Rīga 0°C 
Novērtē rakstu
-
29
-
0
-
1
-
3
-
0
-
0
-
0
-
– Gribu jautāt par šodienu. Ārpus mājas jūs tagad braucat ratiņkrēslā. Jūs teicāt, ka par to nekaunaties – tomēr tas ļoti maina dzīvi. Kā jūs tajā nonācāt, kas notika?
– Man nebija viegli to pārvarēt. Bet tā ir, kā ir, un tagad esmu pirmās grupas invalīde. Man ir arī oficiāls ārstu komisijas slēdziens, ka tās ir sekas tam, ka divas reizes esmu bijusi Černobiļā pēc atomelektrostacijas avārijas. Taču nedomājiet, es neesmu nekāda Černobiļas varone, es tur biju tikai komandējumos!
Sākumā domāju – tagad interfrontisti priecāsies, ka vecumdienās esmu nonākusi ratiņkrēslā.
Černobiļā es nonācu mistiski. Bija pagājis pusgads pēc avārijas, oktobris, vēl nebija uzcelts sarkofāgs, radiāciju izstaroja pilnā sparā. Vēlā piektdienas vakarā es trolejbusa pieturā satiku dzejnieku Uldi Bērziņu, un viņš man mierīgi jautāja: “Gribi pirmdien lidot uz Černobiļu?” Joks?! Izrādījās, ka Rakstnieku savienībā vāca grāmatas ar autogrāfiem, lai atbalstītu mūsu Latvijas pulka puišus. Jo noskaņojums bija ļoti nomākts, cilvēkiem, kas tur iesaukti uz diviem mēnešiem, pēkšņi pateikts, ka viņi saņēmuši tik lielu starojumu, ka nav jēgas viņus nomainīt, tāpēc jāpaliek ilgāk. Ciniski. Tad vispirms bija pakāries viens mūsu ārsts, pēc pāris dienām viens no karavīriem. Bet no rakstniekiem braukt pieteikušies tikai divi, Uldis Bērziņš un Andris Sproģis. Uldis teica: “Kā mēs divi veči karavīriem uzlabosim noskaņojumu? Vajag sievieti, un sievieti, kas Latvijā ir populāra!” Viņš vēl nebija pabeidzis runāt, kad es teicu: ”Pirmdien lidojam kopā.” Mēs tur bijām tikai trīs dienas, bet bija smagi to visu redzēt. Bijām arī pie paša reaktora.
Otrajā reizē es braucu kā PSRS Tautas deputāte, kad mēs Augstākajā padomē pieņēmām likumu par Černobiļu. Es strādāju Invalīdu un veterānu lietu komitejā, un tajā bija tikai maršali un ģenerāļi, un divas sievietes. Bija jābrauc skatīties situāciju uz vietas, un tie maršali teica: “Jūs tur jau esat bijusi, tad jūs arī brauksiet!” Tā es nonācu vēl uz divām nedēļām.
– Bet šobrīd jūs esat ieslodzīta kā tāda princese tornī. Kā jūs tiekat galā ar dzīvi? Jūs taču netiekat nekur ārā?
– Es to varu teikt pagātnes formā – tiešām tādi bija vairāki gadi, es pat vēl nebiju ratiņos, bet ar kruķiem vairs netiku lejā pa kāpnēm. Ceturtais stāvs bez lifta. Biju ļoti ieslodzīta. Man bija palīgi, kuriem es maksāju un kuri izdarīja minimumu, tas arī viss. Bet pirms gada satiku kādu ģimeni, kuri ir kristieši vārda tīrākajā nozīmē. Viņi palīdz ne tikai man, bet arī citiem senioriem, un tas nav naudas dēļ, jo viņi ir situēti cilvēki. Vienkārši tāda ir viņu būtība. Es viņus saucu par savu sargeņģeļu brigādi. Viņiem nav grūti mani izvadāt ar ratiņiem. Es visus beidzamos gadus nebiju tikusi laukā tik daudz, cik šogad. Kur tikai neesmu bijusi! Biju Upīša ceriņu dārzā Dobelē, biju mežā piknikā, bijām skaistā Lieldienu koncertā. Bet viņu dēliņš Krists, kuram tagad 15 gadu, tā vienkārši teica: “Tas tev par visiem tiem nokavētajiem gadiem, kad tu biji četrās sienās.”
Ratiņkrēslā es pirmoreiz saņēmu drosmi parādīties tieši pirms gada, Nacionālajā bibliotēkā.
Tur notika manas grāmatas prezentācija, es baidījos, ka nevarēšu aiziet no automašīnas, un man piedāvāja ratiņkrēslu. Pēc tam ar to vēl izvadāja ekskursijā pa bibliotēku. Bet prezentācijas beigās es sacīju: ”Šodien Gaismas pilī notika mana augšāmcelšanās. Jo beidzot pēc daudziem gadiem, kas pavadīti četrās sienās, es esmu sabiedrībā. “ Bija daudz ziedu, daudz cilvēku. Un tagad esmu pilnībā atgriezusies sabiedrībā.
Bet vasarā mani sameklēja černobiliešu brālība, burtiski ar varu ielika slimnīcā , un ārstu komisija atzina, ka mana slimība saistīta ar Černobiļu.
Tagad es lepojos ar saviem ratiņiem.
– Jums savu bērnu nav. Taču jau tad, kad 19 gadu vecumā bijāt aiztraukusies uz tālo Čukotku, tur kāds puisis bija iemīlējies tik ļoti, ka pēc tam divreiz atbrauca jūs meklēt. Kādēļ jūs pie viņa neaizbraucāt?
– Pirmkārt, man nebija tik kvēlas mīlestības. Otrkārt – bija skaisti pusotru gadu tur nodzīvot un izturēt – bez dušas, bez veikala, kad tuvākie veikali un tuvākās slimnīcas simtiem kilometru attālumā! Es strādāju kopā ar briežkopjiem, iemācījos dīrāt briežus un braukt ar suņiem. Bet pavisam kas cits ir tur pavadīt visu mūžu. Es esmu izaugusi citā civilizācijā. Es piedāvāju, lai pārceļas uz šejieni – to viņš nevarēja. Viņš varēja kailām rokām cīnīties ar lāčiem, bet te bija milzīgs stress jau no tā, ka jābrauc ar tramvaju. Lai atbrauktu pie manis, viņš pirmo reizi mūžā kāpa lidmašīnā, un ieradies atzinās: „Es teicu, ka pāriešu visu pasauli, lai tevi atrastu, un tevi atradu!”
Man tādas mīlestības nebija, un es nevarēju viņu pievilt.
Es sapratu, ka nevarēšu visu mūžu ēst jēlu gaļu un iejusties tajā mentalitātē, un čukčiem tik un tā visu mūžu būšu sveša.
Kad es iemācījos čukču valodu, čukčiem bija milzīgs brīnums, ka baltais cilvēks runā viņu valodā. Bet, kad lūdzu izstāstīt čukču leģendas, man atteica: To mēs nevaram baltajam cilvēkam stāstīt!
Un tad bija tāds skaists notikums. Redzat, man ir saglabāta burtnīca. Polārā nakts, putenis, es biju no tundras atbraukusi uz ciematu nomazgāties pirtī, apmainīt veļu un sapirkties produktus. Bet te klauvē pie durvīm, ieveļas čukča, atvedis man nokauta brieža liemeni un burtnīcu, kur viņš man krievu valodā iztulkojis un uzrakstījis savas tautas pasakas. Un beigās krievu – čukču vārdnīca. Un te, sīkiem, sīkiem burtiņiem uz lappušu galiem – dārgajai mīļotajai meitenei. Tas bija Kuvļuks. Tas ir čukču vārds, kādu viņam šūpulī dod māte, pēc tam padomju vara deva citu vārdu, tur viņš bija Jurijs.
– Bet tad iznāk, ka īsta mīlestība jums šajā dzīvē nebija lemta?
– Nebija. Man daudzi arī šeit piedāvāja roku, nebiju jau gluži šķība un greiza. Bet man nebija vēlēšanās par katru cenu apprecēties. Man bija citi uzdevumi dzīvē. Es labi zinu, ja man būtu ģimene un bērns, es to bērnu turētu mutē kā kaķene! Bet man bija cita sūtība. Ir daudz bārabērnu, kas pēc maniem rakstiem adoptēti – tie ir mani bērni. Un es zinu tik daudz cilvēku, par kuriem savi bērni vecumdienās neliekas ne zinis!
Tagad man ir mazdēliņš, viens no maniem sargeņģeļiem, Krists, kurš mani sauc par omīti.
Un vēl – es vienmēr biju pārāk stipra un atpazīstama. Vīrietim jābūt par mani spēcīgākam, lai nejustos slikti man blakus. Es nevarēju sākt attiecības arī ar tiem vīriešiem, kas gribētu mani redzēt tikai mājās un virtuvē. Un es nesastapu arī tādu, kuram es varētu būt mūza. Man arī nebija tādas kvēlas mīlestības. No tā Dievs mani pasargāja.
