Rīga +2°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Intervija publicēta žurnālā Ieva 2010. gadā. Ar Mārtiņu Braunu sarunājās Agnese Meiere.
Kad pirms pāris gadiem pie Mārtiņa ciemojos viņa studijā, tās iekārtojums bija pavisam vienkāršs. Tāds vīrišķīgs. Mārtiņš mani cienāja ar melno tēju. Nu Mārtiņš mani sagaida savā Baltezera dārzā, kur tikai pirms pāris dienām ieklājis oļu grīdu, uz kuras novietot galdu un nojumi. Galds ir pārklāts ar skaistu galdautu, uz tā rindojas smalki trauki un dažādi kārumi. Ap mums smaržo rozes un koši zied sarkanas kannas. Mārtiņš saka – viņš ir mainījies. Kādreiz šādas lietas nešķita svarīgas, bet tagad gan. Jo tā patīk viņa Jutai – sievietei, ar kuru Mārtiņš ir precējies nu jau piecus gadus un ar kuru kopā iepazinis mīlestību.
– Kas maina cilvēku – mīlestība vai sieviete?
– Saskaņa. Divu pušu apvienošanās. Zinu, kas patīk viņai, un viņa zina, kas patīk man. Redzi, jaunībā, kad pār cilvēkiem valda kaisle, nevis mīlestība, vienam pret otru ir milzīgas prasības. Kāpēc tu tā, un kāpēc tu šitā? Bet tad, kad atnāk mīlestība, viss ir citādi. Man gribētos domāt un cerēt, ka starp mums valda pilnīga izpratne. Zini, kas tad notiek? Tu otra vājības nevis piedod, bet cieni – no sirds. Kolosāli! Es nepiesienos, un man nepiesienas.
– Kā just, ka tā ir mīlestība, nevis vairs kaislība?
– Zūd uztraukums, kāds bija jaunībā, – vai mani mīlēs, vai es mīlēšu, vai būsim kopā, vai viss būs labi. Iestājas miers. Sajūta – es esmu mājās.
Jaunībā valda iekāre un privātīpašnieciskums – tādi dzīvnieciski instinkti. Arī tas ir apsveicami un forši, jo sekss ir vajadzīgs – tāds ir Dieva likums. Tomēr divdesmit gadu vecumā gribas pamēģināt vienu, otru. Apliecināt sev, ka es patīku ne tikai tai vienai dullajai, bet vēl kādai. Ka es nemaz neesmu tik slikts. Taču, kad atnāk mīlestība, tas ir kaut kas pavisam cits. Es gan neesmu nekāds speciālists šai jomā…
– Kāpēc precējāties ar Ivetu (Mārtiņa pirmā sieva – Nacionālā teātra aktrise Iveta Brauna)?
– Nedrīkstu zaimot, sakot, ka starp mani un Ivetu bija tikai sekss un fiziskā pievilcība. Bija arī mīlestība. Tikai tāda jaunības dienu mīlestība. Tolaik man bija stulba hipiju laika iedoma, ka nevajag precēties vispār. Bija arī doma – kamēr man nebūs trīsdesmit gadu, vispār neprecēšos. Hipiju lozungs taču bija: «Neuzticieties nevienam, kas vecāks par trīsdesmit gadiem.» Es tomēr apprecējos. Bet dzīve pavērsās citādi, nekā bija domāts, – pašķīrāmies. Tā notiek daudziem, kas saiet kopā agrā jaunībā.
– Jūs zaudējāt abu kopīgo bērniņu. Vai tas bija iemesls, kāpēc izšķīrāties?
– Nē. Bet es negribu par to runāt, nevēlos runāt par traģēdijām. Kāds es skolotājs un padomdevējs…
– Līdz Ivetas aiziešanai (Iveta 2003. gadā nomira ar vēzi) daudz viņai palīdzējāt.
– Bet kas cits palīdzētu? Ja es zinātu, ka viņai ir kāds, kas palīdz, nemaz neuzbāztos ar savu palīdzību. Arī tagad – ja kāda mana draudzene nonāktu grūtā situācijā un es redzētu, ka varu palīdzēt, man nebūtu ne mazāko šaubu un pārdomu. Dari, un viss.
Tikai jāatceras: ja cilvēks ir grūtā situācijā, viņš nav jāžēlo. Reizēm viņu vajag izlamāt, citreiz palīdz humors.
Ja man būtu slikti, es arī negribētu, lai man saka: «Nabadziņš…»
– Mūziķi kādā televīzijas šovā novēlēja jums turēties, attiecinot to uz veselību.
– Pirms kāda laika aizgāju pie dakteriem. Viņi apskatīja mani un teica, ka būtu labi, ja laikus izdarītu sirds operāciju. Ja ne, sekas ar gadiem varot būt diezgan traģiskas, arī nāve. Tā izlēmu par labu operācijai. Par mani teica, ka esmu drosmīgs. Man, tāpat kā jebkuram, bija bail. Bet – kas jādara, jādara. Par laimi, viss beidzies, labi beidzies.
– Vīrieši parasti neliekas ne zinis par savu veselību…
– Godīgi sakot, arī es esmu diezgan nevērīgs pret savu veselību, kaut zinu – ar to nav jālepojas. Ik pa brīdim sajutos tā ne visai, uztvēru to kā signālu, ka beidzot kaut kas savā labā jādara. Kaut vai tādēļ, lai nenotiktu kāda pēkšņa nelaime.
Turklāt mēs jau labi zinām, kā savulaik bija Ivetai. Viņa gan rūpējās par savu veselību, reizi gadā gāja uz pārbaudēm. Acīmredzot pēdējā pārbaude bija nekvalitatīva, jo jau nākamajā konstatēja, ka viņai ir vēža ceturtā stadija. Tāds liktenis…
– Vai pēc notikušā ar Ivetu un paša sirdi vairāk uzmanāt sevi un savus tuviniekus?
– Par citiem uztraucos vairāk, par sevi – mazāk. Tomēr minimumu veselības uzturēšanai izpildu. Nesen nopirku velosipēdu, ar ko izmetu kādu līkumu. Kad varu, pabraucu ar laivu. Vai tas palīdz? Es tiešām nezinu. Es taču tik ilgi pīpēju… Kādus četrdesmit gadus! Kad sāku spēlēt ballītēs, man bija četrpadsmit, pārējiem mūziķiem divdesmit trīs gadi. Viņi pīpēja, es – sīkais – arī. Gan dzēru, gan pīpēju. Ballītēs spēlējot, tas bija neizbēgami. Vietējo bandu vadoņi apvainojās, ja ar viņiem nesadzēri. Sadzer ar vienu, klāt nākamais: «Tu ar viņu dzersi, bet ar mani ne? Iedzer ar mani arī!» Kamēr tiec līdz skatuvei, esi jau galīgi piedzēries.
– Smēķēšanu atmetāt veselības dēļ. Bet dzeršanu?
– Dzert ir slikti. Labi, ja cilvēks māk dzeršanu kontrolēt. Es nemācēju. Tāpat kā daži mani kolēģi mūziķi. Vienreiz gadā smagi iekrīt un tad dod grīdā nedēļu. Raksturīgi, ka uz šiem cilvēkiem var pilnībā paļauties, viņi būs, kur jābūt, un izdarīs, ko apsolījuši. Bet reizi gadā alkoholā ieslīgst tik dziļi, ka var būt nepieciešama reanimācija vai var pat atnākt nāve. Arī es biju… Nē, esmu drūmākais alkoholiķis. Tāpēc bija jāpārtrauc. Piecus gadus nedzēru vispār.
– Kā jums šķiet, kāpēc mūziķiem, māksliniekiem tik ļoti nepieciešams alkohols, smēķēšana?
– Lai tu būtu oriģināls, tev jāpārkāpj likumi, jāiet ārpus rāmjiem. Tu esi brīvs tikai tad, ja esi oriģināls. To redzu pie saviem amatbrāļiem – ja viņš nav dubļus bridis, īsti māksla nesanāk.
Ir arī tādi mūziķi, kas saistīti ar īsto, dziļo mūziku. Piemēram, Pēteris Vasks – viņam nevajag šņabi dzert.
Mūzika ir saruna ar Dievu. Un, ja tu uz šo sarunu esi spējīgs, tas ir brīnišķīgs.
Man šķiet, ka Pēterim tāda spēja ir, bet no jaunajiem – Ērikam Ešenvaldam.
– Kā atmetāt dzeršanu?
– Kādas tikai metodes neesmu izmēģinājis! Bet būtiski man palīdzēja vienīgi Divpadsmit soļu programma. Pirms deviņiem gadiem uzvarēju konkursā par mūzikas komponēšanu Rīgas astoņsimtgades svinībām un iekritu vairāku dienu plostā. Pēc tā man pateica, ka jāiet ārstēties, citādi – kādi tur Rīgas svētki? Bet ārstēšanās programma bija divdesmit vai trīsdesmit dienu. Sākumā teicu: «Ārprāts! Es taču to nevaru atļauties, man tādi darbi un tādi…» Cilvēks, kas mani turp aizveda, teica: «Tās divdesmit dienas, ko it kā zaudēsi tagad, vēlāk ar uzviju atgūsi.» Ja attiecies pret to nopietni, šī ārstniecības metode ir ļoti iedarbīga. Bet, ja neuztver to nopietni, tā ir tikai laika un naudas izšķiešana. Šo programmu izjutu kā ļoti labu skolu.
Tā bija nežēlīga sevis pašanalīze, izgāju cauri baigai tumsai, bet laukā iznācu gaišs un brīvs.
Pēc tā visa šķiet – labāk pazīstu sevi.
Negribu apgalvot, ka vairs nekad nekritīšu briesmās. Tomēr nu atļaujos vakarā pasēdēt un izdzert glāzi sarkanvīna. Ievēroju principus, ko ieteiktu katram: nedzert agrāk par deviņiem vakarā un vēlāk par divpadsmitiem. Galvenais – neaizdzerties līdz trijiem naktī un neaizdzerties vispār, jo paģiras ir nāve. Labi pazīstu sajūtu, kad mosties ar vienu domu: kur dabūt atkal… No tā baidos visvairāk. Iespējams, šo baiļu dēļ man paģiras nav bijušas jau daudzus gadus. Joka pēc esmu iedzēris kādus trīsdesmit gramus šņabja, uzkožot siļķi un maizīti. Nebija garšīgi! (Smejas.)
Jaunībā varēju dzert kaut no pudeles kakliņa, bet tagad nedzeru pat no papīra glāzes. Man vajag skaistu glāzi. Nedzeru, ja man nav kāda feina zacenīte – mazs siera gabaliņš vai kūpināta liellopa šķēlītes, kāda olīva.
– Kas jums vēl līdz ar vakara pasēdēšanu sagādā kaifu?
– Klavieru spēlēšana. Kad bija trīsdesmit grādu karstums, tad gan pie tām nesēdos. Zinu, cik riebīgi, ja kāds kaimiņš uzspiež savu šābrīža noskaņojumu un atskaņo kaut kādus trokšņus. Kad spēlēju klavieres, aiztaisu logu. Lai neuzplītos.
Vēl man kaifu sagādā ceļošana. Katru gadu esmu varējis atļauties vismaz vienu vai divas reizes gadā pagarināt vasaru. Esmu izbraukājis Spāniju, Itāliju, Ēģipti, Arābu Emirātus, Taizemi… Šogad gan nekur nebraukšu. Nevis tāpēc, ka krīze. Tās ir muļķības! Mums pašiem bija tik karsta vasara, ka braukt tagad kaut vai uz Portugāli būtu stulbums. Par to naudu, ko iztērētu ceļojumam, labāk nopirkšu lieku steru malkas. Varbūt kaut kur aizbraukšu pavasarī. Tas atkarīgs no maniem klientiem – cik vajadzīgs būšu cilvēkiem.
– Ikdienā jūtaties vajadzīgs?
– Jūtos nevajadzīgs, bet ik pa brīdim saņemu atgādinājumu, ka tomēr mani kādam vajag. Vai nu mani atkal uzaicina piedalīties kādā projektā, vai, piemēram, tomātu pārdevēja tirgū pasaka, ka viņas desmitgadīgais dēliņš iemācījies Saule. Pērkons. Daugava un sauc to par savu mīļāko dziesmu.
– Kādas sievietes jums šķiet pievilcīgas?
– Jocīgi, bet sievietes gados. Redzu, ka dažiem maniem paziņām ir ļoti jaunas sievas un mīļākās. Es nekad neesmu sportiski centies iepazīties ar jaunākām meitenēm. Ja tā gadījies, labi. Bet mans mērķis nekad nav bijis tāds. Uz tām jaunajām ir prieks paskatīties, zied kā puķes. Ja vēl nav muļķe, neklausās pukčus… Bet man tomēr patīk sievietes, kas ir tuvu maniem gadiem. Mana sieva ir mana vienaudze, un varbūt tieši tādēļ mums ir ļoti laba saprašanās. Uzskatu – sievietes šarms parādās ne ātrāk kā trīsdesmit gadu vecumā. Arī būdams jaunāks, apbrīnoju sievietes, kas savā vecumā ir ārkārtīgi sievišķīgas un pievilcīgas ar savu pieredzi un bagātību. Es tagad nerunāju par garīgumu, tikai kā tēviņš…
– Kādas īpašības jūs gribat redzēt sievietē?
– Man svarīgi, lai sieviete savā būtībā būtu provokatore. Domāju, ka lielos karavadoņus savulaik sakūdīja sievas provokatores un lielās uzvaras nemaz nebija viņu nopelns.
Vēl svarīgi, lai sieviete ir patvērums. Ja tev ir patvērums, tad tev gribas uzvesties tā, lai arī tu viņai esi patvērums. Un vēl – nevajag pārtaisīt ne vīrietim sievieti, ne sievietei vīrieti. Ja neder, lai iet prom. Bet foršāk ir cienīt un novērtē gan viņa labās, gan sliktās īpašības.
– Kādreiz vāciešiem bija teiciens, ka sievietei svarīgi būt perfektai trijās jomās: kinder, kirche un küche (bērni, baznīca un virtuve).
– Man ir par daudz brīvi uzskati. Ja man liktu priekšā tādu sievieti, es teiktu, ka tas ir mietpilsoniski un aizspriedumaini. Bet man droši vien nav taisnība, jo es pats esmu bezatbildīgs un bieži sludinu bezatbildību. Toties, ja man rodas kādi pienākumi, pildu tos no sirds.
– Savulaik teicāt, ka jums patīk sievietes ādas apģērbos.
– Jā, kādreiz ļoti patika, tā izpaudās mana interese par dominantām sievietēm. Tam visam bija tāda viegli perversa pieskaņa. Tagad? Tas ir noslēpums. Bet vispār drēbēm nav nemaz tik liela nozīmē, svarīgāka ir cilvēka būtība.
Toties ļoti augstu vērtēju dzelžainus cilvēkus. Sevišķi stingrus skolotājus un prasīgus darba devējus.
Ja mana solfedžo skolotāja nebūtu tik stingra, man nebūtu parādījusies ne absolūtā dzirde, ne visi tie brīnumdarbi, kas vēlākos gados.
– Arī jūs pats bijāt stingrs. Piemēram, pret savu meitu Austru (kad Austra bija maza, Mārtiņš viņu pārmācīja, izmantojot šādu metodi: aizrādīja vienreiz, otrreiz. Ja Austra neklausīja, izlidināja pa logu viņas lelli)…
– Bet sist bērnu taču ir slikti! Pērt gan, manuprāt, drīkst. Ja ne idiotiskie aizrādījumi par bērnu aizsardzību… Es nerunāju par dzērājiem, kas sit savus bērnus līdz asinīm. Pēriens ir kaut kas pavisam cits. Tai vajadzētu būt retai pārmācības metodei, lai sīkais neiedomājas: «Es tagad darīšu visu, un man nekas nebūs.» Vismaz mani vecāki pēra, un par to viņiem esmu pateicīgs. Man tikai žēl, ka attiecībā pret Austru neizmantoju vēl vienu no vecvecākiem pārmantotu metodi. Viņi par labām atzīmēm deva naudu. Tā bija ļoti laba motivācija! Ar tās palīdzību arī tālākajā dzīvē iestrādāsies princips – jo es vairāk strādāšu, jo vairāk man būs.
– Kā jūsu meita reaģēja uz jūsu pārmācības metodēm?
– Esmu dzirdējis, ka viņai tā leļļu mešana pa logu bijusi diezgan smaga. Bet nu jau viss aizmirsts. Meita izaugusi, dzīvo Cēsīs. Nu jau viņai pašai ir meita.
– Parasti mātes bērnus negrib laist laukā no ligzdas, vaktē… Kā ir ar tēviem?
– Diezin vai esmu bijis tas pareizākais tēvs. Audzināju meitu, kā nu toreiz izpratu. Tagad domāju – man vajadzēja būt stingrākam. Austra ar labiem panākumiem iestājās Medicīnas akadēmijā un ieguva iespēju mācīties par budžeta līdzekļiem. Pirmo pusgadu viņa brīnišķīgi mācījās, bet pēc tam nokļuva instinktu varā un sāka satikties ar savu draugu. Pieņēmās slinkumā, sataisīja parādus un izlidoja laukā no akadēmijas. Esmu dzirdējis, ka vecākus pamāca: «Neuzspied savu!» Tomēr tas nav īsti pareizi. Esmu ļoti pateicīgs saviem vecākiem, kas man neļāva izstāties no mūzikas skolas un lika to pabeigt. Un arī man vajadzēja skuķi žmiegt, lai viņa beidz Medicīnas akadēmiju. Bija jau atrunas, ka par grūtu un nav viņas īstais aicinājums. Bet to jau manītu pēc beigšanas. Nožēloju, ka nebiju pietiekami stingrs.
– Meita kādā intervijā teica, ka esot jums ļoti līdzīga.
– Ir gan. Arī viņa ir muzikāla – tāpat kā es. Meitai ir laba dzirde, viņa bija ļoti talantīga. Taču es negribēju viņai uzspiest mūziku. Ja vien viņa pati būtu izrādījusi vēlmi mācīties tālāk, tad gan būtu spiedis. Mūzikas un mākslas aprindās zinu dinastijas, kur tēvs bez konkursa paņem akadēmijā savu meitu vai dēlu un uztaisa par lielu mākslinieku. Uzskatīju, ka nedrīkstu jaukties – ja Austra ies mūzikā, lai iet pati. Viņa negribēja. Vienīgi pēc tam viņai neļāvu spēlēt vispār. Teicu: «Tu atbrauc pie manis mājās un klimperē? Es diletanta spēlēšanu negribu dzirdēt.» Laikam kāds rūgtums no manis spiedās laukā.
– Vai Austra vēl spēlē?
– Spēlē! Es pat viņai uzdāvināju sintezatora klaviatūru, kuru var pieslēgt datoram, izveidot instrumentu partijas un pat ierakstīt. Austra arī glezno, veido visu ko no keramikas. Bet darbs gan viņai nav saistīts ar mākslām – meita ir bankas darbiniece.
– Un kādas ir tēva jūtas, kad meitai uzrodas draugs?
– Tiklīdz meita pārtrauca medicīnas studijas un viņai uzradās draugs, kuru par čaklu nekādi nenosauksi, teicu, lai dzīvo ar savu gudrību. Es nevarēju būt tirāns, sadot pa purnu viņas vecim un likt meitai dzīvot mājās. Tāpēc teicu, lai viņa dzīvo pati un pierāda savas gudrības patiesību.
– Pieminējāt likteni. Ticat tam?
– Es ticu, ka ir sargeņģelis. Kas tas ir – kāda strāva no kādreiz bijušiem tuviem cilvēkiem, Dieva likuma pants vai sakritība… to nevar zināt. Interesantākais, ka nereti lietas notiek pavisam citādi, nekā tu gribētu. Piemēram, pārdzīvo, ka nedabūji sev kādu meiteni. Tu dusmojies, apvainojies. Bet paiet laiks un tu esi pateicīgs – cik labi, ka toreiz tā nenotika! Notiek pareizāk un labāk, nekā tu vispār varēji iedomāties. Jo pats jau tu nezini, kas ir labs un kas ļauns.
Pirmais bauslis manā izpratnē ir: tev nebūs zināt. Jo tajā brīdī, kad tu zini, izbeidzas ticība. Taču bez ticības mēs neesam nekas.
Runājot par sargeņģeli, arī man bijušas situācijas, kad esmu jutis viņa klātbūtni. Laikam arī man ir sargeņģelis. Tas bija ļoti sen, pirms gadiem divdesmit. Pie stūres tolaik nereti sēdos dzēris. Biju uzaicināts Liepājas dzintara žūrijā. Dzēru briesmīgi daudz, bet biju sev nolicis likumu, ka neko citu kā aliņu. Bet pēdējās festivāla dienās aliņa vairs nav! Pārkāpu savu likumu un dzēru visu pēc kārtas: vīnu, šņabi… Biju lopā gan tajā dienā, gan nākamajā. Tādā stāvoklī braucu uz Rīgu, paķēris līdzi vēl divas meitenes. Kad brauc ārā no Liepājas, šoseja veido tādu kā dakšu. Man bija jābrauc pa labi, bet es pagriezu pa kreisi. Viena no meitenēm iesaucās: «Kur tu brauc?!» Braucu ar ātrumu simt četrdesmit kilometru stundā. Strauji parāvu stūri un sapratu, ka tūlīt lidosim. Ielidojām kukurūzas laukā. Sitiens bija pamatīgs, bet mans žigulis bija pilnīgi neskarts. Tūlīt bija klāt policija, uztaisīja man analīzes, atņēma mašīnu. Kad vēlāk aplūkoju vietu, kur iestūrēju, izrādījās, ka esmu iebraucis starp autobusa pieturas mājiņu un stabu. Izlidoju tiem pa vidu. Kā tas varēja notikt, vēl tagad nesaprotu. Vai man toreiz tika piedots, vai tiku apžēlots… Nezinu.
– Kad klausos Saule. Pērkons. Daugava, tirpas skrien pār kauliem. Vai jums starp saviem darbiem ir kāds īpaši mīļš?
– Gribētu, lai cilvēki var uzlikt un paklausīties Mēness poēmu. Tas man ir ļoti mīļš darbs. Vēl arī Daugaviņa. Šis gabals ir trīs minūtes garš, bet es varu to spēlēt pusstundu. Bet to var tikai tad, ja tai brīdī dota improvizācijas spēja, iedvesma.
– Kā iegūt iedvesmu mūzikā?
– Tai vienkārši jābūt. Ja nav iedvesmas, tas ir nelaimes gadījums. Gaidīt iedvesmu? Nē! Tāpēc slavēju savus režisorus – viņi man nosaka termiņu. Ir jābūt, un viss.
Ja tu gaidīsi mūzu, tā tevi apciemos arvien retāk un retāk. Bet, ja tu katru dienu urbsi, tā atnāks.
Kad biju jaunāks, izmēģināju tādu metodi – apgulies, paņem ģitāru uz vēdera un grābsties ap stīgām, strinkšķini. Pēkšņi kaut kas netīšām aizķeras un sanāk! Kad sanāk, esmu pat lēkājis no kaifa. Citreiz pat slapjas acis kļūst. Bet tas ir ļoti, ļoti reti.
Deviņdesmit procentos gadījumu sevi šausmīgi kritizēju. Un vēl slinkums traucē. Zinu, ka jāiet augšā pastrādāt, bet izdomāju, ka jāpļauj zāle vai jāsalabo vārtu šķībie dēlīši.
– Teicāt, ka mūzikā ir tādi, kas sarunājas ar Dievu, un tādi, kam jākāpj laukā no rāmjiem ar varu. Kurš no tiem esat jūs?
– Vienmēr cenšos būt labāks nekā esmu. Lai kādi būtu panākumi, nekad nejūtos pietiekami labs. Ja kādreiz ir kādi slavas augstumi, panākumi vai balvas, man tas ir iemesls vēl lielākam satraukumam: ko es tagad darīšu? Ko tālāk?
Bet vispār mācos tvert mirkli, dzīvot šodien. Ir grūti tikt vaļā no nākotnes domām – kas būs ar Latviju, mani pašu, dzimto valodu… Un tomēr cenšos sev iegalvot katru dienu – priecājies!
