Rīga +5°C 
Novērtē rakstu
-
6
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
Intervija publicēta žurnālā «Santa» 2017. gada 4. numurā.
– Izlasīju tavas pēdējo gadu intervijas, kur vairākkārt saki – brīvdienās nezini, ko iesākt, jo pierasts steigties. Brīvs laiks rada apjukumu. Otra doma, ko mēdzi atkārtot, ka cilvēku attīsta tikai grūtības. Nodomāju: redz, kā esi uzprasījies uz kārtīgu slimošanu! Dabūji gan grūtības, gan daudz brīva laika.
– Var teikt, ka uzprasījos, ja ticam, ka runājot mēs pierunājam to, kas ar mums notiks. Bet ja nu ir otrādi? Tāpēc, ka ar mums kaut kas notiks, mēs jau sākam par to runāt, neapzināti gatavoties gaidāmajam? Šī nav vienīgā reize manā dzīvē, kad runāšana un notikumi seko viens otram.
– Tik ilgi slimojis vēl nebiji. Kas izrādījās grūtākais? Sāpes, nespēja staigāt, izkrišana no ierastā vāveres riteņa?
– Sāpes nav grūtas. Tās tikai ir apgrūtinošas, rada neērtības. Grūti bija tas, ka sakrita divas lietas – nopietna muguras problēma un Laimas slimība. Vieni ārsti uztraucās par mugurkaulu, otri par Laimas slimību, un visi nevarēja vienoties, kāpēc vairs nevaru paiet. Jo kājas var atņemties gan no viena, gan otra. Ja vainīga mugura, tad pastāv iespēja, ka cilvēks kļūst daļēji invalīds.
Grūtākais bija neziņa. Viedokļi par manu diagnozi mainījās ik pa stundai.
Tiklīdz tu vienu slēdzienu esi pieņēmis, samierinājies ar to un sāc apsvērt, kā ārstēties un dzīvot tālāk, tiek piedāvāta nākamā versija. Pa vidu uztraukušies tuvinieki, kas zvana un dod pretējus padomus par to, vai piekrist operācijai. Un man pašam vien bija tas lēmums jāpieņem. Ne brīdi nepieļāvu domu, ka tiešām varētu kļūt daļēji nekustīgs. Pareizāk sakot, ar prātu sapratu, ka tā var notikt, bet uz mani tas neatstāja nekādu iespaidu. Iekšā kāds teica, ka situācija atrisināsies. Ja kāds mani būtu nofilmējis, kad mēģināju staigāt kā pīle pa ledu, katra kāja slīd uz savu pusi… Tagad, to skatoties, mani varbūt pārņemtu tās šausmas un panika, kam bija jābūt.
– Cilvēka reakcija uz krīzes situācijām ir neparedzama.
– Agrāk mēdzu krist panikā tur, kur tai īsti nav pamata, reaģēt ļoti emocionāli. Bet šoreiz, kad vairs nevarēju īsti pastaigāt un tiešām drīkstētu kārtīgi satraukties, biju pavisam mierīgs. Lai gan jāatzīst, ka nesen esmu pievienojies cilvēku pulciņam, kuri slimo ar veģetatīvo distoniju. Biju patīkami pārsteigts par kompāniju, ar kuru dalu šo dīvaino diagnozi… Godīgi sakot, īsti nesaprotu, kas ir veģetatīvā distonija. Man tā drīzāk šķiet zīme no ķermeņa vai no augšas, ka esi pārpūlējies vai pārstresojies. Zīme nav slimība.
– Ir interesants pētījums, ka cilvēki, kuri ilgi slimo, vairāk sāk priecāties par dzīvi. Viņi ar mīļumu domā par ikdienišķām lietām, kas agrāk krita uz nerviem. Slimojot viss kļūst vērtīgs – arī parastas ģimenes vakariņas, iešana uz darbu, bērnu vešana uz pulciņiem.
– Tā ir brīnišķīga doma, ko pateici. Pilnīgi tam piekrītu! Pēc mēneša slimnīcā un sanatorijā sāku ilgoties pēc tā, kas mani it kā bija nokaitinājis un apnicis, nesagādāja nekādu prieku. Bet medaļai ir arī otra puse – tiklīdz tu izveseļojies un atgriezies ikdienā, šī spēja novērtēt mazos dzīves jaukumus tikpat ātri zūd, un burkšķis ir atpakaļ. Bet es vairs tik viegli neļaujos neapmierinātībai un burkšķim. Esmu iemanījies jau laikus pamanīt, ka neapmierinātība tuvojas, un padzīt to projām. Tātad nelielas izmaiņas manī tomēr notikušas.
– Mums visiem mēdz būt fantāzijas par to, ko mēs tādu īpaši brīnišķīgu darītu, ja vien būtu laiks. Ko iesāki ar vairākiem brīviem mēnešiem, kamēr veseļojies?
– Noskatījos daudz filmu. Gan skaistas un briesmīgas, gan vērtīgas un nekam nederīgas. Ikdienā jau tam nav laika, ja nu vienīgi naktīs. Pat neatceros, kad pēdējo reizi biju kinoteātrī uz filmu, nevis bērnu multeni. Bet man nemaz tik daudz brīva laika neatlika. Jaunķemeru sanatorijā biju ļoti aizņemts pacients – procedūru bija tik daudz, ka reizēm pat nepaspēju uz pusdienām. Bija jāvingro, jāpeld, jāiet uz masāžām, jāelpo sāls.
Un tad vēl aeroterapija! Tu silti saģērbies un uzkāp uz ēkas jumta. Tevi iebāž guļammaisā, apgulda uz lažiņas, un tu pusstundu guli un elpo. Jautāju, ar ko šāda gulēšana uz jumta atšķiras no tā, ka es savos laukos apguļos pie mājas un elpoju. Ne ar ko! Bet es izgāju veselu aeroterapijas kursu un izdomāju, ka varētu Rīgā uz savas mājas jumta atvērt aeroterapijas salonu. Lauciniekiem, kas iebraukuši Rīgā strādāt vai mācīties, taču vajag aprast ar galvaspilsētas gaisu! Bet lēti tas nebūtu…
Nopietni runājot, man droši vien vajadzēja apzinīgāk izmantot doto laiku ārpus darba un ikdienas. Nodoties pārdomām vai pašanalīzei, mācīties dzīvot šeit un tagad. Apbrīnoju cilvēkus, kuri prot izbaudīt esošo mirkli. Bieži sevi pieķeru, ka, atceroties mēnesi vai gadu senus jaukus notikumus, par tiem domāju ar sajūsmu – vai, cik tas bija skaisti! Bet, kad piedomāju, kā jutos skaistā notikuma brīdī, saprotu, ka šāda sajūsma izpalika.
Labās, laimīgās sajūtas man nez kāpēc atnāk ar atpakaļejošu datumu. Un tas ir traki.
– Dzīvošana šeit un tagad būtībā ir ļoti pareiza teorija, tikai reti kurš spēj to īstenot.
– To mēs nezinām. Varbūt daudzi spēj. Vai arī neviens nespēj, bet daudzi melo. Vakar biju uz Kirila Serebreņņikova jaunā iestudējuma ģenerālmēģinājumu mūsu teātrī. Tur ir daudz seksualitātes un citas provocējošas fasādes, kas daļai skatītāju traucēs. Bet aiz šīs fasādes ir tēma, kas mani ļoti dziļi uzrunāja: ka mēs neko nezinām par citiem. Neko! Jo tie cilvēki, kas mums ir visapkārt, arī ir tikai fasādes. Un mēs nezinām, kādi dēmoni, eņģeļi, traģēdijas un sapņi slēpjas aiz šīm fasādēm. Pat par tuvākajiem zinām maz. Pat par sevi mēs visu nezinām, jo nepazīstam visus tos dēmonus, kas mūsos klusiņām dzīvo. Kāds dēmons iznāk laukā, tu viņu ieraugi un domā, ka nu gan esi iepazinis savu tumšo pusi. Bet pastāv iespēja, ka tas ir mazākais un nevainīgākais no taviem dvēseles dēmoniem. Tu to nezini.
– Neesmu pārliecināta, ka vēlos šādā nozīmē sevi pilnībā iepazīt. Vai tas vispār vajadzīgs?
– Sevi jāiepazīst tik daudz, lai attīstītos. Katram taču jāizdzīvo viens personības attīstības posms, lai pārietu uz nākamo. Ja neesi neko sapratis, tad netiec laukā no iepriekšējā dzīves posma, sāc kulties uz vietas.
– Pašlaik atkal esi uz skatuves, arī vaiga sviedros raksti scenāriju tradicionālajam Nacionālā teātra Žurkas iznācienam.
– Esmu pavisam pāržurkojies! Scenārija radīšana ir grūts process. Esam autoru grupa, kas tiekas režisoru istabā. Tā ir maza telpiņa ar galdu un krēsliem, kur režisoriem darba laikā atstāt savas mantas. Nesen Kirils Serebreņņikovs ienāca, klusi nolika mētelīti, paskatījās uz mums, ar drūmiem ģīmjiem sēdošajiem, un teica: «Ar tādām sejas izteiksmēm sēžat… Laikam jokus sacerat.» Žurku rakstu piekto gadu, bet vieglāk nekļūst.
Humors ir ļoti sarežģīts žanrs. Kļūst arvien grūtāk izdomāt ko jaunu, izvēlēties problēmas, ko apspēlēt, jo šķiet, ka viss jau izrunāts.
Un to, vai tev ir izdevies trāpīt uz pareizajām stīgām un izdarīt to smieklīgi, tu patiesībā uzzini tikai izrādēs, jo skatītājs ir tas, kurš tev ieliek atzīmi. Bet publikas noskaņa katru gadu mainās, to nav iespējams prognozēt.
– Žurkas rakstīšana tev kaut kādā mērā nozīmē arī pilsoniskās nostājas un sava viedokļa paušanu?
– Protams, ka mēs daudz ko pasakām par sasāpējušām politiskām vai sociālām problēmām, taču tas nav mans mērķis. Es tomēr neuzskatu Žurku par politisku viedokļu paušanas pasākumu. Tie ir svētki. Tā ir skatītāju zāle, kas reaģē, smejas un dodas mājās priecīga. Prieks ir svarīga sastāvdaļa dzīvē un arī teātra repertuārā. Zini, kā es vispār nonācu pie Žurkas? Pirms sešiem gadiem pēc Žurkas izrādēm sēdēju ar kolēģiem pīpētavā un gudri izrunājos – tas man nepatīk, šis pavisam nepatīk, to vajadzētu pilnīgi citādi! Pēkšņi kādā šādā reizē blakus bija Ojārs Rubenis, un viņš teica: lūdzu, puiši, taisiet! Iesaistieties, dariet labāk! Sapratu, ka esmu uzvedies kā īsts bufetes varonis. Pašcieņa lika piekrist vismaz vienreiz pamēģināt to Žurku taisīt. Tā nu esmu piecus gadus ar viņu aizsēdējies.
– Kā tev šķiet, vai latvieši prot jokot un smieties par politiku un politiķiem?
– Domāju, ka prot. Diemžēl neesmu redzējis izrādi Kārkli Jaunajā Rīgas teātrī, kas ir asa politiskā satīra uz skatuves. Bet humoram ir ļoti daudz veidu, smieties var dažādi. Nesaudzīgi ņirgt par politiķiem arī drīkst. Ne visiem tas būs pieņemami, bet drīkst, ja tas balstīts uz pētniecisko žurnālistiku un faktiem. Pats esmu labdabīgā humora piekritējs. Viegli smiekli mēdz būt vēl iedarbīgāki un daudznozīmīgāki par skarbu satīru, jo šādam humoram ir dubultais dibens.
– Tu esi vidējās paaudzes aktieris. Pēdējā laikā tiek runāts par jaunības kultu teātrī. Arī vīrieši aktieri to jūt?
– Tas ir grūti atbildams jautājums. Jaunības kults, protams, Latvijā pastāv, bet tas neattiecas tikai uz teātri. Tas ir visur. Ja paskatāmies amerikāņu televīziju, tur ir daudz slavenu diktoru un šovu vadītāju ar sirmām galvām. Viņu pieredze, zināšanas un prasmes tiek cienītas. Pie mums, ja tu ar savu pieredzi un bagāžu esi tikai divreiz labāks par jauno profesionāli, priekšroka būs jaunībai. Ja esi trīsreiz labāks, varbūt izvēlēsies tevi.
Sajūtu līmenī man šķiet, ka patlaban jaunības kults teātrī tiešām ir izplēties par traku. No otras puses, dramaturģija vairumā paredz lomas jauniem aktieriem. Aktrisēm labākajos gados lomu gandrīz nav! Elementāra matemātika: sieviešu lomu pasaules dramaturģijā ir mazāk, bet ar gadiem to ir kritiski maz. Teātra politika pie tā nav vainojama. Jaunajai aktieru paaudzei, kas ienāk teātrī, ir ļoti atšķirīga domāšana un pasaules uztvere. Lai ko tu viņiem teiktu, jautātu – viņi atbild, ka var visu! Jebko, tagad un tūlīt! Viņi var! Protams, nevar jau… Neviens aktieris nevar nospēlēt visu. Bet tā ir viņu attieksme pret dzīvi – nekādu problēmu, esmu vislabākais! Tāds kā pozitīvisms, tāda kā augstprātība. Domāšana uzstellēta tā, ka cilvēkam būtībā nav nekādu šaubu par sevi.
– Tu bieži šaubies par sevi?
– Daudz šaubos. Pat ja jūtu, ka eju pareizajā virzienā, man nav šīs modernā cilvēka apziņas – esmu kolosāls, man viss izdosies! Tikai saņēmis uzmundrinājumu un drauga sitienu pa plecu, es varu iet tālāk.
– Un kurš ir tas, kas tev uzsit pa plecu?
– Visvairāk jau Dita. Kā neviens cits.
– Vairākas reizes dzīvē esi vēlējies aiziet no teātra. Jo lomas, ko spēlēji, nesniedza gandarījumu.
– Jā. Bija brīži, kad tiešām likās, ka jāmet viss pie malas. Tomēr paliku. Godīgi ar sevi parunājos un sapratu, ka ļoti vēlētos, lai mainās atsevišķi apstākļi un detaļas, bet īstenībā teātrī man ļoti patīk.
Ar gadiem pieaug sajūta, ka neko citu negribētu darīt. Ja nu vienīgi ko līdzīgu, kas sniegtu man svarīgāko – enerģijas apmaiņu ar cilvēkiem.
– Tev patīk sarunas un saspēle ar zāli. Šķiet, pasākumu vadīšana un koncertēšana tev sagādā patiesu prieku, tev tā nav neizbēgama, nepieciešama haltūra.
– Pēc sanatorijā pavadītā laika tik ļoti gribējās atkal sajust šo saspēli, ka burtiski āda niezēja. Enerģijas, smieklu, aizkustinājuma apmaiņa ar zāli man ir absolūti nepieciešama. Un, jā, man patīk tauta. Patīk braukt pie cilvēkiem, uzrunāt un saklausīt viņus. Ak Dievs, cik daudz cilvēku ir aizbraukuši no Latvijas! Un viņiem arī tur klājas grūti. Runāju ar kādu krietnu vīrieti, kurš nesen atgriezies no darba Skandināvijā. Viņš bija sapratis, ka dzīvo kā vergs. Darbadiena sešpadsmit stundu gara, ibumetīns jāēd kā maize. Jādzīvo vienā istabā ar sešiem citiem vīriem.
– Pirms intervijas atzinies, ka esi noraizējies, vai būsi pietiekami optimistisks un pozitīvi dzirkstošs sarunu biedrs. Tad nu dodu tev iespēju izpausties – pastāsti, kas tev dzīvē ir vislabāk izdevies!
– Šis nav jautājums, par kuru ikdienā domāju. Bet izdevies ir daudz. Man ir brīnišķīga ģimene, kolosāli bērni un darbs Latvijas labākajā teātrī. Apkārt ir labi cilvēki.
– Cilvēki gan pārsvarā domājot par to, kā viņiem nav un pietrūkst, ko gribētos.
– Arī es domāju par to, ko gribētu, nevis par to, kas man jau ir. Bet tas ir normāls, pat auglīgs process. Tu neej uz turieni, kur jau esi. Tu ej turp, kur tevis vēl nav. Domāt par vēlamo un gaidāmo – tas ir uz priekšu virzošs spēks.
– Tev jau labu laiku ir padomā ideja veidot teātrī dzejas vakaru. Teici – cilvēki nezina, cik ļoti viņiem vajadzīga dzeja.
– Ar šo domu sen auklējos, bet pašlaik man nav pareizās sajūtas, lai to īstenotu… Dzejas sajūta piemeklē ik pa brīdim. Mēs par maz dzeju cilājam, par maz par dzeju runājam. Redz, Imantam Ziedonim bija jānomirst, lai visi sāktu lasīt, runāt un citēt Ziedoni. Es gan neticu, ka atkal būtu iespējams tāds dzejas kults, kāds bija padomju okupācijas laikā. Bet dzejas klātbūtnes mūsos pašlaik ir par maz.
Tas, kas notiek latviešu popmūzikā, ir pilnīgs izmisums. Tik vāji dziesmu teksti! Nu tik ļoti šie dziesmu autori grib otram pateikt neko! Ja tevī pašā nav jēdzīgu vārdu, kāpēc neizmanto labu dzeju?
– Biju pārsteigta, uzzinot, ka tu diezgan karstasinīgā stilā brauc ar auto. Un klausies kaislīgu, dramatisku mūziku. Aiz mierīgā, smaidīgā Egliena slēpjas zemstraumes…
– Tās nav nekādas zemstraumes, draudziņ, tās ir manas īstās straumes! Man patīk kaislīgi braukt. Ja kāds saka, ka braucu agresīvi, viņš droši vien brauc tā, ka man liekas – viņš stāv uz vietas. Jā, un es gribu BMW. Visu laiku apgalvoju, ka man nav pusmūža krīze, tomēr man vajag bembi! Es ilgi tam briestu. Pārmaiņas man vienmēr prasa laiku, līdz nonāku no lēmuma līdz darīšanai. Bet bembis man būs.
– Tu esi vienīgais bērns saviem vecākiem un atzīsti, ka esi izlaists. Interesanti, kā tava izlaistība izpaužas?
– Varbūt izlaists nav pareizais vārds. Man šķiet, visi vienīgie bērni izaug diezgan egoistiski, un tā pat nav vecāku vaina. Ja nav brāļu vai māsu, tev nav arī šī mazā sabiedrības modeļa, kurā pastāv konkurence, sadarbība, dalīšanās un cīnīšanās par savu vietu. Jo ar vecākiem jau nekonkurēsi un nedalīsies – viņi paši visu tev atdod! Sevī šo egoismu jūtu. Bet nevaru jau arī visu laiku staigāt apkārt, atvainodamies par to, kāds esmu…
– Savus bērnus arī esi izlaidis?
– Esmu nekonsekvents tētis. Gan lutinu, gan pirkstu kratu. Savā aizņemtībā un nogurumā pats viņiem iedodu rokās planšetdatorus – paspēlējies, paskaties kaut ko… Tā sakot, liec man mieru! Un pēc tam aizrādu, ka tik daudz planšetē skatīties nav labi. Esmu ļoti nepacietīgs, ātri uzvelkos, īpaši pildot ar dēlu skolas mājasdarbus. Dēls kaut ko nesaprot, un es jau aizkaitinos, kā to var nesaprast. Tā ir neproduktīva stingrība. Jo bērns, ieraugot manu nikno seju, kļūst nervozs. Kad ir laiks un mierīgs prāts, izrādās, ka varu dēlam visu smuki izskaidrot, parunāties un tam nevajag ne stingrību, ne spēku. Bet es zinu, ka daudzi vecāki ar sevi cīnās – laika trūkuma, nepacietības, neiecietības ziņā.
– Tava bērnība padomju laiku Latvijā un mūsdienu bērnu pasaule ir tik atšķirīgas. Tā vietā, lai spēlētos, tu pusotras stundas stāvēji rindā pēc cīsiņiem. Mūsu bērniem izaicinājums ir nodzīvot dienu bez viedtālruņa.
– Katrai paaudzei savi izaicinājumi. Mamma kaut kad atrada vēstuli, ko bija sūtījusi manam tētim no dzemdību nama, jo toreiz tēvus jaunajām mātēm un bērniem nelaida ne tuvumā. Vēstules beigās ir piebilde: «Ļoti gribu kefīru. Lūdzu, atnes, ja vari atrast.» Padomā – kefīrs bija jāmeklē un varēja arī neatrast! Tāds bija laiks. Katra paaudze dzimst atšķirīgā pasaulē, un bērniem jau vienmēr šķiet, ka viņu vecāku bērnība ir kaut kas neiedomājami sens un jocīgs. Atceros, kad mammai palika četrdesmit, man šķita, ka viņa ir veca, veca, veca…
– Esmu ievērojusi, ka intervijās bieži piemini vai citē savu mammu. Laikam jums ir ļoti tuvas attiecības. Zaudēji tēvu, būdams pusaudzis, palikāt ar mammu divatā.
– Citēju tāpēc, ka viņa ir ārkārtīgi gudra sieviete. Bet mums ir īpatnējas attiecības, jo mana reakcija uz mammu vienmēr bijusi apmēram šāda: «Viņa neko nesaprot!» Mēs vienmēr esam konfliktējuši. Viņa zina, ka ir gudra un ka viņai bieži ir taisnība, un tieši tas mani ķircina. Jo taisnības var būt vairākas. Vecāki zina to, ko mēs vēl nezinām. Bet mēs šo patiesību neesam gatavi uzklausīt un pieņemt, jo paši atrodamies pavisam citā ceļa posmā. Mums savs ceļš jānoiet līdz galam, lai saprastu, ko vecāki gribēja pateikt… Mēs ar mammu esam tuvi, bet maz sarunājamies. Galvenā sieviete manā dzīvē ir sieva. Lai gan nu jau to var apstrīdēt, jo piedzimusi maziņa konkurente.
Ja nopietni, Dita ir ne vien galvenā sieviete, bet arī galvenais cilvēks manā dzīvē.
– Kad piemini meitu, tev acis burtiski spīd. Būt par meitas tēvu ir citādi nekā audzināt dēlu?
– Tā man ir pilnīgi jauna planēta, vesels kosmoss! Viņa manī atver kaut ko tādu… Piemēram, sēžu mājās pie rakstāmgalda, meitiņa skrien garām, pēkšņi apstājas un cieši, cieši mani apskauj. Un aizskrien tālāk, turpina spēlēties. Bet es palieku pilnīgi vaļā atplēstu sirdi no šā brīnumainā mirkļa. Gribas celties, iet viņu samīļot pretī, bet redzu, ka viņa jau aizmirsusi par mani. Sievietes!
– Nesen «Santā» jautājām vīriešiem, kuri ir ilgi precējušies, kāpēc ir vērts palikt kopā…
– Un viņi teica, ka vienkārši nav laika izšķirties? Tas izklausītos ticami.
– Slinkums un aizņemtība tika pieminēti. Arī mīlestība. Bet es gribētu šo jautājumu uzdot tev. Kāpēc ir vērts palikt kopā?
– Tur ir ļoti daudz lietu vienkopus. Es nevaru vienkārši pateikt, ka esmu kopā ar Ditu tāpēc, ka viņu mīlu. Droši vien tas, protams, ir galvenais. Bet, manuprāt, ilgstošām attiecībām ar mīlestību vien nepietiek. Ļoti no svara ir pieredze, kam mēs kopā esam izgājuši cauri. Tas, kā viens otru esam atbalstījuši dažādās situācijās. Katram bijuši savi grūtie brīži, krīzes, un otrs bijis lielākais balsts.
Kopdzīve ir izveidojusies kā mūsu abu kopējā valoda, kurā sarunājamies.
Vieniem kopdzīves valoda ar gadiem veidojas arvien kopīgāka, citi sāk runāt viens ar otru svešvalodās, līdz vairs neko nesaprot…
Mums ir laimējies, ka varam runāt vienā valodā. Un es sev jautāju: kurš cilvēks vēl mani pieņems tādu, kāds esmu? Nevis tādu, kādu cilvēki mani redz ikdienā vai domā mani esam, bet īsto Eglienu. To, kuru Dita divdesmit gadus pazīst ikdienā. Neviens par mani nezina tik daudz kā viņa. Un viņa ilgstoši spēj mani pieņemt. Nav mēģinājusi pārtaisīt. Paldies Dievam, mēs viens otru saprotam un spējam pieņemt, un tas ir ļoti daudz.
– No malas šķiet, ka jūsu attiecībās liela nozīme ir ticībai.
– Kad iepazināmies, es vispār negāju baznīcā un par to ne dzirdēt negribēju. Ja nu vienīgi Ziemassvētkos aizgāju, bet, kad visi dziedāja Kristus ir nācis, pestīt mūs sācis, man šausmīgi nāca smiekli, jo ļoti dzīvi iztēlojos, kā viņš staigā apkārt un visus pestī. Attiecību sākumā par ticības lietām ar Ditu varējām stundām strīdēties un plēsties. Dita teica, ka precēsies tikai baznīcā, es teicu – nemūžam! Tā mēs cīnījāmies. Reiz teātrī Ziemassvētku laikā bija sarīkota tikšanās ar mācītāju Edgaru Maži. Sanāca pilna aktieru zāle, Dita mani arī vilkšus aizvilka… Viņš tik sakarīgi, cilvēciski runāja! Man tā bija atklāsme, ka mācītājs var ar mani sarunāties, nevis sludināt un bārt. Nospriedu – ja tāds ir mācītājs, varu arī laulāties baznīcā.
– Redz, kā tās sievietes panāk savu!
– Ir interesanta teorija, ka vīrietis pats nemaz pa garīgo ceļu bez sievietes nevar aiziet. Sieviete ir mūsu pasaules garīgums, un viņa atver vīrieša garīgumu. Jo vīrieša iekšējā struktūra ir tāda, ka viņš pats labprātīgi nekam neatveras. Sieviete viņu atpogā, un tad jau viņš ir atvērts gan Dievam, gan jūtām.
– Vīrieši visu darot sieviešu dēļ – mājas ceļ, gādā, cenšas gūt panākumus. Jo pašam viņam to visu nemaz tik ļoti nevajag.
– Tur ir liela taisnība! Man arī neko daudz nevajag komfortam. Piemēram, man ir pilnīgi vienalga, ko velku mugurā. Bet manai sievai nav vienalga. Zinot, ka man veikali riebj, Dita mani apģērbj ar dāvanām dzimšanas un vārda dienās. Bikses un kreklus dāvina, lai izskatos pēc cilvēka. Es ļaujos un esmu pateicīgs.
– Klau, vai tev ir bijusi kāda liktenīgā mīlētāja loma?
– Ja tu domā klasisku skatuves mīlētāju, tad ne. Es taču neatbilstu mīlētāju standartiem! Bet lomās mīlējis esmu daudz. Ja mīl pa īstam, tas vienmēr ir skaisti. Mīlestība ir skaistākais dzīvē. Un teātrī spēlēt mīlestību ir skaisti.
