Rīga 0°C 
Novērtē rakstu
-
1
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Intervija publicēta 2021. gada 6. martā.
Pirmdien būs 8. marts – Starptautiskā sieviešu diena. Kā jūs to atzīmējat?
Diāna: Tā mums ir solidaritātes diena, un to svinam ar kolēģēm no Martas centra, ar kurām jau ļoti ilgi strādājam kopā. Runājam par solidaritāti un sieviešu tiesībām, un tas ir kas krietni vairāk nekā kafijas pagatavošana un ziedu dāvināšana.
Citi lasa
Un tomēr kura no jums otrai no rīta pasniedz kafiju?
Marija: Mana darbdiena sākas ātrāk, bet Diāna var pati izlemt, kad sākas viņas darbdiena. Kaut arī mājās es ātrāk ķeros pie saviem darbiem. Taču bieži ir tā – kura pirmā pamostas, tā pagatavo, un tad kopā malkojam rīta kafiju. Jo mums ir svarīga šī kopābūšana.
D.: Mums ir svarīgi rūpēties vienai par otru katru dienu, nevis tikai 8. martā jāiztīra dzīvoklis un jāgatavo ēst.
Diāna, kāda ir jūsu nodarbošanās?
D.: Esmu konsultante izglītības jomā, strādāju dažādos Eiropas Komisijas projektos, man ir arī ilgtermiņa projekti Centrālāzijā, viens – Turcijā. Kovids gan ieviesis savas korekcijas. Man ir arī līgumi ar dažādām konsultācijas firmām, pētu kā Covid-19 ietekmē izglītības jomu.
Kā jūs satikāties?
M.: Mums ir viegli atcerēties mūsu iepazīšanās datumu – 1990. gada 1. septembris. Sākām studēt Svešvalodu fakultātē. Bijām draudzenes, bet kopā esam kopš 1993. gada.
Kā jūs sapratāt, ka esat kas vairāk nekā vienkārši draudzenes?
M.: Tas tā vienkārši notika. No vienas puses, tu apzinies, ka tas nav gluži kā cilvēkiem tev apkārt. No otras puses, ir spēcīgas mīlas jūtas, un tev ir vienalga, ko domā un dara citi.
Man tolaik bija 21 gads, es biju iemīlējusies, un tikai tas bija svarīgi.
Par laimi, deviņdesmitie bija tas trakais laiks, kad sabiedrībā un ekonomikā daudz kas mainījās, arī domāšana kļuva atvērtāka, viss kļuva iespējams. Kad studējām Budapeštā Centrāleiropas universitātē, kopā sākām īrēt dzīvokli.
D.: Es ļoti lepojos, ka mēs tur mācījāmies. Mums nebija lielu izredžu mācīties citur ārzemēs. Vienīgā iespēja bija dabūt Sorosa fonda stipendiju, lai studētu šajā augstskolā. Mums ļoti patika vēsture, un to arī izvēlējāmies. Latvijai bija paredzētas trīs stipendijas, un divas dabūjām mēs.
M.: Diāna pēc studijām atgriezās Latvijā, bet es devos uz Kembridžu, lai tiktu pie doktora grāda vēsturē. Vēl kādu laiku pastrādāju Vācijā. Taču gribēju būt kopā ar Diānu. Tāpēc atgriezos Latvijā, lai Latvijas Kultūras akadēmijas studentiem pasniegtu kultūras vēsturi un maģistriem – angļu valodu.
Jūs esat precējušās?
D.: Kad dzīvojām Briselē, 2013. gadā mums izdevās apprecēties. Beļģijā mūsu laulība ir oficiāli atzīta. Bija skaista ceremonija, atbrauca arī mana tante, kura īsti sajūsmā par mūsu attiecībām gan nebija, taču tās akceptēja. Daudzi mūsu radinieki nesaprot, ka emocijas var būt svarīgākas nekā padomju stils – visiem jābūt vienādiem.
Vai jūsu tuvinieki uzreiz to spēja pieņemt?
D.: Vispār situācija ar radiniekiem bija ļoti dīvaina. Manai mammai joprojām, lai gan esam kopā tik ilgus gadus, ir grūti pieņemt mūsu attiecības. Viņai ir cita domāšana.
M.: Ar savu tēvu par šo tēmu nerunāju vispār, un tā ir viņa izvēle.
D.: Viņš mani pieņēma, kad bijām tikai draudzenes. Taču, kad uzzināja, ka mums ir tuvākas attiecības, attieksme pilnībā mainījās.
Jums ir bijusi attiecību pieredze ar vīriešiem?
M.: Studiju gados Kembridžā man bija īslaicīgas romantiskas attiecības un randiņi, jo vakaros gribējās izklaidēties. Taču jāatzīst, ka diezgan agri biju satikusi Diānu, un šie randiņi nekādi nepārspēja mūsu jūtu dziļumu. Man vienmēr gribējies palikt tur, kur ūdens ir dziļāks. Es arī pieaugu vēlāk nekā tās meitenes, kurām ir attiecības jau 16 gadu vecumā.
D.: Man jau kopš agras bērnības labāk patika futbols nekā spēlēties ar lellēm. Tas bija pret manu dabu.
Zināju, ka dzemdēt bērnus un precēties ar vīrieti – tas nav man, un es to nebaidījos atzīt.
Lai cik sarežģīts laiks arī nebūtu, vienmēr zināju – manas attiecības ar Marinu būs stabilas.
Kā jūs pašas sevi saucat – dzīvesbiedres?
D.: Angliski ir labs vārds – spouses (laulātie – no angļu val. – PDz), kas neprasa definēt dzimumu.
M.: Nu, jā, dzīvesbiedres laikam būtu piemērotākais apzīmējums cilvēkiem, kas ir kopā gan priekos, gan bēdās.
Kas jums ir nepieciešams, lai Latvijā justos gluži tāpat kā jebkura cita ģimene?
M.: Ir nepieciešams tiesisks regulējums, kas ļautu justies droši. Tas attiecas ne tikai uz viendzimuma pāriem, bet arī uz neprecētiem pāriem kopumā. Daudzās Eiropas valstīs pastāv partnerattiecību regulējums, kas ļauj pāriem būt drošībā, piemēram, par īpašuma un veselības jautājumiem. Ja vienam partnerim ir bērns, arī otrs ar bērnu droši varētu ceļot uz ārzemēm bez sarežģītiem notariāli apstiprinātiem dokumentiem, vecāku sapulcēs skolā viņš varētu pārstāvēt sava partnera bērnu. Latvijā tas vēl nav pašsaprotamā līmenī. Manuprāt, mēs esam pelnījušas mūsdienīgu regulējumu, kas šādus cilvēkus aizsargā.
Arī kādām problēmām jums ir jāsaskaras tādēļ, ka šāda regulējuma nav?
M.: Mums agrāk bija dzīvoklis, kura iegādei varējām bankā paņemt kredītu, respektīvi, abas varējām būt īpašnieces. Pēc 2009. gada krīzes situācija mainījās. Bankas kļuva piesardzīgas, vairs neizsniedza kredītu, ja ir divi īpašnieki. Tagad esam iegādājušās māju, kurai viena ir īpašniece, bet otra – testamentārā mantiniece.
D.: Es savā stāstā būšu emocionālāka. Mums agrāk bija īpašums Francijā, un tas piederēja mums abām. Ja kaut kas notiek, automātiski otrs īpašumu mantotu un no bankas vēl tiktu izmaksāta apdrošināšana. Savukārt Latvijā, ja kaut kas ar vienu no mums notiktu, būtu jāmaksā sešdesmit reizes vairāk, lai otra nokārtotu īpašuma tiesības.
M.: Respektīvi, laulātajam nodeva Latvijā ir sešdesmit reizes mazāka nekā tam, kurš ir testamentārais mantinieks.
Esat domājušas par to, ka jūsu ģimenē varētu ienākt bērniņš?
D.: Es ļoti labprāt ieguldītu kāda bērna labklājībā un izaugsmē. Uzskatu, ka labi spētu saprasties ar bērniem. Domāju, finansiāli mēs noteikti varētu atļauties divus bērnus, taču Latvijā oficiālas pieskatīšanas tiesības ir tikai vienam cilvēkam. Kamēr Eiropā, pat katoļu valstīs, piemēram, Spānijā, Itālijā un Īrijā, viss jau ir sakārtots daudz labāk. Mūsu sabiedrības domāšana un likumi, šķiet, ir komunisma mantojums. Vienīgais, kas mūsu gadījumā derētu, ir viesģimenes statuss…
M.: Jā, mums diezgan daudz būtu, ko dot bērnam. Tomēr, ja laulība nav oficiāli atzīta, ņemt bērnu ir risks.
Tagad ir tā – ja paņemtu bērnu un ja ar partneri, kurš būtu atbildīgais, kaut kas notiktu, ciestu bērns.
Viņu atņemtu, un otram partnerim nebūtu nekādu tiesību šo bērnu audzināt. Līdzīga situācija ir mūsu draudzenēm, no kurām viena ir bioloģiskā māte, bet otru bērns arī uztver kā mammu.
Attiecībās kopējas intereses ir svarīgas. Kā ir ar jums?
M.: Kad vēl bija iespējams ceļot, mēs to darījām ļoti bieži. Daudz laika pavadījām Francijā, jo Diāna tur kādreiz studēja, bet man vienkārši patīk Francija – šī vecā Eiropas kultūra, smalkā arhitektūra, vēsture… Katru vasaru tur pavadījām divas trīs nedēļas. Ceļošana ir vienīgais veids, kā pārslēgt smadzenes, lai priekšā atkal būtu produktīva un radoša darba nedēļa. Kad ar trešo mēģinājumu tiku pie autovadītājas tiesībām, mums sākās jauna pieredze. Tagad braucam daudz pa Latviju, īpašī pa Kurzemi un mazzināmām vietām. Pētām pilis, muižas, stirnu pēdas mežā.
D.: Mums ir pašām savs projekts Apceļo Latviju.
Un vēl jums ir divi kaķi – Purvītis un Dadzītis.
M.: Jā, kaķi mums bija arī pirms šiem, šī jau ir nākamā paaudze. Mūsu kaķi dzīvo neatkarīgu dzīvi, un ir jauki, ka viņi mums ir. Mums arī suņi patīk, bet, tā kā daudz ceļojam, tad nedomājam, ka mums mājās varētu būt suns. Kaķi tomēr var ilgāku laiku būt bez saimniekiem.
D.: Vienmēr esmu bijusi par to, ka vājākajiem vajadzīgs atbalsts. Tāpēc uzskatu, ka dzīvnieki jāņem no patversmes. Ļoti atbalstām dzīvnieku patversmi Ulubele. Braucam uz turieni, vedam pastaigā suņus, atbalstām finansiāli. Tā tomēr ir cilvēku vaina, kāpēc dzīvnieki tur ir nokļuvuši.
Ko jūs viena otrā vērtējat visaugstāk?
D.: Pirmkārt, Marijas smadzenes. Mums vienmēr ir, par ko runāt – vēsture, politika, valodas, opera… Gaidu katru vakaru, kad varam pavadīt laiku kopā, malkojot tēju vai vīnu un vienkārši sarunājoties. Tas ir tik forši! Reizēm pagatavoju mums vakariņas. Lai gan es pati varētu pārtikt no putras un konserviem, Marijai ir savi standarti, kurus respektēju (smaida).
M.: Jā, man ir diezgan augstas prasības gan pret sevi, gan citiem un arī pret ēdienu. Mani nevar pierunāt uz nekvalitatīvi pagatavotu ēdienu. Pēc sēdēm Saeimā esmu ļoti nogurusi, reizēm esmu gatava pat apēst kādu fast food, tomēr arī tam jābūt kvalitatīvam.
D.: Marijas augstie standarti mani disciplinē. Zinu, ka vakarā, kad viņa nāk mājās, visam jābūt kārtībā un skaistam. Un beigās jau man pašai arī tas patīk!
M.: Mums kopā ir interesanti. Mums abām, piemēram, bija netipiska aizraušanās – patika doties uz Tadžikistānu un Kirgizstānu, kur kopā ar Martas centru, ņemot talkā Latvijas un Eiropas pieredzi, ar dažādām idejām palīdzējām turienes cilvēkiem uzlabot dzīvi sievietēm un jauniešiem, gūstot prieku no rezultāta. Diānai ir liela un plaša sirds. Viņa par visiem rūpējas. Atšķirībā no manis viņa vakaros apzvana arī manus vecākos radiniekus, izrunājas ar viņiem.
