Rīga +7°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Intervija publicēta žurnālā «Klubs» 2019. gada 2. numurā.
– Kāpēc jūs kā jaunākais brālis uzņēmāties būt par ģimenes publisko seju, gan turpinot Mārtiņa iesākto, gan arī kārtojot Latvijā nebijuša nodibinājuma «Justice for Mārtiņš Bunkus» lietas? Iniciatīva nāca no jums vai tas tika nolemts ģimenes lokā?
– Tas bija kopīgs lēmums, un es labprāt šo lomu uzņēmos. Esmu ģimenes izvirzīta persona, kas nodarbojas ar komunikāciju un mūsu kopīgas nostājas paušanu. Savukārt Mārtiņa lietas es īsti nepārņemu. Jā, esmu klāt juridiskajā birojā, lai Mārtiņa ilggadējie kolēģi varētu turpināt darbu.
– Kāpēc vecākais brālis Kaspars (bijušais VID Nodokļu parādu piedziņas pārvaldes Maksātnespējas procesa daļas vadītājs – red.) negrib runāt? Intervijas piedāvājums tika izteiks jums abiem.
– Nav tā, ka negrib runāt. Es esmu uzņēmies būt par ģimenes seju un publiski paužu mūsu visu kopējo nostāju, pagaidām nav nekāda pamata šo kārtību mainīt.
– Bunkus ģimene nāk no Saldus.
– Jā, visi nākam no Saldus. Esmu jaunākais brālis, man ir 35, Kasparam 41, bet Mārtiņam bija 38. Vieglāk ir pateikt pēc dzimšanas gadiem – 1977., 1980. un 1983.
Vecākais brālis Saldū beidza vidusskolu, bet mēs ar Mārtiņu devīto klasi. Ap 1995. gadu Mārtiņš aizbrauca studiju apmaiņas programmā uz Vāciju, pēc tam uz Ameriku. Pēc atgriešanās viņš turpināja mācīties Rīgas Centra humanitārajā vidusskolā. Arī es pēc devītās klases pārcēlos uz Rīgu un sāku mācīties 3. vidusskolā.
– Jūsu ģimenei ļoti raksturīga vēlme izsisties?
– Es teiktu, ka jā. Jau 80. gadu beigās vecāki sāka nodarboties ar uzņēmējdarbību, atvēra Saldū viesu namu. Pirmie desmit neatkarības gadi pagāja uzņēmējdarbības attīstīšanā, bērnu skološanā.
Abi vecāki vienlīdzīgi centās mūsos ieviest darba ētiku, centību un neatlaidību.
Jau pirmajā, otrajā klasē visi tikām sūtīti uz privātstundām angļu valodā. Tālāk jau katrs pats veidojāmies kā personība ar saviem mērķiem un ambīcijām. Mārtiņam tās bija ļoti izteiktas.
Jau skolas laikā viņš bija ļoti aktīvs, centīgs, ar izteiktām līdera īpašībām. Viņš jaunieša gados bija pieaugušāks nekā vienaudži. Sākot skolas gaitas Rīgā, Mārtiņš dzīvoja ar domu par Juridisko fakultāti un to arī īstenoja.
– Jūs esat diezgan stingri audzināti?
– Pietiekami disciplinēti. Lielas vaļības bērnībā netika pieļautas. Mēs daudz turējāmies kopā, bija jūtams liels savstarpējs atbalsts. Mārtiņš man bija autoritāte, piemērs, kuram līdzināties. Tā kā bērnībā dalījām vienu istabu, tieši Mārtiņš man bija padomdevējs. Nebija jautājumu, kurus es nevarētu pārrunāt.
– Tā tas bija arī vēlāk, kad kļuvāt pieauguši?
– Nē, tālāk katrs veidojāmies atbilstoši savām profesionālajām interesēm. Turklāt es vairākus gadus nedzīvoju Latvijā – no 2001. līdz 2006. gadam Itālijā, Neapolē, «Instituto Universitario Orientale di Napoli» studēju politiskās zinātnes.
– Tad jau labi pārzināt Itālijas politiku.
– Ne gluži, mans novirziens bija starptautiskās diplomātiskās attiecības, kuras vēlāk tirdzniecības jomā kādu laiku arī īstenoju.
– Protat itāļu valodu?
– Pēc latviešu valodas tā man ir otrā valoda.
– Itālijā ko vairāk uzzinājāt par mafiju?
– Tie ir stereotipi. Daudz kas ir apspēlēts filmās vai nostātos. Kā nu kurā vietā to sauc, bet tā vienkārši ir organizētā noziedzība.
– Kāds no priekšmetiem tika veltīts arī tai?
– Protams, nē.
– Tātad Mārtiņš no jums bija visambiciozākais. Bija vēl kāda īpašība, kas viņu raksturoja?
– Viņš… man viņš bija īpašs. Izteikti mērķtiecīgs, Mārtiņš uzņēmās līdera lomu ne tikai savā dzīvē un birojā, bet arī rūpēs par ģimeni un tuvākajiem.
– Ģimenes vilcējs?
– Ļoti svarīgs ģimenes loceklis, saturošais elements.
– Garīgi, finansiāli?
– Vairāk garīgi. Finansiālajam aspektam nekad nav bijusi tāda nozīme kā vērtībām, kurām Mārtiņš sekoja un mēs kā ģimene ticējām.
– Ko Mārtiņš gribēja dzīvē sasniegt?
– Viņš jau visus mērķus, ko izvirzīja, vienmēr arī sasniedza. Viņu noteikti interesēja jauni, profesionāli mērķi, bet mēs pēdējā laikā vairāk runājām par personīgajiem, par hobijiem, sevis pilnveidošanu, Mārtiņš tai veltīja ļoti daudz laika. Gāja uz dažādām lekcijām, ceļoja, pastiprināti interesējās par mākslu, apmeklēja izstādes, interesējās par fotogrāfiju. Pēdējā laikā daudz lasīja par filozofiju.
Brīžus, kurus pavadījām kopā, centāmies pavadīt kvalitatīvi un runāt par ģimeni, par patīkamām lietām.
Viņš minēja, ka daudz strādā, domā, vēlas koncentrēties uz nozīmīgām lietām un pēc iespējas mazāk nodarboties ar maznozīmīgām.
– Ģimenei un konkrēti jums neradās bažas, ka Mārtiņa darbs ir pārāk riskants?
– Nē, nekas par to neliecināja, jo vienmēr viss, ko viņš darīja, radīja pārliecību, ka viss būs kārtībā.
– Mārtiņš pārāk daudz mīlējis naudu…
– Kurš to teica?
– Uzņēmējs Gundars Ūdris. Te viņa citāts no «Privātās Dzīves»: «Bija viens «bet»! Viņš par daudz mīlēja naudu. Par daudz! Reiz es viņam teicu: «Mārtiņ, tu nedrīksti naudu vērtēt augstāk par savu profesionālo darbību!»»
– Viņš noteikti Mārtiņu nav tik tuvu pazinis, lai tādu viedokli varētu paust, jo tas ir pilnīgi pretējs realitātei.
– Kāda ir realitāte?
– Apgalvojums, ka tiekšanās pēc naudas bija Mārtiņa galvenais dzinulis, nav patiess.
– Kāds bija galvenais dzinulis?
– Mārtiņš pirms 14 gadiem nodibināja savu biroju, pirms 10 gadiem kļuva par advokātu. Varbūt savus sākotnējos finansiālos mērķus viņš lielā mērā bija sasniedzis. Mārtiņam pēdējos gados tie noteikti nebija prizmas augšgalā. Tur bija ģimene, draugi, citas lietas.
– Kāpēc viņš gribēja kļūt par bankas «ABLV» likvidatoru?
– Ir tikai loģiski, ka jebkuram profesionālim, un Mārtiņš tāds bija, ir profesionālas ambīcijas. Jebkuram jomas speciālistam, vismaz Latvijas mērogā, kļūt par kādas kredītiestādes likvidatoru ir augstākais punkts. Tīri profesionāla ambīcija, nekas vairāk.
– Šajā procesā, cik var noprast, nekas neliecināja par apdraudējumu?
– Manā rīcībā tādas informācijas nav.
– Mārtiņš bija «ABLV» klients.
– Jā, viņš bija klients.
– Viņa bankas seifs stāvējis tukšs?
– Par seifa saturu neko nevaru piebilst, bet tam nav nekādas būtiskas nozīmes, vai viņš varēja vai nevarēja kļūt par likvidatoru.
– Viens no «ABLV» īpašniekiem Ernests Bernis uzskata, ka Mārtiņš nevarēja kļūt par likvidatoru.
– Redziet, Berņa kungs, apgalvojot, ka Mārtiņš nevarēja kļūt par bankas likvidatoru, manuprāt, izplata nepatiesu informāciju, un, lai cik reižu to atkārtotu, tā nekad nekļūs par patiesību, jo, cik man zināms, nepastāv nekādu juridisku šķēršļu, kas liegtu Mārtiņam pretendēt uz «ABLV» likvidatora amatu. Kredītiestāžu likuma 132. pantā izsmeļoši ir aprunāti apstākļi, kuriem pastāvot nav iespējams pildīt likvidatora pienākumus.
– Vai zinājāt, ka Mārtiņš, cenšoties nepieļaut «ABLV» bankas pašlikvidācijas procesu, meklēja atbalstu ASV valdības aprindās?
– Tagad zinu.
– Iepriekš nezinājāt?
– Nē.
– Cik procentu jūs dotu par versiju, ka brāļa nāve ir saistīta ar tiekšanos pēc likvidatora amata konkrētajā bankā?
– Ziniet, es negribētu dot nekādus procentus, jo nebūtu pareizi tagad spekulēt ar vienu vai otru gadījumu. Tas jau ir policijas kompetencē. Rekonstruēt Mārtiņa darbību pēdējā pusgada laikā izmeklētājiem nevajadzētu būt grūti, viņam, tāpat kā jebkuram mūsdienīgam cilvēkam, bija viedtālrunis, dators, bija aktīva saziņa. Analizējot e-pastus, «WhatsApp» ziņas vai mobilā tālruņa atrašanās vietas, izmeklētāji var pa stundām rekonstruēt Mārtiņa gaitas. Kādā no šīm dienām slēpjas izšķirīgais pavediens, kas noziedzniekiem radīja tik lielu trauksmi, ka bija jāsāk plānot slepkavību. Izmeklētājiem jāatrod šis pavediens.
Manuprāt, izmeklētājiem jau sen vajadzēja šo informāciju iegūt un izmeklēšanā virzīties uz priekšu.
– Līdz 30. maijam, kad notika slepkavība, publiski vēl nebija droši skaidrs, vai banka pašlikvidēsies vai tomēr būs piespiedu likvidācijas process.
– Manī raisa neizpratni fakts, ka 30. maijā tika atcelta iepriekš plānota sapulce, kurā lemtu par bankas nākotni. Publiska informācija ir mazliet pretrunīga, jo Finanšu ministrija apstiprina, ka sapulce tika plānota, savukārt Putniņš (FKTK vadītājs – red.) to noliedz.
– FKTK gala lēmumu pieņēma 14 dienu pēc slepkavības.
– Jā, tā sanāk.
– Kā izriet no raidījumā «Nekā personīga» publiskotās Mārtiņa sarakstes ar bijušo ASV Valsts departamenta pārstāvi Deividu Merkelu, tad Mārtiņa rīcībā jau maija sākumā bija informācija, ka process virzās bankai labvēlīgā virzienā, proti, būs pašlikvidācija.
– Jā, to es dzirdēju. Neņemos spriest, kam Mārtiņa rīcība vai darbība radīja tik lielus draudus, lai operatīvi, profesionāli izplānotu šādu noziegumu. Skaidrs, ka tas nebija vienkāršs gadījuma noziegums, te jābūt ļoti lieliem naudas resursiem, tāpat arī sakariem. Bija jābūt savai kalkulācijai, ka risks par slepkavību Rīgas centrā gaišā dienas laikā ir mazāks, nekā potenciālais zaudējums vai apdraudējums, ko šiem cilvēkiem varēja radīt Mārtiņa darbība. Kam bija šāda kalkulācija, to es nevaru pateikt.
Policijai būtu jādara savs darbs, arī iepriekšminēto datu vai citas informācijas analīze, lai pēc iespējas drīzāk spētu izvirzīt oficiālas versijas un sāktu runāt par pasūtītājiem, jo šobrīd policijas vadība runā par izpildītājiem. Tas, protams, ir svarīgs posms, bet mēs nevaram runāt tikai par tiem.
Slepkavība būs atklāta, kad uz sola sēdēs izpildītāji, pasūtītāji un visas iesaistītās personas.
– 2018. gada 4. decembrī Valsts policijas priekšnieks Ints Ķuzis teica, ka slepkavības izmeklēšana tuvojas noslēgumam, jo iegūts pietiekami daudz faktu un pierādījumu, lai pateiktu, kas un kā šo noziegumu paveicis.
– Es gan gribētu nocitēt, ko tieši pateica Ķuzis savā pēdējā paziņojumā. Uz to, ka Bunkus ģimene satraukusies par to, ka policijas darbam nav rezultāta, Ķuža atbilde bija: «Es varu pilnīgi droši apgalvot, ka zinu, ka šajā lietā katru dienu, katru stundu, katru minūti notiek darbības, izmeklēšana rit savu ceļu. Es zinu, ka iznākums faktiski tuvojas, faktiski lietā ir pietiekami faktu un apstākļu, kas liecina par to, kā un kas varētu izdarīt šo noziegumu.»
Kā es saprotu Ķuža paziņojumu? Zem «kas varēja izdarīt šo noziegumu», varētu būt – bruņoti noziedznieki. Kā – ar šaujamieroci! Šis paziņojums ne par ko neliecina. Būtu laiks runāt, nevis kas un kā, bet gan par izpildītājiem, pasūtītājiem un iesaistītajām personām.
Mēs ļoti korekti pēc 100 dienām izplatījām relīzi, aicinot policiju tomēr sniegt kādu informāciju, līdz kulmināciju sasniedza paziņojums par nodibinājumu, uz kuru stundas laikā bija policijas pretatbilde, pārmetot par mūsu patiesajiem nodomiem, par traucēšanu izmeklēšanā. Tas tiešām liek domāt par amatpersonu nespēju komunicēt un veidot dialogu. Te nav runa par izmeklēšanas noslēpuma izpaušanu, runa ir par elementārām pieklājības normām, sabiedrības un cietušo informēšanu, savā ziņā nomierināšanu – tā visa vienkārši nebija.
– Nodibinājuma izveidošana tieši norāda uz to, ka jūsu ģimene neuzticas policijas izmeklēšanai.
– Nodibinājuma izveidošana ir sekas augstu amatpersonu, tostarp policijas vadības, neizlēmībai un pasīvajai rīcībai valsts amatpersonas slepkavības gadījumā. Nodibinājums nav domāts izmeklēšanai, bet gan tam, lai to atbalstītu un atjaunotu sabiedrības ticību tiesībsargājošo iestāžu darbam. Šobrīd mums šādas ticības nav.
– Kur redzat policijas neizlēmību?
– Kā šādas neizlēmības spilgtāko piemēru varētu minēt Grišina (Valsts policijas Galvenās kriminālpolicijas pārvaldes priekšnieks – red.) izteikumus par to, ka satiksmes bloķēšana un tā sauktās specoperācija «Slazds» netika īstenota, jo tas netika uzskatīts par lietderīgu. Mūsuprāt, tas ir kliedzošs fakts. Cik bieži notiek šādi militāra rakstura bruņoti uzbrukumi 300 metrus no Iekšlietu ministrijas un policijas, lai neuzskatītu par lietderīgu satiksmes bloķēšanu? Tieši no vadošo amatpersonu izlēmības un gatavības reaģēt krīzes situācijā ir atkarīgs, cik veiksmīgi vai neveiksmīgi norisināsies tālākā izmeklēšanas gaita. Būtu interesanti zināt, kurš apstāklis tad tiktu traktēts kā lietderīgs, lai šādu soli spertu.
– Ko jūs domājat ar satiksmes bloķēšanu?
– Kontrolpunktu izvietošanu, satiksmes, izbraukšanas ceļu bloķēšanu, visu, lai maksimāli ierobežotu noziedznieku izkļūšanu no konkrēta perimetra, no pilsētas, tālāk jau no valsts. Ne tajā, ne nākamajās dienās pilsētā nebija jaušams, ka vispār kaut kas būtu noticis. Kustība brīva, jebkurš var pārvietoties, potenciālie noziedznieki tūristu cepurēs vienkārši varēja izbraukt ne tikai no nozieguma perimetra, bet arī no valsts. Mēs redzam piemērus no Rietumeiropas, kur milzīgās metropolēs, kur ir nesalīdzināmi lielāks iedzīvotāju daudzums un satiksmes blīvums, noziedznieki, kuri veikuši teroristiskus uzbrukumus, tiek notverti divu, triju dienu, nedēļas vai divu nedēļu laikā.
– Vai bez satiksmes bloķēšanas policija, jūsuprāt, vēl ko neizdarīja?
– Jau iepriekš esmu izteicies par nozieguma vietas un pierādījumu saglabāšanas nozīmību. Acīmredzot nozieguma vietas norobežošana ir ļoti stiepts jēdziens, pietiek novilkt lenti ap nozieguma vietu, kur ir redzams gan upuris, gan automašīna, gan viss cits… Pierādījumu vākšana, saglabāšana, manuprāt, neatbilst mūsdienu reaģēšanas vai izmeklēšanas standartiem. Mēs apkoposim un prezentēsim uz reāliem faktiem balstītu informāciju, kā tas notiek citur. Cerams, ka šis gadījums kalpos par precedentu, kuru neviens nekad nepieļaus atkārtot.
Nodibinājuma darbības ietvaros mums ir plānotas daudzas aktivitātes, jo runa jau nav tikai par Mārtiņu. Esam saņēmuši informāciju arī no citiem cilvēkiem, kuri līdzīgos gadījumos jūtas bezspēcīgi. To pieredzi un zināšanas, ko iegūstam, izcīnot cīņu ar sistēmu, noteikti izmantosim un spēsim nākotnē palīdzēt citiem nenonākt tādās situācijās. Kaut vai elementāra lieta pēc šāda traģiska notikuma – cietušajai ģimenei vai citiem tuvākajiem cilvēkiem, kas oficiāli vēl nav ieguvuši cietušā statusu, vispār nav nekāda krīzes situācijas ceļveža, kur vērsties, ko darīt. Viņiem būtībā tiek pagriezta mugura, un viņi paši var darboties, balstoties uz savām iespējām, zināšanām.
– Neliela atkāpe. Tieši ar to 2018. gadā saskārās mīklaini Mangaļsalā bojā gājušās studentes tuvinieki. Sākumā policija nereaģēja uz draudiem, pēc tam sekoja nepamatota pierādījumu iznīcināšanas epopeja. Izmeklēšanas līmenis ir… baiss.
– Par šo lietu esmu informēts un sajuties šokēts, ka tas iespējams mūsdienās, ka tēvam pašam jāiet mežā un jāatrod meita, ģimenei jānodarbojas ar pārliecināšanu, lai veiktu ekspertīzes. Cik grūti policijai būtu izanalizēt Mangaļsalas mobilo sakaru torņus? Tāds noziegums būtu nedēļas laikā jāatklāj. Bet ģimenei ir bezpalīdzīgi jācīnās ar sistēmu, ar nolaidību. Tas ir traģiski, prātam neaptverami. Tas man raisa vēl lielāku izmisumu par datu analizēšanu un izmeklēšanu arī Mārtiņa slepkavības gadījumā.
Iekšlietu ministrija nav no nabadzīgākajām. Te ir jautājums nevis par finansējuma apjomu, bet par tā mērķtiecīgu izlietošanu. Viss, ko dzirdam – mums nav resursu, mums nav tā un šitā. Pajautājiet jebkuram līdzcilvēkam, kāda ir viņu pieredze ar policiju. Lielākā daļa, kurš zādzības, kurš citā gadījumā saka – ui, pa gabalu.
Tas nenozīmē, ka policijā nav labu un centīgu speciālistu. Pieļauju, ka, atduroties pret nekompetenci un neieinteresētību augstākajā vadības līmenī, viņi vai nu dodas karjeru attīstīt citur vai pielāgojas apstākļiem.
– Vai pēc tam, kad izsludinājāt 500 000 eiro lielo atlīdzību par Mārtiņa slepkavības atklāšanu, jūtat aktivitāti? Kāds ir pieteicies?
– Pēc atlīdzības izsludināšanas tiek saņemta informācija, tā tiek vērtēta. Ir ļoti liela aktivitāte no dažādām valstīm.
– Ar jums cilvēki sazinās?
– Jā, no dažādām valstīm.
– Vai informācija ienāk no kādas ļoti lielas valsts?
– Ienāk no dažādām lielām valstīm.
– Tostarp Amerikas?
– Nē, no Amerikas neienāk.
– Kāpēc summa ir tieši šāda?
– Tāpēc, ka tā ir pietiekami liela, lai iespējamie vērtīgas informācijas turētāji apdomātos un būtu gatavi to sniegt. Jābūt pietiekami lielai motivācijai.
– Atlīdzības summa ir no ģimenes resursiem.
– Jā, tieši tā.
– Tā ir nauda no Mārtiņa uzkrājumiem?
– Summa ir no ģimenes resursiem. Jebkurai institūcijai, kurai radīsies jautājumi, esam gatavi apliecināt tās izcelsmi.
– Summa ir liela, un skaidrs, ka tie nav jūsu pēdējie līdzekļi. Tas liecina, ka Bunkus ģimene ir ļoti turīga.
– Turība ir relatīvs jēdziens ar izteikti subjektīvu redzējumu. Līdz ar to šaubos, vai par šo tēmu šobrīd būtu iespējams izveidot objektīvu diskusiju. Jebkurā gadījumā vēlētos vēlreiz apliecināt, ka ar atlīdzības izmaksu nav un nebūs nekādu problēmu.
– Jūs kādreiz nodarbojāties ar vīna biznesu?
– Vairākus gadus strādāju tirdzniecībā, taču šis nav mirklis, lai vienlaikus kvalitatīvi darītu vairākas lietas. Visu laiku un enerģiju veltu nodibinājuma darbam, iesaistos biroja darba organizēšanā.
– Runā, ka vīna biznesā vairumtirgotājam esat palicis parādā salīdzinoši nelielu summiņu.
– Savas parādsaistības kā uzņēmējs esmu nokārtojis. Vienmēr no mušas var uzpūst ziloni, kad tas kādam ir izdevīgi.
– Neesat parādā?
– Neesmu, noteikti neesmu.
– Par atlīdzību runājot, pieņemsim, man ir būtiska informācija un vēl vienam cilvēkam tāda ir. Kā jūs izvērtēsiet, kam dot, piemēram, 300 000, kam – 200 000?
– Ir nolikums, mūsu mājaslapā ar to visi pretendenti var iepazīties. Atbilstoši nolikumam arī tiks izvērtēta un katram iedalīta viņam paredzētā atlīdzība.
– Cik valstīs esat izsludinājuši atlīdzību?
– 30.
– Televīzijā, laikrakstos?
– Šobrīd tie ir sociālie portāli un citi interneta resursi.
– Vai 30 valstis ir mērķtiecīgi izvēlētas?
– Ģeopolitiski mērķtiecīgi izvēlētas, kas atbilst izskanējušai informācijai par to, no kurienes varbūt varētu būt izpildītāji.
– Vai starp tām ir visas NVS valstis? Viss bijušais padomju bloks?
– Arī.
– Vai esat pratināts?
– Jā, vienu reizi, pēc paša iniciatīvas.
– Arī vecākais brālis Kaspars?
– Jā, ja nemaldos, viņš ir bijis arī otrreiz pēc savas iniciatīvas.
– Vai jautājumi, kurus uzdeva izmeklētāji, radīja šaubas?
– Šis ir jautājums, uz kuru es labprāt gribētu ļoti izsmeļoši atbildēt, bet baidos, ka normatīvie akti man to neļauj. Tas, ko varu komentēt, ir sajūtas vai pārliecība par to, vai šīs personas tiešām izprot, cik nopietna ir šī lieta. Jautājumi man par to neliecina.
– Vai pieļaujat, ka slepkavība varētu būt saistīta arī ar senākiem notikumiem?
– Es zinu vai nojaušu tikai to, ka, ņemot vērā Mārtiņa neprognozējamo ikdienu – te viņš atbrauca, te aizbrauca –, noķert mirkli un ātri, operatīvi noorganizēt šāda līmeņa noziegumu, tik viegli nevar.
– Gar kapiem gāja Mārtiņa ikdienas maršruts?
– Jā, cilvēkiem nebija grūti noskaidrot, ka viņš brauks no Mežaparka. Laiki gan varēja būt dažādi.
Tas jau arī ir jautājums par maršruta tālāku izpēti, telekomunikāciju, torņa datu, videoierakstu analīzi, lai operatīvi un ātri konstatētu izsekotājus, kādus pavedienus. Tam pēc mūsu ieskatiem jau sen bija jābūt izdarītam.
– Vai esat lasījis «Mono» grupas īpašnieka Mihaila Uļmana teikto portālā «pietiek.com» par brāļu Bunkus shēmām?
– Esmu, apmēram.
– Viņš norāda uz to, ka Kaspars kā VID augsta ranga darbinieks un Mārtiņš kā maksātnespējas administrators ir sadarbojušies. Būtībā tās ir apsūdzības.
– Es labprāt komentēšu Uļmana versijas un aktivitātes un varbūt viesīšu skaidrību, kā lietas notika patiesībā. Gribu uzsvērt, ka Mārtiņš bija advokāts, maksātnespējas administrators, kas darīja savu darbu. Kaspars ilgu laiku, padsmit gadu, bija VID darbinieks, vadīja struktūrvienību, kuras funkcijās ietilpa kredītu nodrošināšana ar interešu pārstāvību maksātnespējas procesos. Iedomājaties – ja Kaspars, piemēram, ir ceļu policijas priekšnieks, vai Mārtiņš tāpēc nedrīkst piedalīties ceļu satiksmē? Jebkuras interpretācijas ir tikai un vienīgi Uļmana izdomāti un viņam izdevīgi mīti, jo tādā veidā viņš maskē savas iespējami prettiesiskās darbības. Uzņēmums, par ko tik daudz ir runāts un ar kuru strādāja Mārtiņš, ir «Rego Trade».
Mārtiņš vairākkārt bija vērsis uzmanību uz uzņēmuma iespējamo īstenoto shēmu. Proti, uzņēmums sataisa parādus, noslēpj aktīvus, ieceļ par amatpersonām bezpajumtniekus un kļūst maksātnespējīgs, tādā veidā ar garu degunu atstājot kreditorus, tai skaitā valsti. Administrators (Mārtiņš) ceļ tiesā vairākas prasības un atgūst naudas līdzekļus, ko izmaksāt kreditoriem. Tā vietā, lai objektīvi novērtētu, kas ir vai nav paveikts, sākas mērķtiecīgas nomelnošanas kampaņas pret Mārtiņu un Kasparu, otrā plānā nobīdot daudz būtiskāku jautājumu, respektīvi, par to, ka valstī par normālu tiek uzskatīta prakse, ka šādi atsevišķas personas savu kapitālu vairo, apkrāpjot kreditorus. Starp citu, par tandēmu Uļmans atcerējās tikai tad, kad pēc vairāku gadu tiesāšanās no viņa reāli tika piedzīti naudas līdzekļi par labu kreditoriem. «Rego Trade» lietā ir arī citas dīvainības, pirms pāris mēnešiem Augstākā tiesa jaunatklātu apstākļu dēļ atcēla spēkā stājušos nolēmumu, ar kuru solidāri arī no Uļmana par labu kreditoriem bija piedzīti naudas līdzekļi vairāk nekā 700 000 eiro apmērā. Cik daudz civillietu jūs zināt, kur Augstākās tiesas lēmumu pēc jaunatklātiem apstākļiem atceļ un dod izskatīt zemākas instances tiesai vēlreiz ar diezgan būtiskām norādēm, kādā veidā tas būtu jāizskata? Mēs par Uļmana kungu, «Rego» sāgu un citām viņa interpretācijām liksim pretī faktus un drīzumā publicēsim nodibinājuma mājaslapā.
– Vai Uļmana izteikumi nav tādi, lai viņu sūdzētu tiesā? Jo viņš lieto vārdu formulējumu, ka brālis nodarbojies ar visparastāko reketu.
– Mēs lemsim un domāsim par iespējamību tiesāties vai kā citādi reaģēt uz šo nepatieso informāciju.
– Uļmans teica – pateicoties Kasparam, Mārtiņš kļuva arvien bagātāks.
– Interesanti, ka Uļmana kungs atrada iespēju reanimēt vecu faktu, pievienojot klāt divas rindkopas. 1. jūnijā, tātad divas dienas pēc Mārtiņa noslepkavošanas, «Dienas Biznesā» tas atkal tika aktualizēts kā jauns raksts. Tas, protams, arī ir interesants faktors.
– «Pietiek.com» ir citēts Mārtiņa biroja darbinieks, kurš stāsta, ka Kaspars tiešām ir bijis šeit un norādījis darbiniekiem, kas darāms.
– Nezinu, man nav šādas informācijas.
– Nolasīšu. «Esmu bijušais zvērināta advokāta Mārtiņa Bunkus biroja darbinieks. (..) M. Bunkus savu turību ieguvis, kārtojot lietas priekš uzņēmumiem ar sava brāļa, VID amatpersonas, starpniecību. K. Bunkus regulāri ir M. Bunkus birojā un dod rīkojumus biroja darbiniekiem par atsevišķu maksātnespējas lietu virzību.»
– Viņš ir identificējis sevi, šis darbinieks?
– Nē, uzvārds nav minēts.
– Aiz anonimitātes aizsega var slēpties jebkurš, kuram šāda nepatiesas informācijas sniegšana ir izdevīga.
– Vai Kaspars nāca uz šejieni?
– Mēs kā brāļi viens otru satiekam – aplami būtu uzskatīt, ka tas ir liegts.
– Runa jau ir par norādījumu došanu konkrētās lietās.
– Pilnīgi izslēgts.
– Jo?
– Mārtiņš bija savas joms profesionālis, viņš norādījumus sev vai saviem darbiniekiem deva pats. Jebkādas interpretācijas, spekulācijas, informāciju par kaut kādu tandēmu vai sadarbību nav patiesas.
– Jūs uzskatāt, ka Mārtiņa nomelnošanas kampaņa pēc viņa nāves ir mērķtiecīgi veidota. To sekmēja tuvojošās vēlēšanas, vai ir citi, ne politiski mērķi?
– Mērķtiecīgi tika radīts fons, kas tieši un netieši Mārtiņam tika piesaistīts arī pēc nāves.
Mārtiņš, mūsuprāt, bija nostājies ceļā kaut kādām politiskām vai finanšu interesēm, kas viņam maksāja dzīvību. Atlicis tikai noskaidrot, vai šī kampaņa bija plānotā nozieguma sastāvdaļa vai ļoti ciniska situācijas izmantošana, apvienojaties politiskajām un finansiālajām interesēm.
– Ļoti aktīvi saistībā ar šo izpaudies premjera amata kandidāts Aldis Gobzems.
– Kampaņa, kurā tika kultivēts mīts par izlaupīšanu, par maksātnespējas administratoru mafiju, nevienu nenosaucot vārdos, netieši sākās jau maija sākumā. Pēc slepkavības ļoti pastiprināti tajā tika iesaistīts Mārtiņš kā personība. Šī kampaņa tika mērķtiecīgi īstenota, lai diskreditētu, radītu nepatiesu priekšstatu par to, kas Mārtiņš bija, ar ko viņš nodarbojās, padarot viņu teju vai par valsts lielāko ienaidnieku. Ļoti daudz informācijas bija tieši «Dienas Biznesā».
– Tāpēc varam vilkt paralēles ar konkrētiem politiskiem spēkiem.
– Atliek noskaidrot, kas saista šos politiskos spēkus ar šo izdevumu, viņu iespējamiem īpašniekiem vai ar tiem, kuru intereses šajā izdevumā ir tikušas pārstāvētas.
– Jūs tiešām domājat, ka maksātnespējas jomā viss notiek ļoti tīri?
– Es nevaru to apgalvot, bet, runājot par jebkādu mafiju, rodas jautājums – ar ko tad ir nodarbojušies politikas veidotāji un likumdevēji, kam šī nozare bijusi pārvaldībā? Sanāk, ka viņi mērķtiecīgi pieļāvuši šādas sistēmas pastāvēšanu. Tas ir jautājums viņiem.
– Piemēram, Dzintaram Rasnačam?
– Rasnačam, vēl citiem biedriem. Jebkurš process ir atkarīgs no vadītāja vai tā, kurš ir atbildīgs par to.
– Noslēgumā, kā jau vīriešu žurnālā pienākas, gribu pajautāt – vai atceraties kādu atziņu, ko tēvs reiz jums ir mācījis?
– Noteikti turēt doto vārdu un rūpēties par savu ģimeni. Šīs divas gribētu izcelt vairāk par citām. Katrs vīrietis veido savu ģimeni un rūpējas par to, bet tāpat ļoti nozīmīgas ir rūpes par ģimeni kopumā.
– Latvijā tas nemaz nav tik raksturīgi. To var saukt arī par klana sajūtu. Nebūt ne sliktā nozīmē.
– Nezinu, jūs atkal gribat mani aizvest kaut kur atpakaļ.
– Es nekur negribu aizvest. Viens no latviešu uzņēmējiem «Klubā» teica, ka ar skaudību skatās uz itāliešiem un ebrejiem, jo viņiem ir šī klana sajūta. Ja vienam iet slikti, pārējie palīdz.
– Nav svarīgi, vai esi ebrejs vai itālis, tādam atbalstam un sajūtai jābūt ikvienam jebkurā gadījumā.
– Kam jānotiek, lai Bunkus ģimene būtu gandarīta?
– Ģimene nekad nebūs gandarīta tāpēc, ka ir nogalināts brālis. Minimums, kas valstij būtu jāizdara, lai cilvēki te justos droši, ir atklāt šo noziegumu un sodīt šīs slepkavības pasūtītājus, izpildītājus un visus, kas iesaistījušies tās organizēšanā. Tai būtu jābūt policijas un jaunā iekšlietu ministra prioritātei.
Mārtiņš reiz teica: «Nekas nav tā, kā izskatās. Aiz daudziem pieklājīgiem uzvalkiem slēpjas reāli noziedznieki.» Šodien es tam piekrītu vairāk nekā jebkad.
