Rīga +4°C 
Novērtē rakstu
-
7
-
0
-
0
-
3
-
0
-
0
-
0
-
Pirms mēneša Sproģu ģimenē mājdzemdībās piedzimusi jaunākā meitiņa Skārleta Anne. Un šīs ir pirmā Martas Marijas Sproģes intervija žurnālam IEVA pēc zināmas klusuma pauzes, kurā viņa atklāj, kā ģimenei klājas šobrīd. Pati Marta dzīvo tādu dzīvi, kas mūsdienu izpratnē var šķist neparasta – viņa tic cilvēka ciešai saiknei ar dabu un instinktiem, ikdienu pavada kopā ar bērniem, pati viņus gan aprūpējot, gan skolojot. Martas aicinājums ir būt mammai. Ar savu vaļsirdību un drosmi dalīties viņa iedvesmo un stiprina arī ļoti daudz citu cilvēku. Neliels ieskats sarunā.
Ir taču bijis laiks, kad arī tu mēģināji strādāt.
Jā, esmu mēģinājusi apvienot gan bērnu audzināšanu, gan darbu, gan studijas universitātē. Taču īsā laika posmā viss atdūrās pret to, ka tas izmaina gaisotni ģimenē. Līdz ar to abi ar Pēteri vienojāmies, ka viens no mums vairāk rūpējas par karjeru, otrs par ģimeni. Bērniem, kad viņi ir mazi, tik ļoti vajadzīga mamma. Turklāt viņi tik ātri izaug… Un es neesmu dzirdējusi nevienu, kas teiktu – es par daudz biju kopā ar bērniem. Toties ļoti daudz dzirdu – ja vien es būtu varējusi vairāk būt kopā… Vai arī, piemēram, ka man ir par daudz bērnu! Tieši pretēji – esmu dzirdējusi, ka cilvēki nožēlo, ka jaunībā nebija atvērtāki dzīvībai.
Man bija 19 gadu, kad paliku stāvoklī ar mūsu vecāko meitu.
Būšanu ar bērniem esmu varējusi apvienot ar savu mīlestību pret mūziku. Būdama vijolniece, ģitāru iemācījos spēlēt, fonā rāpojot bērniem. Iedvesmojoties no viņiem, esmu radījusi dziesmas bērniem, kuras jau šajā rudenī materializēsies mūzikas albumā. Jā, ir liels gandarījums klausīties manu šūpuļdziesmu Vakara dziesma, kurā muzicējam kopā ar fantastisko ģitāristu Kasparu Zemīti un manām vecākajām meitām. Bet, protams, līdz ar to gan domās, gan arī fiziski pēdējā gada laikā biju aizņemtāka, nekā ierasts, – regulāri braukāju uz studiju, gatavojos mājās. Tāpēc visdrīzāk mans nākamais albums iznāks, kad bērni būs paaugušies. (Smejas.)
Esmu atklājusi – tieši mums, mammām, vairāk jātiecas pēc miera, gan fiziski klātesot, gan emocionāli, tieši mums tas jāienes ģimenē. Jo bērni jau paši ir ļoti enerģiski un enerģētiski, arī vīrs kopā ar darbu mājā ienes zināmu stresu. Tad jābūt kādam, kas to līdzsvaro. Starp citu, tieši šā iemesla dēļ visiem bērniem esam izvēlējušies mājmācību. Gabriela mācās jau septītajā klasē, bet nekad nav gājusi ne bērnudārzā, ne skolā. Latvijā gan likumdošana mājmācību pieļauj tikai līdz sestajai klasei, bet ir valstis, kur to var realizēt līdz pat 12. klasei. Tāpēc nu Gabriela mācās tālmācībā Amerikā, kur visas mācības, testi notiek angļu valodā. Man jāuzslavē meita, jo viņa ir ļoti patstāvīga, labi mācās, un man vairs vispār nav jāiejaucas viņas mācību procesā. Bet socializēšanos bērniem nodrošina pulciņi – meitenes dzied Jūras akmentiņos, trenējas vieglatlētikā, šorttrekā, vasarā piedalās dažādās bērnu nometnēs. Tas viss tikai tādēļ, lai mēs kā ģimene vairāk būtu kopā, lai bērniem būtu ilgāka bērnība un ļoti svarīgais faktors – individuāla pieeja mācībām.
Ne viena vien sieviete, skatoties uz tevi fotogrāfijās, droši vien padomājusi: nu kā pēc piecu bērnu pasaulē laišanas iespējams saglabāt tik krāšņus matus, spožu smaidu un labu figūru…
Man tiešām ir pašas mati un pašas zobi (smejas). Nekādas speciālas diētas arī neesmu ievērojusi, ja neskaita to, ka mūsu ģimenes ēdienkarte pēc būtības ir citāda nekā citiem. Jau desmit gadu esmu veģetāriete, un astoņus gadus vegāne. Galvenā ideja ir pēc iespējas vairāk uzturā lietot termiski neapstrādātu augu izcelsmes pārtiku, tādējādi nodrošinot ķermeni ar visiem nepieciešamajiem vitamīniem un minerālvielām, atslogojot to no holesterīna un piesātinātajiem taukiem, kas nāk no dzīvnieku produktiem. Pirms gadiem, noskatoties video, kā tiek nokauti dzīvnieki, sapratu – manī šāda instinkta nav. Jā, dabā ir dzīvnieki, kuri ēd cits citu. Mēs, cilvēki, manuprāt, esam citādi. Mūsos ir līdzjūtība. Mani bērni, piemēram, nesaprot, ka var būt tāda jēra zupa. Jēriņš viņiem ir tāds pats mājdzīvnieks kā suns vai kaķis.
Nekad to neesmu darījusi, lai būtu tievāka, bet gan tādēļ, lai justos labāk savā ķermenī. Joprojām par šo dzīvesveidu lasu, mācos un arvien pārliecinos, ka tas palīdz arvien vairāk cilvēku pasaulē. Līdz 25 gadu vecumam cietu arī no aizcietējumiem, vēdera sāpēm un pūšanās, katru ziemu man bija pat vairāki deguna blakusdobumu iekaisumi, kam sekoja antibiotiku kurss. Nu jau sen esmu par ko tādu aizmirsusi – jūtos lieliski. Turklāt nu jau trīspadsmit gadu esmu bijusi vai nu stāvoklī, vai ēdinājusi ar krūti, un tomēr savā ķermenī jūtos labāk nekā jebkad.
Esmu par dabisku uzturu, par dabiskām dzemdībām, par ekoloģisko krūtsbarošanu, dzīvošanu roku rokā ar dabu.
Nevaru nepajautāt arī par vīra Pētera iešanu politikā un visu, kas ar to saistīts (Pēteris Sproģis startēja Saeimas vēlēšanās no «Saskaņas» saraksta un bija šīs partijas Valsts prezidenta amata kandidāts, taču jau pavisam drīz no politiskās karjeras nolēma atteikties – aut.).
Pat tagad, kad par to vaicā, sāku uztraukties. Tas bija ļoti grūts laiks. Deviņu dienu laikā – tieši tik ilgi Pēteris bija politikā –, ar milzīgu jaudu piedzīvojām vēl neizjustas negatīvās emocijas no sabiedrības.
Tajās dienās man bija pirmā panikas lēkme mūžā, un vairs neko tamlīdzīgu nevēlos piedzīvot.
Vēlāk ar Pēteri runājām – nē, mēs nevēlamies tādu dzīvi, kurā tev jāatbild par citu cilvēku izdarībām, nevēlamies, ka ikvienām negācijām vai nelikumībām tiek piesaistīts mūsu vārds. Nebijām gatavi nekam tādam, jo īpaši es. No šodienas skatpunkta saprotam – ļoti labi, ka viss notika, kā notika. Kaut gan mēs, jo īpaši Pēteris, joprojām uzskatām – tu vari būt vilku barā un tomēr negaudot līdzi. Pēteris ir ideālists un bieži dzīvē nonācis situācijās vai pieņēmis tieši tādus izaicinājumus, kuri nav viegli un visiem paveicami. Viņš politikā gāja ar saviem ideāliem – saliedēt un kliedēt politiku, kas balstās cilvēku sanaidošanā.
Man bija milzīgs šoks par sabiedrības, arī atsevišķu tuvinieku un draugu reakciju, par lielo nosodījumu. Sapratām, ka varam pat pazaudēt tuvākos draugus, jo it kā mēs esot nostājušies pret latviešiem un par Krieviju. Bet par to vispār pat runa nevarēja būt – esam latvieši, patrioti, mūsu bērni runā latviski, un mēs mīlam šo zemi! Protams, bija arī cilvēki, kas ticēja, atbalstīja, saprata – var būt arī citāds redzējums. Atceros, bija silts jūnija vakars, visi aizbraucām uz jūru, bet absolūti nevarējām izbaudīt tās klātbūtni, jutāmies tik ļoti nomākti. Bija sajūta, ka viss dzīvesprieks zudis. Tad arī kopīgi pieņēmām lēmumu, ka neesam gatavi maksāt augsto cenu, ko paģēr politika. Galu galā mūsu lielākā vērtība ir ģimene, un mēs nevēlamies upurēt tās mieru.
Un ko tagad dara Pēteris?
Ir ļoti daudz dažādu projektu, kuros Pēteris ir iesaistījies. Tomēr, kā Pēteris pats izteicies, šis viņam ir sabata gads, kad abi esam atstatu no publiskās dzīves, no redzamiem projektiem. Kā būs tālāk… Tad jau redzēsim!
Šobrīd galvenais viņa un mūsu kopīgais projekts ir nometņu vieta Ganības Užavā, kur šobrīd arī paši dzīvojam. Nu jau ir divpadsmitais gads, kopš šī vieta veidojas, un redzami ieguldītā darba augļi. Taču darba joprojām ir ļoti daudz. Tomēr šeit dzīvo Pētera vecāki, tāpēc šī vieta ir vēl īpašāka. Šeit ir arī Belliņas kapavieta.
Žurnālā lasi:
- Zvaigžņu Lotiņa. Personīgs stāsts, kas varbūt kādai palīdzēs tikt pāri sāpēm un bēdām.
- Arī tu bieži jūties nepietiekami laba mamma? Laipni lūdzam klubiņā!
- Saruna ar Latvijas Onkoloģijas centra ārsti radioloģi Ilzi Eņģeli.
- Iepazīsties: jaunievēlētais Ukrainas prezidents Volodimirs Zeļenskis.
- Viena kleita mammai un meitai – kā valkāt, lai katrai izskatītos pavisam citādi?
- Pašu cepti žagariņi Māmiņdienas brokastīm.
