzzinu kaut ko jaunu, un tas piešķir uguni manai ziņkārei. Šampanieša stāstus es neatstāstu no izlasītā grāmatās, bet no paša piedzīvotā. Tāpēc cilvēkiem, kas bijuši manis rīkotajās degustācijās, šķiet, ka šampanietis ir ļoti viegli saprotams. Un man ļoti glaimo tas, ka mani atpazīst pēc šampanieša. Ja parādos kādā pasākumā, cilvēki ir teikuši: «O, šovakar būs labs šampanietis.»
Ja kaut kas ļoti interesē, tam laiks vienmēr atradīsies. Tieši pagājušajā nedēļā uzsāku tālmācībā apgūt šampanieša «master level» kursus. Tie prasa gan piepūli, gan laiku. Bet, ja es esmu šajā jomā, man gribas apgūt vēl vairāk. Iepriekš man šķita, ka tam man noteikti neatradīsies laiks. Bet nedēļas laikā pārkārtoju visus savus darbus, un, lūk, jau esmu dalībnieks. Trīs mēnešus divreiz nedēļā sēdēšu «onlainā». Labi, es to daru naktīs, kad bērni guļ, un tas ir uz mana miega rēķina. Bet man nešķiet, ka brīvdienās jāguļ 11 stundas vai katru dienu astoņas stundas miega ir obligātas. Man pilnīgi OK ir sešas septiņas stundas miega visu nedēļu.
Iemīlējies vīrietis kļūst sabiedrībai vajadzīgāks. Viņš ir daudz laipnāks, smaidīgāks, daudz vairāk «patērē» ziedus un tā joprojām. Ar savu pacilāto tēlu viņš uzlabo dzīvi ļoti daudziem cilvēkiem. Un, protams, katram vīrietim vajadzētu piestrādāt, lai iemīlēšanās nepārietu.
Un es domāju, ka pastāv mūžīgā mīlestība. Mēs varam savas sievietes nodarbināt ar mājasdarbiem, iepirkumu sarakstiem, dažādiem citiem uzstādījumiem un tā joprojām. Bet, uzņemoties daļu darbu mājās, varam iedot savai sievietei laiku frizierim, atpūtai un iespējai palasīt grāmatu. Es esmu vecmodīgs, bet, manuprāt, vīrietim tomēr ir jādara vairāk nekā sievietei un daudzās lietās jāuzņemas iniciatīva. Jo ko tad vīrietis grib? Laimīgu un skaistu sievu mājās. Un mirklī, kad šķiet, ka vairs neiemīlamies savā sievā, ir laiks ļauties kādam skaistam ceļojumam divatā. Vides maiņa lieliski grauj rutīnu.
Mani fascinē lietas, kas var pēkšņi uzrasties un pilnībā mainīt dzīvi. Kaut vai vīna kultūra, kas aizvilināja mani no Vācijas uz Austriju. Kopš tā mirkļa es vairs nedzeru alu.
Un vēl manī ir parādījusies paškritika. Kādu dzīves daļu vari nodzīvot ļoti stūrgalvīgi, noliedzot to, ka citiem ir taisnība. Bet, apzinoties, kas tevī ir kritizējams, var sākt ar to strādāt un mainīties. Kaut vai būt laipnākam, jaukākam pret jebkuru cilvēku. Man šķiet, ka man iet aizvien labāk.
