Rīga +5°C 
Novērtē rakstu
-
3
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
Vizītkarte
- Dzimis 1983. gada 6. oktobrī Apē.
- Beidzis Carnikavas pamatskolu, Rīgas 84. vidusskolu.
- Mācījies LU Ģeogrāfijas un zemes zinātņu fakultātē ģeoloģiju, LU Vēstures un filozofijas fakultātē vēsturi, Kultūras koledžā pasākumu menedžmentu.
- Darbojies Latvijas mazpulkos, Papardes ziedā, kļuvis par Latvijas jauno vanagu goda biedru.
- Vadījis grupu Pirmā sērija, šobrīd darbojas grupā Rīta stienis un mēdz uzstāties kopā ar grupu Kontrabanda.
- Vadījis televīzijas raidījumus Īsakūd Latgolā, Ciemos, strādājis radio NABA u. c.
- Kopā ar trim brāļiem darbojas improvizācijas apvienībā Spiediens.
- Jau 20 gadu pildījis Ziemassvētku vecīša pienākumus.
- Savulaik kandidējis Saeimas vēlēšanās Pēdējās partijas sastāvā.
- Mīļākais ēdiens Siļķe kažokā.
- Neprecējies, ir draudzene Kate.
AGNESE: Pat tad, kad apkārtējie notikumi nešķiet diez ko priecīgi, tu māki uzturēt sevī prieku un dot to citiem. No kurienes tevī šis prieks?
KOZMENS: Mana māte (Carnikavas novada domes priekšsēdētājas vietniece Genovefa Kozlovska – red.) pirms laika kādā sarunā man atklāja, ka viņas misija dzīvē ir nest cilvēkiem prieku un mierinājumu. Arī es esmu secinājis, ka mana misija ir nest prieku. Mierinājumu gan nē, jo, kad cenšos kādu mierināt, viņš parasti satraucas vēl vairāk. Izklausīsies pēc pašslavināšanas, bet man patīk teikt, ka esmu viens no labākajiem muļķību radītājiem Latvijā. Mans uzdevums ir panākt, lai cilvēki atbrīvojas un jūtas labi, un reizēm man arī izdodas.
Bet, ja tu vaicā, no kurienes tas, – viss esot sācies ar manu vectēvu. Viens no piemēriem – vectēvs, ciemodamies pie otra vectēva, kurš tobrīd bija vēl vienkārši paziņa, ne radinieks, izdomāja visus iznest cauri. Dodamies no mazmājiņas, viņš iegāja kūtī, paņēma jēru un ienesa to pagrabā, kas atradās tieši zem viesistabas… Kaut kur sāk blēt, un neviens nesaprot, kur īsti. Bet vectēvam mežonīgi smiekli.
Citā reizē viņš tai pašā mājā visās istabās mazliet paskrūvēja laukā spuldzītes. Visi sēž pie svecēm… Līdz vecāmāte iet uz pagrabu pēc alus, slēdz elektrības slēdzi un atklāj – elektrība ir! Vectēvam atkal mežonīgi smiekli.
Viss turpinājās ar manu māti, kura bija jaunākā četru bērnu ģimenē un kurā, šķiet, koncentrējies jokošanas megaspēks. Viņai ļoti patīk izjokot cilvēkus, diemžēl savā darbā viņa nevar to darīt, bet, tiklīdz māte tiek laukā, viņa izpaužas. Jaunībā māte savā ziņā nodarbojās ar stendapu – pārģērbās par vīrieti, pielika milzīgas ūsas, uzlika tumšas saulesbrilles un ciema svētkos pavilka uz zoba cieminiekus. Francis, kā māte sevi sauca, bija ciemā ļoti mīlēts. Par laimi, mūsu ģimenē nav raksturīgs humors, kas ļauj sevi paaugstināt uz citu cilvēku rēķina, par kādu paņirgājoties.
Nu, un tad nāku es…
– Abi tavi vecāki nāk no Latgales. Viņiem esot skaists mīlasstāsts.
– Tā kā seriālu un citu nieku, kur tērēt laiku, tobrīd nebija, mamma nodarbojās ar māņticību. Viens no ticējumiem bija skaitīt baltos zirgus. Proti, jaunai, neprecētai meitai bija jāuzskaita visi baltie zirgi, ko viņa redz. Un tad, kad viņa ieraudzīs simto, viņas īstais būs tas puisis, kuru viņa pēc šīs saskaitīšanas ieraudzīs pirmo.
Tai brīdī, kad māte ieraudzīja simto zirgu, viņa brauca vienā automašīnā ar manu tēvu un vēl kādu cilvēku.
Tēvs, kurš no mammas vecākās māsas bija uzzinājis par šo skaitīšanu, tai brīdī pavaicāja, vai šis bijis simtais. Mamma neko neatbildēja… Nepagāja ne divi mēneši, kā abi apprecējās un dzīvo kopā līdz šai baltai dienai. Tēvs ar baltām lilijām kilometriem bridis pa dubļiem pie savas līgavas un tamlīdzīgi. Īsāk sakot, skaisti.
Vēlāk mātei – viņa pēc profesijas ir agronome – piedāvāja darbu Carnikavā, un mēs no Latgales pārcēlāmies uz turieni. Mana māte nodarbojās ar zinātni un kaut kādu iemeslu dēļ, kurus es vairs neatceros, audzēja mušas. Tās tika audzētas un tad deaudzētas… Tomēr visas vasaras, cik vien sevi atceros, dzīvoju pie vectēva un vecāsmātes Bākarovā Viļakas novada Šķilbēnu pagastā apmēram 120 metru no Krievijas robežas.
– Ko tev iemācīja bērnība laukos?
– Ka lapsenes ir jāiznīcina. Kā jau bitenieka mazdēls, es biju iemācīts, ka lapsenes nodarbojas ar laupīšanu, tāpēc tās ir jāienīst un jālikvidē, ko mēs arī cītīgi darījām. Bet nebija jau tā, ka lapsenes necīnījās pretī. Tai pašā istabā, kur glabājās medus, kritu par upuri lapseņu viltībai. Sēžoties uz gultas, es nejauši uzsēdos uz lapsenes, un, lai neteiktu vairāk, tas izraisīja zināmu diskomfortu. Nesaprazdams, kas notika, pielēcu kājās. Izpētīju dīvānu un, neko neieraudzīdams, apsēdos vēlreiz. Biju šokēts, pielēcu kājās un… pēc laika apsēdos vēlreiz. Kā redzi, trīs lietas ir latviešu tautas kodā…
Lauki liek uz visu paskatīties citādi un norūda tā, ka tu nesatraucies par sīkumiem. Tie liek saprast, kas šai pasaulē ir triviāls un kas ir patiesi svarīgs. Tai pašā laikā cilvēki no laukiem, ienākot pilsētā, tās savas vērtības, savu pieredzi nemaz nenovērtē, pat noniecina. Bet viņu pieredze ir daudz vitālāka, iespējams, pat svarīgāka nekā pilsētniekiem.
– Pastāstīsi par latgalisko sevī?
– Latgaliski, ja? Starp citu, pagājušajā gadā vadīju pasācienu Upītes Uobeļduorzs. Karsts pasāciens bija. Nūdega pasākums. Bija salikti cuki apļī kā amfiteātrī. Latgaļīšu dzejnieki, dzīdutāji, folkloras ansambļi.
Galvenie uzozstātīs bija aicināti 100. debija. Bet pirms jim uzostājās vīna nū monam meilokajām folkloras grupām Laimas muzikanti. Jautras, lotgoliskas dzīsmas. Es jys pīteicu i pi ūtrās dzīsmas aizdega viss. Kaut kādi puiši bija aidedzinājuši visu estrādi nū orpuses. Cilvāki izglāba visu, izņemot vīnu lampu i 100. debijas planšeti.
– Varbūt labāk turpini latviski? Citādi nezinu, vai latgaliski pareizi uzrakstīšu.
– Čiuļs paliek čiuļs… Iespējams, tik latgalisks kļuvu tāpēc, ka sava akcenta dēļ nejutos līdz galam pieņemts tai vidē, kurā augu. Centos pierādīt, ka esmu foršs, brīnišķīgs, mīlams, bet pret mani tika vērsts tas humors, kas man nepatīk. Humors, kas noniecina otru. Un vēl man ļoti nepatika plaģiātisms.
Proti, jau otrajā klasītē stājos klases priekšā un stāstīju jokus, anekdotes. Bet tad ievēroju, ka manus jokus paņem citi un stāsta kā savējos. Visticamāk, tie stāstītāji to vairs neatceras, bet man tas bija ļoti nozīmīgi, jo tas bija mans intelektuālais īpašums.
Tad pirmo reizi pamanīju, cik liels ir joka spēks, pamanīju – tas tev liek spīdēt, nest gaismu.
Un varbūt mani sāpināja arī tas, ka man tiek atņemta šī spīdēšana. Rezultātā es ierāvos sevī un biju tāds kā izstumtais, un līdz pat skolas beigšanai tā īsti attieksmi pret sevi nepagriezu citā virzienā. Taču kopš tā laika neciešu, ja sper guļošam. Gan fiziskā, gan emocionālā nozīmē. Kad pēc gadiem devos uz salidojumu, sapratu – nekas jau nav mainījies. Starp citu, tā kā man grūti formulēt, kas es īsti esmu – ne īsti jokotājs, ne īsti aktieris, ne īsti mūziķis –, esmu sevi definējis kā C klases slavenību. Bet virs C klases ir B klase, A klase un pāri visam zvaigznes.
– Jā, bet par latgalisko…
– Piedod, es visu laiku aizeju pa citiem ceļiem… Vienmēr esmu uzsvēris, ka esmu latgalietis, un ar to patiešām lepojos. Starp citu, man ir divi Latgales karogi – viens ar, otrs bez ģerboņa. Daudzi saka – tu neesi latgalietis, jo neesi tur piedzimis. Bet lielākā daļa krievu, kas ir Latvijā, jau arī nav piedzimuši Krievijā…
Es pieņemu latgaliešu kultūru, man patīk latgaliskā sajūta, apziņa, ka esmu latgalietis. Un, aizbraucot uz Latgali, jūtu iekšēju prieku, jo man ir iespēja parunāties ar latgaliešiem, uzsmaidīt viņiem. Zini, un latgalietī ir mazāk izlikšanās, vairāk sirsnības. Lielāks pieņemšanas faktors. Ja esi čiuļs, nu nekas, esi (smejas). Bet pats nozīmīgākais brīdis Mārtiņa Kozlovska dzīvē pienāca 2018. gadā, kad viņam piedāvāja vadīt Boņuka ceremoniju, kas ir latgaliešu Oskars. Ze pasākums Latgalē! Ja tu zinātu, cik es biju nobijies! Satraucos, vai Latgale, vai latgalieši mani pieņems. Bezbožno strjomno bija, Jēzus! Bet viss beidzās labi. Jei ir meili i jauki cilvāki.
Iespējams, savulaik centos pats sev attaisnot, kāpēc esmu citāds, un tāpēc tik ļoti pievērsos latgaliskajam. Latgaliskā vide man likās ļoti interesanta, latgaliešu valoda – ļoti īpaša. Un arī man gribējās justies īpašam, citādam. Bet, ja tu esi īpašs, cilvēkiem gribas zināt tevi un par tevi. Bet tas nozīmē, ka (čukstus): man trūka uzmanības!
– Kāpēc tev tās uzmanības trūka?
– Pirmkārt, tāpēc, ka esmu no kategorijas, kas saucas zīmuļi. Man gribas, lai cilvēki uz mani skatās, es cilvēku uzmanībā uzplaukstu. Varbūt tā ir alkatība, bet man to uzmanību vajag arvien vairāk un vairāk. Noteikti neesmu no cilvēkiem, kuriem uzmanība ir vienaldzīga.
– Vidusskolā tev izdevās panākt, lai tevi uztvertu citādi?
– Jā, jo es nomainīju skolu un sāku no baltas lapas. Ļoti izmantoju filozofiju, ko pats sev esmu nodēvējis par idiotismu. Visu laiku dzinu jokus, biju tāds muļķītis, jo tad visi tavā klātbūtnē jūtas ļoti brīvi. Bet… diemžēl tam ir arī blaknes. Cilvēki tevi neuztver nopietni. Arī tad, kad gribi teikt kaut ko nopietnu. Un tas ir baigi slikti, tādēļ arī vidusskolas projekts daļēji izgāzās.
Nu, un tad jau nāca pieauguša cilvēka dzīve, kurā laikam esmu atradis savu vietu. Man dzīvē palīdzējuši daudzi cilvēki, bet viens no tiem, kam esmu ļoti pateicīgs, ir Jānis Skutelis.
– Savulaik gan gribēji būt nevis C klases slavenība, bet baznīckungs.
– Loģiski! Mana autoritāte bija vecāmāte, viņa zināja atbildes uz visiem maniem jautājumiem. Un vecāmāte veda mūs uz baznīcu. Bet tur viskrutākais čalis bija baznīckungs. Visi viņā uzmanīgi klausījās, pat ja īsti nesaprata, ko viņš saka, un ja viņš teica heavy metal, visi teica heavy metal. Sapratu – tas ir ze čalis, viņš zina visu. Es arī tāds gribu būt! Jā, bet no šīs domas atteicos, jo uzzināju par celibātu un to, ka baznīckungi nevar precēties.
Nekur tālu gan no mācītāja amata neesmu – es vadu kāzas. Vismaz to darīju vecajos laikos. Vislabāk man patīk mičošana. Un esmu ļoti gandarīts, ja man šī rituāla laikā izdodas aizkustināt cilvēkus. Tiesa, reizēm izskatās, ka sievietēm ir ledus sirds, jo tie, kas raud un ir īpaši emocionāli, ir tieši vīrieši.
– Un kā tev pašam ar to precēšanos?
– Viss normāli, es precēšos. Man būs ģimene, bērni. Kaut kad. Nākotnē. Tā kā man ir trīsdesmit septiņi gadi, vienīgais, par ko sāku uztraukties, – kad mani bērni būs vidusskolā, es būšu superpensionārs.
– Parunāsim par mīlestību? Kā tev gājis šai ziņā?
– Lielākoties skaisti. Visas sievietes, ar kurām esmu bijusi kopā, bijušas burvīgas, skaistas. No katras esmu kaut ko mācījies, kļuvis labāks. Esmu ļoti pateicīgs visām savām bijušajām draudzenēm. Turklāt ar visām esmu spējis saglabāt labas, draudzīgas attiecības, un ikreiz priecājos, kādu no viņām satiekot.
– Tas «visām bijušajām draudzenēm» izklausās pēc gara saraksta. Un vajadzības uzrunāt vienā mīļvārdiņā, lai nesajauktu.
– Tik traki varbūt nav bijis, bet nu attiecības man tiešām bijušas vairākas. Pārteikties gan gadījies, un no pieredzes zinu – tas ir ļoti nepatīkami. Tā var gadīties brīdī, kad nesen izjukušas vienas attiecības, un tikko sākušās nākamās. Un tu pieraduma dēļ nejauši pasaki iepriekšējās meitenes vārdu. Drausmas, kā pārdzīvoju, ja tā noticis, jo varu tikai iedomāties, kā jūtas otrs cilvēks.
Kauns atzīties, bet manā dzīvē bijis arī laiks, kad vienlaikus satikos ar vairākām meitenēm. Četrām.
Tas bija tik sarežģīti un nervus kutinoši, ka ilga ļoti īsu periodu, un tomēr… Ilgi gan šo spriedzi neizturēju un izšķīros no visām. Tas trakums notika tāpēc, ka kāda no meitenēm mani piekrāpa, un tad…
– … tu, krāpjot citas, atriebies?!
– Apzināti noteikti nē. Man šīs četras meitenes vienkārši vienlaikus iepatikās. Bet tāda rīcība ir slikta, ļoti slikta. Starp citu, esmu piedzīvojis arī attiecības pieklājības pēc. Kad satiecies ar cilvēku tāpēc, ka tā sanācis un nu ir neērti izšķirties. Par laimi, izrādījās, ka meitene jūtas tāpat kā es, un varējām draudzīgi izšķirties.
– Mūsu sarunas laikā tu vairākkārt esi pieminējis kādu pavisam konkrētu draudzeni.
– Jā, man ir burvīga, brīnišķīga draudzene Kate. Pati labākā viņas īpašība ir tā, ka viņa pieņem manas vājības, kaitīgos ieradumus. To, ka spēlēju datorspēles, un to nenosoda. Jo par šo jau esmu saņēmis pietiekami daudz nosodījuma.
Jā, datorspēles ir laika zaglis, to es atzīstu. Vienīgais mans attaisnojums, ka tās nenodara pārāk lielu skādi, bendējot veselību, kā tas ir, piemēram, tad, ja cilvēks smēķē, un arī neizputina ģimeni – šā kaitīgā ieraduma uzturēšanā nav jāiegulda nauda.
Lielākoties spēlēju stratēģijas spēles, piemēram, Supremacy 1914. Tā ir reāllaika stratēģijas spēle, kas balstīta I pasaules kara laika notikumos. Spēlētājs pārvalda vienu no pasaules valstīm I pasaules kara laikā un sacenšas ar valstīm, kuras kontrolē citi spēlētāji un dators. Tajā jāiekaro teritorijas, jāpārvalda resursi un tā tālāk. Šo spēlēju kopā ar jaunāko brāli, un mēs abi bijām kodols jebkurai koalīcijai. Ātri vien atkodām šīs spēles stratēģiju un visus uzvarējām. Bijām lielākie un krutākie, bet visu pasauli iekarot nevarējām.
Starp citu, šai spēlē ir ļoti daudz psiholoģijas. Izklaidējāmies, no visādām muļķībām, ko cilvēks izsaka čatā, mēģinot noteikt, no kuras valsts viņš ir. Kad bijām to sapratuši, izpētījām, kad attiecīgā cilvēka valstī ir reālā nakts, un varējām uzbrukt, kamēr viņš guļ. Šis bija interesants projekts, bet ļoti nogurdinošs. Nevarēju normāli aiziet gulēt, pamosties. Arī pasākumu vadīšanu plānoju pēc uzbrukumu kalendāra. Bet vistrakāk bija, kad vadīju pasākumu, un man pienāca ziņa – viņi uzbrūk, viņi uzbrūk (smejas)!
– Bet vispār mēs runājām par draudzeni Kati…
– Jā – viņa mani pieņem, kāds esmu, par to esmu ļoti pateicīgs. Tas ir pats skaistākais, ja attiecībās vari justies pieņemts un brīvs. Mēs iepazināmies Tinderī, mani burtiski uzreiz uzrunāja frāzes, ko viņa bija ierakstījusi.
Proti – viņa, kā jebkura labi audzināta dāma, vēlētos, lai viņu aizved uz Rigondu (nakts klubs veikala «Minska» otrajā stāvā – red.), kur varētu baudīt trīs dienas vecu rasolu un novērot, kā plaukst rajona zieds. Par savu hobiju viņa bija minējusi vērošanu, kā cilvēki Rimi rindā nopūšas. Tas man šķita ļoti skaisti un romantiski. Starp citu, Kati uz šo naktsklubu aizvedu. Draudzīga cenu politika un lieliska mūzika. Tagad mūsu mīļākā dziesma ir Kroška maja, ja po tebe skučaju, kroška maja, ja pisma ņe polučaju. Jā, un vēl pie Kates labajām īpašībām ir tā, ka viņa mani baro.
Īsumā par draudzeni – viņa krāso dažādu toņu lillā matus un nodarbojas ar mārketingu. Cik es saprotu, viņa šai ziņā ir viena no labākajām Latvijā, bet es tiešām neko daudz no tā nesaprotu. Taču man viņa noteikti ir labākā.
Ar ko es ļoti lepojos – ar savām mazajām rociņām viņai uztaisīju kaklarotu. No striķīša un akmentiņiem, uz kuriem uzzīmēti burti.
Rezultātā sanāca kaklarota, uz kuras rakstīts viņas mīļvārdiņš. Bet šogad Ziemassvētkos viņa saņēma cimdus, šoreiz viņas mīļvārdiņš pa burtiem izlasāms uz pirkstiem. Savukārt es saņēmu ģitāras čeholu un tādu kā korseti muguras taisnošanai, jo biju sūdzējies, ka sēžu sakumpis. Šobrīd abi izklaidējamies, liekot puzles. Jaunākais sasniegums ir puzle no 2000 gabaliņiem.
– Kates dēļ ieguvi autovadītāja apliecību.
– Jā, tā var teikt. Pirmoreiz pēc iepazīšanās Tinderī sazvanījāmies dienu pirms tam, kad viņa brauca uz Portugāli. Atzinos, ka nekādi nespēju saņemties un nokārtot autovadītāja eksāmenus. Ko tikai nebiju darījis, lai sevi motivētu, – nopirku mašīnu, kura no stāvēšanas sapuva, centos saderēt ar brāļiem, bet rezultātā tikai cietu no viņu ņirgāšanās. Ko Kate? Paziņoja, ka ar mani nebučosies, ja nenolikšu teoriju. Tas nekas, ka ne reizi vēl nebijām satikušies… Nākamajā dienā nokārtoju skolas eksāmenu, divas dienas vēlāk eksāmenu CSDD un pavisam drīz arī braukšanas eksāmenu. Es gan daudz braucu arī ar velosipēdu.
– Tu tici mīlai mūža garumā?
– Skatoties uz saviem vecākiem, kas kopā nodzīvojuši gandrīz četrdesmit gadu, redzu laimīgu ģimeni. Kad paskatos romantisko vācu kino, uz brīdi noticu arī mīlai mūža garumā. Tomēr terminam «mūža mīla» gan neticu. Ticu tam, ka kopā var noturēt saderība un tas, ka cilvēki pie attiecībām strādā.
Pats esmu piedzīvojis, cik svarīga saderība. Tu esi kopā ar brīnišķīgu cilvēku, bet… Jūs vienkārši nesaderat. Esmu juties tik nelaimīgs, jo neštimmē, un viss. Savulaik biju saderinājies, jo ticēju – viss ir un būs labi. Bet pēc laika sapratu – tomēr kaut kas neštimmē. Un tā ir briesmīga sajūta. Par laimi, mēs abi to sapratām vienlaikus un nepieļāvām kļūdu.
– Daudzi tevi pazīst pēc ūsām. Arī tagad, tāpat kā vidusskolā, kad mēģināji audzēt bārdu, slēpies aiz apmatojuma?
– Grūti pateikt. Laikam vairs ne. Man tās vienkārši aug, nu tad lai aug! Gribēju izaudzēt tādas ūsas kā bija manam vevectēvam Francim, un vienā brīdī secināju – tās ir mana identitāte.
– Noteikti daudz laika paiet, tās rullējot un ieveidojot.
– To es daru ar rūpīgu darbu un meditāciju. Viss, kas nepieciešams, ir ūdens un fēns. Ja ir garas ūsas kā man, ūsu vasks tās nošļucina uz leju. Daudzi uzsāk šo ceļojumu, bet tikai retais sasniedz galamērķi – tiek pie kārtīgām ūsām. Jo ūsas, sākot augt, lien mutē. Un tas ir drausmīgi. Pusotru mēnesi zupas, saldējuma un vispār jebkura ēdiena, kas lien ūsās, baudīšana ir īsta elle.
– Es, protams, negribu izjaukt tavu prieka uzturētāja tēlu, taču mūsu sarunas laikā vairākkārt tavās acīs pamanīju tādas dziļas pasaulīgas skumjas. Par ko tās ir?
– Tas laikam tāpēc, ka (čukstus) pasaulē valda netaisnība. Un es to uztveru ļoti personīgi. Visu pagājušo gadu ar ļoti sekoju līdzi tam, kas notiek austrumos no Latvijas, ar nepacietību gaidīju vēlēšanu rezultātus Baltkrievijā. Sekoju līdzi visiem sviestiem, kas notika un notiek Krievijas Federācijā. Skatoties uz to netaisnību, kāda tur norisinās, kāda notiek pret cilvēkiem…
Pat tad, ja visu dari pēc labākās sirdsapziņas, tu neiegūsti taisnību. Cilvēki cieš. Pat tad, ja atklājas meli un nelikumības, nekas netiek darīts. Diemžēl tas pats notiek Latvijā. Tā apziņa, ka kāds pārkāpj visus sabiedrības noteikumus, bet aiziet nesodīts… Man ļoti grūti to pieņemt. Apzinos, ka esmu naivs, ka ticu labajam, godprātīgajam. Un man ļoti grūti pieņemt, ja cilvēki nav godprātīgi. Lūk, tur tās skumjas manās acīs. No otras puses – es arī ne vienmēr esmu krietns. Un būt krietnam – tā man šķiet svarīgākā vērtība.
