Rīga +5°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Reizēm par kovidu saka – bet tā jau tikai parasta gripa! Man vārdiņu tikai negribas lietot. Jo ne man ar gripu ir viegli gājis – turklāt divas reizes, ne tagad ar kovida izraisīto situāciju. Tas arī bija iemesls, kāpēc tajā 12. janvāra vakarā sociālajos tīklos ierakstīju par savām izjūtām. Todien biju saņēmis divas ziņas. Pirmo: lai ierodos uz analīzēm pirms iespējamās transplantācijas, jo ir donora niere. Un otro: ka man šī iespēja iet garām, jo mana meita tajā brīdī bija konstatēta kā kovida kontaktpersona.
Sociālajos tīklos padalījos ar savām tobrīd bangojošajām emocijām, jo gribēju pārliecināties, ka neesmu palicis gluži viens ar saujiņu cilvēku, kuri saprot situācijas nopietnību. Gribēju atgūt ticību sabiedrībai, ka mēs spējam padomāt arī par citiem. Jo, jā, ir cilvēki, arī es, kuri nedrīkst atļauties spēlēt šo krievu ruleti ar kovidu un riskēt, būs vai nebūs tikai.»
Nelāgs sveiciens no gripas
«Kopš 2014. gada es sadzīvoju ar nieru mazspēju. Manai slimībai nosaukums ir IGA nefropātija – manas nieres nespēj izfiltrēt dažas konkrētas vielas.
Oficiālā versija, no kurienes man šī kaite radās, – komplikācija pēc gripas. Man ar gripu nav paveicies arī agrāk, jo pusaudža gados pēc tās izslimošanas palika citas sekas – ierobežots redzeslauks. Tas nav tik būtisks bojājums, lai, piemēram, es nevarētu iegūt autovadītāja apliecību. Taču redzes pārbaudē, kad skatos tikai ar kreiso aci, tiešām daļas burtu līniju it kā nav, bet, pagrozot galvu, tās atrodas. Taču es ar to sadzīvoju kopš 12 gadu vecuma, un gandrīz neviens no maniem draugiem vai paziņām to nezina.
Tieši tāpat neesmu neko daudz runājis par savu nieru mazspēju. Un, atklāti sakot, sākumā nebija arī ko stāstīt – nieru problēmas bija nelielas, tās man netraucēja ne dzīvot, ne strādāt, ne mācīties, ne sportot. Esmu vienmēr bijis fiziski aktīvs, vienmēr trenējos. Arī tobrīd, 2014. gadā, spēlēju florbolu Latvijas otrajā līgā, sev par prieku apmeklēju trenažieru zāli, skraidīju pa mežu ar draugiem dažādās sacensībās. Vidēji man sanāca pa septiņiem treniņiem piecās dienās. It kā bieži, bet es jau kopš bērnības esmu daudz sportojis, man tas bija normāli.
Esmu no Saldus, un tur jaunsardzes treneris mūs aizrāva ar tādu piemirstu un neparastu sporta veidu kā virves vilkšana. Starp citu, kādreiz tas bija olimpiskais sporta veids. Mēs kā puikas diezgan nopietni vilkām virvi, sāka birt medaļas pasaules mērogā, un man bija āķis lūpā.
Pēc vidusskolas iestājos Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā. Gribēju apvienot savu interesi par sportu un darbu ar cilvēkiem, tāpēc izvelējos fizioterapiju. Tā kā iepriekš bieži biju piedalījies sacensībās un sporta pasākumos cilvēkiem ar invaliditāti kā brīvprātīgais, specializējos pielāgotajās fiziskajās aktivitātēs. Latvijā to zina mazāk, bet pasaulē šis ir ļoti populārs virziens. Angļu valodā manas profesijas nosaukums ir adapted physical activities specialist. Kad man jāpaskaidro, ar ko nodarbojos, saku: tā ir fizisko aktivitāšu nodrošināšana no A līdz Z: no atpūtas un izklaides līdz augstākā līmeņa sportam – cilvēkiem ar invaliditāti. Nešķirojot, vai tie ir funkcionāli fiziski vai garīgās attīstības traucējumi. Vai arī kā man – ārēji neredzama invaliditāte.
Kad sāku studēt pielāgotās fiziskās aktivitātes, man jau bija sākušās problēmas ar nierēm. Bet es absolūti nenojautu, ka arī mans ceļš varētu aizvest līdz invaliditātei.»
No pirmās līdz piektajai stadijai
«Tajā 2014. gadā varbūt, ka slodze arī bija par lielu – gan fiziskā, gan mentālā. Iespējams, kādā mirklī imūnsistēma tādēļ kļuva vājāka, un es saķēru gripu. Lai gan slimība bija galā un atgriezos normālajās ikdienas gaitās, jutu, ka īsti labi nav. Treniņus nevarēju riktīgi nostrādāt, reiba galva, spiediens lēca augšā. Reiz pēc garākas lekciju dienas, braucot mājās sabiedriskajā transportā, sapratu, ka ir pavisam švaki. Izkāpu no trolejbusa, tuvējā aptiekā izmērīju asinsspiedienu – augsts. Mājās izmērīju vēlreiz – bez izmaiņām. Saucu neatliekamo medicīnisko palīdzību. Toreiz tā arī nesapratām, kas bija pie vainas.
Bet es arī neuztraucos, mazums, kas atgadījies – nogurums, vispārējs organisma vājums pēc izslimotās gripas.
Tomēr asinsspiediens bija netipiski augsts, un tā arī turējās, aizgāju pie ģimenes ārsta, sākās izmeklējumi. Pāris mēnešu laikā tikām līdz tam, ka nonācu Stradiņos Nefroloģijas nodaļā uz nieru izmeklējumiem. Tur tapa skaidra diagnoze: pirmā līmeņa (visaugstākais ir piektais) nieru mazspēja, kas nozīmē, ka bojājums ir apmēram pieci procenti.
Tobrīd tas man nelikās nekas dramatisks, jo bija nepieciešama tikai simptomātiska ārstēšana. Man vajadzēja regulāri lietot asinsspiedienu regulējošas zāles, bet nekā citādi sava ikdiena nebija jāmaina – ne uzturs, ne aktivitātes. Varēju turpināt dzīvot kā līdz šim, tikai reizi pusgadā veicot pārbaudes, lai pārliecinātos, vai nieru bojājums nav kļuvis plašāks.
Runājot par slimību, man gandrīz nav ko teikt par laiku no 2014. līdz 2020. gadam. Tas bija posms, kurā es turpināju savu ierasto dzīvi kopā ar dzīvesbiedri Ilgu, ar kuru esam pāris kopš sešpadsmit gadu vecuma. Sportoju, strādāju, izaugsme karjerā. Jā, es joprojām lietoju zāles, noteiktajā laikā veicu pārbaudes, bet citādi mana ikdiena bija gluži normāla. Pirmā līmeņa nieru mazspēja fundamentāli dzīves kvalitāti nemaina, jo nav nekādu lielu ierobežojumu.
2019. gads manā un Ilgas dzīvē bija sevišķi priecīgs, jo mums piedzima plānotā un ļoti gaidītā meitiņa, kurai devām vārdu par godu manai vecvecmāmiņai Emīlijai. Šis bija arī gads, kad pārcēlāmies no Rīgas uz Ogri, jo vēlējāmies, lai gan meitai, gan mums pašiem būtu vairāk iespēju iet dabā un nodoties fiziskām aktivitātēm. Mēs dzīvojam brīnišķīgā vietā – tieši pretī Zilajiem kalniem.
Iespējams, ka šajā gadā, kas bija tik notikumiem bagāts, es kādā brīdī mazāk rūpīgi pasekoju līdzi savai veselībai, un sanāca, ka gandrīz gadu nebiju nodevis asins analīzes, kuras man ieteicams veikt ik pēc sešiem mēnešiem.
Pienāca 2020. gada pavasaris ar pirmo kovida vilni un attālināto darbu. Kādu laiku strādājot no mājām, jutu, ka man ir daudz grūtāk nekā parasti koncentrēties darbam. Bet man pat prātā neienāca, ka tam varētu būt saistība ar nierēm. Domāju, nu jā, mazs bērniņš, kas prasa uzmanību, neierasti darba apstākļi, turklāt daudz profesionālo pienākumu – man šķita, ka esmu vienkārši noguris.
Jūnijā man piezvanīja no Stradiņiem un aicināja piedalīties pētījumā. Tā kā strādāju Sporta pedagoģijas akadēmijā arī kā pētnieks un zinu, cik grūti ir sameklēt pētījuma dalībniekus, turklāt tāda diagnoze kā man ir apmēram 150 cilvēkiem Latvijā, es piekritu. Atceros, kā nodomāju: ideāli, divi zaķi ar vienu šāvienu! Palīdzēšu zinātnei un beidzot arī pats veikšu veselības kontroli.
Tas bija pats jūlija sākums, kad ierados Stradiņa slimnīcā uz pārbaudi. Toreiz nodevu pētījumam nepieciešamās analīzes un norunājām, ka man zvanīs pēc nedēļas.
Bet no slimnīcas zvanīja jau nākamajā dienā. Skaidrs – ir ziepes.
Man ir ļoti paveicies ar manu ārstējošo ārstu dakteri Kārli Rāceni. Viņš arī bija tas, kurš toreiz zvanīja un ļoti mierīgā tonī jautāja: «Vai jūs esat mājās?» Kārlis izstāstīja, ka situācija ir švaka un analīzes tādas, ka, izskatās, – pēc iespējas drīzāk jāuzsāk nieru aizstājterapija. Savukārt tas nozīmē, ka pēc laika situācija attīstīsies līdz nieres transplantācijai. Man, protams, tas bija šoks. Bet vienlaikus viss saslēdzās kopā un tapa skaidrs: kāpēc es jutos, kā jutos, kāpēc manas darba spējas bija mazinājušās, kāpēc spiedienu neizdevās noregulēt.»
Dzīve ar katetru
«Vasarā divas reizes pabiju Nefroloģijas nodaļā uz izmeklējumiem. Cepuri nost mana daktera Kārļa Rāceņa priekšā – viss tika raiti noorganizēts, izskaidrots. Secinājums: mani nieru bojājumi ir neatgriezeniski, un diemžēl atbildes nav, kāpēc tie tik strauji progresējuši. Tajā brīdī jau man bija piektā nieru mazspējas stadija. Skaidrs, ka jāuzsāk nieru aizstājterapija.
Šobrīd eksistē trīs aizstājterapijas veidi. Pirmā ir hemodialīze, kad, izmantojot speciālas mašīnas, tiek attīrītas asinis. Tātad cilvēks ar divām adatām rokās sēž pie īpaša aparāta, un viņa asinis cirkulē caur filtriem, kas tās attīra no liekā ūdens, sāls un vielmaiņas galaproduktiem, ko normāli dara nieres, un tad tīrās asinis atgriežas atpakaļ rokā, asinsritē. Šī izvēle nozīmētu, ka man 3–4 reizes nedēļā būtu jābrauc uz dialīzes centru un jāpavada tur vidēji četras stundas. Otra iespēja ir peritoneālā dialīze. Kopš oktobra šis ir mans variants, jo tā ir veicama mājas apstākļos, ļauj būt neatkarīgam un daudz maz plānot savu dzīvi.
Peritoneum latīņu valodā nozīmē vēderplēve, un caur to arī tiek veikta dialīze. Mūsu vēderplēve izklāj vēdera dobumu un apņem tajā esošos orgānus, un kopumā tā ir apmēram divus kvadrātmetrus liela. Tas sanāk milzīgs, labi apasiņots laukums, līdz ar to vēderplēve ir efektīva dabiska filtrēšanas membrāna, kurai vienā pusē paliek asinis, bet otrā – vēdera dobuma pusē – tiek izvadītas liekās vielas, minerāli un ūdens. Lai šo efektu panāktu, vispirms tiek veikta operācija un vēdera dobumā tiek iešūts katetrs.
Principā es neesmu čīkstētājs, bet šī operācija bija ļoti sāpīga.
Savulaik braucu iesācēju motokrosā, bet man tas beidzās ar smagu kritienu. Bija lauztas pāris ribas, atslēgas kauls, gulēju Valmieras slimnīcā, šausmīgi sāpēja. Nu, lūk, katetra ievietošanas operācija bija vēl sāpīgāka.
Tomēr mans organisms ātri tika galā, droši vien palīdzēja tas, ka vienmēr esmu bijis fiziski aktīvs un dzīvojis veselīgi. Ārsti pat brīnījās, ka tik ātri izdevies. Tātad – vēderā tiek ievietots katetrs, kurš tur atrodas visu laiku, un caur to es regulāri apmainu speciālu dialīzes šķīdumu jeb dializātu. Tā uzdevums ir arī atbrīvot organismu no liekā ūdens, šo procesu sauc par ultrafiltrāciju. Realitātē tas nozīmē, ka blakus manam darba galdam uz sildvirsmas, lai tas būtu 37 grādu temperatūrā, vienmēr atrodas dializāta maiss. Dienā man aiziet četri tādi. Ik pēc sešām stundām es šo maisu pieslēdzu sev pie vēdera caur katetru, šķidrumu no sevis izdrenēju un pēc tam ielaižu iekšā jaunu.
Šie ir tā dēvētie rokas maisi. Ir arī automātiskie, kurus pieslēdz uz nakti. Bet tad man pie tiem būtu jāguļ desmit stundas. Es nevaru atļauties būt gultā tik ilgi, to man nepiedos ne bērns, ne suns, ne mans darbs. Tāpēc rokas maisa variants ir man ērtāks.
Pirms es pats varēju sākt sev veikt dialīzi, bija jāiziet apmācību cikls. Parasti tas ilgst nedēļu, bet man izdevās treniņus pabeigt pusotras dienas laikā, palīdzēja profesionālās zināšanas. Sākumā trenējos uz lelli, tad, ārsta uzraudzībā, sāku sev pieslēgt dialīzes maisu.
Šobrīd pie dialīzes procedūras esmu pieradis, un viss notiek samērā vienkārši, bet sākumā bija diezgan liels diskomforts.
Gan šķidrumam tekot iekšā, gan laukā, tas rada kairinājumu, – pirmās divas nedēļas staigāju pussaliecies. Tāpat jāuzmanās, lai, laižot iekšā šķidrumu, katetrā neiekļūst gaiss, jo tad tas spiež uz diafragmu, bet diafragmā ir nervs, kas savienots ar plecu un rada sāpes. Šo sajūtu pazīst tie, kam ir veiktas laparoskopiskas operācijas, īpaši sievietēm ginekoloģijā, tad ir tādas pašas sūdzības, kad vēderā tiek ielaista ogļskābā gāze un tā var spiest uz nervu. Tikai man tas var notikt katru dienu, pat vairākas reizes.
Toties kopumā šobrīd es jūtos nesalīdzināmi labāk. Man jau ārsts teica: «Ja tev iepriekš likās, ka jūties okei, tad, uzsākot dialīzi, tu sapratīsi, ka nebija gan okei.» Un tā arī ir. Tieši šorīt, staigājot pa Zilajiem kalniem ar suni, nodomāju, ka fiziski tik labi neesmu juties ļoti sen.
Esmu patiesi pateicīgs šim gudrajam cilvēkam, kurš izdomāja peritoneālo dialīzi.
Šobrīd Latvijā mēs esam mazliet virs simta, kas to veic. Veiksme, ka šajā jomā sistēma ir labi sakārtota – man dialīzes maisus reizi mēnesī piegādā uz mājām, turklāt viss ir valsts apmaksāts. Mēnesī tam vajadzētu ap diviem tūkstošiem eiro.
Ņemot vērā pašreizējo situāciju ar kovidu, jāsaka: man tā ir laime nelaimē, jo attālinātais darbs mājas apstākļos ļauj vieglāk tikt galā ar dialīzes procedūrām. Tāpat man tagad nav jādomā par darba komandējumiem, vispār ceļošanas jautājums nav aktuāls.
Par peritoneālo dialīzi mēdzu teikt, ka tas ir kā vēl viens bērns mājās. Viss ir jāplāno, jo sešu stundu intervāls starp procedūrām jāievēro gana precīzi. Savu reizi drīkst būt stundas nobīde, bet ne sistemātiski, jo tas mazina efektivitāti. Piemēram, pēdējo dialīzi es veicu pusnaktī un pirmo – sešos no rīta. Līdz ar to miegs bez pārtraukuma man nekad nav ilgāks par piecām ar pusi stundām. Pa šo laiku dažas reizes man ir bijis jābrauc uz augstskolu, un tad stingri jāizdomā, ko un kā darīt, jo dienas otrā dialīze jāveic divpadsmitos. Un man ir jāieplāno, ka šajā laikā es, piemēram, nedrīkstu būt ceļā. Tomēr sarežģītākais ir tas, ka dialīzes šķidrumam jābūt 37 grādu, tas ir, ķermeņa, temperatūrā. Ja es sev pa taisno vēderā ielaidīšu divus litru, kas ir kaut vai istabas temperatūrā, ap 20 grādiem, atšķirība būs 17 (!) grādi un, visticamāk, es nopietni saaukstēšos.
Es uzskatu, ka manā stāstā visi posmi ir notikuši relatīvi ātri un vienkārši, tieši tāpēc, ka vienmēr esmu bijis fiziski aktīvs un labi trenēts.
Godīgi sakot, parasti peritoneālās dialīzes gadījumā iesaka atlaist riepiņu un vēdera muskulatūru vispār ne trenēt, ne pārāk sasprindzināt, jo tādā veidā var sabojāt vēderā esošo katetru. Tomēr man ir izdevies saglabāt labu fizisko formu. Tagad, kad tik skaista ziema, slēpoju. Kad sniega nav – skraidu. Ogre–Ikšķile–Ogre pa Zilajiem kalniem ir mans standarta maršruts. Izeju pa durvīm, uzkāpju pa kāpnītēm, nokāpju un esmu uz slēpošanas trases. Tieši tur arī atrados rītā, kad saņēmu zvanu no Stradiņiem, ka, iespējams, ir pieejama donora niere.»
Gaidiet nākamo zvanu
«Iepriekš minēju, ka hemodialīze un peritoneālā dialīze ir divas no nieru aizstājterapijām. Trešā ir transplantācija. Un, ja skatās pavisam reālistiski, pirmās divas ir, vien gaidot uz trešo. Dialīzes saīsina dzīvildzi un pazemina dzīves kvalitāti. Tās neatrisina problēmu, bet tikai iedod laiku, līdz tiek atrasta donora niere.
17. septembrī es tiku uzņemts transplantācijas rindā.
Ir iespējama arī pārstādīšana no dzīva donora, jo vienmēr tiek transplantēta tikai viena niere. Donors var vienu savu nieri uzdāvināt un turpināt pilnvērtīgi dzīvot, jo viņa organisma funkcionēšanai pietiek ar otru nieri. Bet man nav cilvēka, kurš varētu ziedot nieri, jo esmu vienīgais bērns ģimenē, vecākiem ir kontrindikācijas hronisku saslimšanu dēļ. Turklāt arī mana mamma un tētis ir vienīgie bērni ģimenē, līdz ar to man nav ne brālēnu, ne māsīcu – radu loks ir krietni šaurāks.
Mums ir bijušas sarunas ar dzīvesbiedri, ka viņa varētu ziedot vienu savu nieri. Tas nekas, ka mums nav asinsgrupas un dzimuma saderības, jo šādos gadījumos veic krustenisko transplantāciju. Respektīvi, ja ir cilvēks, kurš gatavs ziedot nieri man, bet man tā neder, tad atrod citu donora un ziedotāja pāri, kuram ir tāda pati situācija. Un rezultātā es saņemu viņa ziedotāja nieri, bet viņš – manējā. Taču pagaidām mēs šādam solim neesam gatavi, jo, ja mēs gribētu vēl kādu bērnu, tad Ilgai tagad ziedot savu nieri ir pārāk liels risks.
Tāpēc es gaidu rindā uz nedzīva donora nieri. Sūri tā teikt, bet, jā, uz kāda nelaimi.
Dialīzes nodaļā man teica, ka šie zvani – brauciet uz slimnīcu veikt pārbaudes saderībai ar donora nieri – parasti atskan naktī, ļoti agri no rīta, kad visbiežāk notiek nelaimes.
Tā bija arī 12. janvārī. Sešos no rīta veicu dialīzi un izgāju ārā paslēpot. Atrados pusceļā līdz Ikšķilei, kad iezvanījās telefons. Nepazīstams numurs. Es nojautu, ko tas nozīmē. Zvanīja no Stradiņiem. «Kāds šobrīd ir jūsu veselības stāvoklis? Vesels. Labi. Lūdzu, pēc iespējas ātri ierodieties slimnīcā uz transplantācijas pirmstestiem. Ir pieejama nedzīva donora niere,» dzirdēju medmāsiņas balsi.
Šis zvans, protams, manī izraisīja milzīgu emociju jucekli, jo vienlaikus apzinājos – kāds cilvēks ir aizgājis bojā, bet man tas nozīmē atgriešanos normālā dzīvē bez piesaistes dialīzēm, bez aktivitāšu un ēšanas ierobežojumiem. Vienlaikus satraukums, jo transplantācija nav gluži zobam plombu ielikt…
Protams, uzaicinājums bija tikai uz pārbaudēm, lai noskaidrotu gala saderību. Un ir liela iespējamība, ka pēc šiem testiem tāpat es brauktu mājās bez nieres. Bet pirmstesti jau ir daudz lielāka iespēja nekā tad, ja nezvana nemaz.
Taču es netiku pat tik tālu. 4. janvārī manas meitiņas bērnudārza biedrs bija atvests uz dārziņu, kā vēlāk izrādījās, kovidpozitīvs. Attiecīgi Emīlija sanāca kontaktpersona. Stradiņa slimnīcas medmāsiņai saku – manai meitai ir noteikts kovida kontaktpersonas statuss. Kā man rīkoties? Klusums telefonā. Informācijas precizēšana. Pauze.
«Atvainojiet, bet no kontakta pagājušas tikai astoņas dienas, diemžēl tas ir iemesls procesu neturpināt, gaidiet nākamo zvanu.»
Nākamo zvanu… Vidējais donora nieres gaidīšana ilgums ir ap diviem gadiem, saderīga donora atrašana ir veiksme, ko nedrīkstētu tā vienkārši izniekot. Latviski sakot – škrobe baisākā.
Nē, es nemeklēju vainīgos. Nevienu neapsūdzu – ne tā kovidpozitīvā bērniņa vecākus, ne bērnudārza vadību. Es pat atvainojos audzinātājām un vadītājai, ja tā tas bija izklausījies. Man vienkārši ir ļoti žēl, ka tā sanācis. Pēc mana ieraksta Facebook, ar kuru dalījās gandrīz 30 tūkstoši cilvēku, rezonanse bija milzīga…
Pēc tam man bija lielas pārdomas – kāpēc es to vispār darīju? Un pats arī atradu atbildi – man gribējās šo stāstu izstāstīt publiski, lai parādītu sakarības.
Mans mērķis bija veicināt sabiedrības atbildību un izpratni, ka mūsu iegribām un vēlmēm paciemoties, patusēt, ir ķēdes reakcija. Un kādam šī tusiņa sekas var izrādīties vitāli svarīgas. Padomājiet par to, lūdzu.
Pēc tam, ironiskā kārtā, meita patiešām arī saslima ar kovidu, turklāt diezgan smagi tik mazam bērnam. Viņai sāka trūkt elpas, bija smags laringīts un nācās ārstēties slimnīcā. Viņa ir sprigans ziķeris, diezgan ātri tika uz pekām, bet fakts ir tāds – viņa bija kovidpozitīva.
