Rīga 0°C 
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Intervija publicēta žurnālā Santa 2019. gada 1. numurā.
– Saprotu, ka mamma tev ir īpašs cilvēks, kādā radioraidījumā uz jautājumu, kas ir tavs elks, atbildēji nedomājot – mamma.
– Jā, mamma ir mans labākais draugs. Viņai stāstu visu, turklāt, jo vecāka kļūstu, jo vairāk. Runājamies katru dienu, mums nav noslēpumu. Kopš sevi atceros, nevienu mirkli neesmu jutusies nemīlēta, ka par mani nedomātu, nepievērstu uzmanību vai par mani necīnītos.
Citi lasa
– Kā mamma reaģēja, kad 12. klasē pārstāji cītīgi mācīties un pēc eksāmenu rezultātiem bija skaidrs, ka nevarēsi iestāties Stradiņos, lai kļūtu par traumu ķirurģi?
– Mamma ar mums, visiem trim bērniem, vienmēr runājusi kā ar pieaugušiem cilvēkiem. «Ja tu nesaproti, ko es tev saku, lūdzu, izmēģini pati – uzzināsi.» Domāju, visiem kādreiz gadās noiet no ceļa. Jautājums, vai tu tiec uz tā atpakaļ.
Nevaru izskaidrot, kas ar mani 12. klasē notika. Vienmēr esmu labi mācījusies, bet vienlaikus arī pratusi labi izklaidēties, taču viens otru tie netraucēja. Turklāt gāju mūzikas skolā.
Nezinu, vai pie tā vainojami puiši vai apjukums, ka īsti nezini, ko darīsi tālāk, bet es pilnībā norāvos no ķēdes.
Jo tuvāk nāca gala eksāmeni, jo trakāk kļuva. Uz latviešu valodas eksāmenu ierados, pat viegli iereibusi. Tad gan mamma pirmo reizi teica: «Viss, tev ir mājas arests, jo sevi vairs nekontrolē.» Vienmēr esmu skrējusi laikam pa priekšu – tā mamma apgalvo. Varbūt tāpēc, ka piedzimu ļoti straujās dzemdībās? Kā raķete izšāvos. Pasaulē ienācu steidzoties un arī vēlāk turpināju steigties.
– Un kā nokļuvi aktieros?
– Par to patiesībā paldies jāsaka manai literatūras skolotājai. Kaut kur mācīties vajadzēja, viņa ierosināja aktierus. Jo biju zaudējusi arī otru plānoto studiju alternatīvu – tā kā visus gadus biju mācījusies mūzikas skolā, spēlējusi kokli, pastāvēja versija studēt Mūzikas akadēmijā, bet pēdējā gadā no mūzikas skolas aizgāju, tā arī to nepabeigusi. Tā man ir milzīga sāpe, nevaru pārdzīvot, jo man ir svarīgi lietas pabeigt.
– Atradu divus gadus senu interviju, kurā atzini, ka vienīgais teātris, kur sevi redzi kā štata aktrisi, ir JRT. Tagad šis sapnis ir piepildījies.
– Kad Alvis (Hermanis – aut.) piezvanīja un aicināja uz sarunu, biju pārņemta ar izrādi, ko iestudēju, tāpēc muļķīgi pajautāju – par ko tieši mēs runāsim? Viņš nosmēja: «Marija, nu ne jau uz randiņu tevi aicinu!» Mēs papusdienojām, un, kad Alvis paziņoja, ka gribētu mani redzēt JRT, iekšēji teicu jā, bet nevarēju to izdabūt pār lūpām. Sēdēju viņam pretī ar tik bezemocionālu seju, ka Alvis pārsteigumā par šo reakciju sāka mani pārliecināt. Es taču gribu, tikai nevaru to pateikt! Jutos pavisam neveikli, taču tobrīd man biju bezemociju vairogs. Es nespēju papriecāties.
– Kā tu teici – bezemociju vairogs?
– Aizvadītajā vasarā man uzkārās ķermenis. Vairs nevaldīju pār to – pēkšņi raustījās roka, mute, seja. Tā kā nesen bija piesūkusies ērce, nospriedu, ka man ir Laimas slimība vai ērču encefalīts. Bet pēc tam, kad Stradiņos veica visus izmeklējumus, man noteica citu diagnozi – bezemociju vairogs. Gadu nebiju ļāvusi izpausties emocijām, nebiju ne normāli raudājusi, ne pārdzīvojusi.
Darbojos kā mašīna, robots, un mans ķermenis to vairs nevarēja izturēt un uzkārās.
Man jau šķiet, ka mūsdienās ļoti daudziem ir kādas no šīm problēmām – trauksmes, panikas lēkmes, veģetatīvā distonija, depresija –, un labi, ka tagad arvien vairāk runā par garīgo veselību. Arī man pašai ir bijušas vairākas depresijas, tikai tagad pamazām sāku kārpīties no tām laukā, esmu mocījusies arī ar trauksmes lēkmēm. Lai gan man šķiet, ka trauksmes lēkme ir sevis ienīšana no iekšpuses. Mēs dzīvojam pasaulē, kur ir slikti, ja sieviete izvēlas doties garā bērna kopšanas atvaļinājumā, bet slikti arī, ja viņa to neizvēlas, slikti, ja sieviete strādā, un slikti, ja nestrādā, slikti, ja krāsojas, un slikti, ja nekrāsojas. Kā var nesajukt prātā? Tāpēc, manuprāt, desmit reižu kurss pie psihoterapeita reizi gadā vai divos patiesībā ir obligāts pienākums pret sevi.
– Pirms intervijas mēs runājāmies par skaistumkopšanu. Ilgus gadus cīnies ar akni un atzini, ka esi secinājusi: arī sejas ādas problēmas patiesībā rodas no sevis noniecināšanas.
– Izstāstīšu piemēru. Piektdien man uz pieres bija viena pumpa. Nieks. Sestdien aizgāju uz JRT pirmizrādi Kalpa zēna vasara, apskatījos uz studentiem, topošajiem aktieriem, jaunajiem un spējīgajiem, kuriem vēl daudz priekšā, un sāku sev pārmest, vai savu laiku esmu izmantojusi lietderīgi. Iekritu pārdzīvojumos, cik esmu netalantīga, ka man JRT vispār nav jāatrodas. Vakarā aizraucu ciemos pie draugiem, un man jau visi vaigi bija pumpās, jo pēdējās trīs stundas esmu pati sevi plosījusi. To esmu piefiksējusi – kad sevi ienīstu, man ir pumpaina seja; kad esmu laimīga, sejas āda ir tīra.
– Ja ar prātu to saproti, kāpēc turpini sevi plosīt?
– Nezinu. Daudzi man teikuši: «Marija, beidz, kāda tev depresija, tu taču vienmēr priecīga!» Īstenībā esmu tāda pseidoatvērta, pseidopriecīga.
– Terapija nelīdz?
– Terapeite teica tā: «Katrs cilvēks ir kā katliņš, un kaut kad, piemēram, padsmit gadu vecumā, tas ir piededzis, nav iztīrīts, un pēc tam šīm pirmajām kārtu kārtām virsū krājas arvien jauni piedegumi.» Tāpēc tas ir ārkārtīgi garš process – tagad to katliņu izberzt tīru. Tas nav ne viegli, ne ātri. Un aktieri jau vispār sevi konstanti apšauba.
Kad filmējos Ugunsgrēkā, kāda sieviete komentāros ierakstīja, ka būtu gatava samaksāt lielu naudu, lai nebūtu jāredz mana seja.
Sameklēju viņu Facebook un pajautāju: «Par kādu summu ir runa? Cik tieši būtu gatava maksāt?» Ir cilvēki, kas raksta, ka esmu krople un mani vajadzētu apmētāt ar akmeņiem. Ko esmu tādu izdarījusi? Tāpēc ka filmējos seriālā un viņiem nepatīku? Kā gan man, ko tādu izlasot, neapšaubīt sevi, ja visa apkārtējā sabiedrība saka, ka tu esi slikts un neesi pelnījis te būt.
Arī ienākot JRT, jutos tā, ka manā vietā ir jābūt kādam citam, es aizņemu kāda talantīgāka aktiera vietu, jo noteikti neesmu spējīgākā. Lai gan biju pozitīvi pārsteigta un pateicīga, cik labi mani pieņēma kolēģi. Uzreiz jutos kā daļa kolektīva. Sākumā gan nedaudz biju kā tāds Mauglis, kas nonācis labā un kārtīgā ģimenē pie baltajiem cilvēkiem, jo es taču līdz tam tikai pa džungļiem vien dzīvojos. Ir laba sajūta, ka zini, ka par tevi domā un satraucas. Liels paldies manam teātra krusttēvam Vilim Daudziņam! Jau tad, kad strādājām pie Cerību ezera, jutu, kā Vilis mani ņem savā paspārnē. Viņš dod man padomus, tur rūpi par mani.
– Marija, indīgus komentārus raksta par visiem sabiedrībā zināmiem cilvēkiem. Vienkārši nedrīkst tos lasīt.
– Vairs arī nelasu. Bet destrukcijas process – kā cilvēks pats sevi var iznīcināt – manī ir unikāls. Ir dienas, kad skatos sevi un uzbļauju: «Marija, tu esi skaista, savācies!» Manuprāt, lielās šaubas un mazvērtības komplekss man sākas no domas, ka esmu neglīta, un tad kā pa spirāli tas attīstās, kļūstot par milzīgu mākoni, kas pārņem visu. Jūtos jau ne tikai neglīta, bet arī netalantīga. Laikam tagad izklausos pēc depresīvas būtnes, bet patiesībā esmu mīlestības pilns cilvēks, tikai vēl mācos mīlestību projicēt uz sevi. Sevi mīlēt, nevis iznīcināt.
– Bet no kā tev šīs destruktīvās domas, ka esi neglīta? Varbūt pusaudžu gados tiki apsmieta vai apsaukāta?
– Ja runājam atklāti, domāju, tas sākās studiju laikā. Mūs sadalīja glītajās un neglītajās meitenēs… Redz, es esmu augusi pieņemošākā vidē. Mācījos Vaivaru pamatskolā, kur kopā ar parastiem bērniem mācījās arī tādi, kam bija dažādas fiziskas vai garīgas slimības. Piemēram, puisis, kam viena acs bija pilnībā uz āru – fiziska trauma, ko visi redz –, taču viņš bija kopā ar mums no sagatavošanas klases, tāpēc nejutās izstumts vai izsmiets. Ar to gribu teikt – augu skolā, kur mūs nešķiroja, kur katrs bija individualitāte, vienalga, lai kāds tu būtu, lai kā izskatītos. Tāpēc nekad neesmu domājusi, ka kāds, piemēram, ir neglīts. Taču studijas akadēmijā bija milzīgs pārbaudījums. Pirmkārt, skolā vienmēr biju aktīvākā, bet tur visi tādi bija, vairs nebiju ne ar ko īpaša. Arī tas pazemināja pašvērtību. Un tur bez liekuļošanas uzreiz pasaka, kuri ir talantīgie. Es pie tiem neskaitījos. Patiesībā mani pat negribēja uzņemt, akadēmijā tiku, pateicoties Pēterim Krilovam, viņš manī kaut ko saskatīja. Mācību laikā man regulāri tika atgādināts, ka varbūt šī nemaz nav mana īstā vieta. Vismaz reizes četras gribēju visu pamest, bet iedzimtā krievu spītība neļāva padoties. Es arī stipri vairāk ņemu pie sirds, pārdzīvoju, apvainojos. Varbūt citi akadēmijā iestājas ar stabilāku pamatu zem kājām, viņus nevar tik viegli izsist, man tāda nebija. Lai gan patiesībā jau akadēmija bija burvīgs laiks, īsta svētība; ja tās nebūtu manā dzīvē, es būtu… tāds neadekvāts cilvēks. Jo pirms tam man bija sajūta, ka esmu… kā visu laiku piedzērusies. Nevis reāli lietojusi alkoholu, bet tāda peldoša, neko daudz nesaprotot un neuztverot. Tās var šķist briesmīgas metodes, kas sit ārkārtīgi sāpīgi, bet tikai tā esmu iemācījusies apstāties, uzelpot, komunicēt ar citiem, ņemt viņus vērā, paklusēt.
– Teici, ka esi krietni konservatīvāka nekā lielākā daļa tavas paaudzes.
– Es vispār nezinu, kādai paaudzei piederu. Agrāk uzskatīju, ka esmu ļoti brīvdomājoša. Piemēram, par attiecībām, par sievietes lomu. Īstenībā esmu ļoti konservatīva, un man pašai par sevi tas bija atklājums. Es māku pieskrūvēt skapīti, izrādās, pat sienu slīpēt māku, jo šobrīd remontēju dzīvokli. Es varu to izdarīt, bet negribu. Domāju, ka vīrietim jābūt ģimenes galvam, jāuzņemas atbildība, rūpes par sievieti, bet mums jārada māju sajūta un mīlestība. Esmu ligzdotāja – vide man apkārt ir ļoti svarīga. Agrāk šķita, ka jābūt pašai par sevi, neatkarīgai. Nevienam vīrietim neļāvu sev izmaksāt, uzsprāgu, ja kāds to grasījās darīt. Jāpateicas manam bijušajam puisim, ar kuru joprojām esam draugi, tieši viņš man mācīja, kā būt sievietei, pieņemt to, ka par mani rūpējas. Piekrītu, ka sievišķība mums tomēr ir zudusi. Nav jau brīnums, dzīvojam valstī, kur sievietēm gēnos ielikts, ka viss jādara pašām. Vēroju savu mammu – lai gan viņa bija precējusies, tik un tā vecmāmiņas ieliktais kods bija manāms. Vectēvs agri nomira, un viņa viena pati izaudzināja četrus bērnus. Kad biju maza, laukos vakarā gribēju aizvilkt logiem aizkarus, bet vecmāmiņa neļāva, jo – kā tad redzēs, kas ārā notiek? Viņa bija bezbailīga. Un šis kods pārnesas no paaudzes paaudzē, bet es ar to ļoti cīnos.
– Cik tev ir svarīgas attiecības, sava ģimene?
– Es ļoti gribu ģimeni, domāju, ka esmu arī mātišķa. Bet nekādā ziņā nealkstu to tikai tāpēc, lai nebūtu viena pati vai nejustos vientuļi. Ticu teorijai, ka bērns izaug tāds, kādi ir bijuši viņa vecāki un abu attiecības bērna ieņemšanas laikā. Uzskatu, ka bērniem ir jārodas mīlestībā, ne tāpēc, ka man vajag kaut ko radīt. Es varu radīt izrādi!
– Ja jau runājam par izrādi, kāpēc tev gribējās būt par režisori diezgan sāpīgai tēmai – Anna: ļuboļ apvieno ļubovj un boļ, mīlestību un sāpes.
– Tobrīd šķita: ja to neizdarīšu, sajukšu prātā. Visu, kas manī notika,esmu ielikusi šajā izrādē. Vai tad mīlestība bez sāpēm vispār ir iespējama? Domāju, ka ne.
– Anna Kareņina, par kuru runā Anna: ļuboļ, mīlēja krietni jaunāku vīrieti, un izrāde Apmānītā arī ir par to pašu tēmu – gados vecāka sieviete mīl jaunāku vīrieti.
– Izrāde uzdod jautājumu, vai mīlestība var pastāvēt visos vecumos. Turpinu pārliecināties, ka sabiedrības stigmas, lai kā mēs gribētu, nav mainījušās. Ja 50 gadu vecs vīrietis tiekas ar 25 gadus vecu sievieti, tas ir pieņemami un akceptējami, bet nedod Die’s, ja ir otrādi, tas taču ir anormāli! Lai gan es teiktu, ka izrāde vairāk ir par sievietes novecošanu un spēju to pieņemt. Viņa tik ļoti tiecas pēc mīlestības, bet, no otras puses, pati sevi tiecas iznīcināt.
– Un kas iznīcina mīlestību?
– Man ir bijušas divas skaistas mīlestības, es pat teiktu, ka mīlestība joprojām ir, tikai tā vairs nav kopdzīve. Beidzamās attiecības beidzās, jo biju citā attīstības posmā, vīrietis – citā. Starp citu, samērā nesen sapratu, ka attiecībās ar mīlestību vien nepietiek, jābūt līdzīgiem skatījumiem arī uz sadzīviskām lietām. Jo sadzīve var iznīcināt mīlestību.
– Gan jau tu arī es gana piedzīvojusi un pārdzīvojusi. Piekrīti, ka sāpes veido cilvēku? Tev ir bijis zaudējums, kas tevi iekšēji mainījis?
– Jā. Mana pēdējā krīze, pēc kuras iestājās bezemociju vairogs, mani izveidoja par daudz mierīgāku, daudz mīlošāku cilvēku. Lai cik tas jocīgi būtu…
– Man šķiet, es nojaušu, par ko tu negribīgi runā. Kad stāstīji, ka vēlies ģimeni un bērnus, tev acīs saskrēja asaras… Marija, vai tevi iedrošinātu tas, ja es pateiktu, ka pirms gadiem esmu zaudējusi bērniņu? Sākumā to ignorēju, slēpu, bet, kad publiski uzrakstīju, saņēmu ārkārtīgi daudz vēstuļu no sievietēm, kuras teica paldies, jo gājušas cauri šai pieredzei. Dalīties, nevis slēpt – dažkārt tas nāk par labu gan sev, gan citiem.
– (Ilgs klusums.) No vienas puses, man gribas par to pastāstīt, jo atceros, cik slikti tobrīd jutos, man nebija, ar ko parunāt, jo līdzās nebija nevienas ar šādu pieredzi. Dzirdēju arī frāzi: «Nu kas tad tur, ko pārdzīvot, tur nekā nebija!» Bet vēl pirms grūtniecības testa zināju, ka esmu stāvoklī. Es to jutu.
– Kapelāne man teica: sērām un zaudējumu sāpēm nav nekādas saistības ar grūtniecības ilgumu. Jo sāp jau doma, ka tev nebūs tieši šī bērna.
– Un klāt nāk arī liela vainas apziņa – ka es kaut ko sliktu izdarīju. Tolaik sejas ādas uzlabošanai daudz dzēru nīmu. Medicīniski tas nav pierādīts, bet esmu lasījusi, ka Austrumu valstīs, kā Indijā, Pakistānā, Āfrikā, sievietes nīma eļļu no seniem laikiem izmanto kā dabisko kontracepciju.
Ja skatās dziļāk… Nekas jau nenotiek tāpat vien, viss mums kaut ko māca… Man šķiet, es biju ļoti apmaldījusies… Iedomājies, cik ļoti dziļi un tālu biju apmaldījusies, ka šāds blieziens pa pieri bija jāsaņem.
No vienas puses, man gribas par to runāt, pateikt, ka sieviete nekādā ziņā nedrīkst sevi vainot vai domāt, ka esi slikta un neizdevusies sieviete šī zaudējuma dēļ, bet no otras puses… Negribu, ka tas izskatās kā tāda… netīrās veļa publiska iztirzāšana.
– Kā kaut kas tāds var būt netīrās veļas mazgāšana? To piedzīvo tūkstošiem sieviešu, tikai par to nerunā, slēpj, it kā tas būtu kāds noziegums.
– Atceros, kā toreiz jutos. Man bija fizisks tukšums. Nepaiet ne diena, kad par to nedomātu, bet tukšums pāriet, un tā vietā tagad ir milzīga mīlestība. Tāda neizskaidrojama mīlestība. (Acīs asaras.)
– Ja gribas raudāt, ir jāraud.
– Jā, it sevišķi man. Tāpēc jau man bija tas bezemociju vairogs, jo biju spiesta visas emocijas nobloķēt. Tajā nedēļā precējās labākā draudzene. Man bija jāsaņemas, jābrauc, jāpalīdz. Tā bija draudzenes svētku diena, un man bija jāpriecājas par viņu, nevis viņai jāžēlo mani. Tāpēc pieņēmu lēmumu, ka visas emocijas sevī jāsavāc un par to nav jārunā. Lai gan ir!
Jo visu savu dzīvi, ko biju uzbūvējusi, gandrīz nolaidu pa burbuli.
Ne ar vienu par to nerunāju, pārstāju arī apmeklēt terapeitu, sāku histēriski pirkt nevajadzīgas lietas. Sēdēju un ieaugu mantās. Ne tikai drēbēs. Pirku žurnālus, kurus neizlasīju, prīmuliņas, paklājiņus, kosmētiku, pat dažādu veidu rīsus. Man tagad ir tik daudz rīsu, ka gadiem pietiks. Tik ļoti tērēju lietās, ka rēķiniem nepietika, tos neapmaksāju un iedzīvojos parādos. Labi, ka uz nedēļu vasarā nokļuvu slimnīcā, tikai tad to apzinājos. Ar šīm sekām cīnos joprojām. Zini, ko es daru, kad man ir skumji? Es tinos paklājā. Saprotu, cik tas jocīgi izklausās. Bet ietīšanās paklājā dod miera un drošības izjūtu, apkārtējā pasaule neeksistē, neko neredzi, sajūta, it kā atslēgtos.
– Kā padomju laikos zīdainīšus cieši, cieši satina, lai viņi nevarētu pakustēties, tādējādi nomierinātos.
– Jā, tiešām! Varbūt tāpēc es tā darīju? Un pēc tam paklājus izmetu laukā. Jo ir grūti dzīvot šajā pasaulē, kur nedrīksti būt pārāk emocionāls. Visam jābūt kārtībā, tev nedrīkst būt ne naudas, ne veselības problēmu.
Neviens nav vienāds, bet gribas mūs visus saštancēt kā tādas piparkūkas pēc formiņām. Agrāk Ķīnā skaistas skaitījās sievietes, kam bija mazas pēdas, viņas sevi mocīja nežēlīgiem līdzekļiem, par kuriem pasaule joprojām šausminās, bet tagad tas pats tiek darīts ar mūsu emocionālo pasauli. Mēs sevi mēģinām ielikt tajā mazajā, šaurajā kurpītē, lai iekļautos un būtu pareizas. Tāpēc ir tik daudz nelaimīgu attiecību, nelaimīgu cilvēku, jo mēs dzīvojam nevis tā, kā gribam, bet tā, kā pieņemts. Nesen man atrakstīja kāds puisis, kurš pats sāka stāstīt – neesmu es veiksmīgs biznesmenis ar baltu BMW un skaistu sievu pie sāniem. Tas manī rada izbrīnu – kāpēc veiksmīgam cilvēkam kastītē obligāti jābūt BMW un skaistai sievai? Kāpēc pats sevi esi ielicis tādā kastē?
– Saprotu, ka Marijas Linartes kastītē ārkārtīgi svarīgi ir dzīvnieki. Esi teikusi, ka katram vajadzētu adoptēt kaķi no patversmes.
– Dzīvniekus mīlu. Tagad man ir divi kaķi un suns. Kaķi ir no tā dēvētajām minipatversmēm, no cilvēkiem, kuri aiz lielas mīlestības pret dzīvniekiem tos, kuriem darīts pāri, ņem uz savām mājām, aprūpē un meklē tiem labākas mājas. To nevar nemanīt – kaķi, kas paņemti no patversmes, iekšēji jūt, ka ir pamesti, un mīlestība, ko viņi dod, ir kaut kas unikāls! No dzīvniekiem var daudz mācīties. Piemēram, ja jau mani abi kaķi var draudzīgi sadzīvot ar suni, kas šķiet pretdabiski, kāpēc Latvijā nevar sadzīvot dažādas nacionalitātes?
Man ir liels lūgums Rīgas sētniekiem: lūdzu, nekaisiet uz ielām sāli, jo tas saēd, apdedzina sunīšiem ķepas. Es savējam, protams, ar krēmu smērēju, bet tik un tā. Izmantojiet smiltis! Lūdzu, nopublicējiet šo, man tas ir svarīgi.
– Tas arī varētu būt beidzamais jautājums: kas vēl tev ir svarīgi?
– Esmu bijusi brīvā māksliniece – strādājusi dažādos teātros un projektos, uztaisījusi savu pirmo izrādi kā režisore Ģertrūdes ielas teātrī un nokļuvusi JRT štatā, tomēr šobrīd vēl vairāk apzinos, ka profesionāli gribu virzīties tālāk. Man ir sajūta, ka esmu tik maz paspējusi izdarīt. Saprotu, ka man kā teātra darbonei ir ļoti svarīgi pētīt norises sevī un apkārt. Neiet tālu prom no sevis, saprast, no kā mēs esam veidoti un kā to iespējams pārcelt uz skatuves, lai jau citā gaismā, iespējams, pat antropoloģiski, pētītu šo jocīgo parādību – cilvēks.
