Rīga +1°C 
Novērtē rakstu
-
11
-
1
-
0
-
1
-
0
-
3
-
0
-
Intervija publicēta žurnālā Ieva 2019. gada 14. numurā.
– Vai varējāt kādreiz iedomāties, ka jūsu pārdzīvotais Sibīrijā pārtaps grāmatā un vēl saņems kilogramu kultūras zelta?
– Manā dzīvē bijušas daudzas situācijas, ko mēdz izteikt ar vārdiem – vai varēju kādreiz iedomāties!
2000. gadā mēs ar Imantu Ziedoni daudz sēdējām un runājām dažādās Rīgas kafejnīcās. Imantam patika staigāt pa kafejnīcām. Palaikam viņš kaut ko tik kolosāli pateica, ka sapratu – tas jāatceras –, bet zināju arī, ka neatcerēšos. Tāpat kā aizmirstu savas brīnišķīgākās dzejoļu rindas, par kurām domāju – tās nevar aizmirst, tās vienkārši ir neaizmirstamas.
Tomēr, ja netiek pierakstītas, tās pagaist bez miņas.
Tad teicu Imantam: tās pērles, ko tu bārsti, man vajadzētu tomēr pierakstīt. Nākamajā reizē ieslēdzām magnetofonu un norunājām, ka neliekamies ne zinis. Beigās iznāca grāmata. Vai varējām iedomāties, ka JRT izrādei Ziedonis un Visums… tur būs kas noderīgs? Ka Kasparam Znotiņam, neticamā veidā iemiesojoties Ziedoņa tēlā, noderēs ierakstītās kasetes ar Imanta balsi, jo Imants pats jau vairs slimības dēļ nerunāja. Un tas viss bez kāda īpaša nodoma. Daudzas sarunas aprāvās ar vārdiem: to mēs nezinām.
Mēs tā domīgi apklusām un teicām: nu, jā, to mēs nezinām… To mēs nezinām. Divi diezgan gudri cilvēki runājas, bet kā refrēns skan: to mēs nezinām… Kad sarunas bija pārrakstītas, rediģētas un koriģētas, es sacīju: Imant, ko tu teiktu par grāmatas nosaukumu To mēs nezinām? Viņš nosmējās: jā, ļoti labs – neko nezinām.
Atgriežoties pie jūsu jautājuma, es varu teikt atkal to pašu. Mums nav skatu torņa, lai varētu no augšas redzēt cēloņus un sekas, savas un citu likteņlīnijas. Kā tās saistās un mijas, kā krustojas, kurp stiepjas, kāds tas raksts tur veidojas. To lielo kopumu dažkārt drusku nojaušam. Visapkārt mums pareģo katru dienu – kāda tā būs, kas mums jādara. Ar to nodarbojas horoskopu rakstītāji, astrologi un zintnieki, bet šā vai tā – to mēs nezinām… Šī sajūta neizgaist.
Man grūti pieņemt, ka manai ģimenei ir bijis jāpiedzīvo tāds liktenis, ka man bija jāpiedzimst Sibīrijā, lai tagad es saņemtu balvas un prēmijas, un kilogramu kultūras zelta par grāmatām, kurās esmu to visu aprakstījusi. Man ir dīvaina sajūta, tāda kā vainas apziņa, saņemot tās balvas un uzslavas. Un es nezinu, vai te vispār var būt kāds gandarījuma elements. Un atkal jau – es nezinu…
Līdz šai dienai nevaru nomierināt savus dvēseles viļņus. Pašlaik esmu tādā izdevīgā pašapceres situācijā: man ir bērni un mazbērni, un es atceros sevi kā bērnu, mazbērnu un mazmazbērnu. Es dreifēju šo piecu paaudžu vidū. Kad skatos vecās bildes, redzu dzimtas līdzību fotogrāfijās, sajūtu raksturos – viss ir saistīts. Kā sēņu micēlijs mežā. Tikai tā saistība nav no tuvas distances nolasāma. No tālākas jau kaut kas sāk iezīmēties.
– Ko jūs pati tagad no tālākas distances apjaušat?
– To, ka pusi dzīves esmu veltījusi tam, lai atjaunotu ģimeni. Kad visi manējie sanāk kopā, ir laimes izjūta. Tā ataudze tomēr ir notikusi, kaut gan varēja būt pilnīgi tukša vieta. Tāpat kā tukša stāv vecāsmātes māja… Bet ir ģimene, bērni, mazbērni, māsas bērni – ir atjaunojies viss, kas tika atņemts 1941. gadā un vēl tālākos gados. Un tieši tas man bija vajadzīgs – atjaunoties ģimenē, atjaunoties tautā, jo tas ir arī tautas modelis – ataugt pēc liela pļāvuma.
Šīs ļoti spēcīgās vēlmes atjaunot dzimtu dēļ esmu arī daudz ko zaudējusi radošā ziņā.
Droši vien es būtu varējusi uzrakstīt vairāk, labāk, spēcīgāk iezīmēties latviešu literatūrā un ne tikai – varbūt. Es nezinu. Neesmu bijusi arī pietiekami bezatbildīga, vieglprātīga, pietiekami egocentriska, kādam ir jābūt standarta radošam cilvēkam. Viņš kalpo vienīgi savam talantam, viņš ir pats sev kodols, pats sava ass un riņķo pats ap sevi. Bet es to neesmu spējusi, un tieši tāpēc, ka mana ģimene tika iznīcināta, esmu skaudri nojautusi vēl kādu uzdevumu, jā, jau kopš bērnības.
– To jūs tagad saprotat. Jaunībā vienkārši gribējās apprecēties kā jau visām meitenēm?
– Kaut kā speciāli nepiedomāju tieši par precēšanos, par kāzu kleitu, zagsu un tā. Šos mazo princešu sapņus es nesapņoju. Es arī nemeklēju dzimtas alfa tēviņu vai ko tādu. Nē, nē, Dievs pasargā! Man nebija ieplānoti ne divi, ne trīs, ne pieci bērni… Jaunos gados viss notiek vairāk neapzinīgā līmenī. Visādas trakulības bijušas, mīlestības kreņķi. Dzīvoju patstāvīgi kopš piecpadsmit gadu vecuma, neviens mani nekontrolēja. Robežas bija manī pašā. Esmu daudz izjutusi palīdzību, kā tagad modē teikt, no kosmosa, un dažos brīžos kaut ko pilnīgi mistisku.
Savu vīru es nosapņoju skaistā un laimīgā sapnī.
Kad es viņu satiku, zināju, ka tas būs mans vīrs. Tad es gribēju ģimeni, un, lai tā būtu laba ģimene. Jūs jau zināt, kādas dažkārt radošiem cilvēkiem ir tās ģimenītes. Ohoho! Cik biogrāfijās tas aprakstīts un pieredzēts arī dzīvē. Tai pašā laikā mietpilsoniska laime man arī nedraudēja.
– Bijāt par jaunu, lai pati sevi saprastu?
– Es ilgi nesapratu – kas ir tas, ko es daru literatūrā? Domāju: normāli jau nav, ka mani tik ļoti saista Raiņa lugas, ja citus jaunos dzejniekus tās nesaista. Bet es jau skolā mācījos no galvas gabaliem vien, prieka pēc – tik fascinēta biju, mani aizrāva lielās tēmas, lielie uzstādījumi. Es burtiski drebēju to priekšā. Vēlāk man visiem darbiem vajadzēja kaut kādu nenoskārstu virsuzdevumu, man nepietiek parādīt tikai sadzīvisko slāni. Un, ja nevaru atrast to lielo kodolu, to lielo atslēgu, esmu nelaimīga – ja darbam trūkst iegrimes, tad darbs nav noticis.
Kad biju uzrakstījusi savas pirmās lugas Pilna Māras istabiņa un Tiesa, iepazinos ar Junga filozofiju. Padomju laikā tikt pie Junga bija diezgan sarežģīti. Pēc tam uz savu roku sāku mitoloģijas pētījumus un tikai intuitīvi jutu, uz kurieni tas, pēc Junga definīcijas, velk. Ja rakstnieks uztver arhetipālo, mūžīgo elementu, to nepārejošo aktualitāti, tad viņa darbs sāk runāt tūkstoš mēlēs. Tas pat nav rakstnieka nopelns, vienkārši viņš ir nejauši pieskāries vai arī viņam ir dota spēja tuvoties kopīgajai zemapziņai. Lai pie tās tiktu, ir smagi jāurbj.
Kādam ir tā spēja dota, un kāds cits var kārties un slīcināties, bet nekad tur neaizurbsies.
Viņš ir cita tipa rakstītājs. Citam pat nav vēlmes urbt. Un tādēļ viens nav labāks par otru, katram ir savs jādara. Tā micēlija sajūta, ka viss ir saistīts, man ir pilnīgi skaidra. Esmu dažkārt mulsusi no tās, nezinot, ko ar to iesākt.
– Bet tas micēlijs ir pilns arī ar indīgām sēnēm…
– Kā Dzejnieks dzied Kaupēnā, derētu izvemt to čūsku, kā manī. Toreiz man viena vecās paaudzes kritiķe teica: Mārīt, Mārīt, ja katrs mēs tagad vemtu tās savas čūskas, tu nevari iedomāties, kas te notiktu. Kāds te būtu čūskulājs…
Man vidusskolā bija jāraksta domraksts par slaveno Raiņa frāzi Es pasaul’s daļa, atbildīgs par visu… Tas teiciens ir nodrillēts kā veca plate – vai vēl kāds iedziļinās šajos vārdos? Bet tas ir tieši tas, par ko mēs runājam. Ja viss ir viens, tad, mēs sevi sakārtojot, sakārtojam daļu no visa. Ja tava dvēsele, kas ir daļa no visas kopīgās dvēseles, tiek harmonizēta, tad viss kopums tiek harmonizēts. Tikai ar sevi tiekot galā. Tā arī ir tā atbildība. Tā ekoloģija. Cilvēka daba ir duāla. Mīlestības enerģētika ir tā, ko jācenšas sevī uzturēt. Starot kā saulei nav vajadzības, bet mazliet gaismoties vajag. Un savu apkārtni apstarot. Pret tumsu nav jācīnās, ir jāiededz gaisma. Ak, cik banāli, bet patiesi.
– Jūs šobrīd atbalstāt pilsonisko iniciatīvu Par izcilu Latvijas Valsts prezidentu. Kāpēc jums tas ir svarīgi?
– Man ir svarīga Latvija. Es gribu, lai Latvijai atkal būtu izcils prezidents. Mums pārāk ilgi tāds nav bijis. Latvija ir to pelnījusi. Latvija ar izcilu prezidentu stipri motivētu, iedvesmotu tautu, celtu tās starptautisko prestižu. Man ir ticība, ka daudz kas vērstos uz labu. Tos, kas noniecina prezidenta kā institūcijas lomu, turu aizdomās, ka viņi pūš svešā stabulē. Ikviens ir atbildīgs par mūsu kopīgo esību – mēs jau tikko, Raini pieminot, par to runājām. Pildu savu pienākumu. Īpaši aktīva neesmu.
Vispār man pašlaik ir periods, kad strādāju pie viena lielāka darba, un tad, kad rakstu, man ir vienalga, kāds ārā laiks, vai ir ziema vai vasara, vai ir sestdiena, vai otrdiena… Līdz ar to tiešām pašlaik sevišķi nesekoju līdzi tai seklajai politiski ekonomiskajai realitātei, kas, šķiet, rullējas uz vietas, – es nespēju gadiem ilgi uzturēties veselības vai skolu reformas, vai nodokļu politikas izmežģītajā realitātē.
Slāpst. Man vajag dziļākus ūdeņus.
– Kopš bērniem jau pašiem sava ģimene, varat vairāk kā rakstniece un dzejniece griezties ap savu asi?
– Man ir liela brīvības izjūta, tā ir laba izjūta. Glāze ir vairāk pilna nekā tukša, bet iepildīt tajā vēl ko var. Varu pildīt, bet varu arī nepildīt. Varu rakstīt, bet varu arī nerakstīt. Brīv man augti, brīv ziedēti. Nē, par to rakstīšanu nupat salielījos. Tomēr nav brīv nebūt radošam garam. Nav iespējams. Joprojām iekšā ir tas radošais nemiers, to nevar noslāpēt. Tādēļ pelnītā atpūtā vēl doties nedomāju. Brīvu dara arī tas, ka pašapliecināšanās vairs nav tik svarīga kā jaunībā. Jā, un savulaik Lilijai Dzenei bija ļoti labs teiciens: ar gadiem tikumība neiedomājami pieņemas spēkā! (Smejas.)
Un, ziniet, kad kāds sāk kaut ko ņerkstēt par savu vecumu, es paskatos uz Džemmu Skulmi. Es rādu uz Džemmu Skulmi. Vai uz Lidiju Doroņinu-Lasmani. Man ir gods abas personīgi pazīt, es jūsmoju par viņām, mīlu un cienu viņu stāju, valodu, inteliģenci. Varu apbrīnot viņu garīgo spēku, Džemmas neapsīkstošo talantu. Tas ir Dieva dots. To nevar sagribēt, to nevar dabūt. To nevar izlūgties. Tas tiek dots. Laimīgs tas, kam gars tik stiprs, ka to nevar vienkārši iebāzt pudelē un aizkorķēt. Ieceru man ir daudz, pārāk daudz, to visu nemaz nevaru uzrakstīt. Un varbūt arī nevajag. Bet ideju banka man ir bagāta.
– Kā jums patīk šis laiks, kurā dzīvojam?
– Esmu diezgan apjukusi. Laikmetu lūzums noticis ļoti strauji. Es turos pie sava laika vērtībām un tradīcijām, bet jūtu – tas jaunais laiks, kas šalkās trīs, nāk kā vētra, kā plūdi, kā tornādo, tās nav nekādas šalkas. Tas, kas ienāk ar tehnoloģijām un globalizāciju, vairs nav mans laiks, kaut arī es tajā tīri labi orientējos. Klāvam Elsbergam ir tāda frāze dzejolī – kungi, mans gadsimts ir miris. To ir izmantojis Guntis Berelis savā literatūras vēsturē – tā viņš nosaucis nodaļu, kurā ielicis arī mani. Es toreiz tīri šķībi uz to skatījos. Vai es jau būtu pagātne? Tomēr tur ir liela taisnība. Kad skatos, cik veikli un pašsaprotami mazbērni un viņu draugi rīkojas ar visiem tiem gadžetiem…
Es arī daudz ko protu, tomēr man vienmēr jāprasa palīdzība bērniem vai mazbērniem.
Es neatceros pinkodus, paroles, durvju kodus, es nezinu, kur tos esmu pierakstījusi, kā lai tieku vienā programmā iekšā, kā no citas – ārā. Dažkārt vispār nepierakstu, jo man – tāpat kā ar brīnišķīgajām dzejoļu rindām – šķiet, ka es noteikti atcerēšos, bet neatceros… Respektīvi, man tā domāšana slikti piemērota. Bet tikmēr zīdainīši jau dzimst ar pulti rokā. Protams, viss intelekta radītais mākslīgums ir apbrīnojams, bet arī biedējošs. Kā tas viss nākotnē attīstīsies? Tāpat globalizācija, jauno liberālo vērtību uznāciens…
Tāpēc man ļoti patīk būt laukos. Daba ir mans glābiņš.
– Sajūta, ka jūs arvien vairāk attālināties no Rīgas?
– Šoziem vienu mēnesi ģimenē bija situācija, ka man vienai pašai veselu mēnesi bija jāpavada lauku mājā meža vidū. Kopā tikai ar saviem trijiem suņiem un diviem kaķiem. Visi prasa: kā tu vari? Tev bail nav? Es saku – nē. Man nav bail. Nav, un viss. Velti sargs nomodā, ja Dievs nesargā… Ļoti gudrs teiciens. Manī ir tāda liela paļāvība. Mani sargā arī suņi, bet, ja nu kas, bez visa tā man ir arī signalizācija. Es tiešām varu ar baudu tur būt un dzīvot. Kurinu krāsni, grābju pelnus. Tas nemaz nav grūti. Arī psiholoģiski vientulību nejūtu, jo ir dators un iespēja būt virtuālā kontaktā gan ar ģimeni, gan visu pasauli.
– Jūs varat pateikt mazbērniem: man tagad forši rakstās, nevienu nevēlos redzēt?
– Man ir pilnīgi pretēji – gribu redzēt viņus biežāk, nekā tas reāli iespējams. Un te arī liela atšķirība, salīdzinot ar manu bērnību, kad mēs kopā dzīvojām četras paaudzes, un tajā ir kaut kas īpašs. Mūsdienās šis dzīves modelis – īpaši pilsētās – vairs neiederas, tas kļuvis neiespējams.
Man tomēr liekas, ka es kā augoša personība ieguvu daudz vairāk.
Pieredze daudz blīvāka, daudz bagātāka no bērnības, un iespaidi, kuriem pateicoties varēju uzrakstīt savus divus romānus. Bet varbūt tie ir maldi… Tagad skatos – mani vidējie mazbērni sarunājas gandrīz ar visu klasi vienlaikus, visi kopā spēlē spēles, un arī mūsu ģimenē tā mēdz būt, par ko visi tagad ironizē – mēs esam kopā, bet diemžēl ik pa laikam lūram tajā telefonā, ik pa laikam kāds atbild…
No vienas puses, tas varētu krist uz nerviem. Vai jūs vienreiz nevarētu nolikt to telefonu? Esmu atteikusies no šādiem uzbrēcieniem, jo tuvības sajūta, visiem kopā dīvānā tupot, jau tāpat ir – tā nezūd. Tā ir uzmanības sadalīšana daudz sīkākās vienībās, kas agrāk cilvēkiem nebija uztverams. Smadzeņu rievas dziļāk attīstās, un tas nemaz nav slikti…
– Bet vai tomēr ir kaut kas, ko jūs gribat iedot līdzi mazbērniem no tā sava laika?
– Par laimi, manējie lasa grāmatas. Un viņiem tiek lasīts, un grāmatas ir visapkārt. Mēs kopumā nevaram mākslīgi paturēt to bijušo situāciju, kad visi lasīja. Citu iespēju taču nebija. Visi gan vairs nelasa, bet pārāk raudāt par to nevajag. Citādi nevar būt. Cilvēki saņem informāciju citās formās un daudz intensīvāk. Ātrāk! Tas ir atslēgas vārds. Te nu vienīgi grāmata dod lēno, dziļo informāciju. Katrai kustībai ir pretkustība. Nāk prātā salīdzināms ar slowly kustību gan ēšanas kultūras ziņā, gan dzīvesveida ziņā.
Tieši tāpēc, ka pasaule traucas tādā trakā ātrumā, cilvēki sāk ilgoties pēc tās lēnās dzīves. Un arī tāpēc man patīk dzīve laukos – es apzināti dzīvoju lēni. Es lēni ceļos, lēni ēdu brokastis, lēni veicu darbus. Es necenšos stresot, kaut ko ātrāk, ātrāk saraut. Es vairs negribu to ātrumu. Lai tā pasaule nesās, kur viņa grib, es neskriešu pakaļ. Tāpat kā neskrien pakaļ trolejbusam, lai nezaudētu cilvēcisko cieņu.
Atgriežoties pie lasīšanas – nevar jau teikt, ka cilvēks ir intelektuāli mazāk attīstīts, ja viņš nelasa grāmatas. Vienīgais, ja nelasa grāmatas, tieši jūtu dzīve attīstās mazāk. Cilvēks ir vairāk pakļauts tādas stulbas masu kultūras iespaidam, jo viņš nav bijis tajā dziļajā, lēnajā pasaulē, kas ir grāmatās. Viņš ir tikai visu laiku klausījis influenceriem. Kas par vārdu! Es ilgi nevarēju saprast, ko mana lielākā mazmeita tik neatraudamās skatās telefonā. Prasu: kas tur tik interesants ir? Viņa negrib teikt. Kautrējas. Bet, mīlulīt, man vienkārši interesē.
Es gribu zināt, ko tu skaties, parādi man arī… izrādās – tur tāda tīņu influencere stāsta, kā meitenēm krāsoties. Vulgāri, primitīvi.
Protams, nevar jau bērnam to teikt tiešā veidā. Paldies, ka parādīji. Tad pamazām sāc nevilšus izmest: tas nu gan ir zems līmenis, tas jau bizness, viņi grib tikai pārdot… Vēl kaut ko, vēl kaut ko, lai bērns sāk pats vērtēt. Tur tomēr ir jāpiestrādā, lai bērns izaugtu pietiekami apveltīts ar zināmu kultūras un vērtību izpratni.
– Kāda vecmāmiņa jūs esat?
– Ar mazbērniem izdodas pabūt retāk, nekā gribētos. Viņi ir ļoti aizņemti – aizņemtāki nekā es. Man ir tā jau pieminētā brīvība – rakstīt vai iet uz kino. Bet viņiem jāiet uz skolu, jāiet uz pulciņiem. Balets, futbols, koris, basketbols, teātra pulciņš un tās bērnu ballītes!
Neesmu tipiska vecmāmiņa.
Tikko viena no mazmeitām bija ciemos pie savas draudzenītes, palika tur pa nakti un otrā dienā mammai stāsta, ka draudzenes ome cepusi tik garšīgus pīrādziņus un otrā dienā cepusi tik gardus cepumiņus. Un draudzene prasījusi: vai tava ome arī cep? Tad ar zināmu intonāciju, kas man pa prātam, manējā teikusi: nē, mana ome necep cepumus un pīrāgus, toties viņa raksta dzeju.
Es varu ar mazbērniem spēlēt kārtis un jokus stāstīt, lasīt. Pagājušogad mums bija anekdošu vasara. Redziet, humora izjūta arī ir jāattīsta. No sākuma bērns nesaprot – kurā vietā jāsmejas, kas tur ir tik jocīgs? Tad izanalizējam, un – āāāā! Viņam ir pielēcis. Arī ar anekdošu stāstīšanu var attīstīt bērna domāšanu, bet – pats galvenais – varam kopīgi smieties, vēderus turēdami. Tā arī ir liela kopības izjūta.
– Ir sievietes, kurām rūpes par māju, ēdienu ir veids, kā izpaust savu sievišķību.
– Ēdiens – tas nav par mani. Laikam es izpaužos citādi. Man tas ir atņemts. Man tā riebjas gatavot ēst, es tik sāpīgi izjūtu šmorējot patērēto laiku, ka skaidri saprotu – tas ir tāpēc, ka man ir kas cits jādara. Protams, neiztieku jau bez ēst vārīšanas, bet es to daru ar gariem zobiem – vienkārši tāpēc, ka kaut ko ēst vajag.
Es apskaužu sievietes, kurām patīk gatavot ēst, lutināt vīru un bērnus ar ēdienu, tas ir brīnišķīgi… No manas dzīves programmas tas ir noņemts kā nevajadzīga opcija. Tāpat arī rokdarbi. Man no vecvecmāmiņas mammas vēl ir rokdarbi skapī – 19. gadsimta izšuvumi, tamborējumi. Manas dzimtas sieviešu līnija ļoti nodarbojās ar to visu, kas godīgai sievietei jādara, – līdz manai mammai. Mana mamma neadīja, nešuva, viņai tas nepatika. Es nevarēju pat skolai paraudziņus uztamborēt, un manai meitai Ilzei ir tāpat – skolā visus tamborējumus, adījumus nodot palīdzēja auklīte. Ja man būtu cita dzīve, es labprāt to darītu, bet man ir tikai šī…
– Un tajā jūs kopā ar savu vīru esat nodzīvojusi 40 gadu.
– Manam vīram ir laba daba. Ar viņu grūti sanaidoties – nav iemesla. Labi ir tas, ka mums katram, tēlaini runājot, ir savs televizors – un tas laikam ir viens no laimīgas kopdzīves nosacījumiem. Ir tas lielais kopīgais nogabals – ģimene, bērni, laulība –, un tad palaikam ir katram savs. Viņam – sports, Omulības klubiņš, man – grāmatu pasaule, teātris, kino… Es nepiedalos viņa īpašajās lietās, un viņš neiebilst, ka es daru, ko gribu. Laulībā ir svarīgi neturēt otru cilvēku īsā pavadā. Nenoturēsi. Ja gribēs, tāpat aizies. Tieši jūtot to īso pavadu, ir lielāka iespēja, ka aiziet.
Visas praktiskās lietas ir noņemtas no maniem pleciem. Es neko nezinu ne par elektrības un gāzes rēķiniem, ne par KASKO… Man ir liela braukšanas pieredze – gandrīz trīsdesmit gadu –, bet es ilgi nezināju, kā automašīnai atvērt motora pārsegu. Es iekāpju un braucu, viss pārējais ir vīra uzdevums. Viņš man ir liels atbalsts, bet manā vietā viņš nevar neko uzrakstīt – tas gan ir tiesa.
Mums pēdējie divi gadi ir bijuši diezgan smagi – vīra veselības problēmas, viņš ilgu laiku bija slimnīcā, pēc tam garš atkopšanās periods… Tas bija ļoti nopietni. Visai ģimenei tas bija grūts laiks. Bet esam tikuši atkal uz svītras. Kā būs tālāk… Un atkal jau – to mēs nezinām.
– Māra, jūs esat teikusi – tikai literārā darbā var atklāt jūsu dziļākos slāņus…
– Ne tikai manus – visus kokus vislabāk var pazīt pēc augļiem. Tāpēc es ļoti pretojos, ka abas manas grāmatas – Piecus pirkstus un Paradīzes putnus –, sākumā visi tiecās saukt par Māras bērnības atmiņām. Mans žanra apzīmējums ir autobiogrāfiski romāni, jo atmiņas – tā visbiežāk nav literatūra. Daiļliteratūra ir daudz kas vairāk par lineārām atmiņām. Stāstam jābūt ar grūti definējamu virsvērtību – kā plūmei ar migliņu apkārt –, ko tu nevari uzburt ne šādā intervijā, ne arī atmiņās. Abas šīs grāmatas ir cieši saistītas ar manu personību un ģimenes pieredzi, bet tās nekādā ziņā nav atmiņas.
Tagad abi romāni tiek tulkoti un izdoti arī svešvalodās. Nesen biju Helsinkos – preses konference Latvijas vēstniecībā, un es biju ļoti laimīga, ka somu lasītājs tā pieņem manu grāmatu. Zinu, ka arī Igaunijā bija labas atsauksmes, mazāk zinu par angļu versiju, kas iznāca Amerikā.
Mana vēlme bija – ja romāns Pieci pirksti kādreiz tiks tulkots, tad tai jābūt gruzīnu valodai, jo iespēju dzīvot man deva gruzīniete ar savu mātes pienu. Un arī lietuviešu valodā – lietuvietes bija tās manas krustmātes, kas arī aprakstītas romānā…
Latviešu literatūra beidzot tiek novērtēta arī pasaulē, un tas ir ļoti iepriecinoši. Un tas ir tikai sākums. Pasaule pazīst izcilus latviešu operas solistus, māksliniekus, diriģentus, bet arī rakstnieki ir izcili, tikai viņus nevar tik vienkārši prezentēt. Mūsu valoda ir tas lielais dārgums un arī tā barjera.
Es biju sevī domājusi, ka vispār neesmu konvertējama, ka esmu tikai iekšējai lietošanai, un biju pilnīgi ar to mierā.
Bet tagad tā lieta kļuvusi nopietna, un man ir jāpārvērtē tas, ko biju domājusi par sevi. Izrādās, tomēr tas ir interesanti arī citiem.
Un, re, kā mēs atkal atgriežamies pie sākuma – mēs nekad nezinām, kas ir tie cēloņi un sekas. Acīmredzot izvēle krita uz mani, kam par to kādreiz ir jāuzraksta. Es to jutu, bet nezināju, kad pati būšu tam iekšēji gatava… Un es pati nezināju, ka varu tik ciešami uzrakstīt.
