Rīga -1°C 
Novērtē rakstu
-
7
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
Šodien Baltijā pirmais moto frīstailists uz savu divdesmit astoņus gadus ilgo motosportista karjeru atskatās ar smaidu. Kā pats saka: sadauzīts, lauzīts, mīcīts, atkal pa gabaliņiem salikts kopā – viņš nenožēlo no savas dzīves ne mirkli.
Tieši viņš bija pirmais Baltijā, kurš ar motociklu lēca atmugurisko salto un izpildīja trikus, kas apkārtējiem lika pārsteigumā iekliegties: kā kaut kas tāds vispār ir iespējams?! Taču šādā sportā netiek uzdoti jautājumi – ja nu tu nokritīsi? Visi iesaistītie skaidri apzinās, ka tas ir tikai laika jautājums – pienāks tā diena, kad tu kritīsi!
«Protams, ka tas ir ļoti bīstami. Daudzi piloti pasaulē šādi iet bojā.»
Citi lasa
Mārtiņš piedzīvojis divus tik nopietnus kritienus no trīsstāvu mājas augstuma, ka viņa moto frīstailista karjerai nu pielikts trekns punkts. Vairs nekādas stāvēšanas pie rampas, kad sirds pirms lēciena draud izlēkt pa muti ārā…
Daudziem jauniešiem Mārtiņš joprojām ir elks un pielūgsmes objekts. Tagad viņš strādā ar jauniešiem LMT Autosporta akadēmijas skolu kartinga projektā kā mentors un mudina jaunos cilvēkus rūpēties par savu fizisko formu – nevis bezjēdzīgi nosist laiku viedierīcēs, bet aktīvi sportot. Un piebilst: uz dzīvībai bīstamām nodarbēm viņš nevienu jaunieti neaicina, jo kurš gan vēl, ja ne viņš pats, var pastāstīt par to ēnas pusēm.
Kādu laiku sabijis arī stumjams ratiņos, tagad Martiņš novērtē, ka ir dzīvs, spējīgs pats kustēties un iet dzīvē uz priekšu.
Viņa jaunais mērķis – dalīties ar savu profesionālo pieredzi un beidzot pievērsties savas ģimenes veidošanai.
Mocis uzvar klavieres
«Mans tēvs savulaik startēja RAF autosporta komandā kā rallija pilots. Tas nozīmē, ka jau kopš agras bērnības esmu slapstījies pa garāžām, sporta auto remontdarbnīcām. Kopā ar tēvu apmeklējām visus iespējamos motorizētos pasākumus – motokrosus, autošosejas sacensības, rallijus, tāda bija mana bērnība… Man faktiski nebija citas izvēles.
Pamatskolā septiņus gadus nomācījos mūzikas novirziena klasē – spēlēju klavieres. Tas nebija mans, to man uzspieda.
Divdesmit astoņus gadus sabiju sportā, un tieši tikpat gadu neesmu pieskāries mūzikas instrumentam.
Tāpēc zinu, ka ir bezjēdzīgi bērnus spiest darīt to, ko viņi nevēlas. Tiesa, tagad varbūt varētu ziemas vakaros mēģināt kaut ko uzspēlēt, lai nav tā, ka tie gadi pagājuši velti.
Mana dzīve ritēja ļoti mērķtiecīgi. Vēl kā bērns tiku par audzēkni pie pašiem spēcīgākajiem Latvijas sportistiem motokrosā. Sports bija mana lieta, līdz ar to es labprātāk veltīju laiku sportisko mērķu sasniegšanai, nekā dzīvoju ikdienišķu tīņa dzīvi, kaut kur riņķī apkārt bezmērķīgi atpūšoties vai nositot laiku.
Es izlēcu no pūļa. Man patika būt uzmanības centrā, līdz ar to es uz to apzināti strādāju. Iesākumā biju motokrosā – piedalījos sacensībās trasē. Nobraucu divdesmit profesionālās sezonas, kuru laikā esmu trīs reizes bijis Latvijas izlases dalībnieks, esmu divkārtējais Latvijas čempions motokrosā pašā spēcīgākajā klasē.
Jau tolaik netrūka traumu – motokrosa laikā esmu salauzis abas kājas, roku, degunu, vaigu kaulus, ribas, pirkstus, norāvis plecam saites – viss kaut kas ir bijis.
Tas ir motocikls – nevis autosports, kur tu sēdi mašīnā, viscaur riņķī ir drošības karkass. Braucot ar moci, tikko pieļausi rupjāku kļūdu, tā būs sekas.»
No krosa uz frīstailu
«Pēc divdesmit gadiem motokrosā skatījos pa televizoru, kā puikas gaisā griež salto ar motociklu – man tas likās nereāli! Vienā brīdī sapratu, ka gribētu to izdarīt arī šeit, Latvijā, kur visi saka: tas nav iespējams. Man tolaik bija 32 gadi, motosportā jau viss sasniegts. Tā nonācu pie frīstaila, kas būtībā ir mākslinieciska akrobātisko triku programma, lecot ar motociklu.
Spānijā treniņnometnē iepazinos ar spāni Gabrielu Villadu, kas ir profesionāls mototrašu dizainers. Paralēli viņš tolaik lēca arī moto frīstailu, sadraudzējāmies. Es viņu vēlāk atvedu uz Latviju, Kandavu, kur kopā izveidojām trasi Kandavas motoparkā.
Ieminējos, ka tas, ko viņš izpilda uz motocikla, ir vienkārši nereāli, un ka es arī tā kādreiz ļoti gribētu – uzgriezt tādu salto! Viņš teica – nekādu problēmu! Viņš arī mani iepazīstināja ar frīstaila čempioniem no Spānijas. Tur es uzgriezu savu pirmo salto, kuru jau pēc divām nedēļām atrādīju Latvijā, Rīgā!
Divās nedēļās, izslēdzot bailes un ar ticību ņemot un darot! Es biju pats pirmais tāds Baltijā.
Ir it kā daudz sarežģītāki triki par atmugurisko salto, bet salto pašam pilotam ir tāds ļoti spēcīgi prātu lauzošs pasākums. Lai to pirmo reizi uzgrieztu, arī turpmāk trenējoties un piedaloties šovos, smadzenēs kaut kas ir bišķiņ jāsalauž – jānotic, ka tu to spēsi izdarīt! It kā tikai pusotra sekunde gaisā, kad tu lido, metot atmugurisko salto, ar krosa motociklu un ātrumu 47–50 kilometri stundā.
Mocis sver apmēram 100 kilogramus, un tev ar to atkal jāpiezemējas uz nosēdiena kalna otrā pusē. Augstums apmēram kā trīsstāvu māja. Tā bija mana nodarbošanās – darbs dažādās pasaules malās – pēdējos astoņus gadus. Principā tā ir cīņa ar gravitāciju.
Iestudēts uzvedums – tie nav tikai lēcieni, darot trakas lietas un raujot nost pauri no tā, ka cilvēki apkārt vienkārši kliedz, jo viņiem zosāda metas! Būtībā tā ir māksla. Prāta iespējām robežu nav. Protams, ka tas ir ļoti bīstami. Daudzi piloti pasaulē šādi iet bojā. Daudzi satraumējas, taču ceļas augšā un brauc atkal.
Viņi tiecas pēc tām sajūtām, jo pašu lielāko laimes sajūtu tu noķer brīdī, kad pārvari savas lielākās bailes. Moto frīstailā tu visu laiku tausti savu galējo baiļu robežu, uzdrīkstēšanos, atļaušanos.»
Ja vēl beigās sanāk, sveiks un vesels nolec, tad var vienkārši kliegt no laimes! Adrenalīns ir kas narkotisks.
Prāta kontrole
«Bailes ir. Taču patiesībā es visu kontrolēju, apzināti modelēju pozitīvu domāšanu, izslēdzu visu destruktīvo. Pirms izšķirīgiem mirkļiem koncentrējos, centos vizualizēt vēlamo rezultātu, izjust emocijas, kādas man būs, kad tas jau būs noticis un lēcieni izdevušies.
Ja uznāk destruktīvās domas par to, ka var nesanākt, var nokrist, kāds no partneriem var neizdarīt apsolīto, tad es tās pārlaužu uz pozitīvām. Sevišķi, kad darīju kaut ko pirmo reizi – kas līdz tam ir atstrādāts tikai porolona kastē, kur notiek treniņi.
It kā zini, kā tas ir jādara, bet tagad būs reālais nosēdiens, nevis porolona kaste. Tad pirms šova es naktī domās braucu notikumam cauri, grozījos. Adrenalīns tāds, ka pat negulējis no rīta nejūti nogurumu. Spānijā man reiz šausmīgi sāpēja zobs, kaut pa sienu rāpot, bet – sāc lēkt un visas sāpes pāriet. Pēc lēciena un adrenalīna krituma tās atgriežas. Tas ir pārbaudīts. Ķermenis un prāts ir jāpārvalda. Lielākā daļa cilvēka spēju atrodas galvā, galvenais iemācīties tās atmodināt un izmantot!»
Liktenīgās traumas
«Pirmo lielo traumu moto frīstailā piedzīvoju treniņa laikā Spānijā aizpagājušā gadā. Biju trenējies visu ziemu, forma ideāla, uzlēcis jaunos trikus, un nodomāju, ka vajag vēl nedaudz patrenēt regulāros trikus uz nosēdiena. Nokritu visparastākā trika laikā, ko taisu pēc kārtas kā trešo iesildošo.
Biju jau sajuties, ka viss tik zināms un labi darbojas, ka aizlēcu par tālu no motocikla un gaisā vairs nevarēju to aizsniegt.
Nācās lidojumā pagrūst moci prom no sevis, lai tas neuzgāžas virsū, un piezemēties uz kājām. Spānijā zeme ir izkaltusi, cieta kā betons. Vēl gaisā līdz apziņai paspēj aizskriet tā doma, ka viss – labi nav. Un zibenīgi pieņem lēmumu – rīcības plānu, lai ar maksimāli maziem zaudējumiem tiktu cauri. Kājas potīte sadrupa kā stikls.
Mani aizveda uz vietējo slimnīcu. Potīte bija salūzusi vienpadsmit vietās! Ielika fiksatorā. No Spānijas aizsūtīju rentgenus savam ārstam – dakterim Andersonam no ORTO klīnikas, kas teica – lido šurp, riktēsim kāju. Nākamajā rītā devos uz Latviju.
Dakteris Andersons teica: kauli sastumti putrā. Vienai kājai bija nolūzuši abi apakšstilba kauli, tie bija iestumti potītē, veltņa kauls sadrupis trīs daļās, kas ir vissliktākais, kas pēdā var notikt. Bija diezgan slikti. Tagad es staigāju, bet kustības ir ierobežotas, piemēram, potītes dēļ vairs nevaru pietupties uz pilnas pēdas – tas nav iespējams.
Pavisam potītē toreiz man ievietoja divdesmit trīs dažādus dzelzs gabalus. Nokritu no divpadsmit metru augstuma, taču, tā kā nosēdiens tiek veikts slīpumā, nevis plaknē, pēc pirmā atsitiena noripoju, noslīdēju, tāpēc izvairījos no vēl lielākām traumām. Tajā brīdī sapratu, ka gribu dzīvē vēl arī kaut ko citu piedzīvot, nevis tikai slaistīties pa slimnīcām.
Dakteris teica: «Tālāk prātīgi, jo nākamreiz salikt kopā potīti jau būs ļoti sarežģīti.» Viņš man nemācīja dzīvot un neatrunāja, jo labi mani zina. Rezultātā toreiz pieņēmu stingru lēmumu – pabeidzu šo sezonu, un viss, metu šim sportam mieru!»
Pēdējais lēciens
«Atveseļošanās ilga četrarpus mēnešus, pārvietojos ar kruķiem. Mājās nesēdēju, bija daudz, ko darīt. Biķernieku trasē vienā stūrī man ļāva izveidot savu laukumu, kur strādāju ar jauniešiem, kas vēlējās, lai viņiem palīdzu izsisties.
Jau pēc četriem mēnešiem devos uz Spāniju trenēties, jo katru rudeni Indonēzijā man bija jāpiedalās lielā pasākumā, tāpēc braucu atgūt iemaņas. Trenējos ar nosacījumu pats sev – vēl tikai šī viena sezona!
Sagribējās dzīvē arī ko citādu – sapratu, ja vēlos izveidot ģimeni, diez vai to varēšu, kamēr esmu cilvēks uz koferiem, mētājos pa dažādām pasaules valstīm, mēnešiem trenējos prom no Latvijas…
Visums laikam bija sūtījis zīmes, bet – neklausīju. Bija dīvains atgadījums ar tehnisku defektu motociklam treniņos Rīgā. Tad bija jādodas divās tūrēs uz šovu Polijas atrakciju parkā. Aizbraucu uz pirmo tūri, motociklam atkal saplīsa tikko nomainīta detaļa. Jocīgi… Nu labi, sataisīju, pabeidzu to tūri.
Atbraucu mājās, atkal viss darbojas, viss kārtībā. Aizbraucu uz otro tūri Polijā un… nokritu. Atkal kaut kāds pilnīgi neiespējams motora defekts. Man bija jāpārlido pāri rampai un jāpiezemējas uz nosēdiena otrā pusē, bet es ielēcu sienā ar ātrumu 50 kilometri stundā. Tanī brīdī sapratu: viss ir slikti. Tas kļūst skaidrs, vēl esot gaisā. Vienkārši saproti, ka mocim pietrūkst jaudas izpildīt lēcienu pilnā diapazonā.
Lauztas abas rokas, potīte otrai kājai. Laikam zemapziņā biju centies saudzēt jau iepriekš traumēto labo pusi un labo potīti, tāpēc sasvēros uz kreiso. Neatslēdzos, biju pie skaidras apziņas. Guļu, un man ir spēcīgi sabojāts ķermenis. Tajā brīdi vienalga atnāca tāda laimes sajūta, ka zināju – tas sadzīs un ar mani viss būs kārtībā!»
Bet uz visiem laikiem nolēmu, ka nekad mūžā vairs nestāvēšu pie tās rampas un nejukšu prātā pats no tā, ko grasos darīt! Sāpēja briesmīgi.
Operācijas un ratiņkrēsls
«Vietējā slimnīcā ielika fiksācijā kāju un roku. To, ka otra roka arī ir lauzta, atklāja tikai Rīgā. Iesēdināja manā pikapā, un viens no ekstrēmā uzveduma akrobātiem atveda mani uz Rīgu. Šoreiz uz traumām, jo mans ārsts tobrīd nebija uz vietas, bet vajadzēja strauji kaut ko darīt.
Lai mani saliktu, uztaisīja piecas operācijas. Bija arī kuriozi – pēdējās operācijas laikā, kad man lika kopā kreiso potīti, pēkšņi pamodos un sāku runāt. Dzirdu – dakteri kaut ko kaļ, skrūvē, urbj un skaļi piemeklē kaut kādas detaļas. Saka: «Nē, šitā neder, aizej uz noliktavu!»
Just neko nejutu, man bija spinālā anestēzija. Tikai to, ka rausta, cilā, urbj. Pienāca anesteziologs, un mēs izsmējāmies tā, ka neatceros, kad vēl būtu tā smējies. Beigās vienā brīdī teicu dakterim, lai viņš koncentrējas uz manu kāju, kamēr mēs te ar anesteziologu jautri smejamies. Mani ārstēja divi dakteri – viens darbojās ar kāju, kur salika jaunus dzelžus, otrs – ar rokām.
No slimnīcas izbraucu, sēžot ratiņkrēslā, nebija pat roku, ar ko es pats to varētu ripināt.
Labā ziņa, ka zināju – no krēsla tikšu laukā, atkal staigāšu. Pasaule, sēžot ratiņkrēslā, izskatās citāda. Pēc tam sāc vērtēt daudzas pašsaprotamas lietas citādi. Ratiņos sēdēju ilgāk nekā mēnesi. Palīdzēja mana draudzene Kristīne. Paldies viņai par to. Tas deva motivāciju tikt uz priekšu.»
Rehabilitācija strādā
«Man bija nozīmēta rehabilitācija – fizioterapija, masāžas –, uz kuru es ilgi negāju. Domāju: priekš kam, kaut kāja sāpēja vienkārši nereāli. Nevarēju saprast – kā tik ilgi un stipri var sāpēt?! Pagulēt nebija iespējams, brīžiem organisms nespēkā atslēdzās pats. Varēju ēst jebkādus pretsāpju līdzekļus – nekas nepalīdzēja. Pēda, potīte, visa kāja – viss sāpēja.
Vakaros nāca histēriski smiekli, jo bija skaidrs, ka gulēt nevarēs un nakts paies mokās.
Nezinu, kas beidzot mainīja manas domas, bet vienā brīdī sāku iet pie Agra Stukļa, kas ir basketbola kluba VEF Rīga fizioterapeits. Sāpes sāka pazust jau pēc pirmajiem seansiem. Pati fizioterapija nebija sāpīga, bet atbrīvoja kaut kādu aizsprostu manām sāpēm, un tās vienkārši sāka izzust nereāli ātrā tempā! Kaut kādā brīdī arī tiku laukā no krēsla, pārgāju uz kruķiem un ar savām jocīgajām rokām sāku braukt ar mašīnu. Pamazām izveseļojos.
Tagad manī ir tik daudz dzelzs detaļu – abās potītēs, papēžos, vienai rokai locītava ir uztaisīta no metāla –, ka es pīkstu visās lidostās. Tāpēc man ir speciāli lidošanai izdota apliecība, ka manā ķermenī ir ļoti daudz osteosintēzes. Diezgan bieži iznāk to uzrādīt. Parādu drošībniekiem savas rētas, un viņi saka – ok, vari iet. To jau nevar neredzēt, ka esmu no vienas vietas sagraizīts.»
Jauna dzīve
«Jā, ārstējoties man bija daudz laika domāt, bet tajā brīdī domas lēkāja visai haotiski, kā sabojātam kompaktdiskam. Man bija skaidrība, ko es vairs nedarīšu, bet nebija ne jausmas par to – ko tad tagad darīt? Taču kaut kā viss lēnā garā nokārtojās – notikumi sastājās loģiskā virknē un veidoja manu nākotni. Pašlaik man ir tik daudz darāmā, ka reāli nesaprotu, kā visu to paveikt.
Palīdzu ar savu pieredzi izsisties dažiem jaunajiem frīstailistiem, taču jāatzīst – man vairs nepatīk skatīties, ja lec kāds cilvēks, par kuru es uztraucos.
Tagad vairāk saprotu savus tuviniekus, kad tētis mēdza teikt – viņš to visu negribot redzēt!
Patīk moto frīstails, joprojām esmu iesaistīts dažādu šovu organizēšanā un tiesāšanā.
Mani uztrauc jauniešu sliktā fiziskā sagatavotība mūsu valstī. Puse netiek atzīta par derīgiem uzņemšanai iekšlietu un militārās sistēmas iestādēs, jo nespēj izpildīt elementārus testus. Daudziem ir liekais svars. Jaunieši pavada laiku bezmērķīgi, dzīvo viedtālruņos, iekuļas dažādās nepatikšanās.
Man ir milzīga pieredze, tāpēc gribu palīdzēt viņiem pavadīt laiku jēdzīgi un droši. Tagad esmu LMT Autosporta akadēmijas mentors, skolu kartinga projekta vadītājs. Rūpējos par 75 jauniešiem no 15 Latvijas skolām, kurās izveidotas kartinga komandas ar komandas vadītāju, pilotu, mehāniķi, menedžeri. Visiem ir vienādi elektrokartinga komplekti, un viņi cenšas izrauties, būt ātrāki, piedalās sacensībās, attīsta un uzlabo savus kartingus. Papildus piedalos arī elektrokartinga attīstības projektā Latvijā vispār.
Pēc jauniešu apmācībām braucu mājās, varētu teikt, tikpat smaidīgs kā pēc frīstaila šova.
Ir gandarījums, ka vari pastāstīt ko noderīgu un redzi – viņi to novērtē. Varbūt nepasaka skaļi, bet redzu viņu acīs prieku.»
Vēsts mammām un tētiem
«Ko es varu teikt vecākiem? Galvenais – bērns nekur nav jāsūta, viņš tāpat pats izvēlēsies sev nodarbi. Mans simtprocentīgais ieteikums jauniešiem – nedzīvot savu vecāku dzīvi un nemēģināt piepildīt viņu sapņus! Tur nekas labs nesanāks. Agri vai vēlu jaunietis vienkārši nospļausies un pateiks, ka tas viss ir sūds.
Ja runājam par kartingu, autosports jaunietim neko sliktu neizdarīs. Toties pilnīgi noteikti attīstīs reakciju, situācijas izjūtu, ātru domāšanu, lēmumu pieņemšanas ātrumu ekstremālās situācijās.
Tas viss pilnīgi noteikti noderēs vēlāk dzīvē, kad gadās dažādas situācijas, jo var izglābt viņu pašu un arī ģimeni. Var turēt jaunieti ietītu vatētā segā istabā ar notapsētām sienām, lai nekur neatsitas, bet dzīvē tā nenotiek. Dzīve tieši mēdz izstrādāt visvisādus jokus ar to, no kā esi visvairāk sargājies vai sargāts.
Man ir arī bērnu fiziskās attīstības projekts. Apkopoju visas savas zināšanas, un kopā ar labākajiem treneriem izveidojām treniņu sistēmu bērniem no 6 līdz 13 gadu vecumam. Tā sastāv no trim daļām – iekšējo saišu un muskuļu nostiprināšanas treniņa, peldēšanas nodarbībām Olimpiskajā centrā un akrobātikas nodarbībām pēc bijušā olimpiskā atlēta vingrotāja Igora Vihrova speciāli izveidotās programmas bērniem.
Es apkopoju savu pieredzi un nododu to tālāk. Nevienu neaicinu uz moto frīstailu, bet gan uz veselīgu dzīvesveidu. Lai būtu normāla stāja, labi attīstījies ķermenis, lai var izpildīt vecumam paredzēto fizisko normu. Tie, kam tas patiks, kas ieguldīs vairāk enerģijas, tālāk varēs domāt arī par sporta karjeru.
Man ir draudzene Kristīne, kas daudz palīdzēja man šī projekta izveidošanā. Viņa ir īpašs cilvēks. Tas, ko mēdz dēvēt par normālu, arī viņai ir mazliet garlaicīgi. Bet kopumā lietas vienkārši notiek, kā tām jānotiek. Neviens nevienam nepieder, un patiesībā kāds cits no augšas visu regulē.»
Mārtiņš iesaka arī tev
- Ikrīta atspiedieni un pietupieni. Katru rītu 90 reizes atspiežos, 150 reizes pietupstos. Tas ir kustību minimums, kas manam ķermenim dod vispārēju tonusu visām muskuļu grupām, uztur formu. To daru trīs piegājienos, kamēr top brokastis: pumpējos – 50 pietupieni, pumpējos – 50 pietupieni, pumpējos – 50 pietupieni. Tas prasa 10 minūtes. Var sākt pamazām – kaut vai ar dažiem atspiedieniem un pietupieniem, ar laiku kāpinot skaitu. Rezultāts būs mēneša laikā, ķermenis mainīsies.
- Nevajag pārāk daudz gulēt. Dzīvot ir foršāk, nekā gulēt. Tāpēc dzīvē vajag darīt to, kas patīk un sagādā prieku. Tam ir ietekme uz pašsajūtu un veselību.
- Pabūt ar sevi klusumā. Man ir sava klusuma meditācija. Tikko uzrodas brīvs brīdis, tā kāpju mašīnā un braucu uz laukiem. Patīk pasēdēt nekurienes vidū un padomāt. Tas apskaidro prātu, nomierina nervus, atraisa radošumu. Es daudz esmu ar sevi domās.
- Slimības ir galvā. Ja tu, rudenim sākoties, gaidi vīrusus un gripu, runā, domā par to, tad to arī sagaidīsi. Es nekad neslimoju ar vīrusiem, jo nekoncentrējos uz to. Veido sev pozitīvu domāšanas modeli galvā un neļaujies bailēm. Bailes ir destruktīvas. Ja galvā ienāk doma, kas nepatīk un ko negribi…, slēdz to ārā, domā par to, kas ir patīkams un ko vēlies no dzīves.
