Rīga +7°C 
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Intervija publicēta žurnālā Ieva 2016. gada 48. numurā.
Kad pirms gandrīz divdesmit gadiem Mārtiņu Braunu intervēju pirmo reizi, viņš bija izaicinošs, bargs, gandrīz vai nikns, ar spriedumu par visiem un visu. Tagadējais Mārtiņš ir daudz mierīgāks ne tikai ārēji, bet arī iekšēji. Maigāks. Viņš nežēlo naudu, lai nopirktu visērtāko guļamo sunim, un ar līdzjūtību uzlūko kaimiņu izmesto kaķi, ko savulaik adoptējis komponista tētis. Tomēr dažos jautājumos viņš ir nepielūdzams. Nu, piemēram, tajā, ka dzīvnieki un bērni pēc pirmā nedarba un aizrādījuma ignorēšanas pelnījuši kārtīgu pērienu. Varbūt vienīgo mūžā, lai nākotnē prāts uz palaidnībām vairs nenestos. Man ir sajūta, ka reiz īstajā brīdī arī viņš pats būtu gribējis saņemt tādu pārmācības stundu.
Agnese: Biļetes uz jūsu jubilejas koncertiem Darbi un nedarbi jau sen izķertas. Kurus no saviem skaņdarbiem jums šķita svarīgi koncertos atskaņot?
Mārtiņš: Pirmā būs koncerta daļa, kurā tiks atskaņota visiem zināmā Daugaviņa un vēl trīs citas mazāk zināmas dziesmas ar Viļa Plūdoņa vārdiem. Visinteresantākā, manuprāt, būs pēdējā dziesma Nāc rotāt, kur kā piedziedājumu salasīju visas iespējamās Plūdoņa fonēmas – čibu čabu, skribu skrabu, dipu dapu, žviku žvaku –, kam skatītāji arī varēs čukstēt līdzi. Atskaņosim arī četras dziesmas no speciāli Igo sarakstītā cikla Ūdens un divus nedzirdētus – vairāk nekā četrdesmit gadus vecus – gabalus, kurus sarakstīju laikā, kad vēl tikai mācījos.
Savukārt otrā daļa sastāvēs no hitiem, pazīstamiem gabaliem, kuru laikā varēs plaukšķināt, dziedāt līdzi vai vienkārši atpūsties. Arī solisti būs forši – Atis Ieviņš, Aija Vītoliņa, Ieva Sutugova un Daumants Kalniņš, bet spēlēs augstas klases mūziķi. Kas man sevišķi patīk – katrā vietā, kur koncertējam, pēdējās trīs dziesmas dzied vietējais koris.
Tā kā visi mūziķi ir augstas klases un tāpēc noslogoti, baidījos, vai paspēsim pietiekami samēģināt, – tas man ēda nervus un smadzenes. Bet pēc pirmā koncerta redzēju – viss ir labi. Solisti, mūziķi atraisījušies, visi kaifo.
– Tā ir taisnība, ka ir gabali, kas jums pašam nepatīk, tāpēc to laikā ejat nost no skatuves?
– Jā, tā ir. Man nepatīk, piemēram, Mammu, es gribu un Bitīt matos, traļi vaļi. Savulaik pēdējā tika sarakstīta Edgaram Liepiņam, un ārpus viņa izpildījuma šis gabals izklausās lēts. Bet Atis Ieviņš to dzied tā, ka es nekur neaizgāju. Mēģinājumā sēdēju pirmajā rindā un applaudēju.
– Zinu, ka tiks izpildīta nu jau par visas tautas dziesmu kļuvusī Saule. Pērkons. Daugava. Ir sajūta, ka tajā ielikts kāds kods, kuru izjūtam ar visu savu būtību.
– Šai dziesmai ir Raiņa kods – saules, mūsu sakņu un mūsu vissenākās būtības kods, kas mūs atraisa un saka – esiet jūs paši, tādi kā jūs nav neviens cits. Līdz ar to šī dziesma, šis kods nav pretrunā ar reliģiju, ar kristīgo ticību. Ja reiz Dievs ir radījis tautas, to skaitā latviešus, viņš tās radījis dažādas. Un mans latviskais ne tikai ir savienojams, bet lieliski vienojas ar Augstāko. Vispār ar lielu skepsi skatos uz cilvēku uzliktajiem rāmjiem reliģijā – tādu nedrīkst būt. Cik cilvēku, tik ir ticības ceļu.
– Par dievišķo, arī latvisko, sākāt domāt kādā konkrētā dzīves periodā?
– Man šķiet, ka manī visu mūžu bijis latviskais un dievišķais. Kad parādās prāts, katram rodas jautājumi – kas es esmu un kāpēc es esmu, kas aizved pie mūsu identitātes. Tikai man šķiet, ka ir arī tādi neizskaidrojami jautājumi, uz kuriem tu nedrīksti zināt atbildes. Nu kaut vai slimības un lieli kari. Es varu mēģināt to izskaidrot tā – ja cilvēkam pašam nav prāta, viņš sāk pārapdzīvot zemi, iztērēt resursus, tad ieslēdzas kāds mehānisms – Augstākais saprāts, kas visu atkal saregulē. Izskaidrot, kāpēc tas tā ir un kāpēc varbūt tik skarbā veidā, nevar. To mums nav lemts zināt.
Šā iemesla dēļ reizēm smejos, ka pirmais bauslis ir – tev nebūs zināt.
Vienīgais, ko varam, – pieņemt to, ko nespējam mainīt.
– Runājat par dievišķā apzināšanos, bet jūsu dzīvē bijuši arī diezgan trakulīgi periodi. Bijušas reizes, kas varēja beigties letāli. Kaut vai avārija, kad dzēris braucāt pie stūres, mašīna apgāzās, bet jūs tikāt cauri bez skrambas.
– Jaunība trakulības, hormonu vētras… Bet tās jau nebija tikai jaunības trakulības, tā bija atkarība, slimība. Sākās ar trakulību, bet beidzas ar slimību. Sākuma fāzē – pirmajos desmit gados – reibums ir ļoti patīkams, tāpēc gribas vēl un vēl. Taču tad, kad trakulība pārvēršas par slimību, nekā patīkama vairs tur nav.
Atceros, pirms daudziem gadiem man uznāca ļoti stipras muguras sāpes, izdzēru pudeli šņabja, un nelīdzēja! Jā, apdullums iestājas, bet kaifs, labsajūta – to vairs nav. Vai ja ir, tad tikai uz pusstundiņu, un, ja pēc tās nepaņemsi vēl, kļūst sausa mute. Beigu beigās vispār nav nekāda kaifa, plus vēl apzinies, kas būs rīt – vajadzēs vēl un vēl, nebūs citas domas kā tikai – kur ņemt vēl.
Tu vari būt cik vien iespējams gudrs, ar visstingrāko raksturu, bet, kad slimība ņem virsroku, tu paliksi zaudētājos.
– Bet tas jau pielec tikai pēc tam – kad esi slims.
– Tur jau tā lieta… Es agri sāku lietot alkoholu – tāpēc, ka sāku spēlēt grupā kopā ar daudz vecākiem čaļiem, kas jau riktīgi ņēma iekšā. Man bija piecpadsmit gadu, viņiem – divdesmit trīs. Toties man bija muzikālā izglītība, kuras viņiem nebija, un es pazinu notis, rādīju pat viņiem priekšā gājienus.
Man paraugs bija Imants Kalniņš, kas tobrīd stipri dzēra. Pie sevis domāju – ahā, talantīgs cilvēks! Bija zināmi arī citi talantīgi cilvēki, kas aizrāvās ar alkoholu. Domāju – ja tu nedzer, tu esi pelēcība. Mācies uz labām atzīmēm un paliec vienkārši amatieris.
Alkohols arī palīdzēja palaist vaļā emocijas, piemēram, agrā jaunībā atraisīties. Man bija kauns no meitenēm, es taču nevarēju uzlūgt uz deju, sēdēju maliņā. Bet, ja man iekšā bija puspudele vīna, es vēl pietēloju, ka esmu vairāk piedzēries, man jau parādījās bezkaunība, un spēju meiteni uzlūgt uz deju. Skaidrā es kā idiots nosēdētu maliņā visu deju vakaru.
– Kas var palīdzēt tikt vaļā no alkohola?
– Piemēram, anonīmie alkoholiķi vai kāds cits, kas pats ar to reiz saskāries. Jo, ja mani mācītu nedzert kāds, kas nav izbridis šo purvu, es to uztvertu par pēdējām muļķībām. Ko man viens svētdienas dzērājs var iemācīt?! Neko! Es neklausīšos un vēl rupjības viņam sarunāšu. Bet, ja man padomu dod cilvēks, kas reiz iekritis dziļā purvā, no nāves izglābies, viņā es ieklausīšos.
Vismaz man neviens psihoterapeits, kas reiz pats nav iekritis – lai ar kādiem diplomiem un izglītību viņš būtu –, nevarētu palīdzēt. Uz mani teorijas nestrādā. Tas ir līdzīgi kā es nevarētu nevienam mācīt solfedžo, jo man ir absolūtā dzirde. Kā es varu iemācīt otram dzirdēt, ja es dzirdu jau kopš dzimšanas un nezinu, kā ir nedzirdēt? Jā, palīdzēt var tikai tas, kas purvu izbridis pats.
Bet pirmais solis ir apzināties, ka alkohols ir stiprāks par tevi, un atklāti pašam sev pateikt – es esmu alkoholiķis, alkohols ir stiprāks par mani.
Par laimi, man gēnos nav tieksmes uz citām atkarībām, piemēram, azartspēlēm. Bijušas dažas reizes, kad šo to esmu laimējis veikalu loterijās. Citus gadījumus neatceros, bet reiz kopā ar meitu bijām Floridā, nopirkām saldumus, limonādi un loterijas biļeti. Izrādījās, ka biļete ir pilna, līdz ar to dabūjām saldumus par brīvu, un vēl nauda palika pāri. Citā reizē vedu meitu pie klavierskolotājas uz Kalteni. Piestāju vietējā veikaliņā, šo to nopirku, arī loterijas biļeti, kas izrādījās pilna. Trīs vai četras reizes man bijušas veiksmīgas, par laimi, mani gēni to neņēma pretī. Nesaprotu tos, kas spēlē, tāpat kā svētdienas dzērāji nesaprot īstos dzērājus. Viņi saka – kā, tu taču zini, ka tā ir inde un ar divām trim glāzītēm pietiek. Mana doma – ja jādzer divas trīs glāzītes, tad labāk nesākt, muti tik pieķērnāsi. Ja tā nav pudele vīna vakarā pie kamīna, tad nav, ko sākt. Bet arī ar to pudeli vīna… Skaistu vakaru var būt diezgan daudz, bet pēc tiem pienāks viens tāds rīts, kad mani vajadzēs likt pie sistēmas. Vai man to vajag?
Man ir bijuši un arī tagad ir liels atturības periods. Tajā pašā laikā apzinos, ka pēc pusstundas varu piedzerties.
– Vai tie, kas nav briduši dziļos purvus, spēj radīt mākslas darbus ar tikpat dziļu dvēseli kā tie, kas tos briduši?
– Kad tikko sāku komponēt, kāds mana tēva draugs sacīja – tev viss ir, bet tev pietrūkst nelaimīgas mīlestības, lai tu būtu pilnvērtīgs komponists. Nu tad man tāda bija – viss piepildījās! (Smaida.) Domāju, kaut kam ārkārtējam dzīvē jānotiek, lai cilvēkā atvērtos dziļumi. Ja kāds teicamnieks pēkšņi ir ārkārtīgi talantīgs, viņam noteikti ir kādi apslēpti dziļumi – alkohols, azartspēles, varbūt kādas ciešanas, par kurām viņš nerunā, varbūt kādas dīvainības seksā…Katrā ziņā dzīve agri vai vēlu uzliks kādu eksāmenu.
Nav jau slikti būt teicamniekam, skolā klausīt visiem un visam. Klausīšana ir laba un vajadzīga, bet ir lietas, kurās jāpaliek pašam, kurās nedrīkst pazaudēt sevi. Ja tu klausi tikai kādu citu, tu pazaudē pats sevi. Lec laukā no rāmjiem, dari ko neierastu! Jā, tā varbūt nav pieņemts, bet tas būs tavs. Tikai tā ir jaunrade, kad tu radi kaut ko, kas ir ārpus rāmjiem. Ja tu dari to, kas pieņemts, tu vienkārši zodz.
– Teicāt – dzīve uzliks eksāmenu. Kāpēc vienam to ir tik daudz, bet citam tikai tādi nieki?
– Tā Kunga ceļi ir neizdibināmi. Katram acīmredzot ir sava misija. Sabiedrībai vajadzīgs gan sliņķis, gan zaglis – lai darītu tevi modru. Pat dzīvnieku pasaulē tā ir. Ikviens dzīvnieks – kaķis, suns, tīģeris un visi pārējie – iezīmē savu teritoriju. Ar domu – ja tu līdīsi manā teritorijā, es tevi nositīšu! Mana sieva Juta ik pa laikam dārzā salasa gliemežus, kurus principā vajadzētu iznīdēt, jo tie ielīduši ne savā teritorijā. Es gan tos parasti aiznesu pāri stigai uz mežu un palaižu brīvībā. Bet doma tā pati – nelien svešā teritorijā!
Starp citu, tas pats ir ar musulmaņiem. Kop savu kultūru, reliģiju – tas ir cienījami līdz brīdim, kamēr tu nedari pāri citam. Un vislabāk, ja savu kultūru kopsi savā teritorijā. Kad aizbraukšu pie tevis ciemos, arī pieklājības dēļ tavā svētvietā uzvilkšu cepuri un mana sieva uzliks lakatu. Atceros, pirms daudziem gadiem Sīpoli koncertēja Latgalē. Palikām tur pa nakti un no rīta mēs ar Nikiņu aizgājām paskatīties, kā ir baznīcā. Visas tantes bija nometušās ceļos, un, dabiski, arī mēs ar Nikiņu, nebūdami nekādi ticīgie, metāmies ceļos. Darījām to cieņas dēļ, lai negrautu tradīciju.
To pašu prasu no tiem, kas atnākuši pie manis. Tāpēc – ja grib pie mums nākt parandžās un uzskatīt sievietes par nepilnvērtīgiem radījumiem, es teikšu tā – brauc atpakaļ pie sevis un piekop savas tradīcijas, bet te ar tām nelien… Ja tu šeit nāc, respektēdams, cienīdams manu valodu, kultūru, ieradumus, tā ir cita lieta.
Sākumā pieminēju dzīvniekus, kas ievēro teritoriālos principus. Zini, mēs reizēm esam sliktāki par dzīvniekiem. Viņu pasaulē iekārtots, ka kādā brīdī pietiek gan teritorijas, gan medījuma. Bet cilvēkam nepietiek nekad. Starp citu, arī mantkārība ir atkarība. Par laimi, arī tā man nepiemīt. Man pietiek ar to, kas man ir, – ir, kur dzīvot, ir, ko ēst, es varu labi apģērbties… Un par to, kā būs pēc gada, diviem vai desmit, nav jāraizējas, vajag paļauties uz Augstākiem spēkiem.
Bieži graužu sevi gan par koncertiem – kā būs, kas būs, vai viss būs labi – un par citām lietām. Es mācu sevi paļauties. Ir grūti. Saku sev: «Paļaujies!» Bet ne vienmēr izdodas. Vislielākais pārbaudījums man ir braukšana pie stūres. Izbraucot saku sev: «Paļaujies!» Bet, tiklīdz nokļūstu sastrēgumā, visa gudrība vējā, un es tikai lamājos. Kaut labi zinu – tā lamāšanās taču neko nemainīs.
– Gribu jums pavaicāt par mīlestību – gan to nelaimīgo, ko piedzīvojāt, gan laimīgo, ko arī esat savā dzīvē sastapis.
– Lai tu būtu pilnvērtīgs cilvēks, vienreiz šai jomā pa purnu ir jādabū. Citādi tu būsi lecīgs, tukšs un ārišķīgs cilvēks. Ir, protams, izņēmumi – pāri, kas iepazīstas divdesmit gadu vecumā un deviņdesmit gados svin septiņdesmito kāzu jubileju. Diemžēl tādu gadījumu ir maz.
Kad agrā jaunībā apprecējos, man šķita – esmu zaudējis brīvību. Toreiz jau tā precēšanās vairāk bija no sievietes puses, kura gribēja būt pie vietas. Bet vecis vēl gribēja baudīt un izbaudīt. Tāpat bija ar mani – man šķita, ka šo jomu pietiekami nepazīstu. Grāmatās jau arī raksta, ka vīrietis ir poligāms… Arī dzīvnieku pasaulē tēviņiem apkārt parasti ir mātīšu bars.
Iepriekšminēto iemeslu dēļ man vajadzēja laist pa kreisi. Tāpēc apbrīnoju tos vīriešus, kam šāda muļķīga iedoma gājusi secen.
Tā ir liela laime – trāpīt uz savu otru pusi un būt vienam veselam.
– Tagad, kad jau vairākus gadus esat precējies ar Jutu, jums ir sajūta, ka beidzot zināt, kas ir viens vesels?
– Man negribas par to skaļi runāt. Lai nesanāk kā tai teicienā – … . Varu pateikt tikai, ka man šķiet – esmu kļuvis prātīgāks.
Jaunībā gribam otru pārtaisīt, mūs kaitina tas vai šis, mēs gribam, lai viss notiktu tikai pēc mūsu prāta. Bet tad, kad esi jau nobriedis, saproti – jādzīvo pašam un tam otram arī jāļauj dzīvot. Tu vairs negribi nevienu pārtaisīt. Taisni pretēji – tie mazie sīkumiņi, kas reiz šķistu izsmejami vai negatīvi, tagad ir tie, ko mīlu otrā cilvēkā.
Tās ir rakstura īpašības, kuras man nepiemīt un no kurām es varu gan mācīties, gan par tām draudzīgi pasmaidīt un priecāties: «Re, tāds ir tas manējais!» Pat ja viņš izdara kaut ko nepareizi, tas ir manējais. Aiziet pie nepareiza friziera, atnāk mājās kā ķēms, bet – manējais ķēms!
Starp citu, otra puse mums palīdz turēties pie veselības. Tā otra cilvēka dēļ tu aizej uz kādu pārbaudi, uz kuru citkārt neietu, atmet kādu kaitīgu ieradumu. Juta, piemēram, palīdz man atmest smēķēšanu. Pagaidām gan nekādi neiznāk… Bet tas, ka viņa man palīdz nedzert, gan ir fakts. Ja būtu viens pats – egoists pesimistiskā garastāvoklī –, man mierīgi varētu uznākt apdullums, kad es spriestu tā: «Kam man dzīvot, labāk dzers!» Bet tagad labi zinu un saprotu, kādus sirdēstus sagādātu saviem mīļajiem, ja nedēļu vai divas būšu lopā, pēc tam kādā slimnīcā atveseļošos un vēl pēc tam nedēļu runāšu un kustēšos lēnāk, nekā to mēdzu darīt parasti. Es to negribu! Pietiekami esmu darījis pāri saviem tuvajiem – mammai, tētim… To pašu nodarīt Jutai negribu.
– Teicāt, ka jaunībā lielākoties precas tāpēc, ka sieviete grib tikt pie vietas. Bet, ar Jutu precoties, tā taču bija jūsu izvēle.
– Arī toreiz, jaunībā, ar Ivetu precējos skaidrā saprātā. Zināju, ka tā ir pareizi. Vienkārši nebiju nobriedis, mana puiciskā puse visu laiku lika laist pa kreisi. Tas bija gan apliecinājums citiem vīriešiem, ka varu dabūt ne tikai vienu, bet vairākas. Sevišķs azarts bija kādam atsist viņa meiteni. Toreiz uzskatīju, ka tā ir meistarība, tagad domāju, ka tas ir grēks. Tas ir interesanti, kā mainās domāšana. Ja man tagad kāda precēta sieviete kaut vai tikai būtu jāpaņem klēpī, nemaz nerunājot par ko vairāk, es uzskatītu, ka amorāli rīkojos, ka cūkojos, spēlējos ar uguni. Jaunībā būtu smējies – tas taču ir tēviņa sports.
Kāpēc precējos ar Jutu? Pirmkārt, ir birokrātiskās, juridiskās lietas, kas jānokārto. Otrkārt, man bija svarīgi laulāties baznīcā. Neesmu nekāds melnsvārcis, es joprojām meklēju savu ticības ceļu, bet man tas patiešām bija svarīgi. Augstākā saprāta priekšā apzināti savienoties divām pusēm – tas ir kaut kas vairāk par darījumu. Godavārds – labprātīgs un abpusējs, nevis tāpēc, ka esi netīšām vienai bērnu uztaisījis un tagad esi spiests apprecēties. Laulībai ir liela garīga nozīme – tā es to izjutu.
Starp citu, arī pirmajā reizē, kad precējos ar Ivetu, gribējām laulāties baznīcā. Taču nobijāmies no partijas un čekas, no tā, ka mūs izmetīs no Konservatorijas. Bet tas nebija pareizi. Atceros, braucām uz zagsu gar baznīcu, kur bijām iecerējuši laulību ceremoniju, un pēkšņi sākās baigā krusa, pērkons, negaiss… Varbūt, ja būtu laulājušies baznīcā, viss būtu bijis citādi – nebūtu aizgājis mans dēls, mūsu attiecības nebūtu pajukušas… Bet laikam jau viss notiek, kā tam jānotiek.
– Pieminējāt dēla zaudēšanu. Taču zaudējis esat ne tikai viņu, bet arī abus vecākus, labus draugus, kolēģus. Nāves tuvums iedod dzīvei kādu citu dimensiju?
– Aiziešana ir dabas likums, un šai pasaulē nav neviena izņēmuma. It kā nav tā jābūt, ka aiziet bērns vai samērā jauni cilvēki. Taču domāju, ka šādos gadījumos darbojas kādi Dieva likumi, kas nosaka – ja cilvēks savu uzdevumu šai dzīvē paveicis, viņam jāaiziet.
Savos sešdesmit piecos gados vēl neesmu sagrabējusi grabaža, bet labi saprotu, ka arī man pašam reiz būs jāaiziet, tikai gribētos, lai tas notiek laikus. Negribu dzīvot līdz deviņdesmit simts gadiem. Cik tad ir tādu, kas tik lielā vecumā ir vēl spēcīgi, gudri un varoši… Un ja cilvēks paliek vēl bērna prātā un sāk darīt muļķības…
– Līdz aiziešanai kāds laiciņš vēl jāpadzīvo. Saka, ka nav labi dzīvot bez mērķa. Kāds ir jūsējais?
– Man bieži ir garastāvoklis, kad negribu neko. Mēdz būt arī tā, kad nekas neinteresē.
Tāpēc gribu, lai mani interesē, un gribu, lai man gribas.
Pateikšu kalambūru – es gribu gribēt.
