Rīga +2°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
– Mūsdienu cirka izrādes ir pavisam citādas, nekā cilvēki atceras no savas bērnības. Vai Latvijas skatītājs ir gatavs laikmetīgajam cirkam?
– Mana pārliecība ir – galvenais, lai cilvēks atnāktu, jo, kad viņš būs redzējis izrādi, noteikti nāks atkal. 120 gadus Rīgā ir bijis tradicionālais cirks, un daudziem šķiet, ka cirka izrādes pamatā domātas bērniem. Pat mani draugi, inteliģenti cilvēki, kad aicinu uz cirku, runā par to, ka jāņem līdzi bērni. Paies laiks, līdz cilvēki sāks saprast, ka cirks nenozīmē tikai izrādi bērniem. Lai gan, protams, arī bērni var nākt un skatīties. Cenšamies arī afišā norādīt, no cik gadu vecuma izrāde skatītājam piemērota. Bet to ļoti gribu uzsvērt – cirks nav tikai bērniem!
– Teicāt, ka cirks jums ir kā misija. Tas nav drusku biedējoši – uzlikt sev šādu uzdevumu?
– Man patīk, ja ir misija. Karjera mani tik ļoti neinteresē, misija ir svarīgāka. Dari to, kas tev patīk, un mēģini saskatīt, kā tas var attīstīties. Bail paliek tad, kad saproti – iecerēm nebūs resursu seguma, un tas neļaus realizēt iecerēto.
– Skatoties uz jūsu biogrāfiju, rodas sajūta, ka vienmēr nonākat īstajā vietā un laikā, kas paver ceļu jaunām iespējām.
– Negribētu teikt, ka man gājis tik līdzeni. Dzīves laikā bijis daudz transformāciju – gan ap mani, gan manī: esmu emigrējis no Latvijas un atgriezies, esmu piedzīvojis depresiju, bēdzis no sevis. Bijušas arī problēmas ar veselību – savulaik sportoju, un parādījās problēmas ar kāju, sepse, sekoja astoņas kājas operācijas, rezultātā viena kāja ir īsāka par otru. Sākumā bija diezgan traki, gadu pavadīju uz kruķiem.
– Esat domājis, ka kādos noteiktos apstākļos jūs atkal varētu doties prom no Latvijas, jo reiz jau esat to darījis?
– Ģimenes lokā esam runājuši, ka apstākļi šeit nav labvēlīgi daudzām lietām – sākot ar klimatu, beidzot ar neprognozējamību, piemēram, biznesā. Tomēr dzīvošanu citviet, šķiet, esmu izsmēlis. Un arī kritiskākos apstākļos prom nebrauktu. Domāju, ka mums ir jāpierod pie krīzēm un arī pie tā, ka krīzes būs arvien biežāk.
Vispār jau es esmu tāds apokalipses piekritējs, domāju, ka jāsākas kādam jaunam posmam, bet starp to un pašreizējo jābūt lielākām pārmaiņām.
Man tuva zinātniskā fantastiska, kas tās pirmsākumos daudz runāja par nākotni, ideālajām sabiedrībām, to, kādā pasaulē dzīvosim. Tagad lielākā daļa zinātniskās fantastikas darbu ir par postapokaliptisku pasauli. Tomēr man gribas cerēt, ka sabiedrība kopumā kļūst altruistiskāka. Piemēram, klimata pārmaiņas – ceru, ka Zemei ir lielāks spēks nekā cilvēku spējai to iznīcināt, un varbūt mēs varam apvienoties ar mērķi glābt planētu no globālajām klimata pārmaiņām. Varbūt tas ir veids, kā varam kļūt altruistiskāki.
Visu interviju lasiet žurnāla «Ieva» jaunajā numurā un «Santa+».
