Rīga +6°C 
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
– Droši vien tev visi jautā, vai izvēlējies teātri, jo arī tava mamma ir viena no savas paaudzes izcilākajām aktrisēm – Zane Jančevska.
– Kad biju maza, mēs ar brāli daudz dzīvojāmies un ālējāmies pa teātri, mamma mūs bieži ņēma līdzi, bet mammas profesijā es jutu un redzēju tikai slikto un grūto pusi.
Kādu brīdi pat sev aizliedzu domāt par aktrises ceļu, bet laikam jau intuīcija vai sirds mani turp vilka.
Pilnīgi noteikti mamma man nekad nav teikusi – ej uz aktieriem! Viņa mani vienmēr ir atbalstījusi, lai ko es darītu, jo vēl man tikai vienu: lai esmu laimīga.
Nevaru teikt, ka biju izpētījusi šo profesiju caur mammu un tāpēc to izvēlējos. Drīzāk zināju kaut kādas teātra lietas, ko, piemēram, mani kursabiedri nezina, jo viņi nav visu bērnību skraidījuši pa skatītāju zāli vai aizkulisēm. Teātra pasaule, tās dzīve un kārtība man ir asinīs.
– Klau, par tavu uzvārdu! JRT mājaslapā visiem aktieriem ir rakstīts vārds un uzvārds, tev – Marta Lovisa. Bez Jančevska. Un es sāku šaubīties – kas ir Lovisa? Otrs vārds vai otrs uzvārds?
– Tas ir mans otrais vārds. Uzvārdu es palūdzu izņemt, jo, ja godīgi, nejūtu to kā savu – tas ir mana vectēva, mammas tēta, poļu uzvārds. Skaidrs, ka tas neko nemaina, bet man psiholoģiski palīdz.
– Esi domājusi pieņemt tēta uzvārdu?
– Īstenībā man tas pat ļoti piestāvētu pie vārda, izklausītos skaisti. Ar tēti Ugu Evertu mēs tiekamies, un mums ir labas attiecības, taču viņš nav mani audzinājis, tāpēc pieņemt šo uzvārdu man arī nešķiet loģiski. Bet es neko daudz par to neprātoju, ir labi tā, kā ir tagad, jo Marta Lovisa – tas ir tik ļoti par mani!
Visu interviju lasi portālā Santa+ vai žurnāla «Santa» jaunākajā numurā!
